JG102 Gunārs Priede. Ugunskurs lejā pie stacijas

Gunārs Priede

UGUNSKURS LEJĀ PIE STACIJAS

Drāma 3 cēlienos

DARBOJAS

Didzis

Lonija, viņa māte

Valdis, patēvs

Rudīte

Vectēvs

PIRMAIS CĒLIENS

Apdzīvota vieta Vidzemē pie Daugavas. Paprāva veranda, ko mūsu skatam atsedz priekškars, piebūvēta kādai mājai netālu no dzelzceļa stacijas. Gaitenis pa kreisi ved uz istabām un virtuvi, bet durvis labajā pusē plaši atvērtas uz dārzu. Septembra novakares krēslā nekas liels ārā gan nav saskatāms, jo apkārt kuplo ceriņi, kuru lapas vēl zaļas. Taču var just, ka esam kaut kur paaugstu, pāri tuvākajai apkārtnei. Kamēr rit lugas darbība, stacijas pusē pa brīžam pavīd pienākošo un atejošo elektrisko vilcienu ugunis. Rīgas-Maskavas ātrvilciens šajā stacijā nepietur, tas joņo garām, zemi drebinot un verandas logu rūtis trīcinot. Bet patlaban valda klusums. No dārza ienāk Didzis un Rudīte. Didzis ieslēdz griestu spuldzi. Sākumā iekšā bija tumšāks nekā ārā, tagad ir otrādi.

Didzis. Pagaidi tepat, es atnesīšu. (Gaitenī atskatās.) Sēdi, ko tu stāvi. Jūties kā ciemos.

Rudīte. Nerūpējies.

Didzis pazūd.

Rudīte grozās pa verandu, mēģinādama atcerēties dejas soli. Didzis atgriežas ar nelielu albumu cietos vākos.

Didzis. Redzi?

Rudīte. Didzi; man aizmirsās, kā bija uz kreiso pusi. Parādi.

Didzis. Skaties. (Atver albumu, rāda.)

Rudīte. Nē, papriekš parādi soli, jo citādi es mājās nevarēšu nosēdēt pie grāmatām, par to domādama, un vienai man neiznāks ne tik.

Didzis. Vislabāk, zini, iznāk, ja nedomā līdzi! Ja vienkārši tikai dejo, mehāniski.

Rudīte. Meitene mehāniski dejot nemaz nevar, jo viņai visu laiku jāuzmin, ko darīs zēns.

Didzis. Jāuzmin, pareizi, bet ne jau ar prātu.

Rudīte. Ar ko tad?

Didzis. Ar... nu, vispār. Jāizjūt. (Noliek albumu uz galda.) Lūdzu, bet ne no tās vietas. No sākuma.

Paklanās. Rudīte kniksē, un abi dejo, vārdus „viensi-divi” jaunās dejas melodijā un ritmā dziedot.

Skaidrs jums? Šitā un šitā.

Rudīte. Jā, tagad jau... šitā un... bet vienai atkal nekā!

Didzis. Vienai tev arī nebūs jādejo, neesi jau nekāda soliste. (Paņem albumu, atšķir.)

Redzi? Un tikai putni, cits nekas!

Rudīte pavirši paskatās un turpina dejot.

Rūdīt, tu izbeidz, jā? Kā tev neapnīk... Skaties!

Rudīte Kas tur sevišķs, putni... (Dzied dejas ritmā.) Putni, put-ni, put-nē-ni-ņi... Rokā ir kreisais pagrieziens, tikai jānostiprina.

Didzis. Tematiskās kolekcijas skaitās visvērtīgākās.

Rudīte. Ja vēl būtu puķes vai... vai zirgi, vai kas... Putni man nepatīk. Tu esi kādreiz paskatījies uz kājām vistām, kad tās kasās pa smiltīm?

Didzis. Vispirms − vistas nav nekādi putni.

Rudīte. Re! (Norāda uz pastmarku ar vistas attēlu.) Nav putni... Kas tad viņas ir, zvēri?

Didzis. Vistas ir... mājputni.

Rudīte. Nūja. Māj-putni.

Didzis. Putni mani interesē galvenokārt ar to, ka viņiem ir spārni un viņi var aizlidot, uz kurieni grib, bet vistas...

Rudīte. Vistas tāpat var, ja tikai pārbīstas no kaut kā un kārtīgi ieskrienas. Didzi, pastāsti labāk par to čigānu. Kādā valodā tu ar viņu sarunājies?

Didzis. Protams, krievu.

Rudīte. Bail tev nebija?

Didzis. Man? Nē. Kāpēc bail?

Rudīte. (pieiet pie durvīm un skatās ārā). Visi par viņiem vien tagad runā, uztraucas... Esot iegājuši veikalā pēc maizes, bet naudas vietā devuši maisu ar tukšām pudelēm... Pie jums iekšā nenāk?

Didzis. Tikai pēc ūdens. Vakar, kad atbrauca un uzcēla teltis. Citādi nav nākuši.

Rudīte. Cik viņu apmēram varētu būt?

Didzis. Kādi divdesmit vai... Skaties, kaut kas pilnīgi fantastisks. Dzeltensarkans papagailis uz zaļa fona, un pati marka no... no Kongo, padomā tikai! Āfrika!

Rudīte. Tā nekas, samērā solīda... Un viņi tiešām ir no Moldāvijas?

Didzis. Tā vismaz teica, kad vecaistēvs prasīja. Netikuši vairs atpakaļ no kaut kurienes, jo Moldāvijas robeža izrādījusies slēgta holeras dēļ, un braukuši šurp.

Rudīte. Pie mums. It kā Moldāvijas robeža būtu Lēdmanē vai pie Kaibalas.

Didzis. Zini ko, tu aizej un paprasi viņiem, ja tik sīki gribi zināt. Ko tu man prasi...

Rudīte. Teltis uzcēluši pie stacijas, gandrīz vai uz perona.

Didzis. Baidās laikam attālināties no sliedēm, kas tomēr saista ar mājām.

Rudīte. Viņus pārbaudīt esot ieradusies sanitārā inspekcija no Ogres un arī milicija.

Didzis. Jā, es redzēju... Nu paskaties uz šo sēriju! Superfogelīši...

Rudīte. Rīt vācu valoda, bet man pa vasaru izkūpējuši visi fogelīši un pārējie... Auf Wiedersehen, meine Freunde aus der DDR! Gute Nacht!

No dārza nāk vectēvs.

Vectēvs. Tu tā esi, Rūdīt... Didzi, kāpēc tik vēlu?

Didzis. Mums skolā bija deju stunda, vecotēv.

Vectēvs. Ja iededzina gaismu, durvis jātaisa ciet, cikreiz nav teikts... Pilns ar knišļiem un tauriņiem sanāk.

Didzis. Septembrī vairs nenāk. Rets kāds tikai aiz pārpratuma.

Rudīte. Es nu iešu.

Didzis. Es tevi pavadīšu.

Vectēvs. Pavadi vien, ka vēl nenomaldās tā Rudīte.

Didzis. Tu smejies? Jāiet lejā uz staciju un pāri sliedēm. Kad pastāv izņēmuma stāvoklis.

Vectēvs. Kas tad šo tādu būtu pasludinājis?

Didzis. Tu pats šorīt pie brokastgalda. Neatceries?

Abi ar Rudīti aiziet.

„Kur tad nu?” ārā skan Lonijas balss. „Es pavadīšu Rudīti!” Didzis atbild. − „Nepaliec tikai ilgi!” − „Nē, nē!”

Lonija ienāk. Rokās tirgus soma un vairāki sainīši.

Lonija. Labvakar, tēt. Vai, kā man nepatīk, ka Valdis atkal pārbraucis ar visu mašīnu un vēl tagad. Guļ?

Vectēvs. Atlaidās drusku.

Lonija. Mašīnai vieta Lauktehnikas garāžā.

Vectēvs. Rīt agri Valdim priekšā ceļš uz Daugavpili, un tad jau prātīgāk uzreiz no mājām, teica, nekā to gaisa gabalu atpakaļ uz garāžu pēc mašīnas. Vai nu nezināma šoferu būšana. Laba katra pusstunda, ko dabū nosnaust.

Lonija. Vismaz pie verandas būtu atstājis.

Vectēvs. Esi mierīga, meit, gan es uzmanīšu. Dārza dēļ tāpat jau biju nodomājis nakti ārā pasēdēt. Rītā to cilvēku te vairs nebūs. Man teica, vedīšot viņus uz Ogri un likšot iekšā karantīnā.

Lonija. Un paldies dievam. (Noliek sainīšus uz galda.) Kolhozā mums izmaksāja avansu, un es tad nu nolēmu jums, maniem trijiem vīriešiem celt priekšā ko sevišķu... (Ierauga albumu.) Kas tad tas?

Vectēvs. Didzim laikam... Vai Didzis tev stāstīja, ka dienasgrāmatā viņam ir jau divi trijnieki?

Lonija. Ak tā?

Vectēvs. Parunā ar viņu meit, nopietni, citādi ilgi nebūs jāgaida un parādīsies arī divnieki... Tāpat Valdis, patēvs būdams, varēja būt pret Didzi stingrāks.

Valdis nāk no gaiteņa puses, tikko pamodies, kreklā un rītakurpēs.

Valdis. Dzirdēju savu vārdu pieminot... Ar labu vai ar ļaunu?

Lonija. Ar labu, ar labu... Tu esot ļoti labs.

Vectēvs. Kas gan ne vienmēr ir tas labākais, es gribētu piemetināt.

Valdis. Bez šaubām, vecotēv. Pasakiet tikai, skaidrības labad, pa kādu līniju, lai es zinātu.

Lonija. Es jūs abus, mani dārgie, atstāšu. Vakariņas mums būs vienreizējas, gan redzēsiet, un saldajā ēdiena, o! Ne par ko neuzminēsiet... Banāni! (Aiziet ar somu uz virtuvi.)

Vectēvs. Banāni... Kad es biju Didža vecumā, Latvijas laukos tādus varēja nobaudīt bilžu grāmatā.

Valdis. Man viņi, atklāti sakot, bijuši nebijuši, vecotēv, tie banāni.

Aiziet caur verandas durvīm uz dārzu. Vectēvs pa gaiteni dodas uz virtuvi.

Ārā parādās Didzis. Skriešus metas iekšā un pie albuma, atver, skatās.

Dārdēdams lejā gar staciju aizjoņo Rīgas-Maskavas ātrvilciens.

Nāk Lonija, lai paņemtu sainīšus, kas palika uz galda.

Lonija. Labvakar, dēls. Vai kāds tev iedeva paskatīties?

Didzis. Labvakar. Tu jau redzēji?

Lonija. Iemetu aci. Diezgan rūpīgi sakārtota kolekcija, cik nu es saprotu.

Didzis. Tā ir mana.

Lonija. Tava?

Didzis. Es tev tūlīt izstāstīšu. Tas čigāns, kas bija pie mums pēc ūdens, viņš uznāca arī šorīt, kad jūs jau bijāt projām, un prasīja, vai es nekrājot markas, saproti, un, kad es teicu, ka krāju, piedāvāja, tāpēc ka viņš vairs nekrājot un...

Lonija. Pagaidi, nerunā tik ātri. Čigāns?

Didzis. Es tūlīt visu izstāstīšu, mamm. Viņš redzēja, ka man ārkārtīgi patīk, jo putni ir mana vājība, un jautāja, cik man esot naudas. Man bija pieci rubļi, ko tu man iedevi kopgaldam un priekš ekskursijas, un es...

Lonija. Didzi! Man vienkārši trūkst vārdu...

Didzis. Neuztraucies, mamm. Es vēl saņemšu par darbu kolhozā un...

Lonija. Un tev neienāca prātā, ka albums ir kādam nozagts?

Didzis. Kam tad?

Lonija. Vai es zinu, kam.

No dārza nāk Valdis.

Valdi, nāc un saki tu kaut ko.

Valdis. Pa kādu līniju?

Lonija. Didzis uzpērk zagtas mantas.

Valdis. Nu, nu.

Lonija. Par ko, tu, dēls, domā, apkārt pa pasauli staigādams? Vai tu nemaz neieklausies, ko cilvēki runā? Vieniem naktī kartupeļi izrakņāti, otriem burkāni... Tos tu arī būtu iegādājies, ja tev piedāvātu?

Valdis. Lonij, tu...

Lonija. Atvaino, − bet tagad notiks tā, kā es teikšu. Didzis ņems albumu un aiznesīs tam cilvēkam atpakaļ. Tu taču viņu atceries? Zini, kuŗš tas bija?

Didzis. Jā... Vai man tūlīt jāiet?

Lonija. Tūlīt. Pēc tam sēdīsimies pie galda.

Didzis (durvīs vilcinādamies). Papriekš es viņam pajautāšu, kur viņš...

Lonija. Nekas tev viņam nav jājautā, jo viss ir pilnīgi skaidrs.

Didzis aiziet.

Kaut kas neiedomājams. Labi, ka tēvs nedzirdēja.

Valdis. Lonij, un tu tici, ka šie dos puikam atpakaļ naudu? Cik tur bija?

Lonija. Pieci rubļi. Valdi, kā tu vari runāt tik mierīgi! Vai tu nesaproti, kas ir noticis? Mans dēls ir...

Valdis. Jā, jā, bet kāpēc tu viņu tur sūtīji? Pēc pieciem rubļiem?

Lonija. Kas te runā par kādiem rubļiem!

Valdis. Vai tu nezini, cik viņš ir bikls ar svešiem cilvēkiem?

Lonija. Neaudzinām siltumnīcas stādiņu, jāsāk pierast. Viņam tomēr ir sešpadsmit gadu... Valdi, kā viņš varēja. Nu pasaki, kā viņam trūkst.

Vectēvs. (parādās gaitenī). Vārās, meit.

Lonija. Es tūlīt. (Aizsteidzas.)

Vectēvs. Didzis vēl nav nācis?

Valdis. Gan jau. (Sameklē kurpes, auj kājas.)

Vectēvs. (pieiet pie loga un skatās ārā). Ugunskuru sakūruši... Viņi ierodas, uzceļ savas palatkas gandrīz pie pašas stacijas un liek katlu uz uguns, bet katlā vārās... varu apmēram iedomāties, kas tur viņiem vārās tajā katlā... Kā viņiem ļauj ?

Valdis. Kas šiem var neļaut.

Vectēvs. Uz viņiem padomju likumi neattiecas, pēc tavām domām? Kas nestrādā? Tam nebūs arī ēst... Tagad, kad taisni aicināt aicina pie darba, jo visur trūkst cilvēku, kolhozā trūkst, nerunājot nemaz par jebkuru fabriku... Nē, viņiem par to nospļauties. Viņi ceļo pa pasauli un dzīvo zaļi. Tūristi.

Valdis (velk mugurā svārkus). Ne jau visi.

Vectēvs. Zināms, ka ne jau visi. Latvijā tie, kas metuši to niķi, strādā un ir cienījami cilvēki.

Valdis. Nav laikam tomēr tik vienkārši, vecotēv. Man Rīgā bija draugs, arī šoferis mūsu ATK, un es pie viņiem kādreiz biju aizgājis ciemos. Čiekurkalnā viņi dzīvoja... Vai jūs zināt, ko es redzēju istabā pie sienas, pašā goda vietā? Zirglietas. Jā. Uz vadža karājās pilns aizjūga komplekts, loku un pātagu ieskaitot... Ne viņiem vairs zirgs, ne kas, pats strādā par šoferi, sieva ir mašīnrakstītāja, sievastēvs arī kādā remontkantorī, bet skaties, glabā... (Iet uz durvīm.)

Vectēvs. Kur tu vēl iesi?

Valdis. Tūlīt būšu atpakaļ.

Valdis aiziet.

Vectēvs aizver aiz viņa durvis un veras ugunskura atblāzmā lejā pie stacijas.

Nāk Lonija.

Lonija. Lūdzu, pie galda! Kur Valdis?

Vectēvs. Tepat kaut kur... Būtu prasījusi, kur Didzis. Kā aizgāja ar to Rudīti... Jāsāk taisni vai uztraukties. Cik te ko iet, pāri sliedēm...

Lonija (nostājas vīnam blakus.) Paskaties, cik savādi ugunskura gaismā izskatās parka vecie koki.

Vectēvs. Ka vēl neaizsvilina kaut ko. Dzirksteles vien griežas... Egļu zarus uzmetuši, pagāni.

Lonija. Tā apmēram bija „Karmenā”, tādas teltis...

Vectēvs. Atceros, atceros, kā ne... Tur jau varēja gandrīz vai jūsmot par viņiem... Te nav ne opera, ne „Karmena”. Te tu labāk uzmanies, vai uguns nav sakurta acu apmānīšanai, un pavēro, kas tur lien tumsā tev aiz muguras...

Lonija, Kur?

Vectēvs. To es teicu kā piemēru.

Lonija. Bet es satrūkos... Nē, tur patiešām kāds ir. Paskaties.

Vectēvs (atver durvis.) Kas tur ir? Nāc iekšā. Ak tu viens...

Didzis ienāk.

Jāmācās nav uz rītu, ka tik ilgi var vadīties?

Lonija. Iesim pie galda.

Vectēvs. Es vēl tikai paskatīšu Valda mašīnu. (Aiziet.)

Didzis. Lūdzu. (Sniedz Lonijai piecrubļu naudas zīmi.)

Lonija. Viņš tev atdeva? To nu es vismazāk biju gaidījusi, man tev jāsaka... Ko tu man dod, nes rīt uz skolu un... Ņem. (Noliek uz galda.) Vai, dēls, kā man sāp sirds par tevi. Nu kā tu tā varēji... es jau saprotu, ka tev nebija viegli iet pie viņiem un prasīt atpakaļ naudu, bet uz priekšu tu neko tādu vairs neiedomāsies darīt, vai ne?
Didzi!

Didzis. Mammu, bet...

Lonija. Nu?

Didzis. Kā tu uzreiz varēji apgalvot; ka albumu viņš ir kādām nozadzis? Uz kāda pamata?

Lonija. Redzi, dēls, ja tu būtu ilgāk dzīvojis pasaulē un vairāk saskāries ar dažādiem cilvēkiem, tu arī uzreiz būtu sapratis... Tagad tu man apsoli, dzirdi, ka līdzīgos gadījumos vispirms aprunāsies ar mani, labi? Ar mani, ar Valdonkuli, ar vecotēvu...

Verandā atgriežas vectēvs.

Vectēvs. Ēna vien bija, bet likās, viens stāv aiz jāņogu krūma pie akas... Iespējams gan arī, ka stāvēja un aizskrēja. Pēc vakariņām ieskrūvēšu virs durvīm divsimtvatīgo spuldzi, un pagalms būs gaišs kā dienā. Aprunājāties jūs abi?

Lonija. Jā. tēt.

Vectēvs. Tādi trijnieki, dēls, nav nekāds ne gods, ne prieks, devītajā klasē bija laiks saprast... Mācīties, tas ir tavs vienīgais uzdevums, par citu tev nav jādomā − tava mamma ūdeļu fermā nopelna vairāk par dažu profesoru, Valdonkuls brauc bez avārijām un saņem prēmijas, man dārzniecībā arī pāri nedara... Vasarā tu pastrādāji kolhozā un labi pastrādāji, brigadieris vēl uzteica, bet tagad mēs no tevis neko citu vairs neprasām, mēs tevi atbrīvojam no itin visa un sakām − mācies, dēls! Mācies! Vai tā nav?

Didzis. Nu, ir.

Vectēvs. Bet tu mums nes mājās trijniekus... Kā tu pats to izskaidro? Ko?

Lonija. Lai nu paliek tēt... Ja Valdis nenāk, būs jāsēžas pie galda bez viņa.

Vectēvs. Pagaidīsim vien vēl drusku, viņš teicās tūlīt būt atpakaļ... Es tavā vecumā jau strādāju par puisi pie saimnieka, un tu domā, kāds mani taupīja? Darīju visus smagos darbus, aru zemi, pļāvu sienu, nekādas mehanizācijas jau nebija, visu tikai ar rokām... Skolas un mācības man vienīgi sapņos rādījās, tik augstā plauktā tās bija būdeļnieka septiņu bērnu ģimenei... Ja tu būtu redzējis, kā te agrāk izskatījās. Ziemas vakaros sēdējām visi pie petrolejas kvēpekļa un katrs kaut ko strādājām...

Didzis. Agrāk bija slikti, un tagad ir labi. Es zinu, vecotēv. Skolā māca.

Vectēvs. Par maz māca. Par maz. Katru mīļu dienu vajadzētu stāstīt, kā te bija un gāja, šajā mūsu pagasta Daugaviešu galā... Grāmatās par to vajadzētu rakstīt, atkal un atkal... Tad vis tādu trijnieku nebūtu. Tad jaunatne saprastu.

Lonija. Gan jau nu saprot.

Vectēvs. Nejūtu. Vai viņi, pa asfaltu skraidot, iedomā kādreiz dubļu dubļus, pa kādiem mēs te bridām rudens lietavās? Vecās fotogrāfijas ar toreizējiem ceļiem vajadzētu sakārt skolā gar sienām?

Didzis. Es esmu citās domās.

Vectēvs. Es jūtu, bet kādās?

Didzis. Gar sienām, manuprāt, vajadzētu sakārt, kā te izskatītos, ja sāktu celt modernas ēkas.

Vectēvs. Ak tā?

Didzis. Nevis tikai apnikušās balto ķieģeļu kastes, vienādas kā...

Vectēvs. Vai tu re, kastes...

Didzis. Apnikušas un pretīgas.

Vectēvs. Es tādā kastē, ja gribi zināt, eju un apmetos uz dzīvi kaut šajā pašā minūtē.

Didzis. Kas tev liedz?

Lonija. Didzi, kā tu runā ar vecotēvu!

Didzis. Es atvainojos.

Vectēvs. Vannas istaba un gāzes plīts − vai kaut kas tāds bija agrāk iedomājams Latvijas laukos un vēl vienkārša darba cilvēka dzīvoklī? Laukstrādnieka!

Didzis. Jā, es zinu, bet...

Vectēvs. Nē, viņiem nav labi, viņam tā ir kaste... Kaste, ko tu neteiksi... Un tikai tāpēc, ka nav salīdzinājuma. Nav skaidra priekšstata, kā bija agrāk.

Didzis. Bet vai ar to, kā būs vēlāk, nav vajadzīgs salīdzinājums? Kāpēc man vienmēr jāskatās atpakaļ?

Vectēvs. Gudrs tu mums esi, dēls, gudrs... Nebijuši tie trijnieki...

Didzis. To sauc par neatļautu paņēmienu, vecotēv.

Vectēvs. Ko tad?

Didzis. Sitienu zem jostas vietas.

Lonija. Tēt, uz kurieni Valdis aizgāja, viņš tev neteica?

Vectēvs. Neteica gan.

Lonija. Savādi.

Vectēvs. Iešu un ieskrūvēšu to spuldzi, kamēr gaidām. (Aiziet pa gaiteni.)

Lonija. Nekaitini viņu.

Didzis. Mūžīgi tikai runā, kā bija agrāk.

Lonija. Lai runā, vai tev grūti paklausīties. Un viņam jau ir taisnība.

Didzis. Zināmā mērā tikai.

Lonija. Kas tie atkal par trijniekiem?

Didzis. Tie? Priekšmetos, kas man pēdējā laikā kļuvuši galīgi vienaldzīgi.

Lonija. Didzi, mēs norunājām, ka ..

Didzis. Ģeogrāfijā man ir tīri piecnieki, nekādas citas atzīmes tu neesi redzējusi un arī neredzēsi, es ceru. Tāpat kā fizikā un ķīmijā. Un vācu valodā, ar atsevišķiem izņēmumiem.

Lonija. Jā, bet dzīvē ne vienmēr var darīt tikai to, kas patīk un aizrauj.

Didzis. Kāpēc ne?

Lonija. Gadās, ka jāveic pavisam kas cits. un jāpieradinās jau laikus. Gan jau cilvēki, kas sastādīja mācību programmas, zināja, ko viņi dara.

Didzis. Tu doma?

Lonija. Tu varbūt domā, ka es tavos gados sapņoju par zvērkopes darbu fermā?

Didzis. Nē, tu gribēji dziedāt operā...

Lonija. Didzi, kas tas ir ar tevi? Agrāk tu...

Didzis. Agrāk, jā...

No gaiteņa nāk vectēvs.

Apnicis līdz kaklam tas jūsu „agrāk”. Citu neko šajā mājā nedzird.

(Izskrien pa verandas durvīm un pazūd dārzā.)

Vectēvs. Kas tad nu?

Lonija. Nezinu, kā ar viņu lai runāju.

Vectēvs. Aug buciņš, aug radziņi.

Lonija. Visas viņa tēva sliktās rakstura īpašības, bet nevienas labās.

Vectēvs. Vai tad bija arī kādas labās?

Lonija. Tēt, es tevi lūdzu.

Vectēvs. Kas pirmais iesāka, laikam es.

Lonija. Didzis ir...

Vectēvs. Didzis ir lāga zēns, meit, un tādus trijniekus neievērotus garām laist, saprotams, nedrīkst, bet pie lielā zvana kārt gan arī nav nekādas vajadzības. Ja man kas nepatīk, tad vienīgi tā augstprātība un uzpūtība, tā viņiem tagad ir taisni kā tāda slimība. Akmeni uz akmens nav uzlikuši, bet jau kritizē pa labi un pa kreisi. Gudrie.

Lonija. Tā jau laikam ir... Zini, tēt, šī ir pirmā reize, kad Valdis aiziet un nepasaka, uz kurieni.

Vectēvs. Brīnums gan. Knapi trīsdesmit pieci gadi puisēnam, bet jau ņem tādu vaļu.

Lonija. Viņš vienmēr pateica.

Vectēvs. Nekļūsti, meit, smieklīga.

Lonija. Tev viegli runāt.

Vectēvs. Ja nu tu gribi, sēžamies arī pie tā galda.

Lonija. Nē, vēl pagaidīsim.

Vectēvs. Varbūt bija aptrūkušās cigaretes. Stacijas bufete slēgta, nācās iet uz veikalu...

Lonija. Sen būtu atpakaļ. Aiz kādiem kilometriem tad veikals.

Vectēvs. Sastrīdējāties?

Lonija. Nē.

Vectēvs. Nu, tad es nezinu.

Lonija. Kā var aiziet...

Vectēvs. Tavam uztraukumam, ja padomā, nav nekāda pamata. Vienas vienīgas iedomas. Nudien, ne mazākā iemesla!

Lonija. Izņemot ugunskuru... Ir tāda dīvaina sajūta, ka vajadzētu ķert spaiņus un skriet lejā dzēst, kamēr vēl... It kā tas būtu ugunsgrēks...

Vectēvs. Deg jau nu vareni. Tie vis nav nekādi pa krūmiem salasīti žagari, tā ir stipra bērza malka, ziemu izvesta un strādāta, visu vasaru kaltēta... Paskaties, kādas šķilas met iekšā. Kaut kas traks! Visu acu priekšā, pie pašas stacijas... Pirkstu nav pielikuši, lai sagādātu, bet skaties, ko dara... Kas tādiem nekaiš.

Pie verandas durvīm klauvē. Lonija apcērtas, skatās... Tā ir Rudīte.

Lonija. Lūdzu.

Rudīte (ienāk). Es atnesu Didzim, labvakar, „Grāfu Montē Kristo”. Viņš pats pirmīt atnāca līdzi, lai paņemtu, bet man vēl bija palikušas desmit lappuses, un viņš negribēja gaidīt.

Lonija. Noliec uz galda.

Rudīte. Tagad es pabeidzu, tikai jutu, ka pēc tādas aizraujošas grāmatas vienkārši nav nemaz iespējams sēsties pie vācu valodas, un pastaigādamās atnesu.

Lonija. Labi, labi, Rūdīt. Viņš tepat izskrēja. Piesēdi, pagaidi... Iesim, tēt, uz virtuvi.

Abi dodas uz virtuvi.

Lonija, vectēvu pa priekšu palaidusi, apstājas.

Lonija. Didzim gan, patiesību sakot, būtu jālasa nevis „Grāfs Montē Kristo”, bet kāda mācību grāmata. Parādījušies trijnieki.

Rudīte. Ko jūs, absolūtie sīkumi.

Lonija. Trijnieki?

Rudīte. Kā tad iet pārējiem, jūs būtu mēma... Didzis skaitās vēl pie labākiem.

Lonija. Ko tu nu stāsti.

Rudīte. Nē, goda vārds. Mūsu klasē tagad kurš skolotājs tikai ienāk, tūlīt sāk bārstīties ar divniekiem kā tas čigāns ar valdības putraimiem.

Lonija atmet ar roku un aiziet.

Rudīte apsēžas loga tuvumā.

Verandas durvīs, Lonijas aiziešanu gaidījis, parādās Didzis.

Didzis. Izlasīji.

Rudīte. Jā, un kaut kā šausmīgi sasaucās ar ugunskuru un tiem cilvēkiem, pa mūsu logiem arī var redzēt... Es vienkārši nebiju spējīga mācīties. Paskaties uz tām divām, kas ņem nost no uguns katlu...

Didzis. Vienreizējas tantiņas.

Rudīte. Kādas tantiņas, ko tu... Raganas! Paskaties, nocēla vāku un pašas pazuda garaiņos...

Didzis. Mazās meitenītes ir vēl fantastiskākas.

Rudīte. Un zēni ar garajiem matiem, kā tādi hipiji... Kā tu domā, vai ar viņiem kāds runā, ka vajadzētu iet skolā, strādāt un tā tālāk?

Didzis. Nebaidies, līdz apnikumam. Ir tādi, kam par to maksā algu, jo tas skaitās viņu dienesta pienākums, un ir vēl brīvprātīgie, kas nomirtu, ja viņiem uz vienu stundu ar likumu aizliegtu stāstīt, ka agrāk bija slikti, bet tagad ir visas iespējas.

Rudīte. Vai tad tā nav?

Didzis. Tāpēc jau nav par to nepārtraukti jārunā.

Rudīte. Šie, saprotams, klapē ar ausīm.

Didzis. Saprotams, un neko viņiem nevar padarīt.

Rudīte. Labi cilvēki viņi tomēr nav, pēc manām domām, jo dzīvo uz citu rēķina.

Didzis. Tur es tev piekrītu.

Rudīte. Vai ne?

Didzis. Vienā ziņā es viņus tomēr apskaužu.

Rudīte. Kādā?

Didzis. Viņi nekur nav piesieti un var aiziet, tikko viņiem apnīk.

Rudīte. Uz kurieni tad tu gribētu aiziet?

Didzis. Pilnīgi vienalga. Interesantāk nekā te ir pat Ķeipenē un Madlienā.

Rudīte. Atradis. Ķeipenē.

Didzis. Nerunājot nemaz par Suntažiem. Valdonkuls viendien paņēma līdzi savā mašīnā.

Rudīte. Kur mēs bijām ar slēpēm?

Didzis. Jā.

Rudīte. Ziemā, bet vasarā?

Didzis. Vienalga. Kāpēc taisni pie mums ir tik neinteresanti, tu man pasaki?

Rudīte. Kad vasarā atbrauca igauņu pionieri un mēs viņus vizinājām laivās pa Daugavu, viņi sacīja, ka pie mums esot ārkārtīgi interesanti.

Didzis. Igaunijā viņiem nav nevienas tik lielas upes, tāpēc.

Rudīte. Es gan nedomāju, ka tikai tāpēc. Daugava ir patiešām skaista. Visi tie krasti, sākot ar...

Didzis. Pieņemsim, labi. Es jau arī uzskatu, bet vēl? Bez Daugavas?

Rudīte. Vecais parks lejā pie stacijas.

Didzis. Nu, par to var strīdēties, ir redzēti skaistāki. Vēl ?

Rudīte. Skola.

Didzis. Gehen Sie... schlafen!

Rudīte. Paskaties, kā viņi ēd, ap katlu satupuši... Taisni kā izkāpuši no romāna „Grāfs Monte Kristo”... Kad tu lasīsi, atceries.

Didzis. Ar Valdonkuli mēs bijām arī Liepājā, kur ir Padomju Savienības robeža. Tā tikai ir pilsēta! Jūra vien ir ko vērts, ar Rīgas līci nevar ne salīdzināt... Liepājā es galīgi izlēmu, ka manai profesijai jābūt tādai, kas saistīta ar ceļojumiem.

(Nobeigums 50.lappusē)

41

UGUNSKURS LEJĀ... (Pārnesums no 41.lappuses)

Rudīte. Vai tad ornitoloģija nav saistīta?

Didzis. Ir, kā ne, bet ceļo jau putni... Ornitologi, tie Ēģipti apskata uz kartes. Ir tomēr zināma starpība.

Rudīte. Vecmāmiņa uzskata, ka no Ēģiptes esot nākuši čigāni.

Didzis. Tikpat labi no Indijas.

Nāk Lonija. Iziet cauri verandai, paskatās ārā... Tad, ne vārda neteikusi, atgriežas virtuvē.

Rudīte. Es nu iešu.

Didzis. Kur tev jāskrien.

Rudīte. Tavai mammai laikam nepatīk, ka es te nāku.

Didzis. Šaubos, vai viņa tevi vispār manīja.

Rudīte. Tu domā?

Didzis. Ne tevi, ne mani viņa nemaz neievēroja.

Rudīte. Izlikās, ka neievēro.

Didzis. Nav tiesa, es viņu pazīstu.

Rudīte. Kāpēc tad viņa...

Didzis. Atceries, ko tu man atbildēji, kad es tev jautāju, kāpēc tavs paps un tava mamma savā starpā nepārtraukti ķildojas un lamājas?

Rudīte. Jā, protams... Es atvainojos.

Didzis. Pasaulē patlaban esot modē neiejaukšanās citu valstu iekšējās lietās.

Rudīte. Es jau teicu, ka es atvainojos.

Didzis. Nav par ko.

Rudīte. Arlabvakaru.

Didzis. Paldies par grāmatu.

Rudīte. Ir par ko.

Didzis. Kā ne, kā ne... Pavadīt nevajag?

Rudīte. Smejies? (Paskatās ārā.) Didzi, es nesaprotu, kāpēc vajadzēja kurināt tik milzīgu.

Didzis. Pasēdi slapjā pļavā rudens vakarā, tad tu sapratīsi.

Rudīte. Pareizi, viņi sildās... Skumji tomēr visā visumā. Tā, bez mājām, Bet kaut kas tur ir tāds... Nu... Zini, nepārtraukti velk uz to pusi...

Didzis. Kaut kas tāds, kas iedarbojas.

Rudīte. Precīzi.

Didzis. Varbūt tas pats, kas vasarā, kad šeit dega spuldze, iedarbojās uz tauriņiem... Aizgāja bojā veseliem tūkstošiem.

Rudīte. Nebaidi.

Didzis. Es tikai domāju, ka jāuzmanās.

Rudīte. Didzi, man ārprātīgi patīk sēdēt pie ugunskura. Sakursim kādreiz, labi?

Didzis. Norunāts.

Rudīte. Auf Wiedersehen.

Didzis. Auf Wiedersehen. Gute Nacht.

Rudīte aiziet.

Didzis aizver durvis.

Nāk Lonija.

Lonija. Man likās, kāds atnāca...

Didzis. Nē.

Lonija. Man izklausījās.

Didzis. Rudīte aizgāja.

Lonija. Ak tā... Mēs ar vecotēvu vakariņojam. Pievienojies mums, lūdzu.

Didzis. Paldies.

Lonija aiziet atpakaļ pa gaiteni uz virtuvi. Didzis, viņai sekojot, pamet skatu ārā pa logu un ieinteresēts apstājas.

Lonijas balss. Didzi!

Didzis. Jā, jā...

Skatās ārā.

Kokos un krūmos plaiksnās ugunskura atblāzma.