B. Ozoliņš, N. Žuravļovs
AR ŠACHA ZIRDZIŅU PA MŪSDIENU RĪGU
Rīga ir ļoti liela māja, vēl lielāka nekā baznīca, bet daudz skaistāka. Kad mans tēvs Rīgā ieiet, tad visi Rīgas cilvēki nāk viņam pretim un dod labdienu − viņi visi manu tēvu pazīst, − Rīgas māte dod viņam kliņģerus, lai aizvedot bērniem, Rīgas tēvi atkal dod cits tabaku, cits cukuru un šo un to, un mans tēvs atkal saka, lai ejmot ārā, tur vezumā esot sviests, lai ņemot, cik tik katram vajagot. Visi Rīgas cilvēki iziet priecīgi ārā pie mana tēva vezuma; pats Rīgas kungs neiet ... − Rīga paliek tukša, tikai mans tēvs un pats Rīgas kungs, tik vis cilvēku paliek Rīgā. Nu mans tēvs saka: ... „Ā, labdien, Rīgas kungs, še tev divi āboli,” − un tad mans tēvs viņam pasniedz, no ķešas izvilcis, divus skaistus ābolus, un Rīgas kungs pasaka: „Paldies, mīļais draugs, − ej nu attaisi to ‘bodi’ vaļā un paņem kādas divas izkaptis un kādu vienu lāpstu, tad tev būs ar ko sienu pļaut un ar ko zemi rakt.
Lūk, bode man bija domājama tāda liela kaste, kur visas mantas iekšā.
Tiktāl no Doku Aša (1861-1903) atmiņu stāsta Mans dzīves rīts.
Aiz gadu tālēm vai kilometru tūkstošiem vienam otram, tāpat kā reiz mazajam Doku Atim, Rīga tēlojas bērnības sapņu krāsās un neikdienišķos lielumos. Tad kādēļ gan neatvērt vaļā to „bodi”, kur visādas mantas iekšā, ja tāda izdevība rodas? Ja no šīs lādes izlēks šacha zirdziņi, apsedlosim tos un lēkšosim uz Rīgu pavērot, kā šobrīd šachu spēlē Rīgas tēvi, Rīgas mātes un bērni arīdzan.
Bet to nu ikviens zina, ka šacha zirdziņi nekad nelec taisni uz priekšu, bet allažiņ sper arī soli sānis, tie vienmēr gatavi pārlēkt pāri saviem bandiniekiem un pretinieka dāmai. (Arī gadiem un kilometriem, ja tiek meklētas šacha mākslas vērtības, ko rūsa neēd un kodes negrauž.)
... Kad Michails Tāls iet pa Rīgu, tad visi cilvēki, kas nāk viņam pretim, grib dot labdienu − viņi visi pazīst pasaules eksčempionu, savu Tālu, savu Mišu, slaveno lielmeistaru. Apbrīnojams ir šis cilvēks. Kad Tāls uzvar, viņu ceļ debesīs, kad viņš zaudē kādā partijā, kad neierindojas turnīra pirmajās vietās, bet kaut kur vidū ... par viņu runā ne mazāk un nekad izsmējīgi, nekad dusmīgi, nekad pārmetoši. Jo, kā saka šachistu paruna, Tāls vienmēr ir Tāls.
Visā plašajā pasaulē neatradīsim nevienu šacha lielmeistaru, kas varētu ar Tālu sacensties nesavtībā un atsaucībā, devīgumā un pretimnākšanā. Daudzu gadu laikā simtiem reižu esam redzējuši, kā pilnīgi sveši cilvēki bikli vai pašpārliecināti, nedroši vai šaubīdamies pieiet klāt Tālam un taujā kaut ko par šachu, palūdz uzmest skatu kādai pozicijai un novērtēt to, vai arī pajautā, ko viņš domā par to vai citu gājienu sarežģītā atklātnes variantā. Šādu šacha svētceļnieku, kam vajag padomu vai vērtējumu, ir milzum daudz, to vidū arī mēs, šacha žurnāla darbinieki...
Kā zināms, Starptautiskās šacha federācijas (FIDE) devīze ir Gens una sumus. Un Tāls, kuŗu visi cienī viņa labestības dēļ, ir šīs cēlās idejas dzīvs iemiesojums mūsu acu priekšā.
Aizpērn Maskavā tika sarīkots neparasts turnīrs, kuŗā piedalījās sešu pilsētu pionieŗu piļu jauno šachistu komandas. Katrā komandā bija arī pa vienam slavenam lielmeistaram, kas izaudzis šajā kollektīvā. Lielmeistari necīnījās savā starpā, bet ar citu komandu zēniem nopietnā simultānseansā (ar laika kontroli, protams). Pienākums pret savas komandas biedriem neļāva lielmeistariem spēlēt pavirši, jo viņu iegūtos punktus skaitīja kopā ar zēnu guvumu.
Rīdzinieki te ieguva trešo vietu. Atgriezušies mājās, viņi varēja lepoties, ka cīnījušies pret pasaules eksčempioniem Smislovu, Spaski un Petrosjanu, slavenajiem lielmeistariem Karpovu un Bronšteinu... Vai gan iedomājams vēl kaut kas cits, kas sniegtu lielāku iepriecinājumu?! Jā, ir! Kā stāstīja mūsu korespondents, viens no šo jauno šachistu treneriem, vislielāko gandarījumu zēni guvuši vakaros, ko pavadījuši kopā ar Tālu. Aizmirsa vakariņas, aizmirsa miegu. No interesantajām ekskursijām viņi rautin rāvās ātrāk uz viesnīcu, kur tos gaidīja Tāls, kas citā ekskursijā vadāja viņus pa variantu labirintiem, iepazīstināja ar milzum daudz atziņām par konkrēto gājienu vājumiem vai spēku. Un kur vēl gatavošanās un plāna izstrādāšana nākamās dienas cīņai! Fantastiski bijuši Tāla paredzējumi, kādas atklātnes, kādus variantus spēlēs katrs no lielmeistariem pret rīdziniekiem. Tika gatavoti attiecīgi nostiprinājumi paredzamajā uzbrukuma virzienā. Tāls pat nav žēlojis dažu labu savu slepeno ieroci, izlolotu gājienu, jaunu plāna ievadījumu, kas, kā mēs labi zinām, ir katra lielmeistara triecienspēks. Atklāt to priekšlaicīgi − nozīmē izmest no sava arsenāla. Bet Tāls ir Tāls... Rīgas zēni vēl lepojās arī ar to, ka tāds lielmeistars kā Tāls nav bijis nevienai citai komandai...
Lūk, uzvara pār D. Bronšteinu, to pašu Bronšteinu, kas 1951. gadā cīnījās mačā ar M. Botviņņiku par pasaules šacha čempiona titulu.
Baltie: D. Bronšteins
Melnie: Z. Lanka1. Zc 3 c5 2. g3 Zc6 3. Lg2 g6 4. d3 Lg7 5. f4 e6 6. Zf 3 Zge7 7. e4 d5.
Lielmeistars nesekmīgi mēģināja apmulsināt savu pretinieku. Pēc ierastās gājienu kārtības izmaiņas šachisti tomēr atgriežas pazīstamā pozīcijā (sicīliešu aizsardzība).
8. 0-0 0-0 9. g4 f5 10. Zg5 Zd4 11. gf ef 12. Ze2 fe 13. de Lg4 14. Zf3 K:f3+ 15. L:f3 L:j3 16. T:f3 d5 17. ed D:d5 18. D:d5.
Lielmeistara cenšanās ātrāk ievirzīt spēli galotnē, kur pārliecinošāk varētu izpausties nesalīdzināmi lielākā pieredze un zināšanas, šoreiz panākumu nedod. Lanka visu savu uguni vērš pret Bronšteina vājo bandinieku f4 un likvidē to.
18. ...Z:d5 19. c3 Tfe8 20. Kf2 Te4 21. Zg3 Te 7 22. Ld2 Lh6 23. Ze2 Tef7 24. Kg3 Zf6 25. Le3 Te8 26. Tel Tfe7 27. Zc1 Zd5 28. Kf2 L:f4 29. L:f4 T:e1 30. Lh6 c4 31. b3 b5 32. a4 cb 33. Z:b3 ba 34. Zc5 a3 35. Zd7 a2.
Baltie padevās. Lielmeistars apsveica mūsu Zigurdu Lanku ar uzvaru.
Lasītājs pēc šīs partijas, ja vien to izspēlēs uz sava galdiņa, varbūt izsauksies, piemēram, tā: „Mīlīši, bet tam Lankam taču ir talants! Cik gan viņam gadu?” Toreiz bija 12, tagad divi gadi nākuši klāt, piedevām kāds desmits centimetru augumā arī. Un vēl lielākā mērā, pat īsti neapzinātā lielumā šobrīd pieaugusi šachistiskā meistarība.
1974. g. februārī Rīgā vienlaikus notika Latvijas 31. čempionāta pusfināls un skolēnu vidējās vecuma grupas čempionāts. Sacha „runas vīros” domas dalījās. Vieni teica − zēni jālaiž pusfinālā, lai pacīnās ar meistariem un meistarkandidātiem. Rezultāti nav tik svarīgi, bet lai iegūst pieredzi. Otri iebilda, ka zēniem par agru būtu spraukties iekšā vīru pulkā. Kā nekā cēsiniekam Edvīnam Ķeņģim esot tikai piecpadsmit, bet baldonietim Zigurdam Lankam vēl mazāk... Tomēr pārsvaru guva pirmie.
Un kas notika? Notika tas, ko neviens negaidīja. Lanka un Ķeņģis apgāza vispārdrošākos paredzējumus. Pirmais no viņiem bija līdera godā visu turnīra laiku, pārspēja divus meistarus un izcīnīja pirmo vietu, bet otrs ieguva otru vietu. Abi izpildīja arī meistarkandidāta (resp. eksperta) normu un iekļuva finālā. Vismaz pēdējos divdesmit gados tāds jauno šachistu tandēms nav iekļuvis finālā.
Tātad uzreiz atradušies divi talanti? Divi vismaz. Tagad jau ir liela pārliecība, ka no viņiem var izaugt īsti lietaskoki. Bet nebūtu pareizi teikt, ka viņi ir „atradušies”. Jo ikvienā atradumā prevalē nejaušības elements. Toties šajā gadījumā jārunā par mērķtiecīgu, sistemātisku vairāku gadu darbu.
Ja kādu interesē, kā Latvijā aug un kuplo šacha ozols, ļausim mūsu zirdziņiem palēkt soli atpakaļ.
Pirmajos pēckaŗa gados Rīgā bija tikai viena šacha skola − Rīgas Pionieŗu pils šacha pulciņš, kuŗu vadīja tolaik un arī iepriekš labi pazīstams šachists − Jānis Krūzkops. Pēc dažu gadu treniņiem, piecdesmito gadu sākumā, viņa audzēkņi valdonīgi pieteica pretenzijas uz Latvijas šacha čempiona troni. Gadījās pat tā, ka piecus gadus pēc kārtas republikas spēcīgākā šachista godā nokļuva pieci Jāņa Krūzkopa audzēkņi − Jānis Kļaviņš, Marks Pasmans, Michails Tāls, Aivars Ģipslis, Jānis Klovāns... Un interesanti vēl tas, ka viņi visi pieci savu pirmo lielāko sasniegumu šachā guva, būdami pirmā kursa studenti Latvijas Valsts universitātē. Treneris nomira, nepieredzējis, ka visi šie un vēl daži viņa audzēkņi kļuva par meistariem, divi pat par lielmeistariem, no kuŗiem viens uzkāpa visaugstākajā − pasaules čempiona smailē.
Pēckaŗa gados radās un strauji pieauga arī skolēnu sporta kollektīvi − bērnu un jaunatnes sporta skolas dažādos Rīgas un Latvijas rajonos.
Nelielu ieskatu, kā veidojās šacha grupas šajās skolās, var gūt no žurnāla Šachs (1966. g. 8. num.), kur rakstā „Kā sākas šachs” izmantoti arī pašu skolēnu izteikumi. Piemēram:
... Lilija atnāca pie manis un iepazīstināja ar figūrām. Drīz pēc tam iestājos šacha skolā... Pagājušo gadu mēs iemācījāmies itāļu atklātni, skotu atklātni, Filidora aizsardzību, matu ar torni un kļūdas atklātnē. Mums nodarbības notiek, otrdienās un piektdienās no pl, 10.30 līdz 12.30.
Gunta Preisa (49. vsk. 4. kl., 10 g.)Pie mums atnāca šacha skolotāja un prasīja, kas grib spēlēt šachu. Pēc tam viņa izdalīja anketas, lai skolēni piepilda un atnes uz klubu... Es sāku iet spēlēt šachu. Tagad man jau IV sporta klase.
Astra Ozola (24. vsk. 3. kl., 9 g.)Šacha šī gada 5. numurā ziņots, ka šacha federācijas komisija piešķīrusi A. Ozolai meistarkandidātes nosaukumu. Ceram, ka ar to nebeigsies Astras šacha karjera.
Neviens nav mēģinājis lēst, cik liela summa izlietota, sekmējot skolēnu pievēršanos kādam sporta veidam, to skaitā arī mūsu pašreizējās sarunas objektam − šacham. Arī šachistiem pilnīgi visus audzināšanas, ceļa, naktsmītnes un uztura izdevumus sedz no valsts līdzekļiem. Vienīgi sasniegumi, panākumi jāizcīna pašiem. Bet nu jau vairākus gadus nav papildinājies mūsu meistaru pulks. Kāpēc tā?
Lielmeistars Aivars Ģipslis, kas ir gan republikas treneru padomes priekšsēdis, gan žurnāla Sachs galvenais redaktors, tātad viens no kompetentākajiem cilvēkiem, mums atbild uz šo jautājumu tā:
Ir dažādi subjektīvi un objektīvi faktori. Kad mēs bijām jauni, tas ir pirms gadiem divdesmit, mums, lai iekļūtu Latvijas izlases komandās un čempionātu finālos, vajadzēja pārvarēt vecākās paaudzes šachistu avangardu, kas labākajā gadījumā spēlēja meistarkandidāta stiprumā. Tas mums nebija nepārvarami. Tagad jaunajiem ir daudz grūtāk − lai tiktu „spicē”, viņiem jāuzvar ne tikai spēcīgi meistarkandidāti, bet arī spēcīgi meistari un lielmeistari, kas vēl nepavisam nedomā nolikt ieročus bez cīņas. Turklāt šachs kļūst arvien sarežģītāks, dziļāks, turnīri prasa arī labu fizisko sagatavotību. Jāapgūst ļoti daudz. Pietrūkst dažu gadagājumu jauniešiem neatlaidības, centības, mainās interese, pēc skolas beigšanas sākas studijas, tad darbs, citiem − ģimene − un tā izpaliek jauni meistari...
Nu, bet ko tu vari teikt par Lanku un Ķeņģi? − Viņi ir talantīgi, bet jāņem vērā, ka pusfināla sākumā viens otrs meistars pret viņiem spēlēja pārāk nepiesardzīgi.
Jā, Aivars zina darba vērtību. Viņš ir šacha darbarūķis. Varbūt arī tieši tādēļ pasaules čempione Nona Gaprindašvili, atsacījusies no gruzīnu lielmeistariem un meistariem, par savu treneri izvēlējusies tieši Aivaru (tagad viņam piešķirts Gruzijas PSR nopelniem bagātā trenera nosaukums). Līdzās daudzām citām labām īpašībām Aivars kā treneris vienmēr ir lietas kursā par visiem jauninājumiem atklātņu teorijā.
Mums visiem būtu interesanti uzzināt, kā trenējas pasaules čempione, kādas problēmas viņai jārisina katrā pirmssacensību periodā, cik liela loma šai darbā ir trenerim, taču tas viss pieder pie šachistu noslēpumiem, kuŗi trenerim jāglabā aiz septiņām atslēgām.
Ja jau sākam runāt par šacha noslēpumiem, tad patlaban interesantākā šacha notikuma līdzautors ir Latvijas čempions Alvis Vītoliņš. Meistara nosaukumu Alvis ieguva pirms 12 gadiem, kad pašam bija tikai 16 gadu. Tolaik viņš izcīnīja arī PSRS skolēnu čempiona nosaukumu. Taču daudzsološā talanta briedums, kā mums liekas, iestājas tikai tagad. Pērn viņš uzvarēja Latvijas šacha kluba atklātajā čempionātā, tad izcīnīja pirmo vietu arī republikas spēcīgāko šachistu pārbaudes turnīrā, bet rudenī kļuva par Latvijas čempionu. Partija, kuŗu te publicējam, tika spēlēta Latvijas PSR un Krievijas PFSR draudzības mačā pērnā gada nogalē. Alvis pārspēja savu spēcīgo pretinieku meistaru J. Aņikajevu, izmantodams vienu no saviem jauninājumiem vispār dziļi izpētītā un labi pazīstamā sicīliešu aizsardzības variantā.
Baltie: A. Vītoliņš
Melnie: J. Aņikajevs
Latvijas PSR-KPFSR mačā Rīgā 1973. gadā
1. e4 c5 2. Zf3 d6 3. d4 cd 4. Z:d4 Zj6 5. Zc3 a6
Šis variants pēdējā laikā tiek spēlēts ikvienā turnīrā.
6. Lg5 eb 7. f4 Zbd7 8. Df3 Dc7 9. 0−0−0 b5 10. L:b5 !?
Lūk, Alvja Vītoliņa jauninājums!
Teorijā līdz šim aplūkots tikai turpinājums!
10. e5.
Interesantu domu par savu gara bērnu pateicis Alvis pats (starp citu, šis izteikums zināmā mērā parāda Alvja Vītoliņa šacha daiļrades kredo).
Šis vispār ir tipisks upuris sicīliešu aizsardzībā, un konkrētajā stāvoklī tas nešķiet pilnīgi skaidrs, taču man tas sagādāja panākumu. Kāpēc? Tāpēc, ka šīs pozīcijas tālākais risinājums prasa speciālu sagatavošanos, bez iepriekšējas analizes ir grūti to spēlēt pie galdiņa, un šajā ziņā man bija liela priekšrocība. Melnajiem rodas bagātīga izvēle, vilinoši liekas daudzi turpinājumi, tādēļ pareizos gājienus ir grūti atrast. Vēl jāpiezīmē, ka loti uzkrītoša ir melno atpalicība attīstībā. Varbūt tāpēc mērķis attaisno līdzekļus.
10. ... ab 11. Zd:b5 Db8 12. e5!
Latvijas 1973. gada čempionātā Vītoliņš pret iepriekšējā gada čempionu L. Gutmanu nospēlēja 12. Thel. Šī principiālā cīņa turpinājās tā:
12. ... h6 13. Lh4 Lb7 14. Dd3 Zc5 15. Dc4 Zfd7 16. b4 Za6 17. Zd5 g5 18. fg ed 19. ed+Ze5 20. T:e5 ! de 21. d6 hg 22. d7+ Kd8 23. D: f7+,
un melnie padevās.
12. ...Lb7 13. De2 de 14. DC4! Lc5 15. L:f6 gf. 16. T:d7! Le3+ 17. Kb1 K:d7 18. Tdl+Ke8 19. Zc7+Kf8 20. fe Ta5.
Vai 20. ... fe 21. Td7!.
21. ef
„Šajā partijas stadijā cīņa nenotiek par figūru skaitu, bet par matu!” − saka A. Vītoliņš.
21. ... Ld5 22. Z3:d5 ed 23. Dc3 Tc5 24. D:e3 T:c7 25. Tel h5 26. Da3+.
No mata vairs nevar izglābties:
26. ... Kg8 27. Dg3+ 28. Dg7x
tādēļ melnie padevās.
Vītoliņš šo savu jauninājumu parādīja Tālam, tiklīdz tas pēc kāda turnīra ieradās Rīgā, un kopīgi izanalizēja jauno variantu krustām un šķērsām. Pie kāda secinājuma viņi nonāca, nav zināms. Drīz pēc tam Tāls aizbrauca uz Angliju, uz tradicionālo Hastingsas šacha kongresu, kas notika 1973. un 1974. gadu mijā. Tur Rīgas lielmeistars lika lietā Vītoliņa jauninājumu partijā pret M. Stīnu. Šī cīņa līdz pat 18. gājienam risinājās tāpat kā iepriekš minētā Aņikajeva − Vītoliņa partija. Tad anglis mēģināja aizstāvēties citādāk, bet tā kā tā viņa karalis neglābjami iekļuva mata tīklā.
18. ... Ld4 19. fe fe 20. Z:d5 ed 21. D:d4 Ke7 22. DC5+ Kf6 23. Tfl+ Kg6 24. De7 f5 25. D:e6+ Kg7 26. De7+ Kg6 27. h4 Ta5 28. h5+ K:h5 29. Df7+ Kh4 30. Df6 + Kg3 31. Dg5+ Kh2 32. Dh4+ K:g2 33. Tf2+ Kg1 34. Ze2x.
Lūk, kā ceļo Rīgas meistara jauninājums! Bet tagad iedomāsimies, ka mūsu ceļojums ar šacha zirdziņu jāpārtrauc tumsas dēļ ... Taču ir cilvēki, kuŗi mūžīgi dzīvo tumsā. Redzes trūkums liedz viņiem daudzus cilvēciskos priekus. Atskaitot šachu. Daži aklie šachisti piedalās pat parastos turnīros, citi cīnās neredzīgo sacensībās. Pērn mūsu neredzīgie izcīnīja pirmo vietu Baltijas republiku aklo šachistu komandu turnīrā. Viena no interesantākajām bija sekojošā partija, ar kuŗas fragmentu iepazīstinām.
Baltie: L. Vutkēvičs (Latvija)
Melnie: L. Kopels (Igaunija)Te baltie uzsāka kombināciju:
1. L:g7+! T:g7 2. Df6+ Tf7 3. Dh8+ Ke7, un pēc 4. De5+.?
pretinieki vienojās par neizšķirtu. Diemžēl mūsu neredzīgais „neredzēja” kombinācijas skaisto nobeigumu − 4. Te6+!!, un balto karalis tika nomatots:
4. ... K:e6 5. De5x vai 4. ... L:e6 5. Dd8x.
Žēl!
Atkāpsimies vēlreiz ar šacha zirdziņiem pagātnē.
Ap gadsimta miju, kad šachisti Latvijā pieņēmās spēkā, bet maz vēl tika rīkoti turnīri, ļoti populāras kļuva korespondencpartijas, gan starp atsevišķiem šachistiem, gan starp pilsētām. Šajos neklātienes komandu mačos, kur Rīgas šachisti guva vairākas izcilas uzvaras, sevišķi izcēlās brāļi Kārlis un Jānis Bētiņi, vēlāk arī H. Matisons, F. Apšenieks u.c.
Korespondencšacha popularitāte Latvijā saglabājusies līdz mūsdienām. Jelgavas komanda iekļuvusi Evrāra-Delanuā kausa izcīņas finālsacensībās. (Šajā turnīrā piedalās Eiropas un Tuvo Austrumu pilsētu komandas.) Par ICCF (starptautisko) meistaru kļuvis J. Klovāns. Citos starptautiskos turnīros ievērību guvuši I. Asarītis, V. Strautiņš, J. Priedītis. Labu panākumu − ceturto vietu guva Latvijas šachisti PSRS 3. komandu meistarsacīkstēs. Trīs rīdzinieki startēja PSRS 10. čempionāta finālā. Labākais no viņiem bija meistarkandidāts J. Zeļinskis, dalīdams 5. un 6. vietu. Patlaban Zeļinskis spēlē valsts 12. čempionāta pusfinālā un atkal pretendē uz vietu finālā. Lūk, cik skaisti viņš pabeidza savu partiju šajā pusfinālā.
Baltie: J. Zeļinskis
Melnie: V. Skotarenko25. Z:g6! K:g6 26. Z.f5/ T:f5 27. D:f5+! K:f5 28. Le4+Kg4 29. h3+
Tagad melno karalim ir liela iespēja izvēlēties, kā labāk tikt nomatotam:
1) 29. ....K:h3 30. Lf5+K:g3 31. Te3+Kh4 32. Th3x;
2) 29. ... Kh5 30. g4+Kh4 31. Te3 un 32. Le1x.
Melno karalis izvēlējās trešo ceļu:
3) 29. ... K:g3 30. Te3+Kh4 31. Lg6!.
Melnie padevās. Tiem nepalīdzētu pat mēģinājums atdot atpakaļ pieņemto upuri− 31. ... Dg5+ 32. fg L:e5 33. Te4+ K:h3 34. Lf5+ Kg3 35. Lelx.
Tagad mums atliek nokāpt no iedomātajiem šacha zirdziņiem, atvērt lādi, ielikt zirdziņus tur iekšā un ... saglabāt domu, ka mazliet paciemojāmies šachistiskajā Rīgā. Piebildīsim vēl tikai to, ka tiem, kas vēlas, pastāvīgi sekot līdz visiem šacha pasaules notikumiem un arī šacha dzīvei Latvijā, var palīdzēt Rīgas žurnāls Šahs, kuru jau abonē pāri par 40 valstīs visos piecos kontinentos.
