DAŽOS VĀRDOS
Ja garīgās pretestības piemēru "var meklēt somu tautā cara patvaldības laikos, tad šodien tā savu mājvietu atradusi Latvijā", šādu domu pauž Ādolfs Šilde savā "veltījumā latviešu jaunatnei" Pretestības kustība Latvijā (Stokholmā: LNF, 1972. 52 lp. $2.00), kas vienlaicīgi iznāk arī angļu valodā kā Resistance Movement in Latvia. Diezin vai ukraiņi, lietuvieši, gruzīni un vēl citi ņems tik nokaitētus vārdus par aksiomu. Turklāt, mēs paši esam ne mazums rakstījuši par "lunkaniem mugurkauliem", par sulainisko kāju bāšanu svešos stulmeņos ("tiklīdz kāds spēlē ko līdzīgu maršam"), par dzimtcilvēku mentālitāti, par tēviem, kas svešus karogus nes, "svešos pulkos kaŗo". Visnozīmīgākais faktu materiāls sakopots 1. nodaļā par bruņoto pretestību iebrucējiem (latviešu mežabrāļi, apzinādamies, ka viņus negaida uzvaras lauri, bet drīzāk droša nāve, tomēr cīnījušies - vismaz līdz Staļina nāvei). Pārējās 2 nodaļas pievēršas pasīvās un garīgās pretestības aspektiem. Viss darbs, šķiet, palicis pusceļā un prasīt prasās pēc papildinājumiem.
R.E.
Ar dažiem rakstniekiem jūtam gara radniecību, kas lasītājam uzliek rožainas acenes jau ieraugot vārdu vien. Tā man ir ar Gunaru Janovski. Tomēr ir brīži, kad acenes pārdomās noslīd no deguna un gribas debatēt ar autoru gan par raksturiem, kas varēja būt spilgtāki, gan par epizodiem, kas mazāk pārliecina. Romānā Kur gaiļi nedzied (Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1974, 284 lp. $7.50) saistīgi un atjautīgi notēlota trimdas latviešu pilsoniskā vide Anglijā, kas maz atšķiŗas no šādām saliņām citās zemēs. (Visi tāpat klausās Raimondu Paulu, ēd stiltonu, baumo un šķeļas). Skopos, autoram raksturīgos dialogos krāsaina un dzīva parādās gan privātā, gan sabiedriskā dzīve. Vispievilcīgākais ir jaunais mīlētājs Andris Rubenis, ko ticamības dēļ gribētu iedomāties mazliet vecāku, jo grūti pieņemt tik daudz iejūtības, dzīves gudrības un šarma tik jaunā zēnā. Pabāla toties ir galvenā varone Ruta, kuŗai autors nav piešķīris neko vairāk par glītu izskatu. Mūsdienu sievietes antiteze, viņa nezina, ko darīt ar savu brīvo laiku, neizlieto iegūto izglītību, visu nepiepildīto ilgu atrisinājumu saskata mātes godā. Aiz viņas čaulas gribētos sajust lielāku garīgu gatavību, sevišķi ņemot vērā ļoti uzmanīgi notēloto, nekonvencionālo grāmatas nobeigumu. Jābrīnās par viņas laulību ar vientiesīgo, labsirdīgo zobārstu Kraukli, kas ir lieliski izdevies tēls. Romānā daudz humora, sevišķi zobārsta kabineta epizodos. Blakus lomās gandrīz sataustāmi notēlots sabiedriskais intrigants Tedis, traģiskais lejaskurzemnieks Jēkabs Aumanis, rosīgais nodaļas priekšnieks Vāvulis. Dzejnieks Lejnieks ir cildena cilvēka vīzija, varbūt morālā principa iemiesojums. Gunaru Janovski var lasīt divējādā veidā: "pa virsu", saistīgā mūsu dzīves notēlojuma dēļ, un "dziļāko slāņu", grūtāk tveŗamo raksturu rīcības motīvāciju dēļ. Rakstnieks meklē un taujā citu cilvēku esamības jēgu, tulko mūsu sabiedrības vēsturi šinī laikmetā. Šāds chroniķa uzdevums nepieļauj vienpusīgus un šaursirdīgus vērtējumus, bet prasa asas novērotāja spējas, dzīves gudrību, stingru formas izjūtu un iejūtīgu analīzi. Gunaram Janovskim visas šīs dotības piemīt.
Lia Šmite
Līdzīgi kardināļiem Mindcentijam (Jozsef Mindszenty) un Višinskim (Stefan Wyszinsky), bīskaps Jāzeps Rancāns bija ne tikai liela vēriena humānists un garīdznieks, bet arī dziļš savas tautas patriots, brīvības cīnītājs - parlamentārietis (jau 1919.g. R. dodas uz Vatikānu pie pāvesta Benedikta XV kā Latvijas valdības pārstāvis), trīskārtējs Saeimas vicepriekšsēdis, LU katoļu teoloģijas fakultātes dibinātājs un dekāns, viens no Latvijas Centrālās Padomes pretestības kustības vadītājiem vācu okupācijas gados (kopā ar Paulu Kalniņu un Kārli Pauļuku), trimdinieks Rietumeiropā un ASV. Rancāna sirdij vistuvāk stāvošie simboli (tie palika viņa pēdējā darba kabinetā Grandrapidos) bijuši sarkanbaltsarkanās krāsas, Latvijas ģerbonis un Aglonas Dievmātes attēls; viņa mīļākās dziesmas "Dievs, svētī Latviju", "Jaunava svētā, Aglonas baznīcā" un "Zīdi, zīdi, rudzu vārpa". Vērtīgu liecību par R. izcilo personību un valstsvīra nostāju dod Bīskaps Jāzeps Rancāns. Dzīve un darbs (Greensboro: Astra, 1973. 277 lp. $7.50) - mākslinieciski un poligrafiski teicami noformēts in memoria rakstu kopojums baltologa un ģermānista prof. Heronīma Tichovska priekšzīmīgā sakārtojumā. Sējuma kodolu veido paša redaktora sacerēta 104 lp. gaŗa laikmeta perspektīvā lieliski ieprojektēta R. biografija un viņa darbības novērtējums, kam seko 16 laikabiedru apceres 4 nodaļās (Dzīve un darbs; Cilvēks, garīdznieks un patriots; Valstsvīrs un diplomāts; Darbs latviešu organizācijā un sabiedrībā). Visnopietnākos, faktiem motīvētākos rakstus devuši bij. sūtnis (Lietuvā, Igaunijā, PSRS) Roberts Liepiņš un bij. finanču ministrs un Saeimas deputāts Voldemārs Bastjānis. Par Jāņa Klīdzēja stila smalkumu cilvēka garīgās dzīves izpētē liecina atmiņu stāsts "Baltais Bīskaps ar rudzu puķi." Apsveicama Franča Zepa reminiscenšu publicēšana latgaliski. Vairāki Rancānam veltīti raksti atrodami arī Bīskapa Jāzepa Rancāna fonda līdz šim divos Pētera Daugavieša redakcijā klajā laistajos Rakstu krājumos (Indianapolis, 1971-72, 96 un 198 lp. $5.00)
R.E.
Ardievu, Krievija! (Wilhelm Mucenieks, Färval Ryssland, Malmö: Bernces, 1973) saucas (no oriģināla krievu valodā) zviedriski tulkotais latviešu cilmes autora V. Mucenieka romāns. Romāna sižeta sākumā ir runa par dumpīgi noskaņotu ģimnazistu grupu Mitavā, daži ir latvieši. Atriebdamies par represālijām pret ģimnazijas audzēkņiem, pie kuŗiem atrasta revolūcionāra literātūra, kāds no šīs grupas noslepkavo ienīsto caristiski noskaņotu skolotāju. Seko izmeklēšana, ko uzdots veikt jaunajam krievu tieslietu virsniekam Ocholģinam, bet tas lietu risina, pārāk pieturēdamies pie "likuma burta". Tādēļ viņam jāatgriežas Krievijā. Tālāk romānā stāstīts par šī jaunā krieva mīlestības un ģimenes lietām. Tādējādi iesāktais pavediens it kā pārtrūkst, autors "novirzās no temata". Pie jaunajiem revolūcionāriem viņš gan vēl atgriežas pāris, romānā it kā nesakarīgi iepītās, nodāļās un epilogā. Kaut gan autors ir latvietis, romāns nekādā ziņā nav stāsts par latviešu centieniem pēc brīvības, bet gan par sairstošo, deģenerēto cara Krievijas virsšķiru, kas funkcionē arī kā aizsprosts iespējamai krievu tautas sabiedriskās domas attīstībai demokratijas virzienā. Kā viss beidzās, to mēs jau zinām.
G.I.