AČGĀRNAIS SVEŠUMS

Jānis Klīdzējs, Tās balsis, tās balsis. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1973. 224 lp. $6.00.

Aiz nejaušības vai izplānoti, īsprozas darbi Jāņa Klīdzēja jaunajā krājumā Tās balsis, tās balsis veido tādu kā ačgārnu perspektīvu. Ačgārna tā ir arī chronoloģiskā sakārtojuma ziņā: beidzamais stāsts krājumā ("Nabagu dinastijas princis") uzrakstīts 1938.gadā, pirmais ("Tās balsis, tās balsis")- 1972.gadā. Sajūtu, ka autors lasītāju it kā soli pa solim vestu atpakaļ no Amerikā nokļuvušo latviešu bēgļu šāsdienas uz atmiņās šūpojošos "Latviju toreiz", pastiprina arī apstāklis, ka stāsti ar "Latvijas tematu" ievietoti krājuma beigu daļā, piemēram, gandrīz kā teiksma uzrakstītais "Sakstagalietis" - par latgaļu polītiskā darbinieka Franča Trasūna "inkognito" pastaigu pa Latgales ciemiem un ceļiem.

Taču ar to "ačgārnību" saraksts vēl nebeidzas. Ne jau tikai bērniem, bet arī labai daļai to, kuŗi Amerikā ir ieceļotāji un dzimuši Latvijā, otrādi apgriezušies tuvā un svešā, māju un svešuma jēdzieni. Mājas un ikdiena ir turpat vai nešķiŗami jēdzieni, un šo ieceļotāju ikdiena ir zemē, kur tie dzīvo. Tur tiek domāts par pensijām, jaunām durvīm un "nepieciešamo" atvaļinājumu Dienvidamerikā - lietas, kas pilnīgi dabiski saistās ar cilvēka ikdienu, labklājību, nākotnes nodrošināšanu un iejušanos vidē, kuŗā jādzīvo. Latvija - tā ir atgādinājums ziedot, vai uz papildskolu ataicināta rakstnieka pačala par sniegu, kas Ziemsvētku naktī Latgalē bijis silts. Un tad vēl - temats, pie kā autors jo īpaši pakavējies - nervu sabrukumi un depresija.

Titulstāstā "Tās balsis..." stāsta es, klaiņodams pa universitātes rajonu Berkelejā, sadzird skaistu tumšmati meiteni svilpojam pazīstamo Norvila melodiju dziesmai "Tās balsis, tās balsis nepaužu es." Izrādās, ka svilpotāja ir ārzemju studente no Alžīrijas. Melodiju, viņa iemācījusies no tēva, franču ārzemnieku leģiona kaŗavīra.

Protams, latviski viņa neprot. Viņa ir karsta alžīriešu patriote un ar nesaprašanu klausās satiktajā vīrietī, kuŗš ir no viņas tēva dzimtenes, no Latvijas, bet nav tur bijis jau gadu desmitiem...

Tā būtu lielās izklīšanas - un aizklīšanas - galēja konsekvence: Norviļa melodija, kas skan kā pēdējais signāls no kuģa, kas jau nogrimis, skan, izgaisdama pasaules tautu okeana tālēs.

Perspektīvas otrā galā, pirms trīsdesmit četriem gadiem, jaunā latgalieša, ģimnazista Franča Kalnieša atmiņā uz laiku laikiem tiek iededzināta aina, ka, viņam uz skolu dodoties, tēvs novelk pēdējo kreklu. Bet Latgale mostas, pavisam nopietni mostas, un jauno latgaliešu acīs vilinoši spīd tālumi, svešais, nesasniegtais, kas jāsasniedz. Tur - toreiz - nebija izgaistošo melodiju, bet gan melodijas, kas tiecās augt augumā un pieņemties spēkā un pašapziņā.

Tāda nu reiz izskatās īstenība. Varbūt traģiska, bet īstenība. Dažreiz tās asās un nesaudzīgās līnijas kā naži ieduŗas cilvēkos, vai izsit pamatus zem kājām. Šiem iedragātajiem Klīdzējs veltījis vairākus stāstus, likdams lietā savas psīchologa zināšanas un pieredzi. Labākais šī žanra stāsts ir "Tas otrs". Citos turpretī psīcholoģiskie iztirzājumi par daudz sāk atgādināt mācību grāmatās lasāmās teorijas. Šīs teorijas un tieši to populārizētās versijas, autors ironiski pagraizījis jautrajā stāstā "Šie abi nenormāli", bet jau gabaliņu tālāk, man šķiet, pats iekritis tādā pašā grēkā ar "Tādi tie cilvēki esam" psīchiatriskās māsas Brigitas "latviešu kopā savešanas" pasākums ir vairāk pasaka nekā dzīves īstenības izraksts.

Klīdzēja stāsti ir interesantas, nevairīgi uzrakstītas variācijas svešā pusē nonākušiem latviešiem ikdienas temata ietvaros. Svešā pusē? Tā reiz bija. Tā vairs nav. Svešums tagad ir ačgārns, svešs kļuvis - vairāk vai mazāk - viss, kam latvietim vajadzētu nozīmēt mājas. Un tas, kas toreiz, Latvijā, bija svešs, tagad pazīstams kā pieci pirksti.

Bet jāpiebilst, ka krājums arī nesniedzas tālāk par variācijām, un divus, trīs pirmos stāstus izlasot, turpmākie vairs nenāk ar īpašiem pārsteigumiem ne temata risinājumā, ne noskaņā. Dzīves reālitātes, arī tās visdrūmākās, vistraģiskākās, Klīdzēja interpretējumā skan it kā kādas piedodošas, izprotošas baltas gaismas izgaismotas. Traģiskais un drāmatiskais kļūst par rezignāciju, par mazliet saldsērīgu "tā nu tas ir". Nevar noliegt, ka šajā ziņā Klīdzējs gluži labi iekļaujas trimdas sabiedrībā dominējošā izjūtu un nopūtu panorāmā.

Krājumam noteikti nācis par ļaunu, ka autors tajā ietilpinājis arī vairākus "stāstus", kas gan nav nekādi stāsti, bet tikai tādi avīžraksti, pačalas vai nu par "sāpīgām", "aizkustinošām" vai "audzinošām" parādībām. Pie šiem "dzegužbērniem" gribas pieskaitīt kā, citādi ar siltu latgalieša sirdi rakstīto, "Bīskaps ar rudzupuķi", tā patiesi neizdevušos "Sniegs bija silts". Arī "Reportāža" ir ne sevišķi izstrādāts variants ar visai stereotipu "kodu". Bet, kā vienmēr, ir par vēlu uz to norādīt recenzijā. Grāmata ir iespiesta un pie lasītāja; tā ziņā ir atrast sev tuvo vai noderīgo. Jāņa Klīdzēja jaunajā krājumā, taisnību sakot, tā netrūkst.

Gunars Irbe