|
Elza Stērste
|
 |
| NEAIZMIRST |
Ne viss ir mūžā jāaizmirst – Kāds dzīvei dzimst, cits dzīvot rimst, – Lai atmiņa to glabā!
Jo augstāks kalns, jo ilgāk kāpt, Līdz stājas sirds, kas zied un sāp, Sirds vēlīgā un labā.
Nāk likteņi un savu liek, No sīka strauta jūra tiek, Ar kalnu bēdas krājas.
Tu meklētāja skatu met, Vairs nevar acis saredzēt, Kur paliek tēva mājas.
Varbūt tās tur, kur neaizmirst, Kad tevī pēdjās lapas birst, Kas dzīvoja zem Saules.
(Literatūra un Māksla, 1973.g. 1.septembrī)
|
|
Lelde Stumbre
|
 |
| ZOBENS |
Tad zobens ieskrien zemē trīsēdams un skanēdams, tur paliek, līdz spalam ieskrien.
Kāds stāv malā un gaida zobena nāvi.
Rūsa nāk, zobens redz, kā rūsa nāk tik glāsmaina kā skaista mele, un nodreb no pieskāriena, grib bēgt, bet zeme saka: – Nē, tagad tu esi mans.
Un tas, kas stāv malā, piekrīt.
Rūsa rūpīgi klājas, tūlīt spožuma nebūs un tad arī spēka, un zobens lec vēl pēdējoreiz taisni saulē ar kliedzienu skaļu.
Kāds pārāk tuvu stāvētājs guļ ar zobena rētu pierē, un zeme saka: – Tagad tu esi mans.
(Literatūra un Māksla, 1973. g. 1. septembrī)
|
|
Māris Čaklais
|
|
| NO „ĶĒŽU DZIESMĀM” |
Kumulatīvās vai ķēdes dziesmas ir neparasta parādība latviešu lirisko tautas dziesmu pūrā... Par ķēžu dziesmu nosaucam dziesmu, kuras katra nākamā posma (stāstījuma teikuma vai dialoga) veidošanā tā sākumam izmanto iepriekšējā posma pēdējo objektu. Rezultātā rodas vienādi veidotu stāstījuma posmu vai dialogu ķēde. J. Darbiniece (ZA Vēstis, 1971, Nr. 10) |
| I. DZIESMA PAR KARAKALPU |
Lieli kungi, karakungi jaunu puisi karā sūta; puisis negrib karā iet, puisis sūta viņus dienēt. Karakungi – lieli kungi puskungu pie puiša sūta; puisis negrib karā iet, puisis sūta viņus dienēt. Puskungs nezin, ko nu darīt, sūta savu kapurāli; puisis negrib karā iet, puisis sūta viņu dienēt. Kaprālis plēš sirmos matus, sūta savu puskaprāli; puisis negrib karā iet, sūta puskaprāli dienēt. Puskaprālis traukus dauza, sūta savu priekšstrādnieku; puisis negrib karā iet, sūta priekšstrādnieku dienēt. Priekšstrādnieks ir centīgs zēns, aiziet kungiem nosūdzēt; un kā labā pasakā – kungi saka: ej vien mājā, rīt būs viss kārtībā. Karakungi – lieli kungi, tie sauc nāvi palīgā, izkapina izkaptiņu, ieģērbj dāmu kažokā. Līdz ko Viņa nonāk teju, līdz ko Viņa parādās, puskungs bļauj uz kapurāli, kaprālis uz puskaprāli, puskaprālis priekšstrādnieku pa stīgai stīdzinā; un ir drosme priekšstrādniekam, nu grib puisis karā iet. Nu ir karakalpi foniem, nu ir zēni leģioniem – paskaties, kā acis zib, paskaties, kā karot grib!
|
|
II. DZIESMA PAR JĒKABU, JĒKABA REKTŪRI |
– Kur ta tu biji, Jēkabiņ mans? – Gambijā, Gambijā, kundziņi mans. – Ko tu tur darīji, Jēkabiņ mans? – Taisīju andeli, kundziņi mans. – Ko tā tu pārdevi, Jēkabiņ mans? – Zīda lentes, spoguļus, kundziņi mans. – Ko ta tu nopirki, Jēkabiņ mans? – Duj brangus nēģerus, kundziņi mans. – Kur ta tu liki tos, Jēkabiņ mans? – Pārdevu tālāk, kundziņi mans. – Kur ņēmi naudiņu, Jēkabiņ mans? – Jēkaba naudiņa, kundziņi mans. – Kur ta tev naudiņa Jēkabiņ mans? – Jēkaba, hercoga, kundziņi mans. – Kur liki naudiņu, Jēkabiņ mans? – Jēkabam, hercogam, kundziņi mans. – Vai tu tur nezagi, Jēkabiņ mans? – Paši klāt pienesa, kundziņi mans. – Ku ta viss palika, Jēkabiņ mans? – Jēkabam, hercogam, kundziņi mans. – Arī bultu bultotie, Jēkabiņ mans? – Tie nu gan dūksnājos, kundziņi mans. – Vai tevi neķēra, Jēkabiņ mans? – Izspruku sveikā, kundziņi mans. – Ku ta tu tik steidzīgs, Jēkabiņ mans? – Nīderlande aicina, kundziņi mans; Nīderlande aicina – mums jāiet palīgā! |
| III. CILVĒKA CEĻŠ |
– Kur tu teci tā kā pele, Kur tu teci, cilvēciņ?
– Tecēj vienu vārdu teikt, – Kā tev tur nenosita? – Es iebēgu pasakā. – Kā tu tur nenosali? – Es pie dziesmām sildījos. – Kā tu tur nesadegi ? – Katrs ņēma pagalīti. Katrs ņēma pagalīti, sev ap galvu vēzēdams. Nu no katras pagalītes deg ap galvu vainadziņš.
1973
|
| Pēteris Zirnītis | |
|
Nāk nākdami viņi. Pulku pulkiem, pa divi, pa trīs, bet vienatnē − vairāk. No vakar un aizvakardienas, no šodienas nāk. Gan klusi, gan līgojot balsīs. Piķa muca aiz upes sprēgājot deg, turp viņi dodas. Bet kalngalā šovakar stāv kāds un gaida, − visgalvenais Jānis, − Krišjānis Barons. Jāņudēli − māsas tiem jāņuzāles. Tik dažādi nācēji − aizgājušie un dzīvie. Jāņuguns izrauj no tumsas seju starp tūkstošiem citu, bet dziesmas jau tuvāk un tuvāk, kalmes švīkdamas locās, un dzirksteles spieto kā bites, steidz Jānis Cimze šurp, un koris gavilējot tam pēdās iet − tur klusas maigas balsis un vētrainas, kas debesi plēš pušu, iet Jānis Rozentāls, un balti pavasari no viņa otas pil, un vienatnē brien savu taku Poruks Jānis, acu nepaceldams. Jāņi, Jāņutēvi, Jāņu dēli − māsas tiem jāņuzāles, zied pļava Jānim Pliekšānam zem kājām, un Laika upe šķiras, Jānis Endzelīns te loka valodu un vārdu pin pie vārda, nāk Jānis Jansons-Brauns un Jānis Alberts Jansons, jau Jānis Luters-Bobis augšā kalnā kāpj, no svešas puses kluss nāk Jaunsudrabiņš Jānis, te Jānis Sudrabkalns ar starojošu sapni un Jānis Peters aicina un māj, Jāņi, Jāņutēvi, Jāņudēli − māsas tiem jāņuzāles, iet Jāņi − zemnieki ar arklu smaržu plaukstās, un Jāņi zvejnieki jau airu rakstā dzied, nāk lielais Jānis − strādnieks, puķi pogcaurumā, ar savu balsi dara Jāņu dziesmu skaņu. nāk nākdami viņi visi. Pulku pulkiem, līgojot balsīs. Pāri upei, kur uguns, turp viņi dodas. Jāņi, Jāņutēvi. Jāņudēli. Māsas tiem − jāņuzāles.
(Literātūra un Māksla, 1973. g. 23. jūnijā) |
