JG103 Tālivaldis Ķiķauka. Dzeja vēl dzīva, vēl brīva

un izplaukst ar balsīm viedām

pār rītdienas rītiem.

Un sasaucas, uzkalnos stāvēdami, mūsu

dzejnieki, kas burtus uzsvieda tālu pāri

Toronto Latviešu namam tajā 9. februāra pēcpusdienā,

kad Jaunās Gaitas 100. numura kokteilis trijās stundās

aizvizuļoja ar tādu atraisītību, dzejas blīvi, saspringtību,

ka taisnstūŗainie saplākšņa krēsli kļuva par ērtiem antigravitācijas pēgaziem

Šīs pusabstraktās piezīmes un sajūtu reljefus uzrakstu es, Tālivaldis Ķiķauka, mākslu kalps un burtu alķīmiķis.

DZEJAI ŠODIEN LIELA DIENA:
atbraukuši ciemiņi: no Čikagas ir Valdis Krāslavietis un Olģerts Cakars. (Tā lielā izklīšana) beigusies, un visi esam kopā un ja agrāk (Stiklam pieslīd un zūd), šodien nezūdamība ir uz mūsu mēles gala.

Un kā maza šķemba no Daugavas vidus, no Bostonas atbraukusi Valda Dreimane, un no tālajiem Rietumiem, no Klusā okeāna krasta stalti atvāžas bārdmataini gaŗais un kareiviskais Ivars Lindbergs un kaut kur no vidienes Kārlis Zvejnieks, kas spēji intensīvā sniegumā sastūma kopā kontinentus un pārlika laipu: „Pūt, vējiņi, dzen laiviņu, aizdzen mani Kurzemē”.

Jānis Kļaviņš un Juris Zommers ieradās no tuvtāles (jaunvārds vidējai distancei) dziesmu dzīlēm, dzejas teikām jaunus asnus raisot, kamēr arī no Bostonas, pa ceļam riepai plīstot, zālē ietriecās galaksiju kalps, kosma sūtnis un jaungaitnieks Juris Kaža.

Vietējo māju dzejnieces bija četras: Indra Gubiņa, kas simfonizējas romānos, bet lakonizējas dzejā, tuva, saprotama atraisīti plūdveidīga dzejkopa − tā viegla, gaiša, un tai caurspīdīgi spārni.

Veltai Tomai jauns ar saspringtību un dzejas blīvi veidots plūdums: jauna mezgla atšķetināšana, jauna vakardienas rītredzēšana, jaunas augsmes tīmekļaina augšupatkailināšanās. Tik starpmezglaini saprotami tā mūs vada cauri takām aizprastām un cauri domām nesaprastām, bet saprotamām. Katram vārdam sava skaņa, visai dzejai jauna brīve.

Ingrīdai Vīksnai spēja uzbraukšana: celtnis raisās, augšup kāpj. Cauri mājām, cauri namiem, pāri jumtiem tālumtāli tur, kur Pēteŗbaznīcas gailis dzied. Ainas Zemdegas dzejas (Cirsmā) takas vijas, koki brīnās − gali zemē un gali debesīs. Arī pilnskanīgai dzīvei nāves jausmas izvelvē mūsu gaismēnu dzīves.

Kokteiļa ģeogrāfija:

Latviešu nama zāle − kvadrāts, bez logiem, bet ar izpūtēju. Mazs paaugstinājums, pulte, mikrofoni, krēsli puslokā pretim paaugstinājumam, divi lieli filmu ekrāni. Virs skatītāju-klausītāju galvām (ap 300 vismaz) telpā lidojoši buru, kur lasām: ATBALSIS, DZEJA, PROZA, SATĪRA, ĒVERĢĒLĪBAS, JAUNĀ GAITA...

Un tam visam cauri kā zāle, ka strautiņš, kā dzija plūst Pāvils Vasariņš, šīs pēcpusdienas dvēsele, sliežbīdis, pārmijnieks, un dzejiski izskicētā sarīkojuma autors.

Klausītāju vidū redzam pašu Laimoni Zandbergu ar sievu Māru (kopā 2.9 personas jo drīz jāparādās jaunam jaunjaungaitnieciņam (-ai?)[*], Modri Zandbergu un Juri Zommeru, Pāvilu Cakulu, Vilni Āpši, Vilni un Sarmīti Biju, Irēni Dāvi, Imantu Saksu, apgāda „Ceļinieks” vadītāju Dr. Andreju Olti.

Vārdi aizšalc; met lokus un Inta Purva atklāj: ...brīvai domai loti nepieciešams... 1, 2, 3, 4, 5, 6, 7,..................94, 95, 96, 97, 98, 99, 100: ŠAUT NO VISIEM STOBRIEM! jau nu ne, bet uz diviem ekrāniem gan. Pāvila Vasariņa apcere par JG simto, pie galda sēž Valdis Krāslavietis, Jānis Kļaviņš, Ivars Lindbergs, Olģerts Cakars, un tie pārmīšus lasa dzejas piemērus, illustrēdami Pāvila Vasariņa tekstu. Jānis un Ilze Valdmaņi sāk ekrānizāciju.

Tā atskatīdamies, cauri simt numuriem izmalies, Pāvils Vasariņš mums savukārt, vārdos pasniedz daudzus izrāvienus, toreiz un tad, kad vēl ne(mācējām) ne(sapratām), ne(zinājām) un kas mūs toreiz tad tur šokēja (lasītāju vēstule: pēc tā, ko lasīju jūsu žurnālā tādā un tādā numurā, esmu spiests savu abonementu atteikt, jo redzat es esmu kārtīgs utt.) Bet JG lasītāju skaits aug, jo JG ir visu latviešu žurnāls, visu latviešu autoriem un nevis tikai vienai šauri domājošai sīkpolītiskai kliķītei.

Starpbrīdī ļaudis drūzmējas lielā skaitā: kā raibs alfabēts, kā staigājoši burti. Daudzi raida raitas izsaukuma zīmes, sarunās koli, domu zīmes, pa kādam punktam lai. Kafija, cepumi minirausīši, baltie dzidrie bez balzamiņa, menhetenīši izlec no bāra bāra bērniem daudziem. Te Jānis Bieriņš − mierīgsmaidīgais gaitnieks, tekstotājs, valodrūķis, kas arī šīm rindām sasies galus; tur Guntis Liepiņš ar Anitu − raksta adreses, pie viņiem vēlāk mazs ļembasts.

Aina Zemdega: (No Skandināvijas skicēm) .. tā vairs nebūs tā vieta, kur apstājamies... tik ūdens un klints kā pirmsākumā (kā uzvilkta stīga, laikā ietiecas vārdi, sasien un vērpj).

Jānis Kļaviņš: ... ja es būtu burvis... sasietu pasauli... zemes skaņas mani sien.... visas radības spēks un mūžība... vissīkākā sūna (Sākums un gals un mēs vidū, sajūtam zemes spēku un zinām trauksmi).

Ingrīda Vīksna: sniegs.. pārsnidzis visam.. rītdienas bailēm (Tad tālāk): namā bez sienu.... nāciet tik iekšā... katra ienākšana ir kā jauna diena...

Valda Dreimane: putni... pavasaris... logi... pasaule (Mēs spogulis, tur attēli peld laikā, panorāmas iztek no kūstoša sniega.).

Indra Gubiņa: (iziet tālā) tumšā naktē, zaļā zālē.. dzied dziesmu par nakti un zāli... uz pagātnes dzīvi... manu senču sensenā dziesma...

Olģerts Cakars: cilvēkam nevajag daudz... veco vīksnu katedrāles man atstājiet...

Valdis Krāslavietis: un pasaule kļuva mazāka par vienu tautu (pēdējie lībieši izzūd).. it kā tautas nāvi varētu piedot... uz pēdējo pilskalnu nodeg pēdējais tilts.

Ivars Lindbergs: aiziešana un atnākšana... ticēsim neizdziedamām dziesmām.. dziesma ir gājiens... sadegs cilvēks, un kāds viņu mīlēs. (Lielajās procesijās grib atklāties cilvēks, domai jāpārtop dzidrai, gājiens top dziesma.)

Velta Toma: ..jūs gaidījāt mani skrandās, bet mans kailums gail kails... neviens nenoslēps otram savu apģērbto kailumu... ko slēpa kailums, atsedza ietērps... kailus mūs pazīst vienīgi māte... brīdis, peldējies tīrs savalkātā vairs netērpsies − Tev nebūs vairs bail− tu būsi patiesībā kails.

Juris Zommers: lūgšanas septiņos variantos... nepieciešamība nav absolūts likums... laiks... akmens... koki...

Juris Kaza: spuraini raksti... anti-lāsteka.. sāka dzert zemi.. (atrod) izplatījumā dzintara brāli (un kosmā kā Odisejā brauc tautieši, mūsu universa latviskie bajāri.)

I. Barušs: no zelta drēbēm... un jūŗa man dzīslās... māsa ar papīra pirkstiem... (un sirreāli, it kā spocīgā atspīdumā atlejas tikai apjaustas ainas).

Tā ar sirreālām stabulēm izskan pēdējā zilbe, un visi ar skaņām atbild Olģerta Cakara mudei dziedāt „Pūt, vējiņi”, arī šī te ir sava veida simtgade, bez karogiem, bet ar balsīm, kas nepazūd un dziesma ceļas un aug augumā, Jaunajai Gaitai nu jau veselas paaudzes gaŗumā, un zēni nu jau vīri.

Tās pagales jau deg tāpat kā agrāk, bet kāds šoreiz bija tās sametis kopā, un sārts kā labi iededzies šoreiz cēlās un auga augumā: tumša nakte, zaļa zāle, laukā laidu kumeliņu: tur viņš liesmu atblāzmās aizzib savā skrējienā, un viņam jāskrien ir ātri − latvieši tagad dzīvo visā pasaulē (un laba daļa no tiem lasa Jauno Gaitu).

Tālākvirzības iespējas vajadzēs attīstīt, pārvērtēt, un dzejai te lieli uzdevumi: dzejā pārbīdām savu domāšanu, valoda top par skaldni, par gultni, par pārvaru.

Un izgājis uz ielas es atskatījos uz namu, un augšup veŗoties, es redzēju vēl daudzus burtus lidinoties, tos burtus, ko namam uzsvieda pāri mūsu dzejnieki tajā vienreizējā devītā februāŗa pēcpusdienā, nepabeigtajā Devītajā.