VAI PARTIJA VADĪJA MASAS?

Ojārs Niedre, Vidzemes un Kurzemes strādnieki un zemnieki pirmā pasaules kaŗa laikā. Rīgā: Zinātne, 1972. 184 lp. Rbļ, 1.14

Ievadā autors apliecina nodomu "plašāk izsekot pirmā pasaules kaŗa pirmsfebruāŗa perioda (t.i. līdz 1917. g. febr.) notikumiem un parādībām Latvijā..." Bet grāmatas tituls rada nepareizo iespaidu, it kā viņa temats būtu strādnieku un zemnieku stāvoklis. Īstenībā galvenā uzmanība veltīta Latvijas sociāldemokratijai (LSD), partijai, ko šai periodā vadīja (kopš 1914. g. janvāŗa-februāŗa Briseles kongresa) bolševistiska centrālkomiteja, atzīstot savu partiju par Krievijas SD strādnieku partijas autonomu apgabala organizāciju. Grāmatas deklarātīvā teze izcelta II nodaļas sākumā, kur LSD apzīmēta par "strādnieku šķiras politisko avangardu" (sal. 17. lp.: "Latvijas proletāriāta polītiskais avangards"):

Vidzemes un Kurzemes strādnieku masas vadīja un virzīja Latvijas Sociāldemokratija - masu partija, kas ar dažādu savu organizāciju, nelegālo un legālo izdevumu palīdzību veda proletāriātu pretim revolūcijas uzvarai.

Tezes variācijas: 1. "strādnieku masas visu kaŗa un revolūcijas laiku sekoja boļševikiem", - 2, "Vidzemes un Kurzemes strādnieki gāja LSD polītiskajā vadībā_," - 3. "Latvijas Sociāldemokratija veda un varēja vest darbaļaužu masas cīņā par revolūcijas uzvaru." (129, 130, 178).

Formulējums nepārprotams. Bet kā ar pierādījumiem? Interesantā kārtā grāmatā savāktie fakti šo tezi apgāž. Ciktāl Niedre izdara secinājumus no faktiem, arī tie ir pretēji deklarātīvajai tezei, it kā strādnieku masas sekojušas LSD partijai. Paraudzīsimies: LSD Rīgas organizācijas biedru skaits saruka no 1053 1915. g. jūlijā uz 273 1915. gada septembri un vēl tālāk uz 193 1916. g. janvārī (23). Un to nevar izskaidrot tikai ar fabriku evakuāciju, iesaukšanām un arestiem, kā to liecina paša Niedres grāmatā atrodamā žēlošanās par patriotismu, buržuazisko nacionālismu un šovinismu.

Centrālkomitejas pārstāvis Rīgas pilsētas konferencē 1915. g. septembrī ziņoja: "...darbība norisinājusies vienīgi iekšējo lietu nokārtošanā, Uz āru izpausties nav bijis iespējams, ne tik daudz technisku līdzekļu kā attiecīgu spēku trūkuma dēļ. Tāpat nav bijis iespējams izlaist (LSD periodisko izdevumu) Biedri, jo trūkst līdzstrādnieku" (18), Biedris iznāca no 1914. g. oktobŗa līdz 1916. g. aprīlim, sākumā 5000 metienā_, beigās vairs tikai 700 eksemplāros (46). Pretkaŗa streiki, uz ko aicināja LSD, nesasniedza pirmskaŗa streiku kustības apjomus, atzīst Niedre, piezīmējot, ka "par galveno pretkaŗa cīņas forumu kļuva lapiņu izdalīšana un mutvārdu aģitācija mītiņos pie fabrikām un meža sapulcēs," (99) Grāmatā citēts arī Pēteŗa Stučkas vērojums: "Apzinīgais proletāriāts vēl izrādījās par vāju. Vārdi par buržuazijas iespaidu uz proletāriātu izrādījās patiesāki, nekā to kāds varētu domāt." (121).

1914. g. beigās LSD centrālkomiteja konstatēja: "Mēs sajūtam, ka šimbrīžam neorganizētās masās mazinās mūsu vadītājas loma, Tādēļ mums jāķeŗas pie dzīvā aģitācijas darba, mazpamazām atklājot kaŗa šovinisma cēloņus, jādrupina patriotisms," (97). Un 1915. g. martā LSD lauku organizāciju konference atzīmēja laukstrādnieku "nelielo iesaistīšanos partijas organizācijās." (168). LSD centrālkomitejas skrejlapā 1915. g. martā pārmests strādniekiem: "Biedri, jūs aizrāvāties no veltīgām (viltīgām?) frazēm; ļāvāt ieaijāties sapņos par gaidāmām brīvībām un aizmirsāt, ka patvaldība mūžīgi vilti zvēr." (78).

Viss tas rāda; ka autora aplūkotajā laikmetā (1914-1916) strādnieki vairāk sekoja citu polītisku līdeŗu, nevis LSD vadībai. Pats Niedre secina, ka "šovinisma uzplūdi ievērojami traucēja LSD darbu strādnieku masās." (63).

Viņš piemin "kaŗa sajūsmu" iedzīvotājos (75), atzīmē bolševiku teicienu par "patriotisko kaķu koncertu" (85), kā arī Stučkas konstatējumu, ka "nacionālisms (kaŗa sākumā) pārņēma pat lielu daļu strādnieku" (97), un saka, ka "carisma atmaskošanai bija liela nozīme šovinisma dvingas izkliedēšanā." (86)

Ojārs Niedre avotus studējis rūpīgi un plaši un kur nav varējis atrast lielākus notikumus, tur reģistrējis pat tādus sīkumus kā: "1915. g. 21.oktobrī policija atrada četras proklamācijas ... kas bija pielipinātas pie telefona stabiem uz Biķernieku ielas un Petrogradas šosejas (tagad Ļeņina ielas) stūŗa." (24).

Grāmatas vērtīgākā daļa ir III nodaļa - par iedzīvotāju saimniecisko stāvokli laukos un par pagastu pašvaldībām, jo autors te izmantojis pagastu valžu un tiesu archīvus, kas līdz šim tikpat kā nebija pētīti.

Benno Abers