AUSTRĀLIJAS LATVIEŠU 14. TEĀTŖU FESTIVĀLS

Iezīmīgākais 1974. gada festivālā Melburnā bija četri skatuves jaundarbi. Ansambļi varēja piedalīties tikai ar Austrālijas latviešu drāmatiķu darbiem, kas par pārsteigumu nebija neiespējami; jo katram ansamblim ir savs lugu rakstnieks. Ar to vēl nebūt nebija izsmelti visi mūsu kontinentā dzīvojošie drāmatiķi. Neredzējām ne Ainas Neboisas, ne Meta Metuma, ne Spodŗa Klauverta lugas. Ne visi izrādītie darbi bija vienādas kvalitātes, bet nenoliedzami, ikviena luga bija spēlējama, jo katrai bija savs skatuves nervs.

Analizējot visas četras festivālā redzētās lugas, varēja nojaust kādu kopēju idejisko pavedienu. Tā ir cīņa pret cilvēka varas tieksmēm, cīņa pret diktatūru, kas no jauna apliecināja atziņu, ka katrā laikmetā drāmatiķim ir savs sakāmais. Ulža Siliņa 3 cēlienu lugas Pilsoņa Avota lieta darbības vide ir vairāk vai mazāk pazīstama; jo norisinās okupētajā Latvijā sešdesmitajos gados. Ļoti labi izprotams, kāpēc pilsonim Avotam rakstnieka Sokolova manuskripta (par dzīvi Padomju Savienībā un tās vergu nometnēs) nokļūšana viņpus dzelzs aizkaram svarīgāka nekā paša un audžu meitas Gaigalas iespēja izkļūt brīvībā. Bet vai iepriekš minētā cīņa pret diktatūru ir lugas galvenā tēma? Manuprāt, autoram daudz nozīmīgāk bija parādīt teatrālā plāksnē trimdas latviešu attieksmes pret dzimtenes tautiešiem. Pirmais cēliens ar čekas pratināšanas ainu vairāk kalpoja angažētai literātūrai nekā mākslai, ko sevišķi juta dialogos, kas reālos dzīves notikumus izgaismoja pārāk naturāli. Darbībai attīstoties, drāmatiķis aizvien vairāk attālinājās no angažētās literātūras, pievērsdamies drāmas raksturu izgaismošanai. Lugas galvenai problēmai − brāļu Avotu attieksmēm, autors pieskāries ļoti objektīvi. Siliņam nebija balto un melno skatuves tēlu, kā to varētu sagaidīt pēc pirmā cēliena. Visi bija dzīvi cilvēki. Vēl jāatzīmē autora skaidrā dramatiskā līnija, kurp virzījās visas skatuves norises. Ievērību pelnī arī raitie, asprātīgie dialogi bez liekvārdības.

Arī Miervalža Bumbiera lugā Mans krusttēvs biologs Jānis Zemzars nespēdams samierināties ar valsts diktatūru, atsakās no savas zinātniskās karjeras par labu gara brīvībai. Trīscēlienu lugā autoram nebija īsti skaidrs lugas galvenais pavediens, jo zinātnieks pret valsts despotismu necīnījās, bet ar savu asistenti Vandu, par kuŗu viņam arī nebija jācīnās (pēdējā pati „iekrita klēpī”), aizlaidās uz Sveici. Jāņa Zemzara sievai vīrs sen jau bija apnicis, un tāpēc viņa flirtēja ar direktoru Granitu, Tā parastā trijstūra vietā, autoram bija radies četrstūris. Neparastākais mūsu drāmaturģijā bija stāstītāja piesaistīšana, kā to darījuši Tenesijs Viljemss, Direnmats, Anuījs u.c. Kā drāmatiķis Bumbieris labi jūt skatuvi, bet viņa valodā šoreiz pārāk daudz klišeju. Te, protams, varētu iebilst, ka modernajās lugās autori lieto ne tikai klišejas, bet pavisam neliterārus vārdus. Manuprāt, kā vienu, tā otru var jau izmantot, ja tas nepieciešams, lai ko svarīgu raksturotu. Luga ir literārs žanrs, kuŗā rakstnieks izsakās tāpēc, ka viņš iecerēto vielu redz scēniski. Ja mūsu apstākļos autori raksta lugas tikai tādēļ, lai ansambļiem būtu ko spēlēt, tad viņi, diemžēl, paši labprātīgi sevi kā mākslinieki degradē. Bumbieris ir sarakstījis labākas lugas − Klaidonis un Es redzu sauli. Ja šoreiz skatuves darbs nav tik labi padevies, vainojams taisni iepriekš minētais apstāklis, ka drāmatiķis raksta kādam zināmam ansamblim, izvēloties personāžu, ņemot vērā ansambļa varēšanu.

Pret patvaļīgu karaļa varas pārņemšanu cīnās troņmantinieks Džēmss ar tēvoci Mērijas Dulpiņas lugā Kam pieder galvaskauss? (fantāzija 3 cēlienos, 4 ainās). Cik zināms, tas ir autores pirmais skatuves darbs. Neesmu vēsturniece, maz ko jēdzu no Anglijas galma Čarļiem vai Džēmsiem. Tas arī nav svarīgi, vērtējot kādas lugas piemērotību skatuvei. Šoreiz nozīmīgāka lugā ir fantāzija, ko izraisījušas zāļu tabletes, ar kuŗu palīdzību cilvēks sapnī atgriežas kādā iepriekšējā dzīvē. Tāpēc bija vēlēšanās otru cēlienu izjust kā vīziju, citādi jāsauc palīgā parapsīcholoģijas prof. Kārlis Osis, lai izsekotu lugas dramatiskajām norisēm.

Pēc brīvības alkst laimes meklētāji Ernas Lēmanes skatuves darbā Solterra. Solterra − Saules zeme, kur cilvēki meklē laimi, prom no civilizācijas, kā to kādreiz mācīja Ruso. Diemžēl, arī Saules zemē viņi laimīgāki nekļūst; velkas pusmiruši, ne smaida vairs, ne runā. Izbijušais profesors Johai gan meklē saskaņotību, bet, laikam, viņa ceļš nav tas pareizais, jo cilvēka daba ir nemainīga. Lai kur tas nokļūtu, kādam varas kāre aizvien lauzīsies uz āru, un tas ir cilvēku lielākais posts. Johai kāro sagrābt laicīgo varu, mācītājs Gaišums garīgo, bet pārējie neapmierinātībā dumpjojas, un meklētais miers un laime pagalam. Vienīgi Karapoga, kas bijis kaŗā, tādai laimīgai zemei netic, tādēļ arī tiltu ar ārpasauli nesaspridzina, lai Toms, Kaira un pats varētu atgriezties tajā. Vienīgi Gaišums paliek pie Johai, kas ieiet aizvien lielākā mijkrēslī. Paliek arī Ieva, kas mīl fanātiķi Gaišumu. Tāds īsumā ir Solterras saturs. Lugai zināma līdzība ar Arabala Fando un Lisa. Arī Ilzes Šķipsnas romānā Aiz septītā tilta amerikānis Džeralds nevar samierināties ar amerikānisko dzīves veidu, ar visa īslaicīgumu un nemieru. Ar šo piezīmi vēlos tikai atkārtot jau apceres sākumā minēto domu, ka mākslinieki bieži vienādi izjūt sava laikmeta problēmas. Ernai Lēmanei tematikas apstrādāšanā daudz oriģinalitātes un svaiguma. Arī filozofisko atziņu pārbagātība, ko visu nav iespējams ietvert vienā teatrālā plāksnē. Jūtams, ka Lēmane ir vairāk epiķe nekā drāmatiķe. Episkajā stāstījumā darbība sadalās, krustojas, kas notiek arī lugā Solterra, bet drāmā darbībai ir jākoncentrējas cīņai, jo cīna ir drāmas galvenais elements. Lēmanei darbība lugā izplūst, viela kļūst domu pārbagāta un dialogi veidojas pasmagi. Neskatoties uz minētiem iebildumiem, Solterra, kā visas absurdās lugas suģestē. Noskatoties visas četras „pašmāju” lugas, jākonstatē, ka vismaz Ulža Šiliņa Pilsoņa Avota lieta un Ernas Lēmanes Solterra ir pienesums mūsu drāmai brīvajā pasaulē un atliek tām novēlēt daudz sekmes, pārstaigājot latviešu teātŗu skatuves visos kontinentos.

Ņina Luce

 

 

K. FREIMANIS ATBILD K. FREIMANIM

(Elēģija par Grotovski)

Mazais sludinājums aizrāva elpu. Grotovska iestudētais poļu aktieŗu eksperimentālais teātris viesosies Sidnejā ar Jāņa atklāsmes grāmatu, ar kustībām, kā arī Eliota, Dostojevska un Veila citātiem Sidnejas katoļu katedrāles zālē. Par Grotovski biju rakstījis JG 99. numurā. Rakstīju, ka Staņislavskis bija ieinteresēts teātrī. Grotovskis nav. Aktieŗa mērķis ir atklāt sevi tā, it kā kāds gaismas stars apgaismotu cilvēku, kas šajā patiesības gaismā nespēj nedz melot, nedz tēlot. Viņš neslēpj neko. Tāpēc ikreiz aktieris sevi parāda, viņš sevi atbrīvo no sārņiem, dzimst par jaunu un atklāj sevi par jaunu.

Atbraucu ļoti agri, bet citi jau bija priekšā. Katedrāles dārzā gaisma, un tur pilnīgā klusumā gaismas aplī stāvēja un lasīja programmu jauni atlētiski cilvēki, acīmredzot aktieŗu cilts, bez bārdām, izskatīgi, stalti, brūni nodeguši. Kā pirms dievkalpojuma. Cik tādu nav redzēts, bet es vienīgais vecs un ar uzvalku un kaklsaiti un sarāvies maziņš.

Programmu izlasīju ātri. No Jāņa atklāsmes grāmatas gan tikai viltus pravietis un Kristus atgriešanās pasaulē. Nekā cita. Bet liela mākslas

 

[iztrūkst viena lapaspuse]

 

vien. Atkal ilgi tumšs. Domā, skatītāj, par komerciālo laikmetu. Pie mums, Austrālijā, trūkst preču. Pie Vūlija jaunnedēļ būšot papīra dvieļi. Tad atkal sveču gaisma. Pēteris un Antiņš abi aptupjas un klusi runājas viens ar otru. Citi prom. Jūdass un Marija Magdalēna mazgā savas kājas un saģērbjas melnā, it kā vāķējot pie krusta. Bet Antiņš ir dzīvs un, kad pārējie aiziet, runājas ar Pēteri, katrs savā stūrī tupēdami. „Man tavas mīlestības nevajag,” programmā bija teikts, „tāpēc, ka es tevi nemīlu. Mums ir kaut kas cits. Es esmu nācis pie prāta un atsakos kalpot plānprātam.” Antiņš visu laiku neiegūst manas simpātijas, kaut Cislaka acis it kā runā par Kristu. Pēteris, šķiet, daudz nopietnāks un ticamāks. Antiņš kaut ko atbild it kā prozā, kas balstoties Eliota dzejā.

Iedegas ugunis. Ātri nesos uz durvīm, ārā, prom no mākslas tempļa, neko nesapratis. Ne sižeta, ne raksturu, ne saprotamas valodas, ne dialogu, ne jūtu. Palikusi tikai metode. Guru un viņa mācekļi vēl brīdi klusumā sēž. Aplausu nav, jo tā jau nav izrāde. Prātā nāk Eliota vārdi:

I that was near your heart was removed there from to lose beauty in terror.

Katedrāle tumša. Siluetā atspīd neona gaismas.

Kārlis Freimanis