Ēriks Kūlis
VELNA BŪŠANA
Stāsts
- Es gribu māā-ājās... - Marianna vārgi izstostīja, - man nāk miegs. Mājās...
Meitenes smakrs bezspēcīgi atbalstījās uz šampanieša glāzes malas, un tā bīstami sasvērās.
Kurts uzmanīgi satvēra meitenes galvu, atglaudīja gaišos, izjukušos matus un pacietīgi atkārtoja:
- Tūlīt, meitēn, tūlīt. Atnāks tas nolāpītais slinkuma maiss, samaksāšu rēķinu un tūlīt iesim.
Restorāna zāle bija pilna sprieguma. Šķita, aiz pārslodzes dūc pat sienas un parkets, kaut gan plašā telpa grima maigā mijkrēslī. Cigarešu dūmi lēni un neatlaidīgi vijās ap kaparā kaltajiem gaismas ķermeņiem un izkusa tajos.
Skopajā apgaismojumā un spēcīgo pastiprinātāju troksnī viss - galdi, krēsli, cilvēku augumi - it kā lēni šūpojās un peldēja, bet no estrādes kā trāpīgi šautas harpūnas zālē lidoja solista izkliegtās frāzes: „Mana tu! Mana tu! Mana būsi tu!”
Kurts saviebies izlēja sava glāzē degvīna pārpalikumu un, izdzēris to, apātiski uzdūra uz dakšiņas vienu vienīgu zirni.
- Ober, velna būšana, cik ilgi man būs jāgaida? Es gribu rēķinu! - Kurts noskurinājās un sauca. Viņu aizvien vairāk māca raizes par šo skuķi, kura nepanesa šampanieti, par šo, kā viņu... Mariannu.
Kurts slinki paņēma no galda cigareti un, aizkūpinājis to, viegli salīgojās.
- Mari-anna,- puisis pie sevis dudināja, - īstenībā tie ir divi vārdi. Marija un Anna. Tas tik ir ko vērts.
Kurts ievilka dūmu. Viņa seja bija mazliet bālāka nekā parasti, un tajā vēl vairāk izdalījās tumšās uzacis un sārtā rēta šķērsām degunam. Patīkama, protams, tāda rēta nav, bet, ja cilvēkam slīd kāja un viņš atsitas pret dzelzī kaltu kravas vagona malu, tad var būt arī vēl ļaunāk. Cik nu tur vajadzēja, lai vilcienu sastādītāju Kurtu Valdziņu aizvestu uz slimnīcu ar smadzeņu satricinājumu? Vagona kāpšļi ziemā mēdz apledot.
- Divi vārdi, - Kurts savā divdesmitpiecgadīgajā balsī rūca, turpinot domu par meiteni, - tad jau viņai vajadzētu dzert par diviem...
- Jā...- atspiedusi galvu pret Kurta kalsno plecu, Marianna gurdi sacīja, - kasierīt, man līdz „Kopdarbam”.
Kurts apskāva Mariannu un lēni glāstīja viņas miegā pietvīkušo vaigu.
- Meitēns galīgi apžilbis, - Kurts tēvišķīgi secināja, - velna būšana, kur tas obers ielīdis?
No zāles mijkrēšļa stalts un balts iznira viesmīlis.
- Rēķinu? - viņš jautāja un pacēla uz augšu kreiso uzaci. Viņa skatiens krita uz krēslā sabrukušo Mariannu.
- Nekas, - liekot uz pulētā galda saburzītas naudas zīmes, mierinoši runāja Kurts, - mēs tepat netālu dzīvojam.
Oficiants klusēdams pētīja ieplēstu desmitnieku.
- Atlikumu nevajag, - piebilda Kurts.
- Pateicos, - sacīja viesmīlis.
- Jā, - iesaucās Kurts, - te būs vēl dažas rūpijas. Iedod mums līdzi šampanieša pudeli. Brokastīm.
Oficiants saprotoši pasmaidīja. Viņa mutē iemirdzējās divi zelta priekšzobi. Viņš bija kādus piecus gadus jaunāks par Kurtu.
- Es jūs panākšu pie garderobes, - baltais un staltais puisis sacīja. Šajā brīdī Marianna pavēra acis. Ieraudzījusi viesmīli, meitene jautāja:
- Jānīt, tu šodien izslauksi govis manā vietā?
Kurtam uznāca klepus lēkme.
- Tātad, pie ģērbtuves, - nogaidījis, kad Kurts beidz, oficiants atgādināja un pagriezās. Viņa tumšie, ondulētie mati meta platu vilni.
- Nu, Marija-Anna, ceļamies augšā, - Kurts teica, saudzīgi saņēmis meiteni aiz padusēm, - kāpsim uz staļļaugšu...
- Jā, jā, gulēt... - meitēns sasparojās, - tikai govis lai Jānis neaizmirst izslaukt.
- Labi, labi, - Kurts, līgodamies zem sava un meitenes svara, sacīja, - Mēģināsim tikt līdz sētai.
-V-v-velna būšana! - Viņš uzgrūdās kāda galdiņa stūrim.
- Atvainojiet! - Kurts mēģināja smaidīt. Pie galdiņa neviena nebija. - Velna būšana, - atkārtoja Kurts, kad beidzot pēc garas un sarežģītas apģērbšanās procedūras aiz viņiem aizcirtās restorāna stikla durvis, - tramvaji vairs neiet.
Šampanieša pudele bija smaga un auksta kā mīna un visu laiku slīdēja ārā no pirkstiem.
- Nekas neiet, - Marianna murmināja, - mehāniķis piena vadu remontē jau veselu mēnesi...
- Tu Izbeidz muldēt niekus! - Kurts sauca. Viņu bija sagrābušas dusmas, jo sala rokas, bet cimdus nekādi nevarēja atrast. - Domā, man viegli ar tevi?
- Jā, - apstiprināja meitene, - strādāt un mācīties nav viegli. Nominatīvs - kas? Es. Ģenitīvs - kā? Manis... Datīvs... Akuzatīvs - ko? Mani...
- Tevi, tevi! - Kurts pēkšņi izjuta maigumu pret šo nevarīgo meitēnu. - Tūlīt es tevi... - viņš sacīja un, pagrābis pilnu sauju mīksta, tikko uzsniguša sniega, saberzēja to gar Mariannas seju.
- Nevajag, Jāni, - meitene protestēja, - tu man vairs nepatīc.
- Es domāju gan, - smējās Kurts un atkal pagrāba sniegu.
Ielas pretējā pusē lēni soļojošais milicis apstājās un sāka viņos aizdomīgi lūkoties.
- Ejam, ejam, - Kurts mudināja Mariannu, - mums šonakt tomēr vajadzētu tikt mājās.
Mariannas skatiens pamazām kļuva saprātīgs.
- Paklausies, Kurt, - meitene izbijusies čukstēja, - kur es esmu? Cik ir pulkstenis? Ak dievs, man taču jābūt mājās!
Kurts iesmējās.
- Par to vajadzēja domāt tad, kad es tev atgādināju. Bet vienpadsmitos tu vēl dzēri šampanieti un gribēji dejot. Pēdējais busiņš aizgāja bez tevis.
- Man vajag braukt tūlīt, - Marianna nevarīgi sacīja, un viņas mazajā sejiņā atspoguļojās izbailes. - Ko teiks Jānis?
- Kas man par daļu? - Kurts īgni jautāja. - Tagad ir viens naktī un tu nāksi man līdzi. Kaut vai desmit Jāņi... Divdesmit kilometrus kājām aiziet tu neesi spējīga. Rīt no rīta pats iesēdināšu tevi busiņā un brauc laimīga. Jānis... Padomā tik, kāda personība!
- Mēs... viņš ir mans vīrs. Tur, laukos, „Kopdarbā”. Fermā. Mēs abi slaucam govis, - Marianna klusi sacīja.
- Ahā, - Kurts secināja, - ahā. Bet ko tu man stāstīji restorānā?
Marianna dziļi nopūtās, un viņi klusēdami soļoja tālāk. Sniegs zem kājām mīksti gurkstēja.
„Ja es restorānā būtu ticis iekšā viens pats,” Kurts, iespiedis pudeli padusē un sabāzis rokas mēteļa kabatās, prātoja, „šitādas lietiņas nekad nebūtu notikušas. Kas tas par stulbumu, ja restorānā var tikt tikai pa pāriem? Un tad uzrodas šitāds smuks meitēns.” Kurts pašķielēja uz klusējošo Mariannu, un paziņo, ka ne reizi mūžā neesot bijis īstā krogā. Vai es varēju zināt, ka viņai kaut kur jābrauc?”
- Kāpēc tu esi tāds bēdīgs? - Marianna pēkšņi apjautājās, ieķerdamas Kurta elkonī. - Pastāsti kaut ko.
- Hm... - puisis norūca.
- Ko tu sacīji? - Marianna, paliekusies uz viņa pusi, jautāja.
- Es teicu, ka apskaužu tavu Jāni. Tik nāvīgi glītu skuķēnu dabūt par sievu...
Marianna iesmējās, ka noskanēja visa iela.
- Gribi, es palikšu pie tevis, Kurt - meitene draiski jautāja un ar savu pūkaino dūrainīti noglāstīja Kurta īsi apgrieztos, spurainos matus. - Gribi?
- Neāksties, - puisis septiņdesmitgadīga veča tonī atņurdēja un, apstājies pie senlaicīgām namdurvīm, meklēja kabatā atslēgu.
- Tu esi labs, - Marianna turpināja, kad durvis atvērās, - tu neesi tāds kā Jānis.
- Kuš! - Kurts nikni iešņācās. - Te tev nav ferma!
Pārkāpjot virtuves slieksni, Kurts pirmo reizi šovakar nopriecājās, ka tēvs no Rīgas-Maskavas reisa būs atpakaļ tikai parīt. Tēvs, dīzeļlokomotīves vadītājs, Kurtam būtu ausis norāvis par šādām izdarībām.
Kurts iededza gaismu un aizbultēja durvis.
- Cik jauki pie tevis - Marianna naivi brīnījās. - Te es gribētu dzīvot mūžīgi...
- Tā būs tava gulta, - Kurts sacīja un centās nelūkoties uz Mariannas valgajām lūpām, - bet es gulēšu šitajā te. Vai tev skaidrs? - viņš strupi apjautājās.
Marianna izskatījās kā norāta.
- Vai ēst gribi? - Kurts pratināja tālāk. Meitene purināja galvu.
- Dzert gan gribas... - viņa vainīgi čukstēja.
- Pagaidi, tūlīt, - Kurts nez kādēļ nikni sacīja un izņēma no ledusskapja pudeli limonādes.
Marianna, novilkusi mēteli, uzsmaidīja puisim.
- Nedusmojies, - viņas balsī skanēja patiesa sirsnība, - bet es viņu nemaz nemīlu. Citādi nebūtu tev gājusi līdzi augšējā zālē.
Kurts, pielējis glāzi, sniedza to meitenei.
„Viņai ir brūnas acis,” puisis secināja, „brīnums, kā es to nebiju pamanījis agrāk.”
- Paldies, - izmalkojusi glāzi, Marianna sacīja.
- Un tagad - gulēt, - dzelžainā apņēmībā teica Kurts, - es gāžos savā migā. Tu vari izslēgt elektrību. Gultu atklāt jau mācēsi pati...
- Jā, - Marianna vāri čukstēja. No šī „jā” Kurtam pakrūtē iekņudējās, un viņš apsviedās pret sienu, ka atsperes vien nobrīkšķēja, un uzrāva segu pāri galvai.
„Nedari otram to, kas tev pašam nepatīk,” Kurts atcerējās tēva vārdus. Un Jānis, šis kolhoza puisis, viņam nebija nodarījis nekā ļauna.
- Tīri palagi ir skapja augšējā plauktā, - Kurts izlīda no segas apakšas un skarbi sacīja, - tos no gultas iesvied veļas kastē.
- Jā, - atkal atbildēja Marianna. Iečīkstējās skapja durvis. - Kurt, kam šī gulta pieder? - Marianna pēkšņi aizdomu pilna iejautājās.
- Tēvam, - Kurts atņurdēja, - viņš pašlaik brauc ar bāni uz Maskavu.
- Bet kur ir tava mamma? - meitene prašņāja tālāk.
- Centrālkapos, - puisis atbildēja, cik iespējams mierīgi.
- A-ā, cik žēl... - meitene nopūtās, - es domāju... skapī tāda kārtība... Es domāju, ka tev ir sieva.
Vecā gulta nodrebēja kā vagons uz pārmijām. Kurta krūtīs plīsa varens smieklu vilnis.
- Kas tev liekas smieklīgs? - Marianna, švīkstinādama palagus, jautāja. - Labāk novelc drēbes. Līdz rītam tu saburzīsi bikses, ka nevarēšu gludinādama izgludināt.
„Nē, viņa ir varena.” Kurts, ceļoties augšā, nodomāja, „viņa man patīk arvien vairāk.”
- Jāmāca tevi kā mazu bērnu. - Marianna pārmetoši lūkojās puisī. - Sporta kreklu būtu laiks mazgāt, - viņa piebilda, kad Kurts līda zem segām pa otram lāgam, - jums ir veļas mašīna?
- Ir, ir, - Kurts smaidīdams teica, - par to parunāsim rīt. Nodzēs labāk gaismu.
- Saldu dusu, - tumsā iečivinājās Marianna.
- Umhu, - Kurts atņurdēja.
Iestājās klusums. Ziemas nakts klusums, kurā dzirdams, kā kaut kur tālu, tālu klaudz vilcienu riteņi un skan lokomotīves aicinošā balss, dzirdams, kā trīs kvartālus tālāk auro apreibuši vīri, dzirdams, kā zem vecās mājas grīdas sāk grabināties pele.
- Ai! - vainīgā balsī iesaucās Marianna.
- Pele! Man šausmīgi bail no pelēm! Viņas kož, Kurt, nāc ātri šurp! Es nomiršu! Ātrāk, Kurt, ātrāk!
... Viņi aizmiga tikai uz rīta pusi. Marianna, miegā piekļāvusies Kurta krūtīm, izskatījās pēc mazas meitenītes. Viņas smalkie pirksti, apskāvuši puiša plecu, paretam sarāvās - fermas mehāniķis jau veselu mēnesi laboja piena vadu un govis vajadzēja slaukt ar rokām. Dažām govīm no Mariannas grupas pupi bija cieti kā burkāni.
Kurts sapnī pavadīja bezgala garu vilciena sastāvu. Tas joņoja cauri baltiem sniegiem, un no dīzeļlokomotīves loga viņā nolūkojās Marianna. „Nominatīvs - kas? Mīlestība!” viņa sauca, un Kurts bija laimīgs.
Leduspuķēm klātie logi iemirdzējās tīrā zeltā. Kurts iztrūcies atvēra acis. Desmit. Ak jā. Darbā viņam jābūt tikai vakarā. Sirds pamazām pierima. Viņš uzmanīgi pagrieza galvu sāņus. Mariannas krūtis izskatījās aizkustinoši mazas. Kurts uzmanīgi tās noskūpstīja un apsedza meiteni.
- Es nemaz neguļu! - viņa gavilējoši iesaucās, apskāvusi Kurta kaklu. Acis viņai vēl bija ciet, taču lūpas jau smaidīja.
„Cik labi būtu, ja Marianna varētu palikt pie manis,” Kurts ar smeldzi sirdī domāja, „viņa taču nav piemērota fermai.”
- Gribi, es palikšu pie tevis? - Marianna čukstēja pie pašas auss. - Izšķiršos ar viņu un būšu pie tevis...
- Jā... - dziļi ievilcis elpu, Kurts sacīja, - jā, jā, jā!
... Ap pusdienas laiku Marianna, viltīgi piemiegusi aci, teica:
- Tagad tev jāatnes man šampanietis. Pie gultas.
- Jūs esat tik pieticīga, skaistā princese, - Kurts atbildēja un, zobus klabinādams, joza uz virtuvi. „Nekas, krāsni iekurināšu vēlāk,” viņš domās taisnojās, „vēlāk.”
- Ak, ko tur, - Marianna novēcināja ar kailo roku, - viņš ir nenormāls.
- Ko tu runā? - Kurts iztrūcināts jautāja.
- Jā, - Marianna vienkārši turpināja, - skolas izlaidumā viņš vienīgais no visiem čaļiem sāka pinkšķēt. Muļķe es biju, ka apprecējos ar viņu. Fermā no Jāņa tāpat nav jēgas. Aizsūtu viņu uz aku pēc ūdens, gaidu, gaidu, Jānis nenāk. Eju skatīties - šis, nometies garšļaukus, ķeksē ar kārti pa ūdeni. „Jāni, kas tev, spainis nogrimis?” prasu šim. „Nē,” viņš atbild, „vabolīte iekritusi.”
Marianna piekļāvās Kurtam un turpināja:
- Cik labi, ka šķiršos no viņa. Pavasaros mūsu istabā iet kā pa zvēru dārzu - visādi kovārnēni, strazdulēni ar salauztiem spārniem, klibi, šķībi... „Izkrituši,” Jānis pūš, „izkrituši no ligzdas.”
- Velna būšana, - ierunājās Kurts un pielēja glāzi.
- Pagājušo vasaru Jānis atpļāva zaķēnam pakaļkāju. Es domāju, ka viņu trāpīs sirdstrieka, - turpināja Marianna.
- Iedomājies tik - Jānis to pussprāgušo lopiņu azotē iekšā un uz motocikla pie feldšera prom. Feldšeris, skaidrs kā diena, zviedz. Un tad tas nenormālais viņam iegāza. Tu saproti, Kurt?
- Jā, - Kurts norūca.
- Fui, - Marianna saviebās, - ciest nevaru tik stulbus vīriešus.
- Jā, - Kurts pamāja.
- Ierauga ziedošu ābeles zaru - stāv kā tāds aptaurēts, - Marianna smējās.
- „Dzeja,” šis saka, „poēzija un mūzika.” Bet es raustu plecus. Kāda tur mūzika Parasti koki. Zied katru pavasari, spēj tik nokaļķot stumbrus. - Vēl viņš man mēģināja iestāstīt, ka vasaras naktīs debesis elpojot, saproti, Kurt, elpojot! Vai viņš nav apšņākts? Kā debesis var elpot?
Marianna abām rokām noglāstīja Kurta matus.
- Ģērbies, - īsi sacīja Kurts, - ģērbies un žigli skrien uz autobusu. Ja ne, būs slikti!
Marianna iepleta brūnās, nevainīgās acis.
- Kā? - viņa pārsteigta jautāja, - bet vai tad mēs... bet tu sacīji...
- Es vairs neatkārtošu. Veikli brauc mājās un izstāsti viņam visu. Jānis sapratīs un piedos tev. Skaidrs?
Marianna iešņukstējās. Viņa bija patiesa līdz galam.
- Velna būšana, - Kurts sodījās, - to nu gan tas puisis nebija pelnījis.
