DAŽOS VARDOS

Kanadas valdības dienestā nodarbinātā Tadeuša Puisāna pieticīgā vēlme iemest "kaut vai mazu gaismas stariņu" senatnes apdvestā un tradiciju bagātā Ludzas novada dzīvesveida izpratnē ar uzviju īstenota grāmatā Nogrimušās jaunavas mantojums Ludza (Wonder Lake: Šķirmants, 1973. 400 lp. $6.50). Blakus turpat 150 lp. gaŗajam Ludzas pilsētas un apriņķa vēsturiskam apskatam, cita starpā, atrodam folkloras materiālus (par rijkuri Baņu un Ludzas pili), lauku ēku, sētu, sādžu un muižu tēlojumus, kā arī ar sirdsdegsmi veidotus atsevišķu cilvēku portretus - Jezupa Soikāna ("neatkarības pirmo gadu desmitu Ludzas apriņķī varēja nosaukt par Soikāna gadu desmitu"), Latgales atmodas laikmeta darbinieka Franča Kempa, vecās ticīgās cioces Apaļas, autora bērnības drauga Meikulāna Vaclava u.c.

R. E.

 

Pirmoreiz Indriķa Livonijas chroniku tulko un izdod latviešu valodā M. Siliņš jau 1883.g., bet pirmās 9 nodaļas Igatieša pārcēlumā parādās Austrumā. Valters un Rapa 1936.g. laiž klajā jaunu tulkojumu, ko veicis J. Kripēns, latviskodams Heinrici Khronicon Lyvoniae ex recensione Wilhelmi Arndt, t.i., 1862.g. grāfu Zamoisku bibliotēkā Varšavā atrasto vienīgo un vecāko, bet nepilnīgo 14.gs. norakstu uz pergamenta (t.s. Codex Zamoiscianus), kā robus aizpildījis Arnts ar informāciju no Codex Skodeisky - 17.gs. noraksta (18.gs . tas piederējis Rīgas mācītājam Natanaelam Skodeiskim). Līdz šim vispilnīgāko Chronikas zinātnisko izdevumu laidusi klajā PSRS Zinātņu akadēmija - Genrih Latvijskij, Hroņika Ļivoņiji (Moskva, 1938), kur ietverti latīņu oriģināls, krievu tulkojums un zinātniski kommentāri. Redaktors S.A. Aņņinskis lietojis Arnta 1874.g. izd., labojot to pēc L. Arbuzova tekstoloģiskiem pētījumiem. Chronika tulkota arī citās valodās - The Chronicle of Henry of Livonia (Madison: Univ. of Wisconsin Press, 1961); Livländische Chronik von Heinrich von Lettland (Würzburg: Holzner, 1959). Tagad jāpateicas Dzimtās Zemes apgādam ASV par J. Kripēna tulkojuma 2.izd. (1973. 231 lp. $6.00). Šī viduslaiku annāle ir pirmais plašākais avots, kas apgaismo mūsu vēstures sākumus no 12.gs. 80.gadiem līdz 1227.g. Klerikālais scholasts un priesteris Indriķis, dēvēts par "latviešu svētnieku no Imeras" (jautājums par viņa tautību ir strīdīgs), pacilātā bībeles, breviāriju un misaļu stilā rakstījis savu chroniku kā kaujinieciskās Livonijas misiones vēsturi, kā vācu krusta kaŗa apoloģiju, vienmēr fanātiski aizstāvēdams bīskapu Albertu. Bet vienlaikus viņš atveido daudzus saistošus epizodus Baltijas tautu tikumos - kā igauņi, kas mituši "skaistos un lielos" ciemos, ziedojuši dieviem vēršus un zirgus un zīlējuši pēc gaļas gabala kritiena; kā daudzsievībā dzīvojošie sāmi pārveduši zviedru gūsteknes kuršiem; kā kurši zīlējuši pirms kaujas, dedzinājuši savus kritušos, bet nocirtuši galvas ievainotajiem cīnītājiem; kā 50 atraitnes en masse devušās pašnāvībā kādā Lietuvas ciemā; kā lībieši turējuši dievu tiesu un sodījuši nodevējus ("viņi tika ar striķiem, kas bija apsieti ap kājām, pārrauti vidū pušu, briesmīgas mokas tie viņiem darīja, izņēma iekšas (...) nocirta galvu, pārējo ķermeni sadalīja locekli pa loceklim"). Svarīgākā vieta ierādīta vācu ordeņa kaŗa technikai. Tādēļ arī sīkie apraksti par Beverīnas (1208.g.), Cēsu (1210), Mežotnes (1220) un Tērbatas (1224) aplenkšanu un ieņemšanu, par kuršu uzbrukumu Rīgai (1210), par jūŗas kauju Sāmsalas jaunajā ostā (1215), par lībju un latgaļu plašās sacelšanās likvidēšanu (1212) u.c. Jāpiebilst, ka 13.gs. nobeigums attēlots Atskaņu chronikā, ko latviski pirmoreiz izdod 1893.g. kā Ditleba Alnpeķes Rīmju chroniku. Jēkaba Saivas atdzejoto versiju laiž klajā 1936.g., bet tās 2.izd.1960.g. Linkolnā Pilskalna apgādā.

R. E.

 

"Man ir vesels cikls dzejoļu, kur es ar Aspaziju sarunājos (...) viņas vārdi vēl šodien ir spējīgi ierosināt tik stipru domu vai jūtu pavedienu lasītājā, ka iznāk šāda veida dialogs," raksta Ausma Jaunzeme Raiņa un Aspazijas gadagrāmatā 1974. gadam. (Stokholmā: RAF, 1973, 160 lp. $3.00). Tādai R. un A. domu un jūtu jaunai saklausīšanai gadagrāmata kalpo jau 8.gadu, tā publicē apceres, atmiņas, jaunus pētījumus un liecības par abu dzejnieku dzīvi un darbiem. Nodaļā "Balss un atbalss" A. un R. domas, jaunu dzejnieku saklausītas, atbalsojas jaunā dzejā (Ausma Jaunzeme, Laimonis Kamara, Andrejs Irbe, Gunars Selga, Māris Čaklais, Elza Stērste). Veltas Rūķes-Draviņas un E. Priecumas pētījums "Latvijas un Šveices daba Raiņa dzejā" liek domāt par Šekspīra puķu un stādu dārziem, kādi atrodami šur tur Amerikā un Kanadā. Apceres par R. darbiem rakstījuši Fricis Freidenfelds un Irēna Svilana, dažāda rakstura atmiņas - Fricis Menders, Anna Stunda, Agnis Balodis. Jaunas liecības: Stunda un Osvalds Akmentiņš. Publicētas arī jaunas fotografijas un dokumentu kopijas. Par R. un A. mūzeju Šveicē raksta Olga Strunke, un Bermonta laiku apceŗ vēsturnieks Dr. Uldis Ģērmanis. Pēdējā nodaļa veltīta Pēteŗa Aigara piemiņai. Gadagrāmatas redaktori: Velta Rūķe-Draviņa, Jānis Ritums un Brūno Kalniņš.

Rasma Sināte

 

Izcilais diplomāts un valstsvīrs Kārlis Morics Taleirāns-Perigors (1754-1838) vadīja Francijas ārpolītiku gandrīz 40 g. Viņa spožie panākumi Francijas un Eiropas miera labā ir daudz aprakstīti, bet latviešu lasītājiem varētu būt pasvešs fakts, cik cieši T. dzīve bijusi savīta ar kurzemniecēm, pareizāk sakot ar Kurzemes hercoga namu. T. mīlējis māti, tad meitu un pašā mūža vakarā - meitas meitu. J.F. Bernarda sacerētais T. dzīves stāsts Talleyrand: A Biography (New York: G.P. Putnam's Sons, 1973. 653 lp. $12.95) ir vēsturiski rūpīgi izpētīts, balstīts uz pirmavotiem, bet lasās kā romāns. Sakari ar Bīrona namu sākās, kad T. izrauga jaunāko no četrām Kurzemes princesēm - Doroteju par sievu savam brāļa dēlam Edmundam Perigoram. Kaut gan T. sākumā iemīlas Pēteŗa Bīrona atraitnē Annā Šarlotē, kas pavada jauno sievu uz Parīzi, tomēr galvenā loma viņa dzīvē ir Dorotejai, kas ir ne tikai viņa nama māte Vīnes kongresa laikā, bet pēcāk arī viņa mīļākā un cieša līdzstrādniece Eiropas polītikas veidošanā. Mūža vakarā T. lielā mīlestība pieder Dorotejas meitai Paulīnei, kas pēc daudzu vēsturnieku domām ir viņu abu bērns. Paulīne, jeb mazā Minete, padara gaišus viņa pēdējos gadus, un viņas ticīguma ietekmē T. atgriežas katoļu baznīcā.

Lia Šmite