Saule!

Pēc pusdienas debesis noskaidrojās, un saulīte gribēja pa zemi ripot, tikai pilsētas akmeņi sprostoja ceļu, un tā, paspoguļojusies ūdeņos, pēkšņi ieraudzīja zīļu vainagus un baltas sagšas, degošus rakstus un sudraba saktas, krāsu krāsās tērpus, viļņu viļņiem krāsas, kas plūda pa pilsētas taisnajām ielām... Galvas pacēlās augstāk, sajuzdamās saules rotāšanos, un ļaudis, kas stāvēja ielas malās, neviļus pavirzījās košajiem gājējiem tuvāk, tiekdamies ieslēgt un apkampt dziedātājus, krāšņos, kas pa svešu ielu iedami, reizē gāja vēl citādā, mūžīgākā gājienā. Vecākie juta savās kājās paši savus agrākos soļus un gājienus, zinājās savos plecos nesam audēju un rakstītāju, rotkaļu un zintnieka sīkstumu un svētību, dzirdēja švīkstam un piekarus šķindam pāri jūŗām un laikiem; jaunas meitas, jauni puiši to vēl nenojauta, viņu acis toties ņipri lēkāja pār skatītājiem, uztverdamas smaidus un apbrīnošanu − visdziļākā kopībā jau nekad neizdodas iekāpt uzreiz, pat ne tautas tērpu uzvelkot, tajā jāieaug, visu mūžu, pāri mūžiem...

Es pieķēros saulītei pie rokas un cilpu cilpām, kūleņu kūleņiem laidos līdz pār dziedātāju galvām. Acis žilba vizuļos un staros, ausīs dunēja soļi − tūkstošiem soļu, dimdēja, dunēja, ne soļi, bet mana sirds, kas šai brīdī iesāka pukstēt. Tagad es topu! No ēnas par īstenību, no sapņa par parādību, no domas par redzējumu − ar soļu dunu, ar svārku švīkstēšanu, ar rotu mirdzumu, ar stalti turētiem augumiem un saulainam sejām, ar gājienu, kas, pirms simt gadiem sācies, no jauna un vēl arvien ir ceļā uz dziesmu vietu. Dziesmu vieta! Jānīt’s būtu to trīskārt apjājis, tāpat kā laukus un tīrumus, pašā Jāņu vakarā, lai aug, lai zaļo, lai zied! Mēs ejam taisni − bet tomēr līdzi gadu lokiem, pa paaudžu gredzeniem, apkārt zemes lodei, uz dziesmu vietu − mēs ejam, dziedātāji un klausītāji, vingrie soļi un nogurušie, teciņus bērni un klibotāji, mēs ejam! Pa taisno ielu svešā pilsētā mēs ieejam pārmūžīgajā dziesmu svētku lokā, to svētku, kas visur un vienmēr ir vienādi un reizē neatkārtojami, tāpat kā reiz Jāņi, debesu spīdekļu notikums atbalsots zaļā zemē. Mēs ejam un ar svārku malām aizslaukām sev līdz nostu stāvētājus, caur pieri skatītājus, posta rūcējus un pasaules gala apustuļus, mēs tagad paši esam spīdekļi un šis ir mūsu notikums − lai dzīvo, lai aug, lai skan!...

Tūlīt, tūlīt jūs nebūsit vairs atsevišķi dziedātāji, jūs būsit lielais koris, kam jāpaceļ dziesma.

Lielais koris dzied −

ai, dzied −

tas pats, kas priekš četriem gadiem, priekš, astoņiem − priekš divdesmit, piecdesmit, simt! Sejas ir izmainījušās, bet koris ir tas pats, un balsis vairs nepieder jums, bet dziesmām, tām, kas vienmēr dziedātas un tālab tik mīļas, jo tajās šīsdienas balsis saplūst ar visām pārējām, trimdas un tēvzemes svētkos.

Kamēr jūs dziedat, kamēr jūs klausāties, jūs pārvēršaties − tā ir dziesma, kas nes jūs, ienes mūžīgajā skanēšanā, no kuŗas nekas nepazūd.

Es esmu. Es arī esmu izkāpusi no Mēmās meitas sapņiem, esmu iznirusi no Jānīša diendusas, esmu vēl jauna, un mani neviens vēl nepazīst vaigā un neprot uzrunāt, vēl ne. Ne zīlēt māku, ne burt, ne parādīties − esmu dziesmu svētku būte, nāku tapt un augt, ar katriem svētkiem vairāk, nāku savus bērnus apraudzīt.

Lai atveŗas acis, lai visi redz neredzamo − kad lielais koris līgo, tā ir visu mūsu papardes ziedēšana, visu dvēseļu gaismā.

„Lielais gājiens” − fragments no Ilzes Šķipsnas trimdā 1973. gadā godalgotā darba.

Dziesmas bija apmēram tās pašas, tikai runas savādākas, un karogi bija citi Klīvlendā, Ķelnē un Rīgā... Saskaitīju piecpadsmit Padomju Savienības republiku karogus, bet veltīgi meklēju sešpadsmito, kā skolā tiku mācīts. Man paskaidroja, ka viena no republikām kļuvusi par autonomu vai tamlīdzīgu, kam neesot vairs sava karoga. Un tad es pēkšņi citām acīm redzēju milzīgo uzrakstu pāri svētku estrādei: „Padomju Latvija mūžos lai dzīvo!”. Izlasīju raksturīgo un sapratu svarīgo.

(No lasītāja vēstules JG redakcijai)