Laimonis Mieriņš

LATVIJAS 1973. GADA TĒLOTĀJAS UN LIETISKĀS MĀKSLAS ASPEKTI

 

Skaits − jā. Bet kvalitāte? Diezgan nevienāda. Līdzās augsti mākslinieciskiem vai vismaz profesionāli nevainojami nostādītiem darbiem − arī šabloniskas konstrukcijas, panaīvi, ilustrātīvi, daudz variēti tēli bez tās „plakātiski” asociatīvās slodzes, kāda nepieciešama šim žanram. Daļēji tas acīmredzot tādēļ, ka republikas 4. plakātu izstāde pulcējusī samērā daudz jaunu autoru, kuŗi plakātu mākslu vēl tikai apgūst un reizēm nav atbrīvojušies no mazliet nolietotas atribūtikas. Šādi darbi šoreiz gan mazliet „atšķaida” ekspozīciju, taču jaunu autoru parādīšanās dod arī pārliecību par mūsu plakāta attīstības iespējām. Turklāt vairāki no viņiem uzstājās īsti veiksmīgi (J. Dimiters, U. Abiķis).

Tā izsakās prasīgā Aija Nodieva (Literātūra un Māksla 42). Pēc viņas domām patlaban visizcilākais latviešu polītiskā plakāta pārstāvis esot G. Kirke, bet Gustava Kluča aizsākto fotoplakāta tradīciju turpina J. Grīnbergs. No pārējiem plakātu māksliniekiem minami L. Šēnbergs, kas nevairās izmantot arī tautas mākslas elementus, tad L. Zikmane, G. Smelters, L. Preiss u.c. Taču latviešu plakātistu sniegums vissavienības plakātu izstādē nav bijis sevišķi iespaidīgs, jo Aija Nodieva, mākslas zinātniece, secina, „ka mūsu plakātisti vairāk vai mazāk veiksmīgi attīsta visumā tomēr tradicionālos plakātu izteiksmes paņēmienus.” (LuM, 4).

Relatīvi konservatīva bijusi arī 3. grāmatzīmju izstāde Aizrobežu mākslas muzejā, Ināra Ņefedova (LuM, 5) diezgan nesaudzīgiem vārdiem par to pārmet:

Latviešu padomju ex libris autori savos darbos ļoti daudz izmanto tās iespējas, kuŗas rada pasūtinātāja uzvārda apdzejošana. Nedomāju, ka tas ir peļami vai noliedzami, bet katrā ziņā stipri vienveidīgi gan. Protams, nereti te iemesta veselīga humora dzirkstele, bet pārāk daudz grāmatzīmēs ir dažādu kociņu, putniņu, dzīvnieciņu, zivtiņu. Bet mākslas baudītājs gūst maz.

Ja lietiskās grafikas devums ir bijis samērā pieticīgs, tad stājgrafikā to nekādi nevar secināt par ļoti spējīgo un „švuncīgo” Eiženiju Henišu, kuŗai bija personālizstāde Mākslinieku namā. Arī Māra Rikmane (dz. 1939. g.) ir pierādījusi sevi par apdāvinātu un vispusīgu grafiķi. Par latviešu stājgrafikas tālāku, laikmetīgu augšanu ir maz šaubu šai kontekstā ir zīmīga sagadīšanās, ka ievērojamais lietuviešu grafiķis Krasausks savas personālizstādes laikā Rīgā esot izteicies, ka nespējot iedomāties tikai formā nacionālu mākslu, kuŗas virspusība vienmēr viegli uztveŗama, kas varot maldināt; viņu saistot vispārcilvēciska rakstura problēmas, un to atsegšanai vispiemērotākā esot lakoniska forma, fakts, ko neizprotot dažs labs „tautisks” mākslinieks utt.

Nenoliedzamam vispārējam lietisko mākslu uzplaukumam laikmetīgā ievirzē pamatā ir laba profesionāla izglītība ar uzsvaru uz eksperimenta nozīmi, elastīgumu. Te liels nopelns lietisko mākslu vidusskolām, no kuŗām redzamākā ir Rīgas, kur piedzīvojušu un tālredzīgu meistaru vadībā tiek meklēti jauni celi, izteiksmes iespējas, neaizmirstot senās tautas mākslas principus. Protams, savs iespaids ir arī attiecīgajām Mākslas akadēmijas katedrām un to mācībspēkiem.

Tāpēc ir saprotams, ka pēdējos gados lietiskā mākslā arvien vairāk iezīmējas pastiprināts dekoratīvisms un spēcīga dizaina ietekme. Teiktais visspilgtāk izpaužas tekstilmākslā, bet arī dārza keramikā, scenogrāfijā (te aktīvs ir Andris Freibergs) u.c. Piemēram, ādas plastikā beidzot ir nostabilizējušies centieni lietot materiālam atbilstošus izteiksmes līdzekļus pretstatā 40. un 50. gados architektūrā valdošām stila īpatnībām, kā pārblīvētam rotājumam, pārspīlētai greznībai vai, Brigitas Šturmas vārdiem izsakoties, (Māksla, 3): „Rotājumā lietoja izšuvuma un adījuma rakstus un papildināja nacionālo ornamentu ar padomju dzīvi raksturojošu emblēmatiku.”

Gobelēnu meistaru darbos skatītāju efektīvi ietekmē krāsu laukumu saspēle, faktūra un forma. Šķiet, pilnīgi ir pazudušas figurālās kompozicijas. Tomēr Mirdza Landratova (LuM, 9) domā, ka Latvijas gobelēnos esot jūtams neliels pagurums, jo „māksliniekiem nav īsti skaidrs, ko darīt tālāk,” Kritiķe norāda uz šīs parādības iemeslu, apgalvodama, ka „mūsu tekstilnieki nezina, vai viņu darbiem atradīsies mājvieta. Vēl arvien netiek risināts jautājums par gobelēnu iekļaušanu sabiedriskos interjeros (ne jau tikai kafejnīcās un restorānos).”

Keramikā raksturīga ir nacionālās formas un rotājuma stereotipa laušana, kas vienmēr bijusi saistīta ar etnogrāfisko elementu netransformētu lietojumu. No keramiķiem sevišķu ievērību pelnī enerģiskā Austra Žūriņa (māca Rīgas Lietiskās mākslas vidusskolā) ar aistētiski vienkāršām, skaidrām trauku konstrukcijām, arī Eduards Detlavs, Aija Zīle, Olita Āboliņa, Latvīte Medniece u.c.

Interesanta bijusi trešā dārza keramikas izstāde, kas notikusi bez liela „trokšņa”. Par tur demonstrētām jaunām kontūrām Latvijas mākslas panorāmā pietiekamu priekšstatu sniedz šāds B. Blūmas apraksta citāts (LuM, 33):

Trešajā dārza keramikas izstādē P. Martinsona baltie kubi. Tīra forma. Kā ideāls, kā pilnība. Un šajā ideālajā pilnībā − šķēlumi. Kā nežēlīgi triecieni, kā naža dūrieni. Šķēlumu vietas atgādina nesadzijušas brūces. Kas bija pirms šī darba? Kāds pārdzīvojums pārtapis lakoniskajā un reizē satraucošajā kompozīcijā?

Te autors savu māksliniecisko nodomu īstenošanas labad nav vairījies meklēt izteiksmes līdzekļus t.s. „abstraktās mākslas” sfairā. Ko līdzīgu ar atzīstamiem panākumiem darījuši arī citi. Šai saturīgajā izstādē vēl piedalījušies Silvija Šmidkena, Ilga Vanaga, Latvīte Medniece, Maiga Dimza-Dimme, Kornēlija Ozoliņa, Rita Einberga, Violeta Jātniece, Jānis Dimza-Dimmis, Skaidrīte Cichovska, Natālija Mentile, Izabella Krolle.

Vismaz ārēji Latvijas mākslas dzīves visiezīmīgākais apstāklis ir tas, ka tēlotājas māksjas joprojām tiek dalītas no lietiskām. Šādai rīcībai ir savs iemesls, uz ko norāda maija vidū Maskavā notikušajā PSRS Mākslinieku savienības 4.kongresa valdes pārskata galvenā tezē ietvertais formulējums (sk. Rasmas Lāces rakstu, Māksla, 3), kas nekādi nav tikai tukša frazeoloģija:

Partija izvirzījusi mums visaugstāko uzdevumu − būt aktīviem komūnistiskās sabiedrības veidošanas dalībniekiem. Mēs esam atbildīgi par padomju cilvēku dzīves vides aistētiskā veidola radīšanu, par jaunā cilvēka harmoniski attīstītās personības veidošanu. Mums augstu jānes sociālistiskā reālisma karogs, un, stingri balstoties uz šo metodi, jāiziet pasaules arēnā − tikties ar visplašākām masām, aktīvi cīnīties par mieru un cilvēces sociālo progresu.

Par ko šeit ir runa, nepārprotami ir skaidrs. Praksē lietiskās mākslas koncentrējas uz sadzīves vides „aistētiskā veidola” radīšanu, bet tēlotājas mākslas sociālistiskā reālisma iezīmē nes nepateicīgo partijas propagandas krustu. Citiem vārdiems tradicionāli figūrātīvi virzīta tēlotāja māksla ir vispiemērotākā vīzuāli verbālai padomju dzīves glorifikacijai. Tāpēc no „komūnistiskās sabiedrības veidošanas” viedokļa ir maza nozīme, pa kādiem attīstības ceļiem aiziet lietiskā māksla, jo aistētika paliek aistētika.

Protams, šāda mākslas dzīves reglamentēšana nav tikai padomju privilēģija, līdzīgas situācijas sastopamas arī citur. Un tomēr pastāvošie apstākli nav bez savām „nenormālībām”, jo partijas ideoloģisko slūžu noturēšana kļūst grūtāka ar katru dienu. Par šiem simptomiem arī debatē. Kas tad draud izjaukt šo šķietami idillisko „mieru”?

Kritiķis Herberts Dubiņš (LUM 38) saskata vispārēju latviešu glezniecības strupceļu, elēģisku nogurumu utt. Viņš saka:

Attīstītā sociālisma sabiedrībā arvien vairāk stimulē aistētiskā ieviešanos visās dzīves jomās. Šīs tendences rezultātā ievērojami palielinājies arī dizaina īpatsvars mūsu ražošanā un celtniecībā. Par to varēja pārliecināties kaut vai trijās dizaina izstādēs Rīgā, Gruzijas rūpnieciskās grafikas izstādē Tbilisi, padomju mākslinieciskās projektēšanas skatē Briselē. Šīs parādības šķietami ierobežoja stājmākslas „privilēģijas” harmoniskā, skaistā atklāsmē un izteiksmē.

Gleznotājs un literāts Uldis Zemzaris, apcerot tagadējo latviešu portretu glezniecību (Māksla, 1), secina:

Bet krize ģīmetņu žanrā iezīmējās vēl arī tāpēc, ka mākslas domāšanai un kritērijiem visā pasaulē nesaudzīgi pāri gājis gan impresionisms, gan ekspresionisms, kubisma analitiskums, dadaisma naivā atklātība, abstrakcionisms, sirreālisms, pat vairākkārt naturālisms un jaunklasicisms dažādās formās un daudzumā.

Šai sakarā mākslas zinātnieks A. Michailovs Baltijas republiku mākslas izstādes ietvaros sarīkotajā diskusijā Maskavā (LuM, 42) ir izteicis šādu domu: Bet mākslinieki savos darbos izmanto arī ekspresionisma un citu modernisma novirzienu izteiksmes līdzekļus. Tādos gadījumos vēl pietrūkst dziļi dialektiskas analizes. Ar vērtībām, kas radušās un rodas ārpus padomju kultūras ietvariem, var un vajag rēķināties.

Der citēt trāpīgākās no jauno mākslinieku domām par būtisko mākslā, kas publicētas Literātūras un Mākslas 51. numurā. Jaunā tekstilmāksliniece Inese Jakobi (dz. 1949. g.) saka:

Tekstilmākslas specifika? Manuprāt, tā parādās materiāla izjūtā. Katrā laikmetā uzsvars likts uz citu darba elementu. Šodien mazāk nozīmīga liekas izausta, stāstoša „bilde”, tāda, ka pieej klāt un tur redzamam cilvēkam vai degunu vari sataustīt. Mūsdienās vairāk domā par pašu materiālu, mēdz teikt, ka tekstilmākslinieki vairāk veido nekā auž. Materiāla izjūta ir mūsu gobelēna skolas stiprā puse.

Mākslas akadēmijas dizaina nodaļas trešā kursa students Vairis Rudzītis (dz. 1944. g. domā:

Mēs esam spiesti bezgala daudz ražot, un tādēļ par galveno kļuvis „ko”, nevis „kā”. Rezultāts? Lampa − akvārijs un gludeklis olu cepšanai. Un rūpnieciski ražotie suvenīri? Aistētiski izglītotam cilvēkam šajos veikalos grūti elpot. Te dizainers diskreditēts.

Tik tālu pāris ieskatu par krizes iemesliem; kas galvenokārt izriet no modernā dizaina īpatsvara sekām tēlotājā mākslā. Taču nav jāaizmirst, ka dzīvot spējīgas mākslas valodas nemitīga maiņa, augšana pati par sevi ir ne tikai dabiska, bet arī vēlama parādība. Katrā ziņā māksla bez nopietnām problēmām mūsdienās grūti iedomājama, fakts, kas akadēmiski sastingušajam sociālistiskajam reālismam ir jāņem vērā.

Lai nu kā būtu, jāatzīst, ka sociālistiskā reālisma elements Latvijas mākslā kvantitatīvi veido tās mazāko daļu. To rāda izstāžu lielais vairums. Minēsim dažus piemērus, gleznotāja Nikolaja Breikša piemiņas izstādē Valsts mākslas muzejā varēja vērot, ka tās autors ir netraucēti un mierīgi kopis tradicionālās glezniecības vērtības. To pašu apliecina arī Leonīda Ariņa personālizstāde Mākslas salonā Padomju bulvārī. Šis apdāvinātais tukumnieks ir izteikts ekspresionists, kas balsta savu mākslu uz formas un krāsu mijiedirbes vērtībām mūsu laikmeta izpratnē. Viņa abstraktizētie ainavu vai kluso dabu motīvi ir pilni eksplozīvas krāsu dinamikas. Līdzīgas tendences bija redzamas nesenajās Latvijas mākslas izstādēs ārzemēs. 1973. g. Stokholmā, Diseldorfā un Montrealā. Par pēdējā redzēto Eleonora Šturma (Laiks, 7.11.73.) raksta:

Izstādāmo darbu izvēle pašu mākslinieku izraudzīta, un tā reprezentēja patlabanējās Latvijas mākslas konservatīvos novirzienus ar dažiem mērenākā modernisma iestrāvojumiem. Cik zināms, dzimtenes mākslinieku vidū netrūkst arī drosmīgāku meklētāju laikmetīgās mākslas virzienā, tomēr šai reprezentācijai ārzemēs izvēlēti bija tikai laikmetīgā tradicionālisma mākslas paraugi, visnotaļ demonstrējot neitrālu ideju iekrāsotu tematiku.

Izstādē pārsvarā grafiskā māksla − asējumi, kokgrebumi, linogriezumi un viena litogrāfija, bet bija izstādīti arī zīmējumi un akvareļi. Zīmīgi, ka eksperimentēšana ar grafikas technikām, jaunu paņēmienu meklēšana īpatāku rezultātu iegūšanai, tāpat kā nodošanās gluži gleznieciskiem meklējumiem grafikas virzienā, kas pēdējos 20 gadus tik loti izplatīti Rietumu zemju un it sevišķi Amerikas grafiķu mākslā, dzimtenes mākslinieku darbos neizpaudās. Visnotaļ vērojama turēšanās gadu desmitiem izkoptās latviešu grafikas tradīciju robežās, šur un tur ļaujot parādīties pa svaigākai idejai.

Interesants ir nedēļas laikraksta Literātūra un Māksla (15. num.) aicinājums mākslas cienītājiem izteikties, kas vēl būtu veicams, lai tuvinātu mākslinieku un skatītāju, kāds ieskats radies par šolaiku latviešu tēlotāju mākslu vispār, kuŗš notikums pagājušajā mākslas dzīves gadā (1972) visdziļāk iespiedies atmiņā. Vissaturīgāko lasītāja vēstuli devusi technisko zinātņu kandidāte Ilga Dzene, kuŗu vērts citēt nesaīsinātu sava trāpīgā lakonisma un intimitātes dēļ:

1. Varbūt esmu kaut ko nokavējusi, palaidusi neievērotu, bet vienu vienīgu tādu ļoti spilgtu notikumu nevaru minēt. Zināmu „troksni” izraisīja Jāņa Anmana izstāde Pionieru pils pagrabā. Ko tā deva? Pirmkārt, tā bija loti pārdomāti iekārtota. Diemžēl to pašu nevar teikt par visām izstādēm. Piemēram, nesen biju aizgājusi uz keramikas un ziedu izstādi. Nepiemērotos traukos redzēju pavirši izliktus neatbilstošus ziedus. Vēlāk man paskaidroja, ka noticis pārpratums, tas bijis nejaušs gadījums. Bet bija svētdiena, un izstādi apmeklēja ļoti daudzi cilvēki. Tā ir neciena pret skatītāju. Manuprāt, arī lietuviešu grafiķa S. Krasauska nelielie darbi, iespiesti neatbilstošās muzeja zālēs, daudz zaudēja. Nepārdomāts iekārtojums ved pie mākslas vērtību degradācijas.

Otrkārt − ko vēl lietderīgu ieguvu J. Anmaņa izstādē? Atziņu, ka māksliniekam ir aktīvi jāpiedalās savas mākslas popularizēšanā, skaidrošanā. Skatītājs vairāk iegūst. Triviāla jau kļuvusi frāze „māksla kalpo tautai”. Bet tā ir patiesība, tāpēc arī vajag kalpot. Kalpot abpusējas saprašanās vārdā. Mums vēl trūkst pieredzes, uzņēmības šādiem kontaktiem. Šajā zinā Anmanis ar savu aktīvo līdzdalību izstādes gaitā demonstrēja labu paraugu.

Un vēl pie izstādes sasniegumiem jāpieskaita cilvēku daudzums, ko tā pulcināja. Cerams, ka šie cilvēki arī turpmāk neaizmirsīs ceļu uz tēlotājas mākslas izstādēm.

2. Man patīk latviešu glezniecība. Domāju, ka mums ir daudz labu meistaru. Tikai darbi izstādēs zaudē savu pievilcību pārblīvētās ekspozīcijas dēļ. Stingrāki varētu būt darbu atlases principi. Var taču mākslinieks pārdzīvot kādu neradošu periodu. Vai viņa darbus vajadzētu šinī laikā izstādīt? Visvairāk sarūgtina tas, ja, atnākušam uz izstādi, rodas sajūta, ka visi darbi it kā jau ir kaut kur redzēti. Diemžēl tādas izstādes mums vēl ir. Šī sajūta visbiežāk rodas, skatoties grafikas darbus. Es mākslā meklēju atklājumu: jaunas nianses cilvēku savstarpējās attiecībās, viņu attieksmē pret dzīvi, parādībām; simboliku, kas rada jaunus domas pavērsienus, jaunu atziņu, ko zemapziņā esmu iznēsājusi un pēkšņi ieraugu konkretizētu. Bet šādi atklājumi nav bieži. Varbūt reizēm atsevišķiem mākslas darbiem piemīt tā pati nelaime, kas latviešu kinofilmām? To radītāji acīmredzot domā, ka viss ir jāvienkāršo, jāizskaidro. Tā ir neuzticība skatītājam. Un tā viņi zaudē to daļu skatītāju, kas paši grib atrast, izprast.

Runājot par lietisko mākslu, jāatzīstas, ka man nepatīk mūsu keramika. Kaut arī laikraksti nemitīgi ziņo par tās jauniem un jauniem panākumiem pasaules mērogā. Man mūsu keramika šķiet „sadomāta”. Krāsa, forma, trauka nozīme, liekas, nav izrietējusi no iekšējas nepieciešamības, bet gan no vēlēšanās apliecināt: „Paskaties, kā es varu!” Šajos darbos vairs nesajūt mālu. Taču nevajadzētu aizmirst, ka ar to sākās keramika.

3. Vispirms man gribētos pateikt vissirsnīgāko paldies visiem tiem cilvēkiem, kas piedalās mākslas dienu organizēšanā. Tie ir svētki, un mēs tos patiesi gaidām. Esmu interesējusies par šādu notikumu norisi kaimiņu republikās. Pagaidām tik plašu vērienu šis pasākums ieguvis tikai Latvijā. Un šī ir viena no skaistākajām mūsu republikas tradīcijām.

Šo dienu lielākais ieguvums − savstarpēja tikšanās. Atvērto durvju dienas darbnīcā uzliek lielu atbildību māksliniekam. Tā ir mākslas propaganda, kas visbiežāk atbalsojas vēl ilgi pēc Mākslas dienu aizritēšanas. Ir mākslinieki, kas gaida savus ciemiņus, savus mākslas vērtētājus. Par to liecina uzpostās darbnīcas, mākslinieka vēlēšanās atrast katram apmeklētājam individuālu pieeju. Un tas ir ļoti patīkami. Ir mākslinieki, kas sēž un klusē. Bet visnepatīkamāk ir tad, ja šīs atvērto durvju dienas ir apvienotas ar tuvu draugu kafijas vakaru. Svešie apmeklētāji jūtas ieradušies nelaikā un nevietā. Rodas vilšanās sajūta. Bet vispār tikšanās ar māksliniekiem katrā ziņā ir nepieciešamas un jaukas.

Kas attiecas uz saiknes „mākslinieks-skatītājs” nostiprināšanu, tad jāsaka, pie mums daudz runā par skatītāja audzināšanu, bet maz dara. Es domāju, ka recenzijām vajadzētu parādīties ļoti drīz pēc izstādes atklāšanas. Uz izstādēm jāiet ar zināmu sagatavotību. Bet to var sniegt mākslas kritiķu vērtējumi, spriedumi.

Tāpat būtu interesanti dzirdēt vai lasīt mākslinieku domas par sava kollēgas vai kollēgu darbu. Tas atkal citādā veidā palīdzētu izglītot skatītāju. Un visbeidzot − pārāk maz ir diskusiju par aktuālām mākslas parādībām, kuŗās varētu arī uzzināt mākslas patērētāja atziņas, salīdzināt tās ar savējām, iegūt daudzpusīgāku priekšstatu par mākslas darbu un tā izraisītajām problēmām.

Tik iejūtīgam vērtējumam kommentāri ir lieki. Nobeigumā jāatgādina neomarksistu filozofa Markūza apgalvojums par mākslas primāro uzdevumu − nepārtrauktu aistētisku sacelšanos. Šai gaismā jāsecinas ka pagājušais mākslas dzīves gads, pretstatā iepriekšējam, nevar lepoties ar sevišķi izciliem notikumiem. Tā vietā ir valdījis relatīvs klusums, runājošs klusums.