131.

Pagājušajā vasarā aptaujas veidā iecerēju sastādīt chronoloģisku ASV un Kanadas latviešu mākslinieku rīkoto izstāžu sarakstu. Īstenībā runa ir par divām izstāžu sfairām, vienu latviešu, otru amerikāņu. Šis šķietami vienkāršais pasākums vēl var neizdoties kā iecerēts, jo, kaut arī tikai priekš 25 gadiem Eiropas bēgļu vilnis mūsu māksliniekus izsvieda Amerikas krastos, to agrīnās gaitas sedz jau aizmirstības putekļi. Te vainojami mūsu mākslas kritiķi un apcerētāji, bet visvairāk paši mākslinieki, kas nav parūpējušies krāt un publicēt precīzus datus izstāžu katalogos, kā arī intervijās laikrakstos un žurnālos. Drošākais veids, kā šādus materiālus saglabāt, ir tos iespiest un izplatīt. Faktiski mūsu žurnālistikā ieviesušās daudzas paviršības. Tipisks piemērs ir nepievienot gleznu reprodukcijām darba darināšanas gadu. Pārsteidz, ka pat Rīgas Mākslinieku savienības laikraksts un īpaši žurnāls Māksla nemin šo svarīgo informāciju, reproducējot mākslas darbu attēlus. Mākslinieki nav izveicīgi un čakli ziņu sniedzēji, tomēr pārsteidz, ka no simt māksliniekiem, kas līdz šim ziņas iesūtījuši, labi, ja puse spējusi kaut cik pilnīgi izsekot savām izstāžu gaitām Amerikā. Ievērosim, ka atbildētāji ir tieši aktīvākie trimdas mākslas darbinieki; vieglāk arī saprast, ka netārpie skunstnieki vislabprātāk aizmirstu savas sākotnējās neveiksmes un nepiepildītās cerības. Piemēram, piecdesmitos gados diezgan trokšņainie Čikagas jaunie mākslinieki pa šiem gadiem pārtautojušies, pārgājuši lietiskās grafikas laukā un tikai retos brīžos uznirst latviešu sabiedrībā. Tā kādā 1973. g. izstādes katalogā lasāms, ka V. Sīmanis palīdzējis iekārtot A. Sildega un O. Jēgena organizēto grafikas izstādi Čikagā. Pārtautošanās mākslinieku aprindās bieži sastopama. Tā gandrīz zudumā gāja arī V. Purvītis un J. Vītols gadsimta sākumā.

 

132.

Par „čikagiešiem” veselu archīvu atsūtījis J. Strods. Lūdzu kādus materiālus par „Čikagas mākslinieku grupu” − no nodibināšanas laika līdz pat iznīkšanai. Uz to Strods atbildēja: „Kā varēja iznīkt, ja nebija nodibināta.” Šimbrīžam pietiks, ja atzīmēšu, ka U. Krūmiņš, B. Tālivaldis, V. Sīmanis un O. Šteiners minami ka pārtautošanās un reklāmmākslas aģentūru upuri. No sākotnējiem kadriem „dzīvi” vēl tikai E. Strautmanis, kas dažus gadus nokalpoja Playboy žurnālam un S. Šteinere. Latviešos aktīvi arī vēl V. Aistars un J. Strods. Līdzīgā veidā arī Ņujorkas kādreiz „jauno” mākslinieku rindas ir izretinājušās. Piem., nejauši kā kādas reklāmaģentūras projekta vadītāju pamanīju Tālivaldi Stubi (Illustrators 15 − The 15th Annual of Amer. Illustration, N.Y. 1974).

Šeit vietā grafiķa Jana Šternberga konstatējums: „Līdz ar aiziešanu no Valstspapīru spiestuves izbeidzas mana vajadzība kalpot ar manām spējām citu iegribām. Beidzot pienāca laiks, uz ko ilgi gaidīju un cerēju. Būt brīvam no „pieprasījumiem” ir labākais, kas māksliniekam var būt.” (J.S. mape, rokrakstā).

 

133.

Visvairāk mani pārsteidza, ka mākslinieki bieži nespēj sniegt datus par savām izstādēm. Tā Imants Tilgass savā atbildē pavēstī : „Nekādas ziņas (par sevi es pats) Tev nevaru sniegt. Pārskatus − rakstus − skices − programmas − avīzes − žurnālus neuzglabāju. Pēdējos izkurināju kamīnā tā ap Ziemsvētkiem. Kur − kam − kad, vai ko − neatceros.” Satiekoties iztaujāju. Izrādījās, ka papīros iemājojuši papīrgrauzēji insekti un viss bijis jāiznīcina. Savukārt līdz ar izstāžu sarakstu Visvaldis Reinholds piesūtītā vēstulē piezīmē: „Neesmu krājis materiālus un datus par sevi sistemātiski, un visus nav iespējams atcerēties. Liekas, kas bijis, ir bijis un pagājis un ir aizmirstams. Dzīvoju un domāju par pašreizējo dienu un ko labāk paveikt uz priekšu.” Jo ejam tālāk atpakaļ, − jo informācija nepilnīgāka. Nav uzglabāti lietiskie pierādījumi, bez tam daudzām skatēm jau nav bijuši ne katalogi, ne cenrāži, ne recenzijas presē. Bieži mākslinieki, kas aktīvi darbojušies desmit vai divdesmit gadus, ziņas atsūta tikai par pāris izstādēm vai beidzamiem gadiem. Anna Dārziņa: „... Jūs jau zināt, ka mākslinieki nav nekādi kārtīgie grāmatveži.” Ēvalds Dajevskis: „Raugoties pēc atbildēm uz Jūsu jautājumiem, atklājās īsti bēdīga patiesība, ka mana „grāmatvedība” ir ļoti juceklīgā stāvoklī ... Nav cerības, ka manā nekārtībā kas labosies. Laika nekad nav diezgan.” Māra Dreimane-Reinberga: „Par izstādēm sensenām neko daudz neatceros − tādas lietas toreiz nepierakstīju...” Arvīds Brastiņš: „Par saviem darbiem un rakstiem nav man sarakstu ne Latvijā, ne šeit svešumā, tādēļ ar noteiktību varēšu Jums nodot tikai tās ziņas, kas pašreiz pieejamas.” Ilze Freivalde, − Lokslija (Loxley): „Piedalījos dažādās latviešu rīkotās izstādēs. Neesmu taupījusi katalogus. Tāpat dažādās amerikāņu mākslinieku kopējās izstādēs.” Gleznotāja Alma Trulle pāriet pretuzbrukumā: „Klausieties, es nebūšu spējīga korrekti atbildēt uz Jūsu tik daudziem jautājumiem. Sakāt, vai arī Jūs spējat atcerēties notikumus pēc vairākiem gadiem? Es varu atcerēties vietas, bet ne datumus.” Elza Druja-Foršū augstu nevērtē šādas aptaujas: „Es nekādas sīkākas ziņas nevienam nedodu, galvenais jau ir darbi, ja tie nav labi, tad rakstīšana nelīdzēs. Šeit gleznotāji raduši ‘izrakstīties’, bet tas tik apgrūtina skatītāju.” Kāds cits gleznotājs raksta: „Man bija grūti savākt ziņas par sevi. Recenzijas man nav saglabātas. Lūdzu nesakāt recenzentiem, tā mana nolaidība, bet ne necienība pret tiem.” Kāda gleznotāja savukārt raksta, gan bez nožēlas: „Man nav nekā ko par sevi teikt. Esmu pārāk maz izstādījusies un arī tikai spaidu kārtā, tā ka savos reģistros varat mani mierīgi nepieminēt...” Arī tik pieredzējis mākslinieks kā Jūlijs Matisons, piesūtot 47 izstāžu sarakstu, atzīmē, ka „viena otra izstāde Sietlā un Losandželesā nav minēta, jo trūkst katalogu un vajadzīgos datus nezinu.” Andrejs Lindbergs savukārt piemin: „Kad biju slimnīcā pēc nelaimīgā kritiena... . tad tai laikā man Vašingtonas Daugavas Vanagi sarīkoja izstādi kopā ar Skaidrīti Kocēnu no Argentīnas, bet arī par to nevaru atrast vairs nekādu dokumentāciju.” Māksliniekiem dažkārt grūtības arī ar nesenām izstādēm. Laimonis Eglītis, kuŗa katalogiem vienmēr rūpīgi izstrādāta biogrāfija, piesūtot materiālus, piebilst: „Neesmu kārtojis savu chroniku ilgāku laiku − lai varētu Tev kaut cik palīdzēt, jāgrābj papīra žūkšņos un uz labu laimi jāmēģina kaut kas izvilkt.” Dažkārt, sastādot šādu darbības pārskatu, izraisās arī skaudrākas pārdomas. A. Treibergs rezignē: „Paskatoties atpakaļ, drusku moka sirdsapziņa. Vajadzēja padarīt vairāk.” Līdzīgā garā raksta I. Rumpēteris: „Kā redzi − neesmu nekādus kalnus gāzis, maizes darbā iejūgtam māksliniekam ir grūti to izdarīt...” Sigurds Vidzirkste aptauju nesaņēma. Paklausot manam lūgumam, D. Dagnija sastādīja Vidzirkstes izstāžu sarakstu. Bez gada apzīmējuma tur paliek kāda kopēja astoņu mākslinieku izstāde Montdavi kolledžā, kuŗu viņš „nekad nebija pieminējis.”

 

134.

Iepazīstoties ar Dr. Dunsdorfa definīcijām un pārtautošanās un asimilācijas jēdzieniem, jākonstatē, ka mums ir arī mākslinieki, kas nepieder ne pie vienas no šīm klasifikācijām − Tā Arvīds Brastiņš pēc divdesmit pieciem Amerikā nodzīvotiem gadiem raksta: „Ar amerikāņiem man nav bijusi mākslas saskare.”

 

135.

Starp ziņu sūtītājiem vairāki īpaši pieminami. Vispirms jau iepriekš minētais Jānis Strods atsūtījis Kalnāja, Krolla, Atoma dažādus izdevumus kopā ar sīkiem paskaidrojumiem un personiskām atmiņām par maz zināmām „Hull-House” izstādēm, teātŗa izrādēm un mākslas izstādēm. Ļoti impozanta ir Jāņa un Ērikas Šternbergu attēlu, fotokopiju un oriģinālnovilkumu mape, kuŗu kā reprezentatīvu trimdas mākslas paraugu vajadzētu pilnībā reproducēt. Interesanti arī Šternberga kommentāri: „Vecie latvieši vēl vienmēr prasa pēc kaut kā ‘latviska’. Vai ‘latviskā’ māksla ir latviešiem pazīstamo priekšmetu, ļaužu, dabas skatu un rakstu attēlošana? − Kad es radu ko jaunu − tas ir mans − esmu latvietis − tas ir latvisks.” Tā spriež mākslinieks, kas Latvijas brīvvalsts laikā devis ap 1500 visdažādākā satura un veida reālistiskus zīmējumus Valstspapīru spiestuves izdotām grāmatām, pastmarkām un naudas zīmēm. Mākslinieka trimdas darbi liecina par nemitīgu garīgu augšanu: „... kādu reizi vēl tagad zīmēju un gleznoju no dabas tīrās labpatikas pēc. Balstīt visu māksliniecisko nodarbību uz dabas nozīmēšanu un nogleznošanu ir par seklu.”

 

136.

Cenšoties apzināt un saglabāt līdz šim paveikto, īpaša vērība jāveltī amerikāņu Mūzeju kollekcijām un mākslas publikācijām. Aina šeit bēdīga, īpaši nākotnes perspektīvās. Latviešu mākslinieku panākumiem amerikāņu sabiedrībā, no nacionālā viedokļa, tikai gadījuma raksturs. Mūzeju un mākslas salonu katalogos visbiežāk minētie ir trīsdesmitos un četrdesmitos gados dzimušie mākslinieki, kas no latviešu sabiedrības aizgājuši, jo jūtas nevajadzīgi un vīlušies saskarē ar trimdas sabiedrību. Viņu darbi izpelnījušies ievērību ar to, ka risina laikmetiskās mākslas problēmas. Tajā pašā laikā vairums trimdas mākslinieku, to vidū izcili un mūsu presē bieži cildināti talanti, ir palikuši bez tālākām iespējām darboties līdz šīs zemes mākslas dzīvē. Ar darba gribu un aroda prasmi vien nav pieticis. Vai universālā mākslas valoda nav atraisījusies latviešu mākslinieku darbos? Piemēram, kaŗa posta, ciešanu un chaosa tēlojumā nevis Grosvalda un Kazaka agrīnā ekspresionistisko tradīciju turpinājums Strunkes, Soikana darbos, bet gan franču un amerikāņu ekspresionistu ķēmīgās formas un kroplās abstrakcijas pilnīgāk pauda pēckaŗa nihilistisko bezcerību. Ka mūsu mākslinieki nespēja pat pareizi novērtēt šo momentu, liecina L. Liberta, Ģ. Ārvalža, H. Sila u.c. mākslinieku raksti piecdesmito gadu presē un periodikā.

 

137.

Mums pašiem trimdā nav ne Mūzeju, ne mākslas publikāciju. Par Liberta ierosmē aizsākto „Trimdas Mūzeju” velti esmu meklējis kādu publicētu pārskatu. Daži vēl vienmēr domā šo problēmu risināt pašu spēkiem. Vienotiem būtu svarīgāk atrast piemērotu amerikāņu kultūras institūtu, kas būtu ar mieru uzņemties glabāt un vākt latviešu mākslas darbus un mākslas dokumentāciju. Varbūt mūsu spēkos būtu šādā institūtā algot dažus asistentus, īpaši pašķiŗot ceļu jauniem ieinteresētiem humanitāro zinātņu doktorandiem.

 

138.

Tā kā mums trūkst latviešu mākslas krātuves ārzemēs, ziņas un dokumentus par trimdas māksliniekiem un mākslas norisēm vāc un kārto paši mākslinieki un mākslas entuziasti. Mērķtiecīgākais krājējs ir prof. Jānis Siliņš, kuŗa „mūža” darbs − Latviešu mākslas vēsture, manuskripta formā, tuvojas nobeigumam. Ka šī darba lielo nozīmi izprot arī trimdas vidējā paaudze, apliecina Latviešu Fonda nesenais pabalsts manuskripta nobeigšanai. Ārpus šīs vēstures grāmatas vēl paliek daudzi nepublicēti kultūrvēsturiski dokumenti, vēstules un attēli.

 

Gvīdo Augusts