JG102 Jānis Siliņš. Ansis Cīrulis

Jānis Siliņš

ANSIS CĪRULIS

Arturs Apīnis. Ansis Cīrulis. Litogrāfija.

1. Ievads

Ansis Cīrulis pieskaitāms pie klusiem savruptaku gājējiem mūsu mākslas attīstības pēdējos četros gadu desmitos. Ap viņa dzīvi un darbu nevizmo spilgtas slavas spožums, kas bieži viļ un gaist līdzīgi fatamorgānai. Iekšējās cīņās un šaubās šie gari ar noturīgu rāmumu un dziļu ticību savam aicinājumam saglabā meklējumos savas mākslas būtisko kodolu, to neupurēdami apzeltītai šķietamībai. Šiem māksliniekiem no mums aizejot, sākam īstāk saprast un novērtēt viņu nozīmi. Tas visnotaļ sakāms par Ansi Cīruli − šo pilnīgi īpato meistaru. Māksla savā kuplā un krāšņā žuburojumā, dažādos veidos bija viņa nobriedumā aizlauztā mūža saturs; dzīve un darbs te saliedēti nedalāmā vienībā. Pats daiļnieks kādā vēstulē saka: „Tās mākslas ir kā alkohols. Reiz pie viņām pieradis un nodevies tām, nevar vairs atstāt. Ja arī citi neatzīst un nekā neatrod, tad tomēr pašam vajag spēt tā strādāt, lai sevī pats vērtības atrastu.” (Parīzē, 27.4.21.). Neraugoties uz visu daudzpusību veicamos uzdevumos un techniskos līdzekļos, pat zināmu drumstalojumu − uz ko nereti spiež dzīves ārējie apstākļi, Cīruļa mākslinieciskā radīšanā ikviens sasniegums aug no paša mākslinieka personības serdes. Gan tēlojot, gan rotājot un konstruējot, viņa veidolos aizvien skan savdabīgi cīruliskā iekšējā melodija un šais skaņās veŗas latvieša acīm skatīta un ar latvieša sirdī izjustā pasaule. Viņš ir viens no izcilākiem latviskās tradīcijas meklētājiem mūsu mākslā. Arī Cīrulis − it īpaši tas sakāms par lietiskās mākslas novadu − nesaprot latviskumu šaura etnografiskuma nozīmē kā pārmantoto aizvēstures un tautas mākslas formu atdarināšanu. Atdarināt mūsu rakstā un tautas celtniecībā sastopamo nenozīmē radīt, bet gan atkārtot jau sasniegto. Šai ziņā Cīrulis iet līdzīgu ceļu, kādu savā laikā pasāka viņa skolotājs − raženais rakstu meistars Jūlijs Madernieks. Ornamentālā sacerē svarīgākais ir formu gars, veidolu uzbūves iekšējā likumība un nevis formu burts, atsevišķie elementi un ārējās zīmes pašas par sevi. Mākslinieka personiskā izjūta, viņa iztēles rosība un spars pārkausē un atdzīvina jaunos veidos senās skaņas. Madernieks rakstu kompozīciju vada šaurā gultnē: stingri ģeometrizētās stūrainās divmēru formās. Līdzīgi Maderniekam, cītīgi strādādams mūsu tautas rakstu, smeldams tanī ierosinājumus. Cīrulis ievērojami paplašina formu repertuāru. Viņa veidojumos sastopamas ne vien stūrainās, bet arī apaļotās: augu valsts motīvi, cilvēku, vietumis arī dzīvnieku stāvi. Ar tīriem rotājumiem vietumis saistās tēlojumi (piem., mēbeļu intarsijās, griestainēs). Tā Cīruļa dekoratīvajās sacerēs rodas ievērojama veidu dažādība un bagātība. Cīrulim raksturīgs nevis etnogrāfisks, bet laikmetisks latviskums. Šai ziņā viņa centienos atradīsim kopību ar Niklāvu Strunki. Abi kā rotātāji un tēlotāji stilizē, meklēdami tautisku māksliniecisku izteiksmi brīvā un individuālā uztverē. Savos centienos viņi iet kopsolī ar sava laika un paaudzes mākslas valodu. Abi gūst ierosmi vēsturisko stilu mākslā. Atrazdamies Parīzē, Cīrulis grib „pastudēt seno grieķu un orientālos darbus”. Viņam liekas tur daudz kas derīgs formas un kompozīciju ziņā. Viņu savaldzina indiešu fantastiskās figūras, „reizēm ar daudzām rokām un visādiem blakus priekšmetiem”. Cīrulis atrod, ka „tās ir savā uzbūvē pārsteidzoši jaukas, ja protam uz tām noraudzīties „ne ar naturālista acīm”. (Vēstule no Parīzes, 20.3.21.). Cīruļa mēbeļu metos atradīsim baroka, ampīra un bīdermeiera klasicisma stiliskus elementus, pie tam ar Latvijā sastopamo lokālo nokrāsu. Beidzot jāatzīmē vēl viens moments, kas kopējs abiem meistariem. Viņi vai nu atmet, vai neievēro akadēmiskās mākslas tēlojuma paņēmienus. Tā Cīrulis brīvi rīkojas ar figūras samēriem un attiecībām, perspektīviskās pareizības nosacījumiem u. taml. Lietas un parādības viņš vēro un rāda ne naturālistiskā skatījumā. No šejienes viņa tuvums seno austrumu mākslai, vidus laiku svētbildēm un freskām, primitīvistiem. Augdama no mākslinieciskās personības un tautas gara dzīves saknēm, viņa māksla sintētiski iekļauj sev tuvo un radniecisko ir no Vakareiropas, īpaši franču, laikmetiskās mākslas centieniem, ir no mūsu pagātnes mantojuma. Taču pēdējais avots, no kā plūst mākslinieka tēli un vīzijas, ir viņa iekšējā pasaule ar savu personības īpatno struktūrējumu. Savienodams sevī mākslinieku un amatnieku, kalpodams gan „tīrai un augstai” mākslai, gan veikdams prāvus un sīkus ikdienas priekšmetus, tos izdaiļodams (savā laikā Cīrulis uzgleznoja Plato veļas firmai izkārtni), meistars prata ikvienu darinājumu, lai tas būtu kāds būdams, it kā apmīļot, dvēseliski noglāstīt. No šī atturīgā un kautrā mākslinieka ar kluso gaišo smaidu − darbiem izstaro savdabīgs, apgarots siltums un maigs mirdzums, pazemīgi rāms laipnīgums un labsirdīgums. Šai sapņainā liriskā un latviski gaišā jutoņā, kas, piem., tik zīmīga arī J. Valtera, V. Matveja, V. Tones, J. Cielava, A. Annus u.c. gleznām, Cīrulim ir sava īpata nokrāsa. Apcerējuma gaitā mēģināsim to tvert un raksturot. Vispirms tomēr metīsim īsu skatu mākslinieka dzīves gājumā.

2. Dzīves gaitas

Ansis Cīrulis dzimis Majoros 1883. gada 25. februārī. Viņa tēvs − Ādams, aizputietis, bija agri atnācis uz tolaik plaukstošo Rīgu meklēt laimi. Še iemācījās namdara amatu un apmetās uz dzīvi Rīgas Jūrmalā. Uzcēla sev Majoros māju un vairākas vasarnīcas. Nodibināja ģimeni, apprecēdams 17 gadus veco Lību Skricki no Slampes pagasta. Bērniem svētītā laulībā piedzīvoja 9 atvasītes − 7 dēlus un 2 meitas. Ansis bija piektais bērns. Tolaik jūrmala dzīvi būvējās, un būvuzņēmējam Cīrulim darba netrūcis. Arī no vasarnīcu īrēm, ko tolaik zelta naudā maksājuši Maskavas un Pēterpils bagātie viesi, atlēcis savs labums. Taču vasarnīcu īpašniekiem bijusi sava liksta: dažs labs vīrs mīlējis pārāk bieži un dziļi ieskatīties glāzītē; Majoru Labdarības biedrībā tolaik ik vakaru bijusi uzdzīve. Tā arī Cīruļa tēvam piemitusi šī vājība. Ģimenes dzīvē radušās plaisas. Pret bērniem tēvs bijis ciets un stingrs, lai gan bijuši arī gaišāki un draudzīgāki brīži, kad, pats būdams teicams dziedātājs, mācījis bērnus dziedāt. Dažreiz stāstījis par izciliem latviešu darbiniekiem: Krišjāni Valdemāru un viņa centieniem vai atkal par Ādolfu Alunānu. Anša māte bijusi klusas un maigas dabas. Mājās visu noteicis tēvs. Toties savu sirds siltumu un mīlestību viņa veltījusi bērniem. Brīvā laikā viņa labprāt strādājusi rokdarbus: darinājusi mežģīnes, sadomājusi pati vajadzīgos paraugus tām un cimdu izrakstīšanai. Tēvam rūp, lai bērni pašu spēkiem izlauž sev dzīvē ceļu un mācās būt patstāvīgi. Tālab arī Ansim vasarās agri vajadzējis iet pelnīties ganos. Ziemu viņš apmeklējis Majoru-Dubultu Labdarības biedrības pamatskolu. Te zēns strādā čakli un neatlaidīgi. Lielāko vērību skolā pievērš valodām. Zīmēšanas tikpat kā nav, un nākamā mākslinieka dotumi vēl snauž. Pēc pamatskolas beigšanas tēvs nodod dēlu mācībā pie mūrnieku meistara Sējas, lai dienās iznāktu būvuzņēmējs. Jaunietim jāklausa, lai gan šis nodoms viņam īsti nepatīk. Viņš vēlētos turpināt trūcīgo izglītību, Iepazīties ar mākslas un literātūras jautājumiem. Cīrulis dzīvo kopā ar saviem brāļiem Indriķi un Pēteri. Arī šie abi strādā un mācās. Dienas pavada darbā, bet vakaros papildinās zināšanās Vācu amatnieku b-bas amatniecības skolā. Sevišķi tuvs jaunietim brālis Pēteris, ar kuŗu iet kopā uz skolu un nāk mājup. Pa svētdienām abi iet uz krāmu tirgu, meklē vecas grāmatas un žurnālus, tos kopīgi kāri lasa. Interesējas par latviešu sadzīvi un rakstniecību, abonē Baltijas Vēstnesi un Pēterburgas Avīzes. Seko jauniem pasākumiem un notikumiem mūsu rakstniecībā un sabiedriskajā dzīvē. Brīvos brīžos izsapņojas par nākotni, veidodami varenus plānus. Taču viens skaidrs, ka abiem vēl ļoti daudz jāmācās, lai varētu dzīvē ko sasniegt. Amatnieku skolā māca arī brīvrokas zīmēšanu (gleznotājs Borcherts), rasēšanu, tēlotāju ģeometriju un perspektīvu. Lai mācībām varētu kārtīgi sekot, Cīrulis bieži vien strādā pāri pusnaktij, kaut gan jau piecos no rīta jābūt darbā. Jaunietim sevišķi veicas zīmēšanā un rasēšanā. Centīgākos skolniekus apbalvoja, arī Cīrulis saņēma balvas. Viņa spējas novērtē darba devēji; mūrnieka lāpstu nomaina rasetne, Cīrulim nosēžoties pie zīmētāja galda Alberta un Sējas būvuzņēmēju kantorī. Taču arī šis daudz tīkamākais darbs neapmierina modušās mākslinieciskās tieksmes. Šai laikā rodas Cīruļa pirmie nedrošie mēģinājumi mākslā. Viņš bija iepazinies ar toreiz jauno dzejnieku Vēsmiņu Kārli (Kārli Krūžu), kas gatavojies izdot savu pirmo dzejoļu krājumu Ceļmalas ziedi. Abi daudz un jūsmīgi pārrunājuši šo lietu un vienojušies, ka Cīrulis grāmatai zīmēs vāku. Cīrulis patīkami satraukts, bet reizē arī bažu mākts: kas gan īsti iznāks no viņa mēģinājumiem? Tā arī bijis. Viņš uzzīmē vienu metu vākam, − Krūzam nepatīk. Uzzīmē otru − arī tas dzejniekam nav pa prātam. Sāk nu gudrot, pārrunāt, kas darāms. Vienojas, ka zīmējumā jābūt kādam sievietes tēlam. Kad nu jaunais zīmējums veikts, Krūzam nepatīk sievietes seja. Ko nu darīt? Abi nospriež, ka jāiet pie Cīruļa skolotāja mākslinieka Borcherta. Šis nu audzēkņa darbu izlabojis, iztaisīdams glītāku seju; beidzot nu ar iznākumu ir dzejnieks, ir nākamais daiļnieks bijuši apmierināti. Piedzīvojis neveiksmi, Cīrulis mēdzis sacīt Raiņa vārdus: Viss atlec kā no sienas! Sekmīgi nobeidzis amatniecības skolu 1902. g., Cīrulis maina darba vietu: strādā par zīmētāju pie architekta Ašenkampfa. Tēvs nu iecer, ka no dēla varēs iznākt labs būvuzņēmējs. Jaunieti šīs izredzes nevilina. Viņš, apzinādamies savu aicinājumu, lolo cerības kļūt par mākslinieku. Tālab 1903. g. iestājas un īsu laiku mācās Blūma zīmēšanas skolā, kur ap šī gadsimta sākumu mācījās prāvs skaits topošo latvju gleznotāju. Ap 1904. gadu Madernieks atver savu zīmēšanas un gleznošanas studiju. Cīrulis ir viens no pirmajiem studijas audzēkņiem. To starpā bija arī keramiķis P. Šteinbergs. Sākas jauns un rosīgs posms viņa dzīvē. Madernieka ornamentālais domāšanas veids, viņa dekoratīvā sacere, kādu piekopa darbnīcā, Cīrulim ir tuvas un ierosina. Še pavadīto laiku viņš aizvien atcerējās ar siltu un pateicīgu izjūtu. Pats būdams visai atsaucīgs un mākslas entuziasts, Madernieks prata modināt savos mācekļos jūsmu un ticību dailes varenumam. Kā īstam audzinātājam viņam rūpēja jauniešu iekšējā izveidošanās un garīgā attīstība. Dedzīgās un dzīvās pārrunās cilāja latviešu mākslas un kultūras jautājumus, laikmetīgās mākslas un literātūras problēmas. Madernieks mudināja censties un izglītoties tālāk. Cīrulis daudz lasa, apmeklē mākslas izstādes un teātŗus. Interesēdamies par mūsu tautas rakstiem, tos pētī un nozīmē Rīgas Latviešu b-bas etnogrāfiskā muzejā. Turpina strādāt architekta birojā, lai gūtu līdzekļus mākslas studijām. Gribēdams iegūt pamatīgāku māksliniecisku izglītību, nodomā doties uz Pēterburgu. Kā eksterns iztur pārbaudījumus vidusskolas apmērā Pleskavā. 1906. gada rudenī Cīrulis ir Pēterburgā. Viņš iestājas Stiglica mākslas skolā. Te sabija kādu laiku, jo pasausais mācību veids viņu īsti neapmierināja. Vairāk ierosmes gūst, apmeklēdams Goldblata studiju, kā arī izstādes un muzejus. Pēterburgā Cīrulis sāk interesēties par keramiku; viņā nobriest jauni nodomi sākt strādāt šai nozarē dzimtenē. Grafiķis R. Zarriņš, kas darbojas Krievijas metropolē, viņam ieteic iepazīties ar tautas podnieku J. Drandu. Atgriezies mājās, Cīrulis apmeklē Drandas un citu podnieku darbnīcas, pētī un mācās vajadzīgos apstrādāšanas paņēmienus. Tagad iesākas patstāvīga mākslinieka darbība mākslas podniecības laukā. Māla vāzes, krūzes, šķīvjus u.tml. viņš dedzina gan Sirotjina, gan P. Šteinberga cepļos. 1907. g. no 9. jūnija līdz 15. aug. sarīkotā strādnieku dzīvokļu izstādē Rīgā Cīrulis pirmo reizi rāda daiļpodniecības darinājumus atklātībā. Ar savu svaigo izdomu un īpato saceri tie tūdaļ vērš uz sevi kā publikas, tā kritikas ievērību. Nākamo gadu vācu Mākslas b-bas rīkotā lietiskās mākslas izstādē Cīruļa vāzēm piespriež godalgu (Jung Štillingas medaļa). Šai pašā 1908. g. viņš sarīko pirmo patstāvīgo izstādi Ed. Paegļa valodas kursu telpās, Tā laika darbus reproducē Baltijas provinču gada grāmatā tēlotājām mākslām (Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen) 1908. un 1909. gadu sējumos. Cīrulim darbu techniskā izstrādājumā nāk talkā viņa brālis Ludis. Jelgavā tie ierīko keramikas darbnīcu. Divi gadi no vietas (1909. un 1910.) Cīrulis sarīko patstāvīgas keramikas ražojumu izstādes. Tas ir ražens darba laiks; daudz strādāts un veikts, gūti panākumi. Ar daiļpodniecības darbiem Cīrulis piedalās pirmajā un otrā latviešu mākslinieku izstādē Rīgā. Viņš cilā spārnus vēl tālākiem un plašākiem nodomiem. Viņu vilina Eiropas mākslas metropole − Parīze, vilina franču māksla un kultūra. Uz Parīzi! Tur smelt ierosmi no lieliem avotiem, tur rādīt savus veikumus! Mirdzoši jaunā daiļinieka sapņi. Tos izdevās piepildīt.

Kopš 1908. g. līdz pat pasaules kaŗam Cīrulis ziemas pavada Parīzē. 1909., 1910. un 1911. gadā Cīruļa keramika parādās vairākās Parīzes izstādēs; Société nationale des Beaux-Arts, Union Internationale des Beaux-Arts, Dekoratīvās mākslas salonā Luvrā (Société de l’union centrale des arts decoratifs). Arī še Cīrulim ir labi panākumi; svaigā un īpatā uztvere formu un krāsu veidojumā izpelnās preses un apmeklētāju atzinību. Sasniegtais Cīruli tomēr pilnīgi neapmierina. Rodas arī naudas grūtības ražošanā. Viņš grib ne vien veidot un rotāt, bet arī tēlot. Tieksmes zīmēt un gleznot kļūst aizvien spēcīgākas; viņu dēļ viņš daudz ko upurējis savā ārējā karjerā. Tālab nodomā strādāt un mācīties Parīzē. Te verd strauja mākslas dzīve, te var brīvi justies un veidoties. Ne mazumis vilina arī pati mirdzošā lielpilsēta ar savām celtnēm, apstādījumiem, muzejiem un izstādēm, kur modernajam aužas cauri senatnīguma elpa. Šais centienos viņu materiāli un morāli atbalsta kāda tautiete − M. Gr. jkdze. Palīdz orientēties lielpilsētā, nāk talkā ar franču valodas zināšanām. Cīrulis iestājas Žiliana (Julian) privātā mākslas akadēmijā, apmeklē lekcijas un zīmē mākslas skolā Luvrā. Strādā daudz un aizrautīgi. Kopš. 1913. gada izstādēs piedalās ar gleznām un zīmējumiem. Cīruļa dekoratīvie gleznojumi, allegoriski un simboliski tēlojumi: „Sapnis”, „Zvaigžņāji un mākoņi”. 1913. un 1914. gadā tie redzami Parīzē Société des artistes independants (Neatkarīgo mākslinieku vienības salonā) un. III un IV latviešu mākslinieku izstādē, 1914. gadā Latviešu mākslas veicināšanas b-bas sarīkotā grafikas izstādē sastopami daži Cīruļa kokgrebumi (Veidenbaums, Kronvalda Atis u.c.). Sekmīgi pasākto darbošanos keramikā Cīrulis kādu laiku pamet; pa daļai materiālu grūtību dēļ, pa daļai tāpēc, ka viņu saista citi jauni uzdevumi. Uznāk Pirmais pasaules kaŗš, sākas drūmie bēgļu laiki un latvju strēlnieku varonīgās cīņas; drīz vien šiem notikumiem seko revolūcijas un brīvības cīņas. Būdams dedzīgs patriots, Cīrulis dzīvo līdz saviļņoto pārvērtību pilno gadu norisēm kā pilsonis un kā mākslinieks. Paveic daudzus zīmējumus un akvareļus, tēlojot aktuālas tēmas, strēlniekus, bēgļu dzīves ainas, zīmē metus latviešu strēlnieku pulku karogiem un krūšu zīmes. Kaŗa laikā Cīrulis turpina studēt latviešu tautas tērpus un Rīgas latv. b-bas etnogrāfiskā muzeja materiālus. Uzzīmē fotogrāfam J. Riekstam akvarelī mūsu tautas tērpu kollekciju, pavisam 56 lielas lapas. Te redzam gan atsevišķas figūras, gan žanra ainas, kur dažādu novadu ļaudis tēloti stilizējumā vienkāršotās reālistiskās formās, pasvītrojot līnijas un laukumus, tverot raksturīgas kustības un etnogrāfiskos tipus. Šie zīmējumi parādījās krāsainos attēlos pastkaršu sērijās. Uzturēdamies Parīzē, Cīrulis starp citu zīmēja akvarelī steidzīgus uzmetumus: ainas kafejnīcās, dejotājus izpriecu lokālos u.tml. Sulotas, diezgan brīvi veidotos aprautos plankumos veŗas cilvēku stāvi − šīs dāmas ar milzu cepurēm un īsām kleitām − un dzīves situācijas; jūtams lielpilsētas nemiers un tvanīgais reibums (piem. 1910. g. darbos). Zīmējumā vietumis nomanāma neveiklība.

Salīdzinot šos darbus ar 1916. g. veikto bēgļu ciklu, pēdējā mākslinieks jūtami progresējis. Veidoli kļuvuši masīvāki, spēcīgāk būvēti. Bēgļu stāvos − māmuļās ar seģenēm, jaunās lauciniecēs, sirmgalvjos, vīros un jauniešos pavīd īpati cīruliskais skatījums, kur stūŗains paskarbums sadzīvo ar savdabīgu vijīgumu. Apveidiem silueti tiecas uz diženumu; gaišo un tumšo laukumu sadalījums plašs un koncentrēts. Līdzās Grosvaldam un Kazakam Cīrulis izstrādā savu īpatu koncepciju tautas posta tēlojumiem, rādot šos rūpju un ciešanu nomāktos stāvus pie pusdienu galda, maizes izdalē, gaidot pārtikas devas. Domīgā klusumā iegrimuši, dzīves smaguma mākti, sēž vai lēnā gaitā ceļo šie zemnieciski vienkāršie, no savam sētām izsviestie ļaudis, kas rūdīti darbdienu sūrumā. Pelēcīgie un bruņotie toņi pauž drūmuma noskaņu. Un reizē viņos veŗas kas piemīlīgs un gaišs, savāda maiga gaisma vizmo ap šīm sejām un baltiem lakatiem, veco tēvu sirmiem matiem. Te nav nedz Kazaka satrauktā asuma, nedz Grosvalda savaldīgās patētikas. Te ir kas primitīvs un sirsnīgs, jūtams tuvums zemei un dabai. Stāvus saliedē kopējais formu ritms, tie nav tikdaudz īpatņi kā tauta, kopēja likteņa saitēm vienota. Tā šie nelielie veikumi ir laikmetiski un cilvēciski dokumenti. Sirsnīgi un vienkārši, lai gan ne tik nozīmīgi ir strēlnieku dzīves skati zīmulī, spalvas technika: ievainotais strēlnieks, kas lazaretē lasa laikrakstu. Juŗa krustu izdalīšana latviešu strēlniekiem u.c.

1916. g. sarīkotajā latviešu mākslinieku izstādē Maskavā, Lemersjē galerijā, Cīrulis piedalās ar keramikas izstrādājumiem. Latvijas patstāvības sākumā Cīrulis rosīgi darbojas: viņš paveic daudzus lietiskās grafikas sīkdarbus. Zīmē pirmās pastmarkas, dažas naudas zīmes, plakātus, pastkartes. Darina illustrācijas periodiskiem izdevumiem (starp citu jāmin viņa spalvas zīmējumu cikls gada mēnešiem), illustrē grāmatas (piem., bilžu ābeci Vālodzite). Līdztekus glezno, veic plašāka apmēra kompozīcijas. Te jāpiemin patriotiski pacilātais hodleriskais „Solījums” − tautas neatkarības idejas un brīvības cīņu paudējs (1919. g.); tieši uz apmetuma sausās freskas technika darinātais sienas gleznu cikls Jelgavā, Latv. Lauks. ekonom. sab-bas namā, 1921. g.: „Precības”, „Jāņu nakts”, „Krodziņā” „Raganas” u.c. Viņa darbi parādās 1919. g. latviešu mākslinieku retrospektīvajā izstādē pilsētas mākslas muzejā, (Rīgā 1919. g.); nākamā gadā − Letas mākslas salona izstādē un Liepājā Mākslas veicināšanas b-bas skatē. 1920. g. viņš sarīko arī savu pirmo patstāvīgo izstādi Rīgā, pilsētas mākslas muzejā. Tā paša gada vasarā mākslinieks nodibina savu ģimenes dzīvi, salaulādamies ar skolotāju Sofiju Veisu. Viņš bija baidījies no laulības dzīves, kas varētu ierobežot darbu un personisko brīvību. Šīs bažas izrādījās veltas, jo Cīruļa dzīves biedre saprata un atbalstīja vīra centienus. Apprecējies, Cīrulis piepaturējis dažas vecpuiša paražas. Kad ģimenē radās pieaugums, daiļnieks labprāt gribējis gulēt viens pats savā darbnīcā. Tur bijusi maza taupības krāsniņa, kuŗā viņš uz oglēm cepis mednieku desas; tad ieaicinājis arī piederīgos, jo bērni ne vienmēr drīkstējuši iet tēva darbnīcā. Tas sagādāja visiem prieku. Klusi un laimīgi rit kopdzīves sākuma gadi nelielā dzīvoklī Ādmiņu ielā. Cīruļa mākslinieciskā attīstībā tas ir šaubu un meklējumu posms. Toreiz visa mūsu jaunā glezniecība pārdzīvoja tapšanas un rūgšanas periodu. Lai noskaidrotos, gūtu ierosmi, pārbaudītu pats sevi, Cīrulis nolemj doties uz Parīzi un no turienes uz Itāliju. Viņam plaši nodomi: palikt ārzemēs ilgi, daudz padarīt, piedalīties izstādēs, iegūt vārdu. 1921. g. pavasarī mākslinieks jau ir Parīzē. Dzīvo sestā stāvā, mazā istabiņā. Te šauri, neomulīgi. Nomākušās un nemīlīgās dienās vējš pūš pa logu šķirbām un durvju apakšu. Visu dienu C. pavada ārpus mājas: muzejos, izstādēs, Luvras skolā un Sorbonnā mākslas vēstures lekcijās. Žiliana akadēmijā zīmē uzmetumus no kaila modeļa; muzejos vāc novērojumus, vienu otru lietu uzzīmē burtnīcās; sīkus uzmetumus un zīmējumus taisa no dabas, ejot pa ielām. Tā atrod daudz ko jaunu un derīgu formu uzbūves un kompozīciju studijām. Taču pats daiļnieks pārdzīvo kritisku vērtību pārvērtēšanas posmu. Par sevi pašu viņš kādā vēstulē (27.4.21. g.) saka:

Lai arī cik varenas lietas neredzētu un neapbrīnotu, tomēr vienmēr jāatgriežas pašam pie sevis. Vienmēr jautājumu sev uzstādu, vai esmu kas, vai varu ko un vai varēšu. Pa visu to laiku, kamēr es te, sevi aizvien un aizvien esmu uz svariem licis, aizvien sevi analizēju, mēģināju sevi atklāt un sevi pazīt pilnīgi. Un kaut gan reizēm šaubas, neticība pilnīga sevis noliegšana un nicināšana mani pārņem, tad tomēr tagad redzu skaidri, ka kas esmu un varu būt. Mana attīstība iet gausi, lēniem soļiem, bet viņa virzās nemitīgi uz priekšu. Šis braukums un šīs dažas nedēļas man devušas skaidrību un ticību.

Apmeklējis vienu no lieliem pavasaŗa saloniem, C. spriež: „Pirms kaŗa man likās tas salons labāks. Tikai bildes un bildes, bet reta laba glezna.” Tolaiku Parīzē kopā ar mērenākiem virzieniem, vēlīnā kubisma un ekspresionisma pārveidībām darbojas pūrisma, konstruktīvas mākslas un dīgstoša sirreālisma centieni. Salīdzinot modernā mākslā redzēto ar saviem darbiem, C. apzina, ka viņa darbi nav tik slikti...

Tikai uz priekšu tādā pat virzienā. Viss tik vēl vairāk jānoslīpē, jāpārdomā un jāstrādā tik tālāk. Un vispār mūsu jaunie mākslinieki (latvieši), salīdzinot ar šejieniešiem, ir augstāki vērtējami nekā dažs labs to domā... Ir labi te pabūt, jo vajag sevi salīdzināt ar vislielākiem, tad skaidri top mērķi un ceļi, it sevišķi, ja sevi daudz niecina...

Interesanti vērot kā pašapziņas mošanos, tā arī latvju mākslinieka uztveri Eiropas mākslas centrā. Viņam tuvāks viss archaiskais, vienkāršotais. „Rodēns slavens, bet visā kopumā īsti nepatīk: viss pārāk komplicēts, nekur neredzēsi skaidru konstruktīvu formu.” Holandiešu vecmeistaru izstādē „it sevišķi Vermērs ar savām dzidrām un emaļveidīgām krāsām mani valdzina. Atskatīties vien nevaru... Jauno laiku gleznas neviena nedod to iespaidu.”

Cīrulim 1921. g. neizdevās no Parīzes nokļūt Italijā. Tāpat no plašiem nodomiem un projektiem nekas neiznāca. Nopelnīt Parīzē neko nevar, tad jāapmetas dzīvot uz ilgāku laiku. Paveikti vienīgi zīmējumi un meti, gleznu un gatavu veikumu nav. Tomēr še pavadītie mēneši palīdzēja noskaidroties. Redzēts bija daudz, gūtie iespaidi tagad jāpārstrādā, pārbraucot mājā. Jāstrādā bija. Viņš ilgojās pēc mājām un klusās dzīves. C. raksta savai dzīves biedrei:

Kad iet un steidz un skata un sajūsminājas, un ir ko apbrīnot, tad tik ir šī dzīve. Bet kad tas nogulst, kad ir vairāk brīva laika, kad ej lēnām kādreiz bez mērķa, tad atšķiŗas priekškars un ieraugu Tevi, māju un visu piedzīvoto un pārdzīvoto, visu skaisto un sirsnīgo, un šī klusā dzīve tad rādās laimīga un it kā svēta... (Parīzē − 20.3.21. g.)

Līdzšinējos gadus Cīrulis pats apzīmē par mācekļa gadiem. „Jānāk turpmākam posmam, kuŗā iespētu ko paliekošu radīt.” (Parīzē, 21.5.21. g.).

Atgriezies mājās, Cīrulis aizrautīgi strādā. 1925. g., pabijis Italijā un Parīzē, viņš sarīko savu otru patstāvīgo izstādi Rīgas pilsētas mākslas muzejā. Lai gan dzīves apstākļi spiež pievērsties dažādām daiļamatniecības nozarēm, tomēr visvairāk tuva viņam glezniecība. To liecināja arī šī izstāde. Te jau skaidri iezīmējās Cīruļa stiliskās koncepcijas īpatības; taču īstu briedumu meistars ieguva nākamos astoņos gados, 1933. gadā sarīkodams Rīgas pilī savu trešo izstādi. Plašajā skatē bija sakopoti pāri par 200 mākslas priekšmetu, paveikti šai posmā, galvenā kārtā gleznojumi, arī zīmējumi, lietiskās grafikas darinājumi, bez tam audumi, metalla kaldinājumi un mēbeles, veikti pēc Cīruļa metiem. Šai laikā Cīrulis veica divi lielāka apmēra sienas gleznojumus: 1927. g. bērnu atpūtas namam Ogrē un 1929. g. griestaines Valsts Prezidenta reprezentācijas telpām Rīgas pilī kazeīna fresku technikā. Pirmā veikumā daudz figūrainās kompozicijās, idilliski naīvā jutoņā rādīta bērnu pasaule. Ap māti ar mazo lolojumu klēpī salasījies bērnu pulciņš un klausās pasakās par brīnumainiem notikumiem un tālām zemēm. Citur bērnu puduris ar meiteni vidū lasa stāstus par svešām malām; te atkal bērni kopj dārzu, rotaļājas, piekopj rokdarbus. Dzīvos siluetos tvertās joslas ar kustīgajām zvēru, rotaļojošos un vingrojošo zēnu un meiteņu stāviem.

Valsts Prezidenta telpām veiktās griestaines sacerētas viscaur ornamentāli un divmēraini. Ģeometriskie un organiskie veidi, augu valsts un cilvēku figūras − šie mītiskie Laimas, Zemes mātes, Jāņa un Baltā tēva stāvi centrālo laukumu stūros un sēdošie pāri − vidzemnieki, kurzemnieki, latgalieši, zemgalieši − izkārtoti lielākos un mazākos taisnstūŗainos laukumos, kas ietveŗ galveno laukumu. Stiliskā ziņā Cīrulis še sasniedz savu konsekvento risinājumu rotājošās formās. Trešai izstādei seko pēdējais gadu desmits Cīruļa mūžā. Arī še paveikti plašāka stila dekoratīvi darbi, kuŗos meistars savā valodā un mākslinieciskā izteiksmē noskaidrojies un nobriedis. Tādas ir freskas ar allegoriskajām figūrām (Lielupe, Laima) Dzintaru mūzikas mājas vestibilā (1937. g.) Tai pašā gadā Parīzes pasaules izstādes Latvijas paviljonā viņš pagatavo 8 logu gleznojumus, dažus citus eksponātus − sudraba kalumus, porcelānu. Kongresa nama logiem viņš veic četras allegoriskas figūras: Rūpniecību, Būvniecību, Kuģniecību un Tirdzniecību, bet Rīgas pilī − Vanagu ar Nameja gredzenu pāri Zemgales kviešu laukiem. Kā iepriekšējā, tā arī šajā mūža cēlienā sacer telpu iekārtas un mēbeļu metus privātām personām un sabiedriskām iestādēm. Tā 1938. g. Berlīnes amatniecības izstādē redzama pēc Cīruļa metiem gatavota zāles iekārta. Jāmin iekārtas Valsts Prezidenta reprezentācijas telpām, piena restorānam Rīgā, Amatniecības un Lauksaimniecības kamerai, Latv. Sieviešu nacionālai līgai, kaŗavīru un aizsargu klubiem Jelgavā, Madonā, Daugavpilī u.d.c. Visumā iekārtojums un mēbeļu meti apm. 30 telpām.

Cīrulis izstrādā paņēmienu, ka, lietojot veidņus, iespiest uz linu audumiem krāsainus zīmējumus, ko nosauc par madarošanu. Ar savu teicamo materiāla un dekoratīvās sacerēs izpratni un oriģinalitāti, tie iegūst plašu popularitāti ne vien Latvijā, bet arī ārzemēs: Stokholmā, Briselē, kur pasaules izstādē tiem piespriež godalgu − Grand prix; daiļamatniecības izstādē Rīgā (1937. g.) par tiem Cīrulis iegūst zelta medaļu. Agrākos gados Cīrulis saņēma Kultūras fonda prēmijas par gleznu „Mintava” un par mēbelēm Valsts Prezidenta reprezentācijas telpām. Jāpiemin pēc viņa metiem veiktie keramikas darbi, sienu un grīdas paklāji, kaldinātie sudraba šķīvji un svečturi un intarsijas Latvijas telpu sienām Tautas Savienības celtnē.

Ar savām gleznām un zīmējumiem Cīrulis piedalījās valsts rīkotās izstādēs ārzemēs: 1925. g. dekoratīvās mākslas izstādē Parīzē, 1927. g. Kaunā, 1929. g. Karaļaučos, 1933. g. Oslo, 1934. g. Maskavā (viņa „Kāzas” iegūst Eiropas jaunās glezniecības muzejs), 1936. g. Helsinkos, Tallinā un Varšavā.

Ārēji kluss un atturīgi kautrs, Cīrulis slēpa sevī daudz iekšējā spara un jūsmas. No visa, kas viņam bija svešs, norobežojās, atvilkdamies sevī, savā pasaulē. Aiz ārējā mierīguma viņā slēpās daudz trauksmes un dzīves spara. It kā nojauzdams, ka mūžs nebūs sevišķi gaŗš, reizēm strādāja ar skubu un aizgūtnēm. Viņa centienos un darbos dažs kas drumstalojies − gribētā un negribētā daudzpusībā − , nav paguvis gūt monumentālākus apveidus. Te vainojama arī mūsu dzīves apstākļu šaurība. Cīrulis, piem., bija aicināts sienu gleznotājs, īpats rotātājs, bet cik tad gan viņam radās iespējas šinī nozarē strādāt? Jelgavas freskas provinciālie nejēgas vēlāk bez žēlastības iznīcināja.

Darbā un meklējumos − kā jūtu un sirds cilvēkam − viņam bija svārstības. Cīrulis pats kādā vēstulē saka: „Es laikam esmu ļoti nepastāvīgs. Drīz domājos, ka apnicis, drīz tam pašam visciešāk pieķerties gribas.” Tās tomēr ir pārejošas svārstības; pamatos ir griba izveidoties, strādājot atrast savu iekšējo formu. „Slēdzienus taisu ātri un pretējus” − raksta kādā citā vēstulē C. − „bet tas viss pārejošs, galvenais tomēr ir viens, kas paliek vienmēr. Tas ir: uz priekšu.” Savos mākslinieciskos nodomos, pārliecībās viņš neļāvās no ārienes ietekmēties. Pēc savas dabas optimists un dzīvot priecīgs, saduŗoties ar grūtībām un neveiksmēm, mēdza dažreiz pasmaidīt un noteikt: gan jau būs labi! − Pati dzīve jau nes savus risinājumus un kārtojumus. „Kas to lai zina, varbūt ir arī labāk, ka nevaram to, ko esam nodomājuši, bet ļaujam visam brīvi ritēt un nejaušībām arī vietu dodam” (15.4.21.). Strādāt un radīt viņš varēja savās mājās, savā darbnīcā, klusā mājīguma. Pilsētā jutās labāk nekā laukos. Vasarus kad ģimene dzīvo jūrmalā, viņš turp aizbrauc tikai reizes divas nedēļā. Jau otrā dienā brauc atpakaļ uz Rīgu, pie sava darba, savā telpā. Bohēmiskā dzīve un staigāšana pa ciemiem viņam nebija pa prātam. Arī mājās C. negribēja daudz cilvēku pastāvīgu ciemošanos, kas traucē un izklaidē. Viņa mājā bija ieviesusies maza tradīcija. Katra mēneša pirmā svētdienā nāca draugi un paziņas bez sevišķa aicinājuma. Tad pārrunāja kādu mākslas sadzīves vai polītikas jautājumu. Cīrulis pats runāja maz, labprāt klausīdamies, ko runā citi. Iecietīgi uzklausīja citu domas un spriedumus, meklēja ierosmi, bet rīkojās un domāja patstāvīgi. Bieži Cīrulis iegriezās dievtuŗu sadraudzes sanāksmēs, jo te cilāja viņam tuvos latviskās dzīves ziņas un garīgās uztveres jautājumus. Viņš cienīja literātūru un lasīja daudz. No latviešu rakstniekiem tuvākie bija Rainis, pie kuŗa šad tad viesojās jūrmalā, arī Akurāters. Ar to un Vecozolu sadraudzējies Parīzē. Būdams franču kultūras un gara cienītājs, lasīja franču rakstniekus, sevišķi Bodlēru, Igo un Anatolu Fransu.

Uz viņa darba galda atradās lapiņa ar Raiņa vārsmiņu „Divkāršs pienākums”:

Ar vienu nepietiek,
Tev jāprot abi:
Vest dzīvi tā, ka brāļiem labi
Un mirt, kad likten’s liek.

Šo pienākumu viņš ievēroja savā dzīvē. Bija atsaucīgs, palīdzīgs, aizvien ņemdams vērā citu cilvēku intereses savā rīcībā un izturēšanās veidos. Šo īpašību un godprātīguma labad mākslinieku saimē bija iecienīts un ieredzēts.

Dzīves pēdējo gadu desmitu aptumšoja likstas. Cīruļi no Ādmiņu ielas pārgāja uz plašāku un saulaināku mītni Tērbatas ielā. Taču taisni še sākās grūtības, gan sīkas, gan lielas. Uznāca saimnieciskā krize, mira māte, saslima ar tuberkulozi dēls Ojārs, kas bija jāved uz − Krimuldas sanatoriju. Darbs īsti neveicās, ģimenē valdīja skumjš un drūms noskaņojums. Drīz satumst nelaimes gads. Nomirst sievas tēvs, mainās valsts iekārta, ģimenei jāpārvietojas uz mazāku dzīvokli. Pārdzīvotie notikumi atkal sagrauj dēla veselību, tas jānovieto slimnīcā.

1941. gada beigās sagurst arī daiļnieks. Viņš nopietni sirgst, bet nežēlojas un slēpj piederīgiem savu patieso stāvokli. Pretojas slimībai, daudz strādā. Tuvinieki un draugi aizrāda, ka viņam ar veselību kaut kas nav kārtībā. C. pasmaidījis un noteicis: gan jau būs labi. 1942. gada vasarā viņš aizbrauc uz Mālpils Smiltniekiem atpūsties. Grib uzkrāt spēkus, lai nākamo gadu, kad paliek pilni 60 gadi, sarīkotu savu darbu skati. Veselības stāvoklis kļūst ļaunāks, drīz jāatgriežas Rīgā un jāguļ slimnīcā. Stāvoklis smags. Vēl dienu pirms nāves daiļnieks teicis: „Man liekas, ka nu jānāk kādam pagriezienam, bet es turēšos pretī.” 1942. g. 15. septembrī Ansis Cīrulis mira. Viņu apbedīja Rīgas Meža kapos.

3. Veidoli

Tagad ieskatīsimies Cīruļa veidolos. Tos iztirzājot jāpatur vērā mākslinieka iecerētie iekšējie mērķi un viņa veidošanas līdzekļi. Tie savukārt stāv visciešākā sakarā ar pašu radošo personību, paaudzi un laikmetu, kuŗā tā darbojas. Paaudžu mijās daiļnieks ievietojams tai vecuma pakāpē, kas atrodas atstarpē starp vecās paaudzes meistariem (piem., Rozentālu, Purvīti, Alksni) un jauno ģenerāciju, ap 1890. g. dzimušiem un ir pēdējiem tuvāks. Te jāmin gleznotāji Pērle, Matvejs, Krastiņš. Viņi nesamierinās ar ikdienišķo pasauli, bet tiecas uz kādu citu krastu, meklēdami „rožaino pasaku pili”. Šo teiksmu valsti meklē arī Ansis Cīrulis. Viņa skatījumā un izjūtā tā ir latviskā pasaku pils. Pavediens, kas Cīruli saista ar līdzgaitniekiem, iekļaujas viņa īpatā dvēseliskā audumā, vizmo īpatā nokrāsā. Cīruliskos veidos strāvo jauneklīga pacilātība. Viņa dvēseliskās satversmes pamattonis vēstī jaunieša gara možumu, pavadīdams daiļnieku mūža ritumā. Jauneklīgais tips ievirzīts ideālistiski. Visa Cīruļa māksla ir tvīkšana un ilgas pēc kādas ideālas zemes, kas ir labāka un apgarotāka nekā parastā īstenība. Pats meistars par šo savas dzīves pamatlīniju savdabīgi izsakās−’ „Pēc labā dzenamies, bet labais man ir māņos, kur manis nav, kaut kur citur.” Šie māņi ir bērna saredzētā brīnumzeme, idilliski gaiša un neaptumšota. Ar īstu naīvitāti un sirds siltumu tai pieķēries, šim savam sapnim ticēja meistars ar savu romantisko dvēseli, kas alkst pēc tālā, kurp aizlido tikai ilgotajā fantāzija. Kas tad īsti ir šī ideālā pasaule mākslinieka redzējumā? Te nonākam pie galveniem kodoliem viņa mākslā. Ar kodoliem sapratīsim vadmotīvus, kas aug no iekšējās dzīves dziļākiem slāņiem. Tie ir būtiskās noskaņās iemērkti ideju režģi, kur sapinas tēlojumi, pārdomas un izjūtas. Tie pauž eksistenciālo sākumu: avotu, no kuŗa verd viss, kas dzīvošanai dod būtisko saturu un jēgu. Protams, visam tam varam, analizējot veidolus, tikai pietuvināties, atskārstot te ko apslēptu un nepasakāmu. Atzīmēsim šādus galvenos kodolus: senā laimes zeme; teiksmojums un simbolika; ornamentālā sacere un ritms, latviskais daiļums. Tie stāv viens ar otru visciešākā sakarā.

Cīruļa veidiem, viņa tēlojumiem zīmīgs senatnīgums. Cīrulis labprāt kavējas pagājības ainās. No viņa Latvijas senatnes skatiem vairāki veltīti zemgaļiem un kuršiem. Tāds ir pazīstamais panno „Mintava”. Tālumā zemgaļu pils Lielupes krastos; osta ar svešiem tirgotāju kuģiem, kuŗu priekšgali rotāti gan zirgu galvām, gan spārnotiem tēliem. Rosība krastmalā: tirgotājs piesola atvestās preces, latvju kaŗavīri sardzē ar šķēpiem un vairogiem, strādnieki nes mantu saiņus, kaŗavīrs stāv tornī ar latviešu sarkanbaltsarkano karogu, daiļavas tīksminās ap rotas lietām. Rāms dzīves norišu plūdums; masīvi veidi iegremdēti gaišā klusumā. Šo pašu atmosfairu, kuŗā cilvēki un daba rit un veidojas brīvi pēc saviem iekšējiem spēkiem un likumiem, izjūtam „Zemgales vārtos”. Jūŗa ar Lielupes ieteku, kāpas ar priedēm. Te zvejnieki mierīgi velk lomu; te pie ugunskura bariņš ļaužu sasēdis; te virsaitis vadā viesus: bīskapu ar pavadoņiem. Arī še archaizēto formu svinīgumā bijušais pavīd kā mirdzošs sapnis, kā vīzija. Tanī remdinās ilgas par zaudēto paradīzi, par zelta laikmetu, jo tā jau ir senā laimes zeme. Būtu aplam domāt, ka šī senatnīguma nokrāsa, kuŗā parādās Cīruļa veidi, pats laimes zemes vadmotīvs pastāvētu zināma veida tematikā. Tiesa, viss senlaicīgais viņam ir īpaši tuvs, taču, arī tagadējo tēlojot, visam aužas cauri savdabīgs senatnīguma un laimes zemes raksturs, īstenība tā kļūst dzejiska un apgarota. Šī nokrāsa, šī gaisotne sakņojas pašā formu sadarā, kādā ritma iekšējā melodijā. Tāda mākslinieka dzīves kustībā dzimusi noskaņa konkrētizējas redzamajos veidos, atrod sev tuvus tēlojuma lokus.

Lai Cīrulis tēlotu ko tēlodams, viss izvēršas sapnī par gaišo laimes malu. Tādi ir viņa „Galdnieki”, kas klusa darba prieka pilni darina lietas, bet pa logu tālumā redzami Rīgas torņi; klusa idilliska laime atstaro jaunsaimnieka ģimenē; tā izvēršas līksmē Jāņu nakts gavilēs; dejās pie Zilā kalna, − minot tikai dažus motīvus. Mirdzošām bērna acīm daiļnieks veŗas šai brīnumainā dzīvē, ko atsedz viņa fantāzija. Distancēts pret īstenību, te savā mākslinieciskā patiesībā un ticībā, viņš tulko latvisko eksistenci, remdina savas ilgas. Šai naīvitātē, pat vientiesīgumā, slēpjas dziļumos dārgumi un sava gudrība. Tāds ir šis latviskais Eldorado, kur cilvēks un daba, figūras un ainaviskā apkārtne ir iekšēji saskanīgi. Ainava pa lielākai daļai Cīruļa sacerējumos ir norises fons. Te kas līdzīgs heroiskai ainavai, kas kāpina un idealizē dabas formas un ar tām harmonizē cilvēku stāvus. Arī Cīrulis veidus archaiski vienkāršo un padara diženākus, tikai tie iegūst savdabīgu intimitāti un sievišķīgu liegumu. Kā jau agrāk minējām pasaule un lietas viņa skatījumā it kā apmīļotas un noglāstītas; visur samanāms paša veidotāja dvēseliskais siltums. Laimes dārzos dzīve dus pati sevī, neproblemātiski ritēdama savā gultnē un savā kārtojumā, netiekdamās uz ko citu ārpus sevis, jo tiekšanās te norimst piepildījumā un apmierinājumā. Rāmi iet savās gaitās un darbojas šīs zemes iemītnieki; arī satraukumu un pacilātības brīžos cīruliskie stāvi nezaudē savaldīgumu un biklo atturīgumu. Viņu sejās un kustībās ir tāds īpats piemīlīgums un laipnums, kas izstrāvo no iekšējā miera un labvēlības pret citiem. Nopietna un darbīga ir šī cilts savā ikdienas rosībā, nesdama sevī sirds skaidrību. Kautrība manāma viņu sejās, stāvos, kustībās. Šie veidi top un pastāv paši savā dzīves laikā. Gaistošās un mainīgās dzīves situācijas un ārējie notikumi šais tēlojumos dus kādā savdabīgā ilgumā, kur tagadējais nes pagājušo un ietiecas nākamā. Laimes zemē ilgums neapsīkst, un laiks it kā apstājas; tā ir josla ārpus reālās dzīves un īstenības laika; ikdienišķais kāpj pāri laika upes krastiem, vēršas uz mūžīgo. Arējās situācijas te var pārvērsties, paši notikumi aizplūst, bet būtiskais kodols šai paradīziskā eksistencē nav laika maiņu apdraudēts un aptumšots. Protams, ne visos tēlojumos tas izpaužas vienādi skaidri; taču visur izmanāms kāds rāms svinīgums, pat tur, kur tverti saviļņoti dzīves mirkļi: cīņas un revolucionāri sabangojumi, prieka reibums. Kustībai un trauksmei tā aizvien aužas cauri pretējais spēks: nomierinājums, savaldīgums. Cīrulis zīmīgi pauž latvietim īpato nostāju un dzīves izjūtu. Aktivitāte, uzupurēšanās un varonība − kā tas raksturīgs mūsu izcilākiem gleznotājiem un tēlniekiem − neizpaužas ārišķīgā skaļumā un patosā, bet gan savaldīgā diženumā. Cīņa pret apspiedējiem (piem., 1905. g. revolūcijas ainā), atbrīvošanas cīņu skati rāda nemierniekus un kaŗavīrus, kas kādas iekšējas pārliecības un varas mudināti droši vērš krūtis pret ienaidnieku un vīrišķīgi, bez žēlabām, pacieš sāpes, jā, pat nāvi. Tā brīvības cīņu skatā ar baismo ainavu: šāviņu sašķeltiem kokiem, degošo māju drupām, dūmaini sārto blāzmojumu, kas ietin visu. Kāda kaŗavīru grupa dodas biedram palīgā. Apņēmīgi, kā sevī iegrimuši un reizē spara pilni ir šie vīri un sievas, kas aizstāv savu brīvību, darīdami, ko prasa pienākuma balss. Tikpat savaldīgi ar cilvēcisku cieņu viņi saņem skarbos brīžus, sāpes un smagumu, ko dzīves gaitas nes. Ciešanām un iznīcībai ir sava vieta dzīves ritumā; kā plaukst ziedi, tā arī birst lapas. Zemnieciski veselīgais noturīgums, spēja saprast nāvi kā ko pašu par sevi saprotamu un nepieciešamu vērojam, piem., ainā (illustrācijā Dainām), kas attēlo nomirušā apkopšanu. Tā nav trula vienaldzība bet spēja visu iekšēji izlīdzināt un pārvarēt. Taču aiz laimes salas gaišajiem krastiem satumst pakrēslī dzīve, aiz priecīguma glūn kādas baismas un neizprotamas varas, kas apdraud cilvēka gaitas un liktenīgi ielaužas tajās. No šejienes Cīruļa stāvos un dabas apkārtnē iezogas kluss un tikko skumīgs domīgums, vieglas smeldzes plīvurojums, kas jūtami apauž visu. Vai tā būtu sapņa apmātība, kuŗā līgo un vijas stāvi, vai gaviļainie brīži, visur pavīd viegla grūtsirdīguma pieskaņas. Tā arī laimes zeme nevar sniegt pilnu apmierinājumu, visu ilgu piepildījumu; paliek aizvien kas neizprotams un nepārvarams.

Ar šo kodolu saistās otrs Cīruļa mākslā: teiksmas un simbolika. Laimes dārzos darbojas dievišķie spēki. Latviskā izjūtā un skatījumā − kāds arī še sastopams − viņsaule un šīsaule, debesis un zemes dzīve nav atšķirtas un svešas viena otrai. Tālab ikdienas lietās un parādībās strāvo kādas diženākas varas. Dabas un cilvēku gaitas vēstī ko citu, iegūst simbolisku jēgu. Pati pasaule kļūst mītiska: īstenība un teiksma saaužas viena ar otru. Kā daudzi mūsu meistari, tā arī Cīrulis pieslienas šādā nozīmē simboliskajam reālismam. Viņa tēlojumos vispār daudz simboliska elementa; šie cilvēku un lietu veidi, drīz naīvā, drīz dziļākā uztverē norāda uz ko citu, ko tālāku. Še ietveŗas 2 dažādi momenti: virzienā uz paša mākslinieka iekšējo dzīvi un virzienā uz kādu idejisku saturu. Aiz šiem veidiem, plastiskām zīmēm veŗas daiļnieka noskaņas un ilgas; ilgas pēc kādas skaistākas, apgarotākas un pilnīgākas dzīves. Par šo momentu jau esam runājuši. Taču no otras puses šie veidoli pēc savas objektīvās nozīmes grib dzejiski izjustos mākslinieciskos simbolos norādīt uz vērtībām un spēkiem, kas noteic un veido dzīvi. Pie šīm lietām tagad īsumā pakavēsimies. Cīrulim rūp latviešu dzīves būtisks tulkojums. Stāva iegarena formāta kompozīcijās, uzsveŗot vertikālo virzienu, sienas gleznās Rotas zālei Rīgā, viņš rāda spēcīgus stāvus − pilsētas amatniekus, kas ceļ ēku, bet otrā − lauku ainu: jauno sējēju, aiz kuŗa redzama viņa sieva ar bērniem. Raženumu, plauksmi, darba un jaunradīšanas prieku viņš saskata mūsu dzīvē. To pašu siltā, pat bērnišķīgā uztverē ver cita ainiņa no Latgales: ražas novākšana ar pļāvējiem un zeltainiem kūlīšiem, māte, kas ved bērnus uz skolu, ganiņš, jaunas ēkas cēlēji spraigā darbā. Te visur vērojama gaišas un darbīgas dzīves pamatdoma. Te sastopam centienus, kādi dažādās modifikācijās un noskaņās nodibinājušies Alkšņa, Rozentāla, Ūdra, Grosvalda, Strunkes, Tones, Annus, Zāles u.c. darbos.

Siltā dzeltenīgi sārtā toņkārtā, vietumis ievadot vēsos pelēcīgi zilganos akordus, vertikālā uzbūvē − tverts allegoriskais Latvijas tēls (Latvija). Ziedoša, jauna, smuidra, zeltainiem matiem vainagu galvā, vienā paceltā rokā turam četri vārpas, otrā pīpenes ziedu. Dzeltenīgi baltā villaine monumentālizē stāvu, rada plašu laukumu, kas sniedz atbalstu ar sarkani baltu prievīti apjoztiem svārkiem. Apakšējā stūrī − jauna māte ar puisēnu, kas rokā tur Latvijas karodziņu. Ar formu primitīvizēšanu iecerēts zināms archaisks svinīgums, mēģinot centrālo figūru padarīt kultveidīgu. Daudz spilgtāk un īpatāk šī simbolika izvēršas teiksmainā tēlojumā. Pasakaini irreālais Cīrulim vistuvāks, te − kā tēlotājs − viņš ierauj savu patstāvīgu stigu. Cīrulis skata lietas ar teiksmotāja acīm, pasauli viņš iegremdē teiksmā. Viņš, meklēdams seno laimes zemi, tīko uzburt mītiskās ainas. Mīts šai ziņā ir iegrimšana sensenā pagājībā, priekšvēsturiskās norisēs, tā izgaismojot un iztulkojot pasauli tēlu simbolikā. Mākslinieciskai radīšanai tas devis drošu un vispār saprotamu pamatu: tā tas ir seno austrumu un grieķu mākslā, tā tas ir kristīgās kultūras lokā. Tagadne šai ziņā kļuvusi saraustīta un nabaga. Mēs redzam, ka mūsu laiku mākslinieki, kas šīs lielās sakarības nojautusi, tiecas uz teiksmu radīšanu. Piemēri atrodami arī mūsu mākslā, minot kaut senos jātniekus un māti Brāļu kapos. Lai atrastu mītiskus simbolus, kas izteiktu mums tuvo un saprotamo, Cīrulis pievēršas latviskām tradīcijām. Latviskā teiksma viņam nav tikai ārējs līdzeklis tematiskiem uzdevumiem, bet iekšējās nostājas, mākslinieciskās pārliecības izpausme. Viss te atkarīgs no mākslinieka personības spēka, cik viņš spēj šos simbolus iedzīvināt plastiskos veidolos, lai tic neizvērstos vienkāršā rotaļā vai sausās ārišķīgās allegorijās. Te ir savas grūtības un pretrunas, padarīt modernās dzīves gultnē šos senos veidus un priekšstatus mums par ko būtisku un mākslinieciskai fantāzijai nepieciešamu. Te var viegli ieslīdēt konvencionalitātes, tukšās čaulās bez īstāka kodola. Radīšanas takas te apdraud gan ideālizācijas saldenība, gan izprātotas patvaļīgas rekonstrukcijas... No šīs ligatūras ne visur pasargāti arī Cīruļa lējumi, kuŗiem nebūs noliedzamas arī kādas salkanuma pieskaņas un vietumis savdabīga pietuvināšanās banālā robežām. Taču šķēršļus pārvar viņa raženi rosīgā mākslinieciskā fantāzija un dzīves vērtību apliecinājuma jūsma. Kā teiksmotājs un veidotājs viņš izjūt seno izdarību un mītisko tēlu garu un senatnīguma aromu. Tā, piem., vienkāršos laukumos un līnijās tēlotā kristību ainā. Pie galda mielojas viesi, priekšienē notiek pādes dancināšana, bet durvis pašlaik veŗas un pa tām nāk Laima ar spožo diadēmu virs pieres.

Rožainā blāzmā ietītas pakalnes, upe, baltais senais pilskalns. Te trīs jātnieki baltos zirgos, deg jāņugunis, līksmojas līgotāji. Priekšā vecais koklētājs ar sirmu bārdu skandina stīgas, pacilāti dzied jaunavas ar Jāņu zālēm un vainagiem vienā, seni kaŗavīri ar karodziņiem otrā pusē aizgrābti klausās. Varbūt šis tas atgādinās skatuvisku aranžējumu, kas, piem., samanāms trīs smuidro jaunavu dejā („Apkūlības”), kā arī spēlmanītī vijolniekā un ar paceltu biķeri dejojošā Leldē („Spēlēju, dancoju”). Taču še ir daudz kas vairāk: jūtama apmātība, kādas dīvainas varas pārvalda kustības. Tā ir vīzija, ko še tvēris meistars.

Ir vesela rinda darbu, kuŗos Cīrulis konkretizē senlatviešu priekšstatus par dievību. Šai nozīmē varam runāt par ikonisko sākumu viņa mākslā, jo viņš izveido savus mītiskos tipus. Miesas formu veidojumā, tērpos, nostatījumā un pozitūrā te ir savs schēmatisks − varētu teikt hierarchisks iestindzinājums. Šais laimes zemes valdītājos un vadītājos vērojams svinīgs nopietnums un cilvēcisks piemīlīgums. Viens no iemīļotākiem tēliem ir Laima. Slaida auguma, gaŗiem dzelteniem matiem, kas vaļēji krīt pār pleciem, vainagu galvā, košā tautas tērpā ar saktām uz krūtīm, palaikam baltu villaini. Viņa nekustīgi svinīgi stāv, pacēlusi rokas kā orante, vai tās izstiepdama sāniski; kreisā roka pacelta augstāk. Blakus tai dažreiz ir sēdeklis. Vienā no Cīruļa skaistākām − mazām ikoniskām glezniņām ir „Trīs Laimas” ar mazo meitenīti, ko vidējā piekļāvusi sev. Augšā varavīksna, apakšā zeme: Laima kā bērna sargātāja, kā svētības nesēja zemei. Cīruļa ornamentāli dekoratīvos gleznojumos Laima ar savu saulītēm rotātu tērpu vai saulītes loku virs galvas kā gaišuma un labklājības nesēja ir tēlota jaunavīga. Turpretī Māra ir nobriedusi sieva ar sievas galvas segu. Viņas tērps izrakstīts ar Pērkona līkločiem. Jānis − saules gaismas un auglības simbols − simmetriskā kārtojumā rādīts kā gaišmatains jauneklis ar ozola vainagu galvā. Arī viņam rokas paceltas uz augšu kā svētījot. Galvas abās pusēs lielas saulītes un austras koka zīmes. Pāri pleciem saulītēm un austras kokiem izrakstīts mētelis; svārki sajozti ar kaldīnājumiem rotātu jostu, pie kuŗas karājas vienasmens zobens. Visas šīs senās dievības veicina zemes auglību un zemkopja darba panākumus, uz ko norāda labības kūlītis pie kājām (Rīgas pils griestainē). Ne mazāk markants tips ir bārdainais Pērkona tēvs, tērpies īsā tunikā, mēteli pār pleciem, ar zibeņu kūlīti rokā vai blakus, nostājies uz padebeša, kas lidinās gaisos. Arī viņš ir auglības sekmētājs, laba devējs. Skaistā simmetriskā kārtojumā veidota sieviešu grupa, kas simbolizē rudens svētību. Divas nes jaunās maizes klaipus, otras divas ar klēts atslēgu un lielu krūzi. Pāri ietālē redzamam klēts jumtam uz mākoņiem parādās Pērkons, svētīdams ļaudis un zemi. (Jau agrāk pieminētās freskās Jelgavā.) Mūsu senču Olimpu Cīrulis attēlojis kādā illustrācijā Latvju dainām: Latvju dievi. Skatuvveidīgā izkārtojumā redzams saules pils pagalms. Apakšējās malās − pa labi sirmais koklētājs − teiksmotājs, pa kreisi māte ar zēnu, to no mazotnes vadīdama dievotās takās. Abus stāvu puduŗus savieno trīs saulgriežu puķes. Ikoniskā stilā, kur jūtamas gan austrumui miniatūru, gan bizantisko formu ieskaņas, ar savdabīgu reprezentatīvu svinīgumu mītiska aina: Saule savu meitu deva pār jūriņu tautiņās. Dibenā redzams pils palievenis ar kolonnām, kas sašaurinās uz leju, pa kreisi kupls ozols, pa kuŗa zariem mirdz zvaigznes. Rīta vēstnesis Auseklis jāšus baltā kumeļā, zvaigzni virs galvas, tauri rokā. Viņam pretējā pusē kompozicionāli atbilst Pērkons − melnā zirgā ar liesmainu zobenu rokā. Gaŗām ozolam, cienīgi uz vidu soļo sirmais Dievs gaŗos pelēkos svārkos, Laimas un Māras pavadīts. Pašā centrā figūru trijotne. Mēness kā precinieks, sirpi virs galvas, zvaigžņotu mēteli. Uz viņu kā kaŗa dievību norāda šķēps kreisā rokā un zobens aiz jostas. Staru izrakstītā gaišā lokā divi stāvi: Saule − stalta sieviete un blakus tai pati saules meita. Ap dievību tēliem vizmo gaismas loki. Zemes josla te sakļaujas ar debesu joslu: dievišķā pasaulē viss notiek līdzīgi zemes dzīvei. Mītiskās pasaules krēslainos iemītniekus sastopam Jelgavā veiktos sienu gleznojumos: divi raganas, kas pa gaisu trauc uz savam dzīrēm. Viena jāj uz piestas ar ķipīti rokās, otra − uz slotas. Spēcīgā figūru izliekumā, uz priekšu izstieptās rokās, plīvojošās sagšās un matos izteiksmīgi rādīts lidināšanās spars. Viņu sejās ar izplēstajām acīm, pusvērto muti ne tik daudz ļaunuma kā nevaldāmas kaisles un apmātības. Tumši nemierīgi spēki, kam laimes zemē nav vietas.

Tagad pievērsīsimies Cīruļa tēlojumu un rotājumu stiliskiem paņēmieniem. Daiļnieka daudzpusīgajā darbībā, lietojot dažādas technikas (eļļas, temperas, akvareļa, kazeīna fresku gleznojumi) grūti izsekot kādai noteiktai stiliskai attīstībai. Visumā varētu minēt, ka darbos ap Pirmo pasaules kaŗu akvareļos, dekoratīvos panno − jūtamāki reālisma elementi, kurpretim turpmākos veidojumos pārsvarā plakņota un stilizējoša uztvere. Taču ari še būs savu izņēmumi. Tomēr visumā varam sacīt, ka viņa stiliskā koncepcija būtiskos pamatos paliek līdzīga. Tā ir līneāra, dekoratīvi ornamentāla, sakņojas ritmiskā uzbūvē. Līneāritāte − tas nozīmē, ka norobežota, apveidos nošķirta forma kā apmalu zīmējumā, tā iekšējā sadalījumā ir svarīgāka par nenoteiktu glezniecisku sakausējumu un veidu izplūdinājumu. Cīrulim rūp atšķirīgi laukumi. Rakstu sacerējumos, piem., paklājiem, mēbelēm, traukiem u-tml. tas acīm redzams. Šie centieni arī skaidri saskatāmi sienu un griestu gleznojumos (Jelgavā, Ogrē, Rīgas pilī) un daudzās stājgleznās (piem., „Jaunsaimnieks”, „Rīts”, „Kāzas’’ u.c.). Ar šo līneāro un laukumaino domāšanas veidu stāv visciešākā sakarā dekorātīviskums. Simboliskajā tēlošanā, attālinādamies no parastās īstenības, Cīrulis kā līniju uzbūvē, tā krāsu laukumos pasvītro krāszieda mūziku, tīri dekoratīvās vērtības. Tēlojums un acij tīkams rotājums še cieši sadarbojas. Cīruļa dekoratīvajā simbolikā ķermeņu pasaule tiecas izvērsties rakstā. Formu iekļaušana plaknē un plaknes kārtojums viņam rūp vairāk par telpiskā dziļuma iespaidu. Cilvēku stāvi pārvēršas divmēru rakstā. Piem., ģeometrizētos veidos ietvertās „Trīs Laimas”. Ķermeniskais smagums še pilnīgi izzudis, īstenības veidi pārvērtušies līniju un laukumu sadarā, pilnīgi ornamentālizēti − Līdzīgu parādību vērojam logu aizkarā, kur vidus laukumā Laimas stāvs izvērties rakstu salikumā. Ģeometrizētos veidos še saaužas ornamentāli abstraktās un organiskās formas, radot vienu veselumu. Tas pats panākts divfigūru sēdošās grupās − jaunekļa un jaunavas stāvos − kas Rīgas pils griestainē attēlo mūsu valsts četru novadu pārstāvjus. Visu te pārvalda divmēru plakne un ornamentāla sacere. Tomēr arī apaļotos ķermeniskos veidos cilvēku stāvi it kā zaudē savu smagumu. Šādi bezsvara ķermeņi, kas lidinās gaisos, „kas tikai pieskaŗas zemei, bet uz to nebalstās, sastopami agrā posma dekoratīvajos panno („Sapnis”, „Dieva dēli”, „Saules meitas”), arī pēdējo gadu darbos kā, piem., vijīgi smuidrās trīs dejotājas „Saules pagalmā”. Telpiskā vide ap tiem īsteni ir tikai fons, plakne, kas noslēdz kustību dziļumā, neļauj tai aizslīdēt bezgalībā. Tā ir komponēta līdzīgi seklai skatuvei sevī noslēgta pasaule, norobežots telpisks veidojums. Ja šādi ir galvenie elementi, uz kuŗiem balstās Cīruļa veidolu sacere, kas tos saista kopībā? Tas ir ritms. Ritms ir kārtojošais spēks, kas visu apvieno kompozicijas vienībā. To jau vērojam atsevišķu figūru struktūrējumā. Kādas sievietes stāvu no vienas puses noteic dzīvā organisma anatomiskā būve un kustību mechanisms. Ķermeņa struktūrā un funkcijās − no īstenības viedokļa skatot − Cīrulis uzrāda neapšaubāmas dīvainības. Stāvi (piem., „Līgavā”) te izstiepjas nesamērīgi gaŗi, te atkal, kā, piem., satupušā sievietē gleznas apakšējā labā pusē − pārāk strupi, kā apcirsti; saīsinājumi − piem., kreisā kāja un gūža, ir deformēti un pat neskaidri. Līgavai ar balto autu rokās galva niecīga un ekstremitātes izstieptas u. tml. Še vērojamas tagadnes neomanierisma iezīmes. Bērniem Ogres sanatorijas freskās galvas vai nu neparasti lielas vai strupi, gandrīz izmežģīti pieliktas pleciem. Šīs savādības − ciktāl tās nav gluži vienkārša neveiksme − gūst attaisnojumu, līdz ko ieskatīsimies kompozicijas sadarā. Te sastopam parādību, kas raksturīga gan archaiskiem un primitīvisma, gan manierisma laikmetiem mākslas attīstībā. Veidolu organiskai uzbūvei pārslāņojas patstāvīgais kustības ritms. Šīs irreālās ritmiskā plūduma funkcijas līniju vedumā, samēros uzsūc sevi un pakļauj sev formas. Ritmiskais kārtojums un ornamentālās schēmas regulē stāvus un kustības, kas kļūst, dažkārt gan it kā izmežģītas − un sažņaugtas šais dīvainos locekļu un vidukļa izliekumos, gan stūraini neveiklas, gan atkal atraisītas un lokanas. Savos līniju gražīgos līkumojumos, šais līniju melodijās, Cīrulis uzrāda ko radniecisku italiešu agrās renesanses neogotiķiem, bet no moderniem meistariem, it īpaši Hodleram (piem. „Zvērastā”, Ogres fresku bērnu grupas) un Denī (Maurice Denis) („Dieva dēli”, „Saules meitas”). Konkretizēsim šos vispārējos novērojumus ar dažiem piemēriem. Agrīnie panno „Sapnis” un „Saules meitas”, „Dieva dēli” komponēti trejskaldņa formā ar šauro apakšējo joslu, līdzīgi viduslaika altāra uzbūvei. „Sapnī” visa glezna saskaldīta 9 lielākos un mazākos laikumos. Skaidri uzsvērta vidus daļa ar izvirzījumu augšā; zem tās platākā divfigūru grupa. Augšējo laukumu trejskani sasaista simmetriskā uzbūve. Katrā sānu spārnā pa jaunekļa un jaunavas stāvam. Otrkārt − aizkarveidīgais noslēgums augšā ar saviem līkumojumiem savieno nodalīto. Mijas tumšākas un gaišākas līkumotās joslas kāpjošā un lejup slīdošā ritmā. Aizkaru apaļojumiem augšā atbilst draperiju apaļojumi, kas vijas ap figūrām pretējā virzienā. Kustība uz leju un kustība augšup tā sasaucas. Vidējās sievietes mētelis ar egļveidīgiem izrobojumiem augšā un ovāliem viļņojumiem apakšā pārvērties ornamentā, kuŗa liekumi vienā pusē atbalsojas gaišajā mēness sirpī. Ornamentālizēti šajās līganās un liegās kustības matu gredzeni sieviešu stāvos, roku liekumi, miesai kļūstot vijīgai. Formas it kā iznīkst un gaist blāvajā mēnesgaismā, pelēcīgo toņu harmonijā. Klusa grūtsirdīguma noskaņā veŗas kā iehipnotizēti stāvi. „Saules meitās”, „Dieva dēlos” − valdot gaišākai jūtoņai līdzīgi vērojama franču simbolistu (Denis) ietekme. Lietāti līdzīgi saceres paņēmieni: viļņainais ritms − stāvos, tērpos, draperijā, zemes pauguros un mākoņu rakstā. Arī še caurspīdīgi blāvie stāvi lidinās, stāv, sēž, pusguļus atlaižas, iekļaujoties ornamentālās schēmās. Še īpats saspīlējums starp veidu irreālitāti un ķermenisko apaļojumu, muskuļu plastiskumu dažos vīriešu stāvos; starp tīri ornamentālo izvēršanos plaknē un abstrakti tverto telpisko dziļumu; starp figūru statisko iestindzinājumu un līkloču dinamiku tērpa krokās. 1918. gadā veiktais „Solījums” veidots skarbākās melodijas, patētiskāks un kompozīcijā sablīvētāks. Tikai vietumis stūraini saliektās rokās ir mierīgāki līmeniski akcenti. Stāvu vertikālēs, pacelto roku kustībās satraukums un spriegums. Līniju kustību audums sarežģīts; kā nemierīgas liesmas un kā šķēpi šaudās skaudri rokas. Formu parallēlisms še pretstatiem bagāts, variēts dažādos virzienos. Parallēlisms un iekļaušana kustības vadvirzienos rada zināmu stīvumu, pat kokainumu figūrās. Valda kāda vara, kuŗai pakļauts īpatnis.

Nebūs nejaušība, ka Cīrulis labprāt tēlo dejotājus un dejiskas kustības. Rokās turēdamas kādu biķeri vai vāzi, dejotājas šūpojas līganā ritmā, savu sapņu apmātas. Viņu stāvi zaudējuši smagumu un kāju pirksti tikko pieskaŗas zemei. Ne vien locekli, arī tērps piedalās kustībā, veidojot ritmam pakļautas līnijas un laukumus gan platos apaļotos vēzienos, gan stūrainos salikumos. Arī še parallēlo virzienu, diagonālo krustojumu, stūraini aso līniju un viļņaino līkņu sarežģītais raksts To, piem., redzam teiksmainajos „Spēlēju, dancoju’’, „Apkūlībās”. Arī dionisiskos saviļņojumos − kā apkūlību un Jāņu nakts ainās − nekas neizvēršas kaislos sabangojumos, bet dzīves kustība ir ritmiski savaldīga un stāvi liega kautrīguma pilna. „Dejotājā ar vāzi” − vienā no skaistākiem Cīruļa veikumiem − līnijas un laukumi brīnišķi sakļaujas dekoratīvā ritmā. Ritmiskais saliedējums kārtojot grupas, sakausējot raksta elementus ar figūrāliem − „Precību skatā” (Jelgavas freskā). Ar kvatročentisku stāstījuma prieku un siltu naīvitāti raksturoti neveiksmīgo precinieku tumšie silueti, bet sekmīgais sāncensis ar līgavu un tās vecākiem centrā un ziņkārīgo sieviešu puduri pa labi. Jau iztirzātiem saceres paņēmieniem „Jaunsaimniekā” − ar latviešu madonnu centrā − pievienojas tumšo un gaišo laukumu secīgās mijas. Glezna būvēta diagonālos virzienos, ko veido figūru sastatījums: zēns uz zirdziņa, māte ar bērnu klēpī, tēvs tēšam kūku. Arī „Kāzās” ar bagātīgo figūru kārtojumu, pasvītrojot horizontālās joslas, tumšie un gaišie laukumi sniedz uzbūvei vajadzīgo artikulāciju. Tā, piem., gaišos līgavas un līgavaiņa stāvus centrā, muzikantu grupu pa kreisi iespaidīgi atbalsta tumšoto joslu vedums. Stūraini salikto roku motīvi − dejotājos, mūziķos, viesos, sasaucas ar savām līdztekām līnijām, pārvarot atstarpes. Pretēji še vērojamam formu smalcinājumam, citos darbos Cīrulis meklē masīvākas un lielākas formas. Tā vienā no saviem labākiem gleznojumiem „Rīts”. Te ir jaunības skaistuma un mirdzuma slavināšana. Gaišais maigais allegoriskās jaunavas stāvs pārvalda saceri. Tas izstaro no sevis gaismu. Vieliski stingrāk un noēnotāk diagonāli izkārtotas abu pavadoņu galvas, pleci, rokas. Tā izveidots brīnišķs trejskanis. Arkas pusloks augšā un nišveidīgais padziļinājums ar savu tumšo akordu pakāpeniski pāriet gaviļainos gaišos toņos. Šis vilnis atkal satumst lejā. Ovālās kustības ritms visam pamatā; diagonālie virzieni roku līnijās, tērpu krokās laukumu sadala, atdzīvina. Lai gan gaismēnas pasvītro stingrāku formu modulējumu, šie ķermeņi liekas nemateriāli, apgaroti savā jaunavīgā neskartībā. Šo garīgumu pauž lielās spožās acis, kas vēršas sapņaini bezgalībā ar skatiem, kas katrs iet uz savu pusi; tīri iekšējas dvēseliskas attieksmes saista galveno tēlu ar pavadoņiem.

Cīruļa sacere savdabīga arī krāsu ziedā. Ir darbi, kas ieturēti gaišos maigos, palaikam siltos toņos, atgādinot dažu kvatročentistu liegās krāsu melodijas. Taču Cīrulis prot kāpināt ziedu dekoratīvās vērtības. Krāsu zieds viņam visnotaļ ir emocionālās izteiksmes un mūzikāla skanējuma paudējs.

Pēc reālistiskās vieliskās virsas un īstenības illūzijas viņš nekad nav tiecies. Savas glezniecības sākumā Cīrulis ir vēl pelēcīgi blāvs. Pēc Pirmā pasaules kaŗa palete kļūst košāka un spožāka. Sevišķi raksturīgs viņa krāsu gammai oranži sārto un zeltaino toņu pārsvars. Aktos vai gulētājās zem ziedošām ābelēm krāszieda balsu vedums dibināts uz silto un vēso toņu sadarbošanos. Gaismas palaikam zeltaini sārtas, bet ēnas violetas vai zilgani zaļotas. Tieši ar šo papildu krāsu iedarbību viņš panāk zināmu apaļošanos formās. Toņus palaikam Cīrulis nejauc vienu caur otru, bet ietur noteiktos laukumos. Kādu vienu lokālu toni, piem., zeltaini sārtu viņš izvada dažādās variācijās un piesātinājuma pakāpēs kā galveno balsi cauri visai gleznai, liekot citās daļās darboties pretējam, vēsam − tērpos, ēnās, fonā. To redzam, piem., „Līgavā”, „Trīs dejotājās” u.c. Līdztekus viņš izmanto skanīgāko un dobjāko balsu pretstatus, tā panākot siluetu iedarbību tumšo un gaišo laukumu mijās. Tā, piem., šis tumšā un gaišā, skanīgā un dobjā ritms brīnišķi mainās vidējās dejotājas stāvā gleznā „Trīs dejotājas”. Tumšoti brūnotās paceltās rokas un seja atdalās uz zeltaini spoža fona. Rokā turamā vainagā un gaišajos matos iemirdzas spožāki toņi. Tas pats pār plecu un muguru pārmestā mēteļa krokās. Stāva apakšdaļā mainīgos viļņojumos ritmiski mijas tumšais ar gaišo: caurspīdīgo svārku krokās, gaišajā apakšējā malā, baltās zeķēs. Arī krāsu ritmiskā maiņā vērojama ornamentālā sacere noteikti nodalītos laukumos.

Cīruļa gleznās pēdējos gados parādās vairāk gleznieciski centieni kolorītā. Viņa gleznas ietinas maigā dūmakainā gaisotnē: violeti brūnotā, zaļoti dzeltenīgā. No tās iznirst apveidos noteiktākas krāsainās masas, asāki pasvītroti silueti. Miglotais koptonis saliedē lokālos toņus. („Pavasaris”, „Sējējs”, „Amatnieki” − Rotas zālē; „Spēlēju, dancoju”, „Laima” u.c.) Krāsu triepumā un ārējā laukumu apdarē Cīrulis neuzrāda sevišķu bagātību. Pārsvarā ir gludais triepums, šur tur vietumis ēnās vai gaišos akcentos uzirdina virsu ar otas iesitieniem.

Ar savu īpato krāsu un līniju ritmu Cīrulis apdzejo tēlojamās un rotājamās lietas. Viņš ir latviska daiļuma meklētājs. Šo daiļumu vēstī senā Laimas zeme, tas apgaro visu. Skaistums vijas cauri tagadējam un pagājušam, dara dzīvi teiksmainu. Daiļā dzīve ir ziedoša un ražena. Tālab Cīrulis tik labprāt tēlo jaunību, šos slaidos un vijīgos jaunekļus un jaunavas; vecumam viņa skatījumos nepiemīt nekas atbaidošs un nepievilcīgs. Nav nozīmes šo motīvu Cīruļa mākslā še iztirzāt sīkāk, jo tas novestu pie atkārtošanās. Aprobežosimies ar vienu raksturīgu piemēru. Vienā no izcilākiem veikumiem − sienas gleznās Dzintaru mūzikas namam − veŗas daiļuma brīnišķā zeme. Koncentrētos laukumos, līniju rakstā daiļnieks uzbuŗ jūrmalas vīziju. Līdzīgi teiksmainu augu robotām lapām rit viļņi līkumotām mugurām. Pa tiem slīd neliela laiva. Vienā stūrī − darba simbols, sirmais zvejnieks ar pīpi zobos, lomu velkam. Otrā − moderni tērpta sieviete ar saules sargu, aiz tās izteiksmīgais mazā puisēna siluets gavilējam ar tauri. Te − atpūta. Abus sānus saista centrālā figūra − allegoriskais jaunās sievietes stāvs ar krūzi rokās, no kuŗas apaļā viduča kā no saules vizmo staru vainags. Lai tā būtu kas būdama − Lielupes vai Laimas teiksma − viņa ir daiļuma paudēja ar savu krāšņumu un jaunības mirdzumu. Varavīkšņotais loks pāri jaunavas galvai, ar savu kustību saistot un noslēdzot, ir pasakainā daiļuma vēstītājs. Pa kādu brīnumainu laipu nokļūstam no tagadnes pagājībā, jo visur pulsē tas pats ritms, tā pati dzīves iekšējā likumība. Varētu sacīt, ka tā ir dainu prizmā skatītā dzīve, kur darbs, tikums un skaistums nav nošķiŗami.

Kodoliem, kuŗus uzrādījām Cīruļa mākslā, varam izsekot dažādos tematikas lokos. Pieskaŗoties tiem, līdzšinējos novērojumus vietumis papildināsim. Viena no Cīruļa iemīļotām tēmām ir sievietes pliknis. Pa lielākai tiesai līdz ceļiem, retāk visā augumā. Te varam konstatēt divi grupas: vienā meklēti tīri gleznieciski uzdevumi, otrā tēlotāji momenti. Pirmiem pamatā tiešie dabas iespaidi, otros tie pārstilizēti. Kur pārsvarā īstenības studijas un mākslinieciskās vērtības − ķermeņi masīvāki, ritmā smagnējāki. Apdare še dažādāka, ēnām sabiezinoties, svītrojumiem un laukumiem mijoties brīvā rotaļā, draperijām slīdot enerģiskos līkumojumos. Šie ķermeņi ir vieliskāki, brieduma un zemes tvīksmes pilni. Otrā paveidā, šaurā iegarenā formātā komponētie slaidie stāvi rādīti kādā vidē. Fonā ir vai nu kāda otra figūra, kāda vāze, spogulis, aizkari, saliekama sieniņa. Šīs sievietes pin savus gaŗos matus, kā ilgodamās sapņaini salikušas rokas uz galvām, vai − līdzīgi Afroditei, kautri tur priekšā autu. Līkumainajās un stūŗotās stāvu līnijās ir īpata gotikas skaņa. Še vēl jūtamāks ir Cīrulim piemītošais erotikas elements. To vērojam jau sākuma posma darbos, simboliskajos erotiskos sapņojumos. Tāda dīvaina pasaule še veŗas, kur daiļums nebīstas pieskarties pat banalitātei, kur kautrība sadzīvo ar apslāpētu kaisli. Jaunavīgi tīra ar pīpeņu vainadziņu ap kaklu stāv šī kailā primavera, kuŗai tuvojas vecāka sieviete ar izplaukušiem ziediem un otra ar autu − dabas un dvēseles nevainīguma simbols. („Pavasaris”). Tēlodams cilvēkus, Cīrulis uzsveŗ tipus, vispārējo. Tālab portrets, kuŗa uzdevums ir atsegt personībā vienreizējo un īpato, nav īsti viņa novads. Cīrulis gleznojis visnotaļ sieviešu ģīmetnes, gan kā galvas studijas, gan plašākā sacerē. Starp pēdējiem kā pazīstamākie jāmin mākslinieka dzīves biedres, aktrises Paulas Baltābolas, advokāta Dz. kundzes u.c. portreti. Intimitāte un sapņainums šais lielajās plaši atvērtajās acīs sadzīvo ar reprezentatīvu stāju; graciozitāte ar savdabīgu archaisku neveiklumu. Vienkāršos un skaidros laukumos, akcentējot sarkanos, gaiši dzeltenos un brūnotos toņus un vertikālo asi, Cīrulis iemīļotajā šaurajā stāvformātā rāda pazīstamo aktrisi. Viņas sejas vaibstos garīgums veŗas ikoniskā iestindzinājumā. Labajā augšējā stūrī novietotās maskas liek nojaust aktieŗa pasauli, mākslas un pārdzīvojuma sakarību. Salona ģīmetnes ieskaņas manāmas mākslinieka dzīves biedrē, vakara tērpā sēžam pie tualetes spoguļa ar smaržu flakonu paceltajā rokā. Figūras stingrajā uzbūvē miesas formu maigais apaļojums atrod pretstatu tērpa kroku asos lūzumos. Gredzenveidīgie kustību ritmi jaušami reprezentatīvā Dz. kundzes ģīmetnē ar masīvo tērpu kroku daudzbalsīgo vedumu. Īpatais cīruliskais liegums un gaišums, silto iesārti brūno un vēso violeti zilgano toņu sadarbībā − nelielā meitenes galvas studijā ar dzīvo gaismēnas valodu un izjūtas lirismu.

Esam jau agrāk minējuši Cīruļa tematikas plašo loku sadzīves tēlojumos, rādot latviešu − it īpaši lauku − dzīvi tās dažādās norisēs. Še atzīmēsim vienu motīvu, kas gan veikts spalvas zīmējumā, bet pēc savas uztveres un izdomas bagātības pārsniedz vienkāršu illustrāciju. Tas ir pazīstamais mēnešu cikls, kas lirisku jutoņu savieno ar gaišu episku rāmumu, sakausēdams ornamentu, ar tēlojumu, simboliku ar īstenību. Žēl, ka šo ciklu Cīrulis nav īstenojis monumentālākā darbā. Tēlojumu virkni īsteni varētu nosaukt par „Dienām un darbiem”. Galvenā tema − kā meža darbi, meteņu dāki, pavasara darbi, Jurģi, sēja, Jāņi, siena vākšana, jaunā maize, rudens tirgus, veļu mēnesis, kāzas, ziemas vakars − risināta vidus laukumā, ko ietveŗ ornamentāli logāti. Augšējās un apakšējās joslās − pavadītāji motīvi, dabas tēlojumi un simbolika. Tā vilku mēnesī brīnišķi kontrastē siltā gaišā istaba, kur sanākusi darbos un sarunās saime, ar apsnigušo ainavu, kur redzams vilku bars, bet apakšā − Betlēmes zvaigzne un mazais Kristus bērns norāda uz Ziemsvētkiem. Tāds trejskanis vijas visām gada gaitām cauri, veŗot brīnišķi skaidri, plastiski un sirsnīgi skatītas latviešu agrākās dzīves ainas.

Ainavas novads Cīruļa mākslā ir blakus atzarojums. Maigās saulainās krāsās, dažreiz ar vieglu dūmakojumu, Cīrulis ver idilliski gaišā noskaņā Latvijas mazpilsētas, Rīgas Daugavmalas skatus. Šīs masīvās, vienkāršotās formās veidotās ēkas, baznīcas ar slaidiem torņiem dus kā pasakainā snaudā. Arī še jūtams sapņu zemes dīvainais klusums: Ventspils ostmalā, Cēsīs, Kuldīgā, Bauskā... Dabas vientulība jaušama jūrmalas tēlojumos.

Cīrulim ir ievērojami nopelni mūsu daiļamatniecības izkopšanā. Varētu teikt, ka viņš ir izcilākais meistars laikmetīga latviska stila meklējumos. Mūsu lietiskā mākslā viņam neapstrīdami pieder pirmā vieta (J. Bīne). Savā mūža pēdējā gadu desmitā viņš savos centienos atraisījās pilnā briedumā un plašumā. It īpaši jāpiemin iekštelpu iekārtas, audumi un trauki. Neaizmirsīsim arī metalla kalumus un vitrāžas. Cīrulis saprata, ka latviskā izjūta jāizteic pašā priekšmetu formā, nevis ārējos ornamentālos piekabinājumos. Meistars pierādīja, ka iespējams būt reizē laikmetīgam, dot to, ko prasa tagadnes dzīve un sekot latviskai tradīcijai. Pretēji daudzām bezgaumīgām mēbelēm, kas atgādināja ornamenta palielinājumus, Cīrulis sakausē konstrukciju ar rotājumu. Savā individuālā gaumē un izjūtā viņš būvē kādu skapi, galdu, krēslu, bufeti u. tml., izmantojot it īpaši bīdermeierisko lokālo tradīciju, iedziļinoties uzdevumā un materiāla īpatnībās. Atsevišķos motīvos un elementos viņš izmanto tautas celtniecībā un kokgriezumos sastopamās formas (piem., vidū iešaurinātās kolonnas, saulītes motīvu u.c.). Baroka krēsla līkumoto atzveltni un kājas Cīrulis vienkāršo; augšējo noslēgumu izveido taisnu un atzveltnes vidū iekļauj tautas mākslā noskatīto rotājuma motīvu. Še redzama latvju meistariem īpatā tieksme uz plakni un plaknes rotājumu. Pašas konstruktīvās formas iegūst ornamentālu raksturu, piem., rokas balstos. Visumā proporcijas kļūst zemnieciski neveiklākas, laucinieciski smagākas. Galdu veidojumā Cīrulis dažreiz formas padara masīvas, pat paskarbas. Ir darbi − skapjos, bufetēs, kur pārsvarā architektonika; kolonnas te sadala stāvu, smagās, nedaudz gāmurotās dzegas. Citur, izmantojot bērza gleznieciskās virsas rakstu, pasvītroti laukumi, izrotājot un atdzīvinot tos ar gaumīgiem krāsaina koka ornamentiem un figūrāliem tēlojumiem − intarsijām. Svarīgi še tas, ka daiļnieks prot atjautīgi izveidot iekārtas ansambļus, formu raksturā saskaņojot atsevišķos priekšmetus. Reprezentatīvs svinīgums piemīt Rīgas pils sūtņu akreditēšanas telpu iekārtojumam, arī Amatniecības un Lauksaimniecības kameru iekārtām. Vienkāršība tīkami pārsteidz Centrālā piena restorāna iekārtā Rīgā. Pie sienas madarojums, kur šacha laukumu kārtībā saliktas ornamentālizētās tautu meitas pamīšus ar augu čemuriem. Zem šī laukuma mēbeļu grupas: ērtais zvilnis, krēsli un taburete, kombinējot taisnās līnijas ar viegli ieliektām. Centrā galds ar krusta formā veidotu balstu, kuŗa vidu atzīmē pusripas. Arī še uzbūve un rotājums, plakne un tektonisks ķermenis organiski saliedēti, paužot mums tuvu skaņu. Visumā gaumīgs un mājīgs stūrītis, sniegdams sacerē noslēgtu kopību.

Tādus iespaidīgus grupējumus Cīrulis veicis ne mazums. Siluetējumā noslēgts ar šaurām un platākām jostām, taisnām un līkumotām formām krēslu trijskanis ap masīvo galdu. Cits piemērs − ēdamistabas iekārta (Mazpulku izstādē) ar tumšiem laukumiem, vienkāršo un iespaidīgo formu uzbūvi.

Konstruktīvo daļu sakļaušanai ar tīri ornamentālo, kā arī ritmam Cīruļa sacerē raksturīgs, piem., krēsls ar atzveltni. Tievais stiegrojums un izliekumi atgādina angļu mēbeļu stilu. Ornamentikā, piem., palmveidīgos motīvos ieskanas kas no ampīra. Un līdztekus skujiņveidīgos plastiski veidotos rakstos, kā arī rozetēs vai auseklīšos un saulītes motīvā atzveltnē neapšaubāmi tautas daiļamatniecības motīvi. Viss tas savdabīgi saliedēts uzbūves ritmā. Līknes pakaļējās kājas izplēšas, uz augšu ietveŗot polsterēto atzveltņu dalu. Otrs līkņu viļņojums ir rokas balstekļos. Ornamentālais veidojums atzveltnes apakšējā daļā atkārto bagātākā variācijā līkumoto kustību, kas paplašinās augšup. Visur te vērojama arī īpatā samēru un proporciju izjūta. Cīrulis izprot materiāla dabu šķiedrojuma un toņa izvēlē. Bērza gaišos un ozola tumšos toņos, riekstkoka un kļavas lietojumā, virsas un krāsainības efektos runā materiāla apdares skaistums. Agrīnā posma mēbeļu projektos dažreiz redzams rotājumu sablīvējums. Trīsdesmito gadu veikumos − visur lielāka vienkāršība rotājumu motīvu izmantošanā. Bagāta un daudzveidīga ir Cīruļa sacere audumiem: paklājiem, aizkariem, izšuvumiem, madarojumiem. Plašos vilcienos skatot, te varam izšķirt trīs galvenos tipus: latviskā raksta gaumē ieturētais; krāšņā ornamentālā sacere; brīvā gleznieciskā. Pirmā gadījumā Cīrulis nav ortodokss tautas rakstu elementu atkārtotājs. Paturēdams šo formu ģeometrisko raksturu, viņš tās patstāvīgi variē, ieved pat figūrātīvus veidojumus, piem., schēmatizētus sieviešu stāvus ar paceltām rokām. Kompozīcija šai gadījumā zīmīga: joslainais salikums, pie kam joslas līdzvērtīgas, parallēlisms formu vedumā, tumšā un gaišā ritmiska maiņa. Krāšņa stila darinājumos Cīrulis patur joslaino kārtojumu. Taču tagad laukumam ir noteikts kompozicionāls centrs; joslas veido noslēgtus ietvarus, formu repertuārs ir brīvs un bagāts: latviskā raksta elementi, trauku, augu, cilvēku formas, tīri ģeometriskie raksti, kas saskaŗas ar orientālo gaumi. Interesanti atzīmēt, ka malu joslā Cīrulis nostata mazas cilvēku figūriņas (piem., pamīšus vīriešus paceltām rokām un sievietes), tās ir it kā simboliskas centrālās daļas nesējas. Rakstu elementu bagātība taču pakļauta stingram ritmiskam kārtojumam un ornamentālai uzbūvei. Trešā paveidā Cīrulis veido laukumus un formas, kas atgādina brīvus triepumus ar otu. Formās plūsmainākas, gleznieciski svabadākas, taču pakļautas noteiktai sacerei: vai nu ar joslaino kārtojumu, vai ar centrālo kodolu, garenās ass virzienā simmetriski kārtotas. Lielisku risinājumu figūru stilizācijai, tēlojuma un rotājuma daļu kausējumam, brīnišķam ritmiskam kārtojumam, sadarbojoties smalki izslīpētām formām ar lieliem laukumiem, Cīrulis nereti sniedz savos madarojumos.

Ne mazums metu Cīrulis devis sudraba šķīvju un svečturu kaldināšanai; pēc viņa zīmējuma kalti dzelzs režģu vārti Rīgas pilij. Trauki un stiklu gleznojumi jau agrāk pieminēti.

Cīruļa keramikā Vilis Vasariņš (1906-1945), gleznotājs un keramiķis, izšķir divi galvenos posmus: pirms Pirmā pasaules kaŗa un Latvijas valstī. Pirmā posma trauku formās izmantotas dažādu mūsu novadu tautas podniecības veidojumu un rotājumu studijās gūtais līdzās vācu jūgendstila un Madernieka ornamentikas ieskaņām. Jaunums, ko Cīrulis ienesa, bija vieglie gaisīgie pasteļtoņi: bāli zilgans, violetīgs maigi zaļš un okerīgais māla tonis, kontrastējot ar balto, tumši brūno un mēļo ornamentālās formās. Noskaņas maigums bija kas neparasts mūsu podniecībā. Cīrulis lūkoja saskaut trauku formas ar rotājumu vāzēs, krūzītēs, dekoratīvos šķīvjos un krūkās ar gariem tieviem kakliem.

Otrā posmā, kad Cīrulis pats vairs neveidoja un nededzināja traukus, bet zīmēja tikai projektus, vērojama spēcīgāka dekoratīva uztvere, it īpaši mūža pēdējo gadu māla veidojumos.

Oriģināls, lai gan ne vienādi nozīmīgs, ir Cīrulis savos daudzos lietiskās grafikas darbos: plakātos, pastmarkās, naudas zīmēs, grāmatu īpašuma zīmēs etc. Še sevišķi raksturīgi ir lauztās starveidīgās formas un īpatie cīruliskie burti. Cīrulis savā laikā zīmēja alfabēta paraugus tipogrāfiskiem burtiem. Māksla un amats Cīrulim ir nešķiramas lietas. Liekas, ka viņā atdzimst pagājušo gadsimtu mākslinieka tips, kas auga darbnīcās meistara vadībā un tur piesavinājās visu, sākot ar vienkāršiem darbiem un beidzot ar stila noslēpumiem. To cita starpā liecināja arī Anša Cīruļa darbu pēcnāves izstāde 1943. g. Rīgas Pilsētas mākslas muzejā.

Parādās div- un trīskrāsaini izgreznojumi, īpaši atzīmējot sauļoto stabu vāzēs ar dzeltenu vai zaļu pamattoni un melnu rakstu, lietojot droši un moderni krāsziedu. Viens no izcilākiem Cīruļa sasniegumiem lielā dekoratīvā vāze ar Latgales Krūzes pamatformas ieskaņu. Dabiski brūnā fonā mainās joslās tumši brūnās svītras ar dzeltenām, gleznotas augotas rakstā. Izmantoti līkloča un saulītes simboliskie motīvi. „Cīruļa ornaments ir kā ritmiska deja, attēlota grafiskās līnijās, kas visas saskaņoti tiecas un kustas it kā ... gribēdamas paust kādu dziļāku savas būtības noslēpumu.”

Atskaitot nedaudzus vēlākus papildinājumus, šis apcerējums sarakstīts 1943. g. J. Kadiļa apgāds to bija nodomājis izdot atsevišķā grāmatā.

LITERĀTŪRA (DAŽI NORĀDĪJUMI)

Jānis Siliņš, „Ansis Cīrulis”, Ilustrēts Žurnāls, nr. 1, 1925.

Jānis Siliņš, „Ansis Cīrulis’’, Latvju Mēnešraksts, 1942 g., nr 11.

J. Dombrovskis, Latvju māksla, Rīgā, 1925.

J. Bīne, Dekoratīvā un lietišķā māksla, Latvijas tēlotājas mākslas pieci gadi, Rīgā, 1939.

V. Vasariņš, Latviešu keramika (manuskripts, Rīgā, 1944.).

J. Pujāts, Anša Cīruļa sniegums lietišķajā mākslā, Latviešu tēlotāja māksla, Rīgā 1967.

Šķirkļi par A. Cīruli: Latviešu konversācijas vārdnīca II, Latvju enciklopēdija, 5.