Ints Liepa
VĒSTĪJUMS
Novele
Šinī zemē dzērves neatnes rudeni, kā tas tik skaisti ir iekārtots pie mums. Šī zeme nav tā, kur Miķeļi ir tikpat spoži svinami kā ceturtais jūlijs vai pateicības diena. Ja arī mūsu zemnieks bija pārāk nevaļīgs, lai Miķeļu dienā darbus palaistu vaļīgāk, taču tik daudz kā novēlēt dzērvju kāsim labu ceļa vēju un bezrūpīgu bradāšanu dienvidu niedrājos, viņš varēja atļauties. Pat mazu skaudību atļautos, ja to varētu noslēpt tik labi, lai kā netikums nerādītos tā. Tā skaudība tikai pašas ceļošanas dēļ nevis lai atstātu savu vietu pavisam, tādu vietu dzērvju ceļā, no ziemeļiem gar Baltijas jūru, no kuŗas varēja vērot dzērves aiznesām vasaru.
Tāda niekošanās nenotiek šinī zemē.
Ja cilvēkam šinī zemē lielmanības plašums ir pielīdzinājies šo zemi ielencošo ūdeņu plašumam un ja cilvēka izjūtas ir kalnu smaiļu trulumā norūdījušās un pielāgojušās tām, tad pret to varbūt var cīnīties kaut kā - kaut vai kalnus sagāžot okeānos, bet ja tā ir cilvēku prātu kompjūterizēšanās - palīgā! - ar nolūku vairāk savtīgus labumus iegūt un paturēt, tad - nekā. Pret to līdzekļu nav. Nav pat fonds vēl nodibināts, lai iegūtu līdzekļus šai vajadzībai.
Šī zeme ir - šī zeme. Tā, kuŗā pašlaik dzīvojam.
Un otra zeme, zeme, kuŗā ir varavīksnes sākums, un ikvienam savs dziedošs cīrulis spožā zilumā ir starp Kolkasragu un Api. Ne jau pusceļā starp šīm vietām, bet kaut kur tā apmēram.
Nu jau trešo gadu desmitu šinī otrā zemē ziemeļrītu vēji ienes melnās naida puķes sēklas. Un posta nezāles sarkanās sēklas. Ienes, izsēj. Bez mitas tā. Piesmirdina zemi ar naida un posta dvingu.
Arvis Līcītis pārlasīja uzrakstīto. Nav gluži slikti. Protams, rakstā ir lietoti visi parastie, tātad nolietotie, elementi - cīruļi, dzērves, sarkanā nezāle, bet, ietilpināti pieņemamos teikumos, izklausās svaigi. Dažam teikumam trūkst teikuma priekšmeta, dažam izteicēja. Vai pat abu. Bet bez tiem var iztikt. Tagad.
Ja uzrakstīto tā izteiksmīgi norunātu klausītājiem, iespaids būtu. Spēcīgs iespaids tiem, kuŗi gūst veldzi rūgtumā. Arī aizsapņošanās kārotājiem, ja viņu sapņiem ir īss metiens.
Bet šis raksts bija domāts biedrības biļetenam gada svētkos, tātad tas paliks tikai raksts, kuŗu var lasīt vai nelasīt, saprast vai nesaprast. Tāpēc jau ir jālieto spēcīgāki vārdi un neparastāki izteicieni. Lasītāja intriģēšanai. Vietu nosaukumi, piemēram. Ja lasītājs ir dzīvojis Apes apvidū, tad šis viens vārds jau iekaros viņa uzmanību visam rakstam. Ir jāuzmanās ar salīdzinājumiem, izvairoties no teicieniem, kādus lasītājs pats varētu būt lietojis, kas tad viņu saniknotu par viņa skaistās domas atkārtošanu.
Teiciens par varavīksnes sākumu. Labs. Varētu jau šo gleznu vēl papildināt ar to, ka Gaiziņš jau no sendienām iekārojis varavīksnes loku kā vainagu sev. Vai teikt, ka Alauksts atviļ varavīksni pie sevis ar savu ūdeni, kāda nav nekur citur -melnalkšņu ēnas vēsinātu, ar krūkļu un ievu sakņu remdeno rūgtumu un mazdrusciņ tā kā piparmētras piegaršu. Tādu ūdeni.
Nav jābūt ticētājam pasakām, lai zinātu, ka varavīksnei var iekāroties taisni tādu ūdeni sadzerties.
Lasītājs ir izvēlīgs un āķīgs, tāpēc jāatceras, kad par vienu lietu ir runāts diezgan. Tāpat nedrīkst kļūdīties apstākļu attēlošanā - ja dzērves uz Miķeļiem ir sen jau projām, tad šāda apstākļa zinātājam ir iemesls dusmoties par nejēgu, kas pat to nezina, kad un kādi gājputni lido pāri tādai un tādai vietai.
Biedrības priekšnieks teica, lai ieliekot smeldzi skaistos vārdos, lai ar to lasītājam tiktu atgādināts kāds zaudējums, kuŗu viņš nedrīkst aizmirst. - It kā varētu būt tāds atgādinājums, par kuŗu tā saņēmējs nedusmotos.
- Arvi, - biedrības priekšnieks, - tev tāda viegla roka un tāds veselīgs domu gājiens. Raksti par mūsu zemi un salīdzinājumā arī par šo te. Nu, pats zināsi ko un kā. Es jau arī varētu uzrakstīt, bet pamaz laika un - uzņēmības vēl mazāk.
Cik no raksta pašlaik bija gatavs, jādomā, tā bija par maz. Vajadzēs gan garāku, vismaz vienu lappusi mašīnrakstā, lai tad lapas apakšā jauki izskatītos paraksts-Biedrības priekšnieks R. Paisums.
Pag', piezvanīs un nolasīs viņam jau uzrakstīto, lai redz ko šis saka.
Tālzvans pat savu pirmo saucienu nepabeidza, kad saucamais jau pieteicās. Sievietes balss. Līcītis nebija gluži drošs pēc vienīgā hallo, bet tā varēja būt Paisuma kundze Ija. Trīs pēdējie burti no Viktorija.
-Es gribētu runāt ar Paisuma kungu,-Līcītis negribēja uzsākt garas runas un cerēja, ka Paisuma viņu pēc balss nepazīs. Velti.
-Ko nu āksties, Lācīt. Labo lācīt, mīļo lācīt. Tad domāji gan, ka tavu sulīgo baritonu nepazīšu? Vai tad neesi vēl ievērojis, ka pusmūža sievām vecpuišu balsis pat murgos un paģirās skan visam cauri? Pat visbiezākam nailonam, tici man. Netici. Es dzirdu, ka netici, kaut gan neesi teicis ne vārda.
Tāda viegla runa laikam bija lipīga, jo kā citādi Līcītis sāktu jau ieskaņoties Paisuma kundzes tonī.
- Labas dienas no maniem radiem sūta tev un taviem radiem tavs kārava kalpiņš, draudzīgi pieskardamies pieminētam nailonam.
- Va' tu traks, kas par galvas gabalu! Ko tu gribi no mana vīra? Vai tev neienāk prātā, ka mēs abi šinī vēlā nakts stundā varētu būt aizņemti ar kādu kopēju lietu, tādu, ko nevar atlikt un nevar pārtraukt? E?
- Nē. Tas gan man nebija prātā. Laikam neesmu tik daudz bojāts. Un ja tā, tad jau piezvanīšu jums atkal pēc - teiksim, ē - divām minūtēm, - Arvim Līcītim ļoti iepatikās šis atspēriens Ijas Paisumas izaicinājumam.
- Dullais, dullais. Sūdzēšos vīram, ka tu apvaino mani mīlēšanas nespējā.
- Nedari to. Viņam varētu rasties aizdomas. Un ja viņš man skaidri noprasītu, es neliegtos.
- Tu domā to vienu reizi, kad pēc trīs konjakiem tu iedrošinājies nobučot man roku?
Pārmetums, vai izaicinājums? Varēja būt pat abi, ja Līcītis viņas klusināto balss noskaņu izprata pareizi. Tāda viņa ir vienmēr - kaut ko atstāj uzminēšanai. Kāda vēl? Skaista? Ir aplamība, apzīmēt sievieti ar to pašu vārdu, kuŗu lieto parastiem priekšmetiem - skaists zirgs, skaista jūra. Vajadzētu pavisam jaunu vārdu, tādu, kas iekļautu sevī visas sievietes īpatnības, tādas kā - sievišķību, atjautību, ķermeni. Un tā tālāk. Un ja tādu īpatnību ir daudz, kā tās ir Ijai Paisumai.
- Lācīt, kur tu paliki? Uzkāpi kokā. Nu tad nāc lejā, lai varam spēlēties, - viņa atkal atvēzējās ar savas draiskulības vāli, par kuŗu nevarēja saprast, vai tā sitīs, vai glāstīs.
To lācīti Līcītim viņa izdomāja, lietojot amerikāņu izrunu Laisitis. Skanēja jau labi, tikai dažreiz sabiedrībā šis vārds izklausījās neērts, būdams tāds glāstošs. Sevišķi, ja to lietoja Ija un tā izrunāja. Citi, visvairāk sievietes, teica arī - skudru lācītis, lupatu lācītis. Tas tā - barā, jautrībā, āzējot. Ija nekad tā nedarīja.
- Ir gan augsts tas sapņu koks, kuŗā esi uzrāpies. Būsi pie zemes drīz? - Paisuma atkal klusumu gaiņāja.
- Dzirdēji zarus lūztam un kritiena būkšķi, kad atsitos pret zemi? - tagad Arvis atsaucās. - Man patiesi vajadzētu ar Rūdi aprunāties. Tas ir par rakstu biļetenam.
- A-hā! tad tu esi tas gudrais, kas manam vīram runas raksta. Tās sirsnīgās un arī jūsmīgās. Man jau bija mazas aizdomas par to. Mans vīrs nav mājas, pa īstam. Bet - redzi, ja tu gribi atsauksmi, to tu vari dabūt no manis, jo viņš tik un tā katrreiz tādu no manis pieprasa. Un viņš manam atzinumam pievienojas arvien. Negribi atbraukt uz mūsmājām? Tu izlasītu, un mēs kopīgi aprunātos par rakstu. - Man ir palabs brendijs smadzeņu smidzināšanai. A? Ko saki? Negribi. Redz' kāds! Nu tad lasi, es klausīšos.
Līcītis lasīja. Paspēja tomēr tikai dažus teikumus, kad Ija Paisuma jau viņu pārtrauca. - Pieturi, Lācīt. Man ledus ir izkusis. Laikam glāzi turēju rokā par ilgu, kamēr tu tukšu runāji.
- Kas tas tāds ir tanī glāzē
- Netēlo nu iesācēju. It kā šis nezinātu, ka es dzeru to pašu dziru, ko tu un visi citi lāči. Bet ja nu tā īsti gribi zināt, tad atbrauc paskatīties. Dabūsi arī nogaršot ne tikai šo vien, bet arī citu, labāku, e-supernektāru. Seksīgu un -
- Vai es tagad drīkstu turpināt lasīšanu? - Līcītim likās, ka nupat, nupat viņa aizrunāsies līdz tādai vietai, aiz kuras vilšanās rēgs sagaida ar izplēstām rokām - kā daudzvirzienu ceļa rādītājs ar nezināmu vietu uzrakstiem.
- Nelasi vis, Arvi, lācīt. Nevaru izsekot taviem gājieniem, pa putnu ceļu un svešām zemēm. Šī zeme, tā zeme. Kāda starpība? Visas zemes ir zemainas, ja es prasos pēc dzīva cilvēka. Vīriešu kārtas. Un tāda, kas izprot izmisīgu vientulību sestdienas vakarā. Nu, atbrauc. Un tūliņ un žigli.
Klausule nograbēja sviedienā. Otrs sviediens, kārīgu lūpu sviestā gaisa buča, arī iešmīkstēja gaisā.
Nūjā, cik tagad tā glāze ar svaigo ledu ir tukšāka, tikpat pilnāka ir kļuvusi Paisumu Ijas uzņēmība un drosme. Ja viņš tagad ierastos tur, ja paklausītu aicinājumam un nepretotos kārdinājumam - Līcītis gandrīz skaļi iesmējās, - viņa vecpuiša gods būtu pagalam. Šaubu nav. Kāpēc tad tu, Arvi Līcīt, pretojies, kāpēc gražojies? Savos trīsdesmit piecos gados esi jau paspējis pierādīt, ka vari pastāvēt pat seksīgu skaistuļu ielenkumā, kāpēc tad nu šoreiz tavs zobens neceļas cīņai? Paskat', atkal paspruka tāda kā vaļība, kaut arī tikai domās! - Tāpēc, Paisumien, ka tavs vīrs ir mans draugs un kārtīgs cilvēks. Arī tāpēc, ka, ņemot vērā tavu temperamentu, intimas saistības varētu izbeigties tikai ar neglītu troksni. Tu, Ija, no tāda nebaidītos, bet es gan. Tev pieder daudz jaukumu, tādu, par kuriem tevi varētu mīlēt. Tas ir noticis jau ar daudziem, un tu ar to lepojies un priecājies par to. Ja es neesmu viens no daudziem, vai man par to jāatvainojas? Nedomāju. Būsim prātīgi, jā? Mūsu gados. Tādos, kad prāts ir jau uzņēmies saimniekošanu, kad jūtas dabū pirmo uzpurni, - trīsdesmitos. Daži gadi šurp vai turp - neskaitās. Vai - ē pievienojies prātam?
Durvju zvans. Līcītis, satrūcies no tā, iedomājās, ka ar savu vienpusīgo sarunu ar Iju būs izsaucis garu - viņas pašas ķermenisko tēlu. Nē, durvīs stāvēja Paisums pats.
- Viens esi, tā tad netraucēju, - viņš tā iedomājās.
- Mani nekas un nekad netraucē.
- Nesaki vis. Pie veciem puikām mēdz ierasties un palikt tādi nopūtu pilni, maiguma kāri putnu un dzīvnieku bērni, ja esi ieklausījies tādas uzrunas - balodīt, runcīt, cālīt. Un šis ir sestdienas vakars, kad tādiem mazuļiem uzrodas ņurrāšanas un čiepstēšanas nemiers.
- Vai tu nupat nesmejies par romantiku? - Līcītis brīnījās par drauga ņirgas toni, neparastu pie viņa. Kaut kas nelāgs ar sievu? Un savu domu turpinot, Līcītis uzskaitītiem mazuļiem pievienoja savās domās arī Ijas lutekli - lācīti.
Vai vajadzētu stāstīt Paisumam par sarunu ar Iju? Ne jau ar visiem vaļsirdības saldumiem, tikai nopietno daļu attieksmē par rakstu biļetenam un tā. Labāk ne. Ja Ija ir jau izpelnījusies aizdomas, tad - labāk ne.
Paisumam nekas vairāk nebija sakāms par romantiku arī pēc klusuma brīža, kāpēc Līcītis taustījās pēc piedienīga sarunas turpinājuma, tāda, kas atbilstu abu noskaņojumam. - Kādu vainu esi atradis sestdienas vakaram, ja nenolauz durvju rokturi ienākdams un ja esi norausis dubļus no kurpju zolēm - Tas nav normāli. Nā, nā - nesteidzies ar apgalvojumu, ka to dari vai nedari vienmēr, lai man nav jāatgādina tava lielā mājās pārnākšana Jaungada rītā.
- To nu nepiemini vis. - Nerātno atmiņu brīnums bija padarījis Paisumu dzīvāku krietni vien. Jestrāku, kā kurzemnieki saka. - Tā māja, kuŗai pielikām SOLD izkārtni, tiešām nāca pārdošanā jau pēc dažām nedēļām un tika pārdota drīz. Sagadīšanās? Kas par niekiem! - tīra Jaungada nakts burvība.
-Un tam cementa podam vēl šodien nav nekādas vainas, ja neskaita krievu uzrakstu uz tā. Ka tanī podā iedēstītais gumijkoks neauga, tas varēja būt no veco immigrantu kapsētas zemes - nevajadzēja to ņemt līdz, bet tu tik ļoti centies iegalvot, ka sakarus vajagot uzturēt pat ar mirušajiem. Sevišķi katra jauna gada pašā, pašā sākumā.
Tādas smieklus raisošas nerātnības atmiņās - ha-hā!
- Man ir labs skačs. To var vēl uzlabot tālāk ar gāzes ūdeni, tu tūliņ redzēsi. Gars prasās spirdzināšanas, kad parastā ikdiena kļūst ikdienišķa. Nu - gluži piedauzīgi uz to pusi. - Ar to Līcītis iegāja virtuvē.
Tālrunis. Spalgs ņerkstējiens kā šķūņa durvju virām.
- Paņem nu, - no virtuves Līcītis sauca.
Paisumam nevajadzēja atsaukties, jo kāds jau runāja - sparīgi un skaļi. Un tik ļoti pazīstamā balsī. --- tu kavējies? Sestdienu vakari ir tik īsi. Labo lācīt, mīļo lācīt, tu taču zini, ka nākot pie manis tev nevajag šlipsoties un greznoties. Lec biksēs, tad lec vēlreiz starp četriem riteņiem un šurp ar joni. Vai ne, sūnu lācīt? Ei, tas skan skaisti. Es jau gan to sūnu lācīti neizdomāju, laikam Bārda uzdzejojis - tas esot uz jumta, tāds lācītis. Ko viņš uz jumta dara, to nu man neprasi. Nu pasaki kaut ko. Nebūsi taču, kā jau lācis, uz jumta tupēdams ar sūnām novārtījies un piepēm apaudzis. Tāds nu gan tu pie manis nenāc, jo esmu ietērpušies tādā nekas, ar lentēm un pušķiem. Tie tev ko spēlēties. Cik ilgi vēl kasīsies? Žip-žip! Es tevi lāču migā ---
Paisums nolika klausuli. - Ija, Ija - Atkal jau. Tas nav dzēriens vien, kas tevi dīda. Nē, daudz spēcīgāks tas ir, šis atbalsi meklējošais sauciens, šis aicinājums dalīties dēkā. Vai Līcītis saprot visā dziļumā Ijas sauciena nopietnību, vai viņš saredz starpību starp parastiem jokiem, uz kādiem Ija kāra, un viņas aicinājumu - spēlēties ar sievieti? Spēlēties tikai? Protams, jo nekas nopietns nevar būt starp viņiem -
Paisums centās smaidīt par tādu iespēju. Neizdevās. Varbūt tāpēc neizdevās, ka viņš nebija vēl aizmirsis, kas par varenu mīlētāju bija viņa sieva kādreiz, sevišķi laikā pirms precēšanās. Tikai pamazām viņa kļuva lēnāka - varbūt liesma noplaka tāpēc, ka kāds, kuŗam uzticēts gādāt par degmateriālu, ir bijis nolaidīgs un paviršs. Tas kāds esi tu, Rūdi Paisum - norādīja uz viņu draudīgs pirksts. Tas varēja piederēt tikai tādam, kas Iju pazina labi, kam Ija bija atļāvusi sevi iepazīt. Līcītis?
Līcītis nāca ar dzērienu - Kas zvanīja?
Paisumam neveicās atgriezties no maldīšanās pa sazaroto iespēju jūkli - Ijas izturēšanās radīja aizdomas un greizsirdību, bet viņa paša saprāts noraidīja katru iespēju, ka Līcītis varētu paklausīt Ijas aicinājumam.
- Laikam nepareizs numurs. Tur daudzas balsis runāja visas reizē, bet ar mani neviena. - Paisums brīnījās pats par šādu atbildi, par viņam neparasto izvairīšanos no tiešas pieejas sarežģītu apstākļu noskaidrošanā. Šis bija vēl nepiedzīvots gadījums viņa dzīvē, nepazīstamas izjūtas, kāpēc vajadzēja izlikties, lai iegūtu laiku domu pieskaņošanai notikumiem. Vajadzēja? Varbūt vajadzēja teikt Līcītim taisnību, un arī to, ko Ija nupat teica. Visu izstāstīt un teikt viņam, ka Ija ir vieglprātīga - dažreiz! - un ka viņa untumainās reizēs sarunā niekus, kuŗiem nav ne satura, ne pamata.
Bet ja ir? Ja tie divi ir jau tik tālu sapratušies, ka trūkst tikai niecīgas izdevības, lai viņi kļūtu mīlētāji? Nē, to nevar jautāt Līcītim - tā būtu nodevība pret Iju. Uzticības uzteikšana, ko viņa nekad - ja arī piedotu - nespētu aizmirst.
Līcītis redzēja sava drauga satraucošo mulsumu, bet iedomāties iemeslu tam viņš nemaz nepūlējās - kas gan viss neatgadās pa garo darba nedēļu. Tāds, ko nevar nokratīt vai aizsviest līdz ar darba drānām. Sevišķi Paisumam, ar viņa smalkjūtīgo lēnību visās izdarībās, kur vajadzēja meklēt izlīdzinājumu jūtu sastrēgumos.
Jāklusē. Gan viņš pats.
Tā ir. Paisums ir atradis izeju. - Gandrīz aizmirsu. Man ir jāpaņem tīrītavā daži apģērba gabali. Drīz taisīs ciet. - Viņš pat paskatījās pulkstenī. -Būšu atpakaļ.
Līcītis ilgi skatījās durvīs, pavisam lēni un klusu aizvērtajās, Paisumam aizejot. Pat tas bija neparasti. Nekas nebija kā parasti. Tīrītava. Tik neizdevies iemesls ka bail - tīrītava bija trešajā mājā aiz Paisumu mājas. No šejienes tas ir apmēram jūdzi tālu. Brauks turp un brauks atpakaļ - nieki. Vienkārši būtu piezvanīt Ijai, lai viņa aiziet uz tīrītavu. Nevarēja zvanīt? - Jā, ne-va-rē-ja. Jo viņi ir naidā. Tā ir. Bet Ija, tik vienglprātīgi jautra, aicināja uz lāču migu --- Tas neko nenozīmē, ja viņa, to savu brendiju sadzērusies, grib spītēties. Un atspēlēties vīram par kaut ko. Tā ir.
Laikam Paisumam tīrītava ir aizdegusies un sadegusi, ja viņš ir projām tik ilgi. Tā pati neesošā tīrītava, kuŗu Paisums uzbūvēja savās domās, lai rastu iemeslu aiziešanai. Cik cilvēkam kādreiz ir jākļūst aušīgam, lai neizrādītos nepieklājīgs!
Sestdienas vakars likās tā kā izniekots. Bet nē - kāds laikam pieteicās ar īsu pieskārienu durvju zvanam. Gan pārāk īss šis ding līkas. Un tam sekojošais dong izpalika pavisam. Laikam nejaušs īssavienojums. Pagaidīs, lai zvana vēl, ja grib tiešām ienākt. Kāds to apstiprināja ar spēcīgu klauvēšanu.
Tagad Līcītis steidzās durvis atvērt, juzdamies mazliet vainīgs par savu neticību.
- Labvakar, ja drīkstu vai varu ienākt - tas viss nobira kā stikla bumbiņas māla traukā vienā laidā un vienā tonī. Ir jau daudz jaukuma šādā padsmitnieka runāšanā, sevišķi, ja balsī ir tāds dzidrums - tāds tīra metalla piesitiens dzidram kristallam. Tāda balss ir Mārai Auzai, kad vien viņai patīk runāt vai dziedāt.
- Apsēdies, Māra. Atpūtini savas vecās kājas.
- Nesmejies vis. Ja neskaita rāpošanas laiku, tad jau sešpadsmit gadus esmu uz kājām.
- Man liekas, tu sūdzies par to rāpošanas laiku. Sūdzies par to, ka vecā paaudze tev vienkārši neļāva uzcelties kājās un izcelties darbos, kā tas ir tagad. Tu biji nospiesta uz ceļiem toreiz-tādu postu!
Viņi varēja tā runāt, jo bija draugi jau kopš Māras dzimšanas, visus septiņpadsmit gadus, ieskaitot rāpošanu, jā.
Māra neko. Viņai ir smiekls jāapvalda.
- Vai tev ir pepsi? Māte bija uzbērusi maltai gaļai par daudz sāls.
Par šo nožēlojamo gadījumu Māra gari nopūtās. Viņi pat glāzes saskandināja, dzerdami pepsi.
- Paisuma kungs vakar teica, ka raksts biļetenam būšot gatavs šodien. Tas esot pie tevis. Es gribētu to uztaipēt, nu - uzrakstīt ar mašīnu, lai varu pavairot un izsūtīt biļetenu.
- Nav nekāda steiga vēl, - Līcītis jutās vainīgs, jo raksts vēl nebija pabeigts.
- Jā, bet - pa nedēļas galu man vairāk laika. Tas ir liels darbs ar adrešu rakstīšanu un pastmarku laizīšanu. Fui, es reiz iegriezu mēlē ar markas malu, uz kuŗas bija sacietējusi bieza līmes kārta.
- Šausmas! - šausmas bija arī Līcīša balsī. - To marku slapināšanu dara ar ūdeni, kad to skaisti ielej glāzē, skaisti iemērc pirkstu ūdenī un tad skaisti apslapina markas balto pusi. Var arī sūkli lietot -
- Skaistu sūkli, e? Tas ir par lēnu. Kas nekait pa vecam - pļekš uz mēles, pļekš uz aploksnes. Kā automāts. Nedomā, ka tie vecīši, kas tās markas drukā, ir – ē - Māra meklēja latviskojumu no stupids -
- ir dumj-e-nieki, ja viņi marku līmei pieliek piparmētru garšu klāt.
- Markām arī? Tāda ir aploksnēm, to zinu. Tev taču būs kāds palīgs biļetena izsūtīšanai?
Māra nebija droša, vai drīkst smieties par šo lietu. - Kas tad? Svētdienā kāds - nāks, - nā! Es jau runāju ar viņiem - Silvai norunāts izbraukt ar viņas puikasdraugu, Laimai bumbošanas sacīkstes, Raitai iesnas. Ja vēl nav, tad būs - tā viņa teica. Jaunos vīriešu slaistus - man patīk šis vārds - nemaz nav ko pieminēt.
- Zini ko? Es laikam tev palīdzēšu. Rītu. Šovakar pietiks, ja tu pārrakstīsi ar mašīnu, pie pavairošanas un izsūtīšanas es būšu klāt - Līcītis gluži ticami solījās.
Māra nebija dzirdējusi to. Laikam jau sen nebija klausījusies, jo kā citādi viņa vēl tagad neatgriezās no aizdomāšanās slepenos jūtu ceļos, vēl arvien viņas skats neatlaidās no Līcīša acīm. Nē, Māra. Tā ne. Mēs jau esam draugi, tu zini. Ko tad vēl? Tu esi tik laba, tik jauka un - jā, arī mīļa, bet - nezin, vai tu sapratīsi to lielo bet šinī lietā - tu tikai tad piedzimi, kad es biju jau astoņpadsmit gadus gāzis kalnus. Nu ieskaties labi cik vecs esmu jau. Nedrīkstu tevi mīlēt, tāds.
Māra nebija sapratusi to nedzirdamo stāstu. Varbūt tikai skumjāko un bezcerīgāko daļu no tā. Gaŗu nopūtu noskalojusi ar dzēriena malku, viņa piecēlās it kā uz iešanu. Sameklēja domās pārtraukto īstenību.
- Dod man to rakstu, - klusa pazemīga balss.
- Jā, jā. Man tikai mazliet vēl jāpieraksta klāt, jānobeidz. Pagaidīsi? Nu - jā. Pag', ko varētu tev piedāvāt - ēst negribi, - nē. Sēdi te - mīkstāks. Uzliec kājas, ļoti jaunās kājas uz soliņa. Ir labāk?'
Nē, nebija labāk. Ne jau par neērtībām viņa nopūtās - kā tu izvairies saprast, tu viltīgais, tu vecais mīļais puisi.
- Atnesīšu tev svaigu dzērienu. Tas gan ir necilais žīdu dēvidmogens, bet būs vismaz auksts.
Dzēriens tika atnests, viesis novietots, kā nākas, un Līcītis, savācis kopā jau aprakstītās lapas, iegāja blakus istabā.
Pārlasījis jau uzrakstīto, viņš atrada, ka vajag vēl tikai secinājuma par izteikto un cerīgas nākotnes vēlējuma, lai raksts būtu pabeigts - tāds pats kā pirms desmit vai piecpadsmit gadiem. Nevarēja jau arī būt citāds, jo pati dzīve nav mainījusies.
- Vai es neesmu ātrs, Māra? - Līcītis aprakstītās lapas iebēra Māras saujās, laizdams tām lidot gaisā pa vienai.
- Ka tik neesi sakriķelējis nesalasāmi ar savu ātrumu, - Mārā meklēja kādu vietu lapās, uz kuru varētu norādīt ar pirkstu - paskat' te. Tu nereti nopļauj galotnes vārdiem, it kā būtu vienalga - ies, as, vai is.
- Un tomēr tu katrreiz izlasi pareizi, bū! Gribi man kaut kā uzkašķēties? Lūdzu ielej man arī no tās sārtās dziras. Vau-ū! - ne tik daudz.
Māra negribēja vēl iet. Arvis Līcītis gribēja, lai viņa vēl paliktu. Bet nebija labi viņiem palikt kopā vēl ilgāk, to arī abi saprata.
Atrisinājums nāca ar durvju zvanu. Paisums nāca atpakaļ? Nevar būt. Nebija arī. Durvis pret sienu atsita Ija. Pati Ija Paisuma.
- Lāč ... ! viņa aprāva bravūrīgu sveicienu un skavām paceltās rokas noslīdēja gar sāniem - tikai viena paša īsa skata bija pieticis, lai tanī uztvertu Māru ar vīna glāzi rokā, ērti sēdeklī izlaidušos, mazliet samulsušo Līcīti, divas jaunākas sirdis un nepārspējamās divatnes iespējas sestdienas vakarā.
- Bērnu ar vīnu dzirdini... - viņa mēģināja to teikt tā rotaļīgi, kā parasti darīja. Neiznāca. Rūgtuma un vilšanās smeldze nebija noslēpjama. - Tad jau nav brīnums, ka te nevienam nav vaļas atnest man biļetena rakstu, lai to varētu apstrādāt, kā pienākas. Lai dumjības netiek izplatītas ar biļetenu, kas ir jau agrāk noticis.
0-ho! - nu jau ir īstas dusmas klāt. Tāpēc būs gudri neko neteikt pretī, pat nesmaidīt.
Bija gudri. Ja viens neturas pretī, tad arī otram izplēn pat visniknākais cīņas prieks.
- Vai uz šīm lapām ir tas raksts? - dzeloņi Ijas balsī likās mazliet trulāki jau.
Māra tagad pieteicās - Es jau būtu tūliņ to rakstu aiznesusi. - Nabaga Māra nebija vairs droša par to, vai drīkst Iju uzrunāt ar tu, kā parasti, vai arī vairs ne. - Varu vēl šovakar to pārrakstīt un pavairot. Ja... tu paņemtu mani līdzi -
- Nē, šovakar nekas neiznāks. Man raksts ir jālasa un jālabo, kur vajadzīgs. Kā tu vari kur iet, ja tev ir te jāpaliek?! Labu nakti. - Uzsvars uz nakti bija indīgi pasvītrots, lai tie divi zaļie tiešām saprot, ka te ir runa par visu nakti, līdz gaismai, līdz pusdienai, ja vajadzīgs. Cerams, ka šāds vēlējums ir iegāzis krietnu šalti žults sapņu urnā tiem diviem.
Tik nikna viņa varēja būt par vilšanos savā trauksmainā skrējienā pretī iecerētām atdzimšanas svinībām „lāču migā”.
Līcītis saskatīja nelāga draudus Mārai un viņam pašam, ja Ija tagad atstās viņus te. Ikviens būs dedzīgs klausītājs par to, ka Līcītis - tas negausīgais pavedējs un blēdīgais Veneras kalps - ir atrasts kopā ar mazgadīgu meiteni neaprakstāmā situācijā un nav nemaz kautrējies ---
- Skrien, Mārīt. Viņa tevi aizvedīs. Saki, lai ved uz tavām mājām.
Māra saprata. Runas par Arvi un viņu nebūtu nekas slikts, tas būtu pat jauki, bet ja viņš tā grib, tad lai ir. Un - paldies, Ija, par to tavu teicienu par palikšanu te. Jau par tādu domu vien - paldies.
Viņa paķēra savu mēteli no Līcīša rokām un bija projām.
Vīns bija sasilis, bet Līcītis izdzēra Māras glāzi un ielēja vēl un vēl. Arī slikts vīns dara labu, ja tas palīdz noskalot uzkrājušos nelabumu. To, kuŗš atņem vieglumu sajūtām. Līdzēja gan. Jo kā citādi viņam vajadzētu piepūlēties, lai skaļi nesmietos pie domām, ka vecpuisim ir grūta dzīve.
Nu jau labu laiku viņi nebija satikušies. Bija jau iemesls nemeklēt tikšanos, pat izvairīties no tās.
Māra bija nepacietīgāka, kā jau visjaunākā, bet pat viņa bija pārvarējusi vēlēšanos iet pie Ijas Paisumas un pateikt tai, ka Paisuma kungs ir augstāk stāvošs, ir nopietns savos darbos un attieksmēs, un, cik Māra par to zina, arī jūtu, - nu, mīlestības ziņā - ir savas sievas balsts un sargs. Kurpretī Līcītis... Tik daudz vēja gan laikam nav nevienā citā galvā. Jā. Bet ja tas pats vējš iepūstu tanī pat galvā domu, ka nevis Ija, bet Māra ir tiesīga apšaubīt vēju iespaidu galvā, ja to - to vēju - aizstāj ar labām jūtām, tādām sirds ritmā auklētām, tad nekas cits neskaitītos. Tikai sirds ritma izauklētās labās jūtas.
Tā to vajadzētu pateikt Ijai, bet Mārai nav tik daudz drosmes. Nē, nē.
Nu jau notikumiem ar rakstu biļetenam pilna nedēļa ir pārklājusies. Kad Māra toreiz ieradās Paisumu mājā - tikai otrā dienā, kā Ija noteica - raksts bija jau mašīnrakstā un gatavs pavairošanai. Tas nu gan bija neparasti, ka Ija darīja tādu vienkāršu darbu, tādu, kā viņa teica, kas neprasa ne smadzenes, ne pašu galvu. Māra rakstu pat nepārlasīja, sāk', viņa necīnīsies ar citu kļūdām, ja tādas pārrakstot izdarītas. Tādas burtu pārsišanās kļūdas. Nieki, patiesībā.
Bet to, ka arī niekiem ir savs svars, Māra uzzināja no draudzenes Zaigas.
- Nu gan esi saputrojusi vienu rakstu biļetenā, dārgā. Lai nu aplam būtu, bet ne jau tik šķērsām, - viņas rāšanās tālrunī izklausījās gluži nopietna, - Kur tu dabūji tādus vārdus, gandrīz vai netīrus vārdus, pag', esmu tos pasvītrojusi, kā -grūsības, piekāgo, miādamies?
- Raksts bija jau uzrakstīts ar mašīnu, ne jau es, - Māra tomēr jutās neērti. -Nebija laika pārlasīt.
Zaiga sadzirdēja norūpēšanos. Vajadzēs mierināt. - Nekas, saprast var arī tā. Bet nāvīgi spēcīgi gan ir uzrakstījis tas... tas -, kur tad paraksts? Ā - Paisums. Tas ir pats priekšnieks, vai ne? Es jau visu nesaprotu, bet tur, tanī rakstā, tiek jodi kauti un zvēri tiek dīdīti, kad ieklausās. Tās senču--, un viņa spēcīgā baritonā nodziedāja – „ozolrungas, egļu vāles galvas skalda varoņiem”.
Vēl par to un citu viņas pačaloja, tad Zaigai vajadzēja iet vakariņās.
Māra sameklēja biļetenu ar to „zvēru dīdāmo” rakstu. Zaigai ir taisnība par jodu kaušanu un arī par nepareiziem vai trūkstošiem burtiem, bet ne tas Māru mulsina pašlaik. Daudz lielāka kļūda ir Paisuma paraksts zem Līcīša raksta - it kā viņa varētu aizmirst to sestdienas vakaru ar savām vīna atraisītām domām un cerībām, kamēr Arvis rakstīja. Arvis! - bez Līcīša. Viss raksts bija viņa, un Paisuma paņēma rakstu līdz. Neīstais paraksts ar nolūku likts vai kļūda gadījusies?
Jānoskaidro.
Paisums pats atsaucās.
-Labvakar, par traucēšanu piedot lūdzu, - pa vecam paradumam Māra laida laidā atkal, - bet par to rakstu gribētu jautāt. Tur ir jūsu paraksts, bet raksts nav jūsu, jo Arvis ... Līcīša kungs -
- Zinu, Māra. Mums tā bija norunāts.
-Ta-ā?
-Paldies par uzmanību. Neesmu to rakstu vēl lasījis. Tas ir - biļetenā ievietotu - neiznāca.
-Domāju, varbūt kļūda. Labu nakti!
Raksts nav gan lasīts, jo tas likās tik nesvarīgi tagad - sievas aicinājums Līcītim pa tālruni toreiz, un tāda uzkrītoša neparasta laipnība no viņas pēdējās dienās. Neīsta, it kā kaut ko slēpjamu maskējot, nodarījumu labojot. Viņš lasīja. Par divām zemēm, par dzērvēm, par sarkanās nezāles dvingu. Tālāk raksts stāstīja par to---
„Kā var salīdzināt divas zemes, apskatot atšķirības starp tām, tāpat varam salīdzināt divas ievas, divus strazdus, divas stirnas, ņemot šos paraugus no divām dažādām zemēm - vienu no Kandavas, bet otru no Dakotas. Šīs vietas pieminot tikai piemēram. Un tāpat - divus cilvēkus. Katrus divus, neatkarīgi no viņu izcelšanās vietas vai rases, jo cilvēka pārākums dzīvā un nedzīvā dabā ir tik nozīmīgs, ka salīdzinājumam pakļaujas tikai viņa smadzeņu uzbūve un to attīstības pakāpe. Ja nelietojam vārdu-gars.
Tā tad - divi cilvēki.
Viens no viņiem visu savu uzņēmību un pieredzi veltī citu cilvēku centienu balstīšanai, viņu rūpju mazināšanai, kalpinot šim nolūkam līdzcietību un mīlestību. Šis viens savai sirdij liek līdzināt radušās grūtības, vēdinot sabiedrībā uzkrājušos rūgtumu, gluži kā okeāna paisums ar savu atnākšanu un aiziešanu aizskalo sev līdz krastā uzkrājušos sārņus un gružus, atstājot to vietā daudzkrāsu oļus un gliemežvākus-savus sveicienus un dāvanu no citas pasaules malas. Svaigums un spodrība ir atjaunota.
Otrs no šiem diviem nav tāds. Viņš mīl sevi, pielāgo savām vajadzībām un gaumei ne tikai savas domas un jūtas, bet kur vien iespējams, cenšas uztiept savtīgos centienus arī citiem. Pa savu sīko jūtu dzīvi mīņādamies, viņš nav spējīgs kādu mīlēt vienkārši tāpēc, ka tad vajadzētu arī dot, bet to darīt nespēj tukšinieks un skopulis, tāds, kuŗam sirds ir tikai muskulis. Lielā dzīve, ar aizraušanos un lielām kaislībām iet viņam garām nemanīta, jo viņš ir un paliek nomalē kaut kur, it kā tāds mazs, lopu piebradāts līcītis attālā ganību alksnājā vai dūņains un zaļām gļotām pārklāts līcītis linu mārkā.
Ir labi tā salīdzināt, jo kā citādi mēs saskatītu starpību, un kā citādi - atrastu labo?"
Raksta beigas. Paisuma paraksts.
Par diviem cilvēkiem tur tiek runāts, no kuŗiem tikai viens ir cilvēcisks -salīdzinājumi ir ar nepārprotamu nozīmi-
Nezin no kurienes bija radusies tāda jūsmīga un tāda vieglprātīga sajūta - Paisums paķēra tālruņa klausuli.
- Rakstu lasīji? - viņš Līcītim noprasīja, tā jautri un viegli.
- Lasīju. Otru daļu par diviem cilvēkiem es neesmu rakstījis. Nezinu, kas to darījis.
- Es zinu, - Paisums jau varēja smieties, - arī tu zini. Kā nu ne.
- Tas par jūŗas paisumu un dubļu līcīti - nepārspējami, - Līcītis pieskaņojās viņam.
- Šifrēta vēstījuma paraugs.
Pēc brīža Paisums turpināja, nu jau atpakaļ pie bezrūpības - Būšu pie tevis desmit minūtēs. Kā savu goda viesi aizvedīšu tevi uz kādu svinību vietu, kur buļļa gaļai uzlej desmit dolāru mērci un kur šampanieti sauc franču vārdā.
- Bet... kā mēs tagad - Ija, tava sieva -
- Nē, nē. Tikai mēs divi. Kur nu! Man arī vēl jāaprod ar domām, ka esmu izglābies no nelaimes, ka tu esi man palīdzējis paturēt kādu dārgu un nozīmīgu manas dzīves daļu. Tu jau saproti, kā tas ir.
Līcītim nekas nebija sakāms. Viņš domāja par to, cik nevajadzīgi aušīga ir Ija Paisuma. Un arī par to, ka viņai ir labs vīrs.
Tas, kas ir labs draugs viņam pašam.