ŠĪS ACIS CITĀDI REDZ

Acis. Jauno dzejnieku krājums, Sastādījusi Monta Kroma. Rīgā: Liesma 1973. 208 lp.

Kad apgāds Liesma 1971. g. izdeva jauno dzejnieku krājuma Acis pirmo sējumu, likās, ka nebūs runa par jaunajiem, bet gan par neveiksminiekiem. Pavisam cita panorāma paveŗas_, palasoties dzeju Acu 1973. g. laidienā: īstu tukšinieku krājumā turpat vai nav, to vietā - vairāki; kas ieskicējuši pavisam jaunas kontūras mūsdienu Latvijas dzejā. Cik šīs kontūras "jaunas" pasaules perspektīvā; ir cits jautājums. Bet ne jau viss tūdaļ jāmērī ar pasaules mērauklām. Par šo gluži pārsteidzošo Acu dzejas caurmēra līmeņa izmaiņu laikam savs paldies būs sakāms arī sastādītājai Montai Kromai. Šķiet, metamorfozes nepieciešamību viņa izjutusi pašas dzejas attīstībā, tādēļ arī rediģējot acis viņai bijušas platas un redzīgas.

Krājumā ir 15 autoru dzeja. Meklējot šo autoru starpā pārliecinošāko un sološāko, vispirms prātā paliek Leldes Stumbres (dz. 1952. g.) dzeja, ko viņa veido no nepabeigtiem, stakato teikumiem, tos saauzdama kopā veselumā; kuŗā ir satura, dzejas gleznu un ritmikas saliedētība, neparastums un it kā ziemeļnieciski vēsa grafiska skaidrība. Paraugam var noderēt dzejoļa "Lausks" izskaņas rindas:

Kamanās aizjoņo.
Kāds kliedziens kā vientuļa krītoša zvaigzne pārskan pār baltu lauku.

Virs meža divas sārtas svītras.

Stumbres dzejā ir daudz tīras gaismas, brīžiem tā gluži vai apžilbina:

Upmalā brien bērzs
un
bērzā balss,
bērzs brien uz ūdenskritumu
un balss uzliesmo.

Būsim bērzs -
ūdenskritums, uguns un
balss.

Par Juri Heldu (dz. 1942. g.) viņa nodaļas ievadā teikts, ka Helda dzejā neesot "vieglsaprotamības". Tas ir diezgan trāpīgs raksturojums Helda dzejas sirreālistiskajām gleznām. Pretstatā Stumbrei; kas īstenību it kā attīra no liekā un ņudzeklīgā, Helds veido pats savu īstenību_, bezbailīgi rīkodamies ar īstenības detaļām, viņš tās savieno, lai taptu jauns un savdabīgs veselums. Helda periodi ir gaŗi, atsevišķie dzejoļi padodas tikai bezelpas lasījumam, nav atšķetināmi pa pavedieniem:

Kad kamieļi lēnā dejā
izgaist pie apvāršņu deniņiem,
kad bezspēks jau sniedzas pēc lauru zara,
smilšu ģitāras stīgotā acī
iezib Skaistuma sazvērestība.
Un ceļinieka rokās ieplūst vīnstīgu ceļš,
un pieres sāļā rasa
krīt dzirkstoša ķekara gūstā,
un tikai robežas nomestā āda -
visa vienīgā lieciniece.

Dažas pazīmes rāda; ka Helds savai dzejai par vienu no krusttēviem izvēlējies zviedru modernās dzejas meistaru Ēriku Lindegrēnu. Tas nav maz, Tas ir pat daudzsološi.

Kā trešais būtu jāmin Jānis Rokpelnis (dz. 1945. g.). Rokpeļņa modernisms ir rotaļīgs, viegls:

pirmais sniegs

liepas pārģērbjas
tā kā meitenes:

NESKATIES

Gaŗākajos dzejoļos vēl nomanāma salauzītas prozas klātiene, valodas neveiklums:

Nolaižas putns
un sakļauj spārnus
līdz ar to
kļūst viengabalains..

Kādā citā dzejolī Rokpelnis saka:

Mana mēle vālodžu, narcišu iebaidīta,
lāsteku un lietuvēnu iebaidīta
mana mēle.

Mēle, atraisies!

No pārējiem autoriem būtu vēl pieminama Māra Misiņa (dz. 1949. g.) un katrā ziņā Miervaldis Kalniņš (dz. 1938. g.). Kalniņš, no pievienotajām īsbiografijām spriežot, krājumā ir vienīgais strādnieks autoru starpā. Citi - studenti, intellektuālā darba darītāji. Kalniņš "savas dziesmiņas" dungojot ģitaras pavadībā. Tās ir paraupjas, tiešas, nemākslotas, bet spēj arī pievirzīties ļoti tuvu vienkāršlirikas skaidrumam:

Un citos laukos
Sasnigs sniegi.
Citos laukos
Saule kāps.
Citos laukos
Es meklēt iešu,
Kas tev šai zemē
Visvairāk sāp.

Mazāk ar debiju veicies, piemēram, Arkādijam Bulam (dz. 1939. g.):

Uz ziepju burbuļa
es braucu pa dīķi.
(..)
Jau tuvu pie krasta
burbulis pārsprāga,
slapjās bikšelēs
izkāpu malā,
nezinādams, ko darīt,
lai nebūtu jāraud.

Notikums ir, protams, idilliski aizkustinošs, bet dzeja arī iznākusi tā - drusciņ ar slapjām biksēm.

Taču Acis, 1973. g. jauno dzejnieku krājums, nav nekādā ziņā burbulis, kas draud pārsprāgt. Arī vairāki šeit neminētie debitanti ir jau gatavi sniegt gluži pieklājīgu dzeju, ja arī ne visiem "jaunās kontūras" ir bijušas pa spēkam. Beigu beigās - var jau tās arī negribēt. Viens tomēr skaidrs: Šīs acis citādi redz - sevi, apkārtni, pasauli. Un mazlietiņ citādi kaļ dzejas saktiņas latviešu pagalmā. Citādāk - tas ir daudz, tas ir vēl viens sākums.

Gunars Irbe