Jānis Ezergailis
MĀKSLINIEKS BASKĀJIS
Vai gleznotājs Voldemārs Irbe bija ģēnijs, par to domas dalās. Bet viņam ir sava neatņemama daļa ne tikai Rīgas sejā, bet visā mūsu kultūras dzīvē kā īpatnējai un talantīgai interesantai personībai. Viņš tomēr bija tēlotājas mākslas pārstāvis no Dieva žēlastības, un talantu neviens viņam nenoliedz. 1973. g. 13. novembrī viņš būtu kļuvis 80 gadu vecs − apaļa jubileja, kuŗu vērts atzīmēt. Dzimis Vidzemes Malienā, Beļavas pagastā 1893. g. krāsotāja ģimenē. Vēl zēns būdams, viņš pārnāk uz Rīgu un sāk strādāt pie namu „pervētājiem” zeltiniešiem, kur viņa gars rod izteiksmi krāsu skaistumā un gleznās. Papildinājies pie Madernieka un Purvīša. Es viņu jau ievēroju Rīgā, kur viņš gāja basām kājām uz pirkstgaliem pacēlies un uz priekšu padevies. Tādēļ viņu iesauca par Irbīti, jo viņa iešana atgādināja irbes tecēšanu. Parasti padusē bija paspiesti uz papes gabaliem darināti gleznojumi un plecos kā lauku ganam uzkārta kulīte ar pasteļkrāsām.
Tuvāka iepazīšanās ar šo dīvaino cilvēku un mākslinieku iznāca Ķemerēs,
kur pavadīju trīs pēdējās Latvijas vasaras, labodams kaŗos iegūtās
vainas. Irbītis no Rīgas Ķemerēs iebrauca rītos, apmetās kaut kur ielas
malā vai krustojumā un nodevās gleznošanai. Vienmēr ap viņu salasījās
ļaudis, kas ziņkārīgi raudzījās viņa gleznošanā. Viņi ieguva arī pa
darbiņam, lai izdaiļotu savas mājas. Gleznošana Irbītim veicās − ko
nespēja ar krīta gabaliņu, tur pielika pirkstu. Katru uzgleznotu darbiņu
pārnesa pāri ielai, uzlika uz sētas vai pieslēja kādai sienai, lai pats
no tāluma noraudzītos, kas viņam iznācis. Arvien, vēl pieiedams, pielika
kādu strīpiņu vai līkumiņu, kur tas bija vajadzīgs. „Tu nu, Irbīt,
šodien strādā kā pats Purvītis ar spilgtām krāsām”, kāds pienācējs
piezīmēja, raugoties noliktā zīmējumā. − Vai tu tā domā gan, tad jau man
pašam ar jāapskatās kāds tas „purvītis” iznācis −, atjokoja darinātājs.
Bet tad uz reizes aprāvās: − Nedrīkst jau tā lielīties, dabūs zināt
direktors, un manas gleznas izmetīs no muzeja. − Jāpiezīmē, ka Valsts
mākslas muzejs bija iegādājies dažas Irbīša
gleznas. (Tā laika muzeja vadītājs bija prof. V. Purvītis.) Par gleznām
muzejs it kā maksājis līdz
Kādreiz ierunājos, lai velti netērē naudu un laiku un nebrauc vakaros uz Rīgu, bet pārnakšņo Ķemerēs. Piesolu naktsmājas, un viņš ir priecīgs palicējs. Gribējās ar šo īpatnējo cilvēku parunāties divatā, dziļāk ieskatīties viņa dvēselē un izprast, kas viņu novedis pie neparastā dzīves veida. Norunātā laikā viņš arī ierodas, bet, ienācis istabā, bailīgi raugās apkārt, un gaužas par pārgulēšanas iespējām. Piesolu dīvānu, bet atsakās, jo viņš esot netīrs un smirdot. Palikšot slikta smaka, un es vairs nevarēšot te dzīvot. Norādu uz istabas vidū izklāto lāča ādu, bet arī tā tiek noraidīta, jo esot utis, un kas tās no vilnas dabūšot laukā. Tad raudzīdamies uz paklāto ādu, it kā tā būtu dzīvs lācis, atmuguriski tuvojās durvīm, veikli izlavījās laukā un aizgāja, Radās doma viņu nofotografēt. Biju jau dzirdējis, kā neļaujoties fotografēties, kādēļ sāku uzmanīgi par to runāt. Palīgā nāca arī dzejniece A. Richtera kundze, un galā Irbītis bija pavisam priecīgs uz kopēju bildēšanos. Bet kad aizgāju pie fotografa − tas negribēja nākt, jo būšot tikai velta staigāšana. Cik esot mēģinājis, tik Irbītis neesot ļāvies. Šoreiz Irbītis bija pavisam priecīgs uz bildēšanos. Tādā ceļā ieguvu vairākus uzņēmumus, kas jāuzskata par retumiem. Gadījās tuvumā kāds jauneklis − mazpulka dalībnieks, no tā Irbītis aizņēmās formas cepuri − laiviņu, lai fotogrāfs viņu uzņemot par „lielu vīru”. Bet, cepuri atdodot, piekodināja labi apskatīties, vai tajā neesot utis. Vai un cik viņam utu bija, kas to lai zina, bet redzējis nevienu netiku. Ja Skalbe tomēr saka, ka katram esot sava uts, tad tādā nozīmē Irbītim to bija papilnam. Viņš prata arī ar atjautīgu humoru vienu otru pamatīgi izāzēt. Bija parasts, ka Ķemerēs starp peldviesiem atradās vairāki gleznotāji, pat akadēmiķi, kuŗi ar Irbīti kā sev līdzīgu kollēgu labprāt pārrunāja mākslas problēmas.
Citreiz Irbītis pienācis klāt rāda man mazu glezniņu un piesola pārdot. „Paņem nu, atdodu par Ls 2.−. Pats redzi, ka šis darbiņš ir daudz vērts.” Kad par šo nopirkto darbiņu prasīju akadēmiķa L. novērtējumu, atbilde skanēja: „Tas ir ģēnija darbs!” Kad atstāju dzimteni, šis ziemas skatiņš palika dzīvoklī pie sienas.
Lielais vērtību pārvērtēšanas laiks pazudināja arī Irbīti. Viņš aizgāja bojā, lieliniekiem ienākot, Rīgā 1944. g. oktobrī. Bet viņa darbi dzīvo, un viņa vārds tiek pieminēts pārrunās par mākslu.
Savādnieks baskājis Irbītis aicina pirkt gleznas. Ķemerēs 1939. g. 12. septembrī. Aizmugurē − raksta autors. |
Irbītis prasa mazpulcēnam cepuri. „Dod nu, puisīti, cepuri, lai fotogrāfs uzņem mani kā lielu vīru.” |
Irbītis ar mazpulcēna cepuri. Pēc fotografēšanās, cepuri atdodams, viņš saka: „Puisīti, apskaties, ka tik utis nav iekšā.” |