ZIEDONISKI DZIĻURBUMI
Imants Ziedonis, Vitālijs Korotičs, Gunārs Janaitis, Perpendikulārā karote. Rīgā: Liesma, 1972. 152 lp. Rbl. 1.72.
Varbūt šī ir grāmata, kas bijusi jāuzraksta kaut kāda plāna, kaut kādu nodevu ietvaros. Bet ir iznākusi grāmata, kas tālu pārsniedz tāda sašaurināta motīva robežas. Perpendikulārā karote ir padziļinātas ceļojumu piezīmes, un ir raksturīgi, ka "padziļinājums", urbumi cauri kultūrvēsturiskajai virskārtai ir tieši Imanta Ziedoņa nopelns - šādas "dienasgrāmatas" ir viņa speciālitāte, un viņš ar tām nekad nepieviļ. Tā arī šoreiz.
Iznāk, ka grāmata tapusi kā nejaušība. Korotičs ievadā pastāsta, ka bijis nodoms Ziedonis rakstīs par Ukrainu, Korotičs - par Latviju "...bet uzrakstījām vienu par abiem un turklāt vēl par Tadžikiju." Gunāra Janaiša devums ir 48 fotoattēli - melnbaltie un krāsās. Vienu viņš tomēr aizmirsis "nobildēt" - pašu to perpendikulāro karoti. Tā nu par tās izskatu var spriest vienīgi no Ziedoņa aprakstiem. Abu autoru, bet it īpaši Ziedoņa temats ir kopīgais un atšķirīgais dažādu tautu kultūrās. Gribot negribot jāatzīst, ka tautas, 19.gs. nacionālo atmodu izraisītā sava "es" meklējumos nereti tik ļoti aizrāvušās ar savas identitātes noformēšanu, ka radniecisks krustiņš kaimiņa karotē vai vienmēr iztulkots kā aizguvums "no mums", kaut izskaidrojums drīzāk meklējams radnieciskā mājsaimniecības technikā - ja tāds pats nazis citādi nevar krustiņu iegrebt.
Ziedonim, pārguļot kādā tadžiku ciematā, pēkšņi sāk rādīties Madernieka raksti un keramiķa Pāvulāna svečtuŗi - "tikai pie sienas un cilnī". Tādam, kam interesē kultūras elementu ceļojumi un pati šī spontānā sevis izpaušana, tāds atklājums ir vesels pārdzīvojuma avots: doma izraisa domu, vēstures grāmatu nostiprinātās ainas sāk šķobīties un iegūst jaunu saturu:
Laicīgajām un garīgajām impērijām bija svarīgi saglabāt doktrinālu mītu, ka Eiropas tautas dzīvo tur, kur dievs tām licis, no radīšanas sākumiem. (..) Kolonizācijas politika savu interešu labad nedrīkstēja atzīt senākās pakļauto tautu kultūras, tā noklusējot un degradējot seno laiku nozīmi (kā tas notiek vēl joprojām),
raksta Ziedonis, bet viņa gara acu priekšā uznirst radnieciski vārdi un ornamenti, kas var būt arī senu tautu staigāšanā ceļmalā palikušas zīmes, un šīs zīmes to pamanītājam dod mājienu, ka nepietiek ar modernās technoloģijas sasniegumu statistiku, ka "blakus revolūcijas vēsturei, (..) mums jāzina arī Jumja parādīšanās vēsture". Kāpēc?
Katrā mītā ir sava polītika, raksta Ziedonis, 19.g.s. Eiropā populārās idejas par kultūras misiju, ko no augstskolu katedrām sludināja filozofi Hēgelis un Šellings, pašas par sevi bija ļoti nevainīgas un progresīvas, bet tās ar filozofijas vairogu aizsniedza varaskārus polītikāņus, kas filozofijas aizsegā pārtautoja ciltis. Baltijas vēsture pazīst šo kultūras misiju ir bez pēdiņām, ir pēdiņās, pazīst uguni, pazīst zobenu, pazīst liegumu un aizliegumu.
Ziedonis savā siltās Tadžikijas nakts meditācijā noraida kultūras "īberallismu" un mēģina it kā svešos, it kā pazīstamos rakstos saskatīt to spontāno, īsto, kas saglabājams, "lai cilvēku ticību labajiem principiem neapvainotu".
Tadžiku ciemu iedzīvotāji Pamiras kalnos ir trimdinieku, katordznieku pēcteči. Krievijas imperija šeit nometinājusi stūrgalvīgos. Tāpēc tur stūrgalvīgi vēl patvērusies arī senā kultūra, perpendikulārās karotes, perpendikulāras arī iepretī kultūras "īberallismam". Ziedonis ir aizrautīgs šī "perpendikulārā" meklētājs, un savus atradumus viņš nenoliedz, runā par tiem, atgādina. Tie ir nepieciešami, tajos ir cilvēks. "Kultūras kopsaucēju es atradīšu pats", viņš saka. "Jau izrēķināti kopsaucēji man nav vajadzīgi." Un tā arī šī grāmata ir skaistu ziedonisku dziļurbumu pilna, ko papildina ukraiņu kollēgas trāpīgie ikdienas apraksti.
G. I.