PRIECĪGA PROZA

Marģers Zariņš, Sapnis vasaras naktī. Noveles un stāsti. Ojāra Jēgena viņetes. Mineapolē: Tilts, 1971. 255 lp. $6.00.

Šajā Marģera Zariņa, pazīstama komponista, prozas grāmatā nekas īsti neturas kopā: ar vārdu mākslas atribūtiem rakstnieks apietas tāpat kā - laikam - ar skaņām, no kuŗām veidojas mūzika. Viens diriģenta zižļa mājiens, un viss ir jau citādi. Stāsti un noveles, ja šos prozas gabalus var saukt par stāstiem un novelēm, krājumā Sapnis vasaras naktī uzrakstītas bez jebkāda respekta pret t.s. dzīves reālitātēm, cēloņsakarībām un visu, kas īstenībā var vai nevar notikt. Šī proza ir apbrīnojami dzīvas fantazijas neierobežotas lidināšanās rezultāts, kuŗā draiskulīga izrīkošanās ar reālo un nereālo, vai pārreālo, caurvīta ar violetu smeldzes pavedienu, nekad neļaujot vienam vai otram no šiem ņokrāsu devējiem elementiem gūt virsroku. Vadmotīvs, šķiet, bijis - sinteze, gaiša un priecīga veseluma meklēšana - kā kaleidoskopā.

Jākonstatē, ka Marģera Zariņa proza ir pagalam neparasta parādība mūsdienu latviešu rakstniecībā - vienalga, kuŗu "pusi" izraugāmies par fonu. Abu fonu "dominante" ir pasmaga nopietnība, kas kvalitātīvi vārgākajā galā sapārojusies ar brīžiem turpat vai nepanesamu vēlēšanos pierādīt kaut kādu tur taisnību un patiesību. Nekā tāda Zariņa prozas darbos. Šķiet, ka tikpat vienaldzīgas, cik vienaldzīgas viņām šķitušas reālā un nereālā dimensijas (viena virs otras un šķērsām cauri), tikpat vienaldzīgas viņam rakstot šķitušas arī visas patiesības.

Viņu aizrāvis un pārņēmis tīrs rakstīšanas prieks, kuŗa iznākums - priecīga proza, kas iepriecina arī lasītāju un pat tādā mērā, ka rodas neliela šoka sajūta: Vai tad tiešām tā var rakstīt!

Zariņa stilu labi raksturo vieta 45.lp. Gaŗi un plaši izrunājies par staigāšanu basām kājām pa mežu, par čūskām, čūsku briesmām, par to, ka arī tās - dzīva radība, ka žagaru kaudzē uzrušinājis sešus odžulēnus un ka viņš tos nav nositis, jo kļuvis "čūsku draugs", ko gan čūskas laikam nevarot zināt, Zariņš raksta:

"Bet tad manas kājas pēdā viens- kniukt!" Lasītājam skaidrs: Čūska!

Nekā nebija! Skudra. - Un pēc tam seko gaŗš traktāts par skudrām un cilvēkiem.

Krājuma pirmā novele (?) "Sapnis vasaras naktī" pārlieku atgādina Jāņa Turbada Ķēves dēlu Kurbadu, iznākusi turpat vai tāda kā staigāšana "no vienas teikas otrā". Un šādu "turbadisku" iezīmju netrūkst arī citos krājuma prozas darbos, nemaz jau nerunājot par "turbadisma iezīmēm" krājumā kā veselumā. Tur to, ka vai. Bet ir runa par iezīmēm, varbūt par kaut kādu garā radniecisku rakstīšanu uz velna paraušanu, ne par plagiātiem.

Ikvienam, kas vēlas latviski palasīt kaut ko vieglu, priecīgu, pacilājošu un vienlaicīgi - labu, var ieteikt iegādāties šo grāmatu.

Tilta apgāda pasāktā "turienes" (t.i. Latvijā dzīvojošo) autoru grāmatu izdošana trimdas grāmatu tirgum nav zemē metama ideja - ne visiem pieejamas Latvijā izdotās grāmatas. Var strīdēties par izvēli. Var piemetināt, ka šeit izdotās grāmatas ieguvušas "normālāku" grāmatu izskatu, salīdzinājumā ar to pašu autoru izdevumiem Rīgas apgādā, kur grāmatas grafiskā noveidojuma autora mākslinieka talants un ieceres gan nomanāmas, bet ne redzami novestas līdz mērķim. Un var no sirds sūkstīties par Tilta grāmatu "zeķtuŗu rakstu" muguriņām, līdz garlaicībai vienādām un taisnību sakot - banālām. Domas iet uz visām pusēm.

Bet grūti norīt, ka, izdodot šādu Latvijas autora grāmatu šeit, nekur nav norādīts, no kādiem oriģinālizdevumiem stāsti, noveles vai kas cits ņemti. Būtu vismaz pieklājīgi to dokumentēt. Marģera Zariņa gadījumā runa ir acīm redzot par Rīgā 1970.gadā izdotajiem mūzikālajiem stāstiem Saulrietu violetās ērģeles, kas ir laika posmā no 1966.- 1970.g. vienīgā izdotā Zariņa grāmata (skat. bibliografisko pārskatu Piecos gados, Rīgā: Liesma, 1971). Tādā gadījumā jājautā arī, kāpēc nav paturēts daudz svaigākais, oriģinālākais Marģera Zariņa paša dotais grāmatas tituls.

Gunars Irbe