Aina Kraujiete

KAD PĀR

SAULESPUĶĒM

ZIED MĒNESS

(No somnambulista

dienasgrāmatas)

Kad pār saulespuķēm zied mēness,

staru tīklots, bet nesapīts

es uzsāku dzīvot –

mēneszīdā slīdu

kā līdakai

kam dziļumi atveŗas.

Ūdens mani sauc un satrauc –

aizvien zvīļojošu

aizvien gaida

mīklainie nāves un dzīvības spīķeri,

un, it kā aiz ķēdes vazāts lācis, grīļojos

katrā upē, ezerā, katrā dīķī

savam atspīdumam pretī:

tur paslēpies mans līdzinieks,

mana mūža īstais gaitnieks,

un kā caur apsudrabotiem stikliem

uz tāliem ūdensspoguļiem

vārīgi kā kristallu

nakts mani nes,

kad pār saulespuķēm zied mēness.

Gar saulespuķu krustus kritušiem kātiem

paklupis sniegs, un

pārledotā ezera ūdens

melno bez mēness.

Laiks,

mani atpakaļ spogulī zīmējot,

vēl ārpus robežām klejo –

reti kā dzenis

pulkstenis deniņos

minūtes iekaļ un stundas

visbiežāk visnegantāk

laiks kad bez robežas klejo. Cik ilgi

cik ilgi kopš dzīvoju,

senas mēnesnīcas mānīts?

Starp tukšiem spoguļu logiem apelsīnīgi pilnīga

mēness gaismā kāds rimti

mani vēro, un, kad,

ilgstošā spožuma budināts,

kā Senegales dejotājs ritmiski

projām uz ūdeņiem zogos,

man pasniedz pēc precīzas tabulas tableti –

lai kā ūdenī iekrītu miegā.

It kā mani, mēnessērdzīgu, neviļus

neatlaidīgi vārdā

kāds sauktu,

atskatos:

            pretī no platīga spoguļa

ņirb koši zili, koši sarkani pirksti.

Tad atģiedu:

kristalla dzirkstīgs

dzidrs trauks

pieplaucis pilns

stīvām, bet vārīgām

anemonēm –

patiesi, kāds bezdievīgs labvēlis

tās saaicinājis te uz uzdzīvi logā

mani apreibināt tāpat bez trubadūru

apkārt klīstošiem sapņiem –

savas naksnīgās klauna un akrobata

ākstības neatminēdams, dzīvu

ziedu armādas apņemts

un mēli

izkāris, lai no mēnesnīcas sabata

pa vēsiem smaržu okeāniem

atpakaļ dzīvē

iŗos.

ATVĀRDI

(Krājumā– Naktī)

Vai kāds ir vēlējies piedzimt?

Nāve ir nenovēršama.

... Nu – sadedziniet gan!

Pamatīgi sadedziniet

mūs abus ar Gaišmatīti.

Uzmaniet, ka nevīžas ceplī nesamaina

mūsu pelnus ar šeit palicējiem,

augšāmcelšanās gaidītājiem.

Mēs negribam ilgi un nelabi pūt.

Mēs negribam bez Saules, bez vējiem,

bez lietiem, bez sniegiem,

bez gaisa pazemē satrūdēt.

Mēs gribam Neesmē,

Neesmes esmi dzīvot!

Mūsu pelnus sajauciet kopā,

(kaut vai skārda stopā!),

lai kopā Nāvē kā Dzīvē.

Pelnos salaulājiet mūs pēdējo reizi,

tad, aizviziniet Latvijā.

Aizviziniet cauri Rīgai, Alūksnei, Mālupei.

Cieršņūs aizviziniet!

Tur aiznesiet pāri pļavas renstelītei,

necilā smilšu pauguriņā – Solaskollā.

Solaskollā reiz pirmo Ciršņu maizes

un brīvības tīrumu,

bez Alūksnes dzimtkunga ziņas,

nolīda Lilīs Puovuls.

Aiz divi simti Saulgriežiem,

ar arkliem, sētuvēm, šūpuļiem,

ar pavārnīcām, izkaptīm, cirvjiem, spriguļiem,

 (pēc atkal Alūksnes „pusķēniņam” klaušodami)

Pāvula bērni Ciršņu Salaskalniņā,

bez Marseljēzas, pirms Internacionāles,

Mēs ar Gaišmatīti aizbēgām.

Pietrūka stipro asiņu,

melnām čūskām, asiņu jūrās, nesamaļamo kaulu.

Pietrūka tīrumu ticības.

Pelnos gribam atgriezties.

Svešumā sadeguši, tomēr gribam izgaist

dzimtos vējos, likteņos, Saulē, gaisā.

Izgaist cīruļos, strazdos, stārķos,

kas pāri Pāvulam pūta, spīdēja, lija, putināja,

                        lidoja,

                                  skanēja,

                                              smaržoja.

Tā vieglāk salīgt mūžīgo mieru

ar mūžīgo Neesmi.

Cerēt, ka paliekas sajuks ar mīlēto zemi.

Paliks visā, kas tavā dzīvē šķita

tavs, savs un brīvs,

kas dzīvos un augs vēl aiz tevis...

Ja Salaskalnu atradīsit,

ar vieglu roku izsējiet tur mūsu pelnus.

Sējiet smaidīdami par mūsu naīvumu.

Sējiet zinādami, ka mūsu svešums

ir beidzies.

Mēs esam atkal savā Tīrumā,

savās Mājās.

DZEJNIECE

Tādas sāpes

tik daudz prieka

mēs nesapratām

arī īsti neticējām

tām: šovakar

Tu aicini mums

būt, pastāvēt

Tu draudi ar prieka vēsti.

Tas apvaino.

Tu esi ziņnese ar

vaŗa tauri

dzīvo kapsētā.

Tagad zinu Tavu vārdu

Kasandra

Es Tevi pazinu atdzimušu.

Lai piedod Tavu grēku.

Redziet – šī ir mana gaudu dziesma.

Es gribu sūdzēt

tikai kam?

gribu lūgt

no kā?

uz kāda pamata?

Ja spētu pierādīt

mēs sapņojam labāk

vismaz citādāk – bet

tas ir nepierādāms

to nevar mērīt.

Un nevar melot

var teikt

L'amour, amor, amore un mīlestība

love, Liebe, liefde un mīlestība

              sinonīmi

lūgšanas septiņos variantos

sinonīmi apzīmē līdzvērtību

              tikai

       jāprot lasīt

       tikai man

  tie citi

  ir tulkojumi un

būs...

Rītdien

tikai mēs to nezināsim

(varbūt)

neviens to nezinās

viens sarkanbaltsarkans triepiens

uz pasaules paletes

nebūs...

Pirms nāves

Einšteins teica

Nepieciešamība nav absolūts likums.

Laikam tas ir mans credo.

Tam jābūt manam credo.

Moto:       Mūsu. dziesmas ir vairogi seni, mēs tas par

          pagalvjiem liksim.

              Daudzu likteņu pilni mēs elposim kā pakalni

          Daugavas krastos.

              Mums acis būs vaļā, un nekas

          nespēs mūs pārsteigt un Daugavas gultni aizbērt ar

          mūsu miesām un kauliem

              Ir latviešu tauta – akmens, māls un smilts, kuŗi

          šais krastos augšup kāpa, lai lejā varētu Daugava

          plūst.

              Mūsu dziesmas ir vairogi seni, ja mēs tās par

              pagalvjiem liksim – ne sapnī, ne mūžos

          neaizmigsim.

V. Ļūdēns

Dziesma ir dzīvības daļa,

Gājiens caur sidraba birzi;

Dziesma ir papardes burvība,

Sauciens uz degošu muižu;

Dziesma ir sērdienes asaras,

Kliedziens no zemes pret sauli.

Dziesma ir Spīdolas gudrība,

Mežmalā apraktā vectēva kauli.

Dziesma ir vairogs pret trulumu vērsts,

Dziesma ir dzīvības daļa.

       Es brīžiem neticu

       Pat dzīvībai pirms nāves.

       Kādas dziesmas lai savam dēlam es mācu?

       Mans dēls nav truls,

       Bet viņam virsaitis Trakais Zirgs

       Ir lielāks

       Par virsaiti Nameju.

       Un viņa acu zilumā aizbrauc senas kuršu laivas.

       Un viņa matu baltumā izbāl seni kāzu krekli,

       Un viņa mēles vieglumā pinas, pinas gadi.

       Jā, kādas dziesmas lai viņam es mācu?

Dievs, svētī Latviju,

Un esi žēlīgs par mums.

1973. g . septembrī Klīvlendā

Nepārmet man,

ja pārbraucot tumsā no jūŗas

manas rokas ir aukstas.

Tavas plaukstas prot sveci no vēja slēpt,

tavas lūpas prot dzisušo uguni pūst.

Tu atvērsi durvis.

Tumsā

mūsu augumi ir gaidoši tilti

no šodienas uz šodienu,

no rīta uz rītu,

no vienas klīstošas kāpas uz otru.

Tu atvērsi durvis

un atkal kļūs mūsu augumi silti

no pateiktiem

un nepateiktiem vārdiem.

Zivis lido,

putni nirst ūdeņu dzīlēs,

akmeņi sadeg.

Viss ir nāvīgi vienkāršs,

nolikts

no pirmā sitiena

līdz pēdējam skūpstam,

no puksta pukstā,

no čuksta kliedzienā,

no aizritošā gada gadā,

līdz attecēs zirgi

un viss būs kā bijis:

zivis lidos,

putni nirs tumšajās dzīlēs,

jūŗā augs zāle,

sadegs cilvēks

un kāds viņu mīlēs.

1974. g. janv.