SAREŽĢĪTI TEĀTŖA DZĪVES FAKTI

Kārlis Kundziņš, Latviešu teātŗa vēsture. 2. sēj. No 20.gs. sākuma līdz 1940.g. Rīgā: Liesma, 1972. 443 lp. Rbļ. 2,25.

 

Ievadā autors sola atklāt krievu skatuves mākslas un lielās oktobŗa revolūcijas milzīgo nozīmi latviešu teātŗa attīstībā, gan aizrādot, ka neparedz ilgāk pakavēties pie atsevišķām izrādēm, ne mākslinieku personībām, ne sīkāk aplūkot "sakuplojušās un sarežģītās teātra dzīves faktus."

Ja neņem vērā, ka termini "progresīvs" un "demokratisks" K. Kundziņam un mūsu lasītājiem ir ačgārni apgriezti jēdzieni, pacilā iespēja chronoloģiskā secībā pārredzēt, cik bagāti esam bijuši ar teātŗiem. Cik ekspansīvas jaunrades gribas pilni bijuši mūsu drāmatisti, režisori un skatuves mākslinieki, cenšoties pēc profesionālas meistarības. Cik bijīgi sniegt ko vērtīgu skatuvē centušās pat mazākās amatieŗu trupas. Un galvenais - cik lielā brīvībā, savstarpēji beržoties, papildinājušās un augušas pat pretrunīgas mākslas idejas un meklējumi. Šī atziņa, varbūt, ir tā, ko pozitīvā skatījumā autors nevar pārrunāt šinī sējumā un ko viņš sauc par "sarežģītiem teātŗa dzīves faktiem."

Atsevišķo teātŗu pārskata sadalījums, organizātoriskā un radošā darbā ļoti sekmīgs. Redzama cenšanās objektīvi pasniegt bagāto faktu materiālu un, cik apstākļi atļauj, tāpat arī izgaismot attiecīgā laikmeta polītiskos apstākļus. Neiztiek arī bez žargona: Kam neinteresē "progresīvas ideoloģijas dziņa, tas"buržuazisks, budzisks". - Tās pašas ideoloģijas dēļ noklusēti vairāki trimdā aizgājuši ilggadīgi teātŗu darbinieki. Visspēcīgāko Latvijas valsts saucēju lugu Daugava, autors bez jebkādas vēsturnieka objektīvitātes apraksta tikai kā Raiņa "polītisku illūziju". Netaisni noklusēta arī brīvdabas lieliski inscenētā Atdzimšanas dziesma Munča režijā. Abas minētās izrādes bija notikumi uzvedumā formā un ideoloģiski etapi tautas masu atsaucībā, ne mazākā kā kādreiz Raiņa Ugunij un naktij.

Pārspīlēta, šķiet, krievu teātŗa prioritāte iepretim vācu teātŗa iespaidiem. 20.gs, sākumā ļoti drīz Latvijas teātŗi bija ne tikai "ievirzījušies Eiropas jaunlaiku teātŗa meklējumu straumē", bet ļoti sekmīgi to arī absorbējuši un pārkausējuši.

 

Lija Gailīte

 

Redakcijas piezīme: Recenzijas autore ir Dailes teātŗa bij. aktrise. Viņa pirmo reizi Sidnejā iestudēja abstrakto Jonesko (Eugene Ionesco) lugu Krēsli (Les chaises, 1952), kā arī moderni pārstrādāto Pēra Lagerkvista Ļaujiet cilvēkam dzīvot(Lat manniskan leva, 1949).