Laipnus un jaukus vārdus lasām LuM 1974. g. 26. okt. numurā, kur Arvīds Ulme stāsta par mūziku un dabu savā rakstā „Pa irbes ceļu” Raksts neprasa nekādus kommentārus.
Vērot dabu jāmācās, tāpat kā jāmācās klausīties simfonisko mūziku, jāieklausās basos. Skanīgie ritmi sevi pieteiks paši. Bet tiem skaļajiem dabas apjūsmotajiem un plaukstu plinkškinātājiem vēl ir tālu līdz patiesai dabas izpratnei. Jūsmo par vieglo mūziku un krāsainām pastkartītēm, laba simfonija vai glezna izraisa apbrīnu. Jūsmošana rada sentimentalitāti, apbrīnošana − tieksmi izzināt un prasmi koncentrēties. Tiem, kam ir virspusēja attieksme pret dabu, ir grūti vai pat neiespējami iedziļināties mākslā.
Vispārzināms ir arī tas, ka viss esošais, kas ir kļuvis stingrs un sauss, iet bojā, bet maigie un vārie sāk dzīvot. Ciniķis, kas ne vaibstam nenotrīsot spēj nošaut grūsnu stirnu, ir nolemtais; līdzīgi sausam, kaltušam kokam.
Sper, pērkon, sausu koku,
Liec zaļam’i salapot! −teikts tautasdziesmā.
Tie, kas ir vienaldzīgi pret dabu, ir vienaldzīgi arī pret cilvēku sāpēm, pret tautu.
Nocirsts zaļš ozols mūsu tautasdziesmās pielīdzināts dabas katastrofai:
... Trīs gadiņi saule raud,
Ozolzarus lasīdama.
Neraud gauži tu, saulīte,
Es līdzēšu salasīt!Kādas senas rītausmas Putns atkal lido pāri Latvijas mežiem. Tautasdziesmu un teiku atbalss seko tā ēnai, atgādinot grūtos pārbaudījumu gadsimtus.
Bet brīžiem lepnumu Putna skatienā nomaina neizpratne un sašutums, redzot, cik necienīgi un tuvredzīgi tiek izniekots senču nosargātais mantojums.
Tad debess kļūst sudraboti tumša kā Veļu mātes villaine, un Pērkona valdonīgā balss liek apklust mašīnu tarkšķiem un tirgus kņadai. Arvien kategoriskāka un skaļāka kļūst Putna Balss:
Sargā baltas,
Dzimtene mana,
Bērzu birzis,
Kas klusumā šalc!
*
Pagājušā rudenī Rīgā komponistu savienības valdes sēdē piedalījies arī kultūras ministrs V. Kaupužs. Komponists Olģerts Grāvītis kā vienu no svarīgākiem jautājumiem izcēlis Operas un baleta teātŗa repertuāru, kuŗā tikpat kā nemaz neesot jauno latviešu komponistu darbu. Runāts arī par Jāzepa Vītola muzeja „Anniņas” (Gaujienā) pašreizējo neapmierinošo stāvokli, kuŗā vajadzīga kultūras ministrijas palīdzība. Par Emīla Dārziņa 100. dzimšanas dienas jubilejas svinību pasākumiem ziņojis komponists Ģederts Ramans. Ir paredzēts organizēt teorētisku konferenci, koncertus, kā arī, pamatojoties uz dzīves un daiļrades materiāliem, izveidot filmu. Jāpiezīmē, ka ievērību Rīgā izpelnījusies Ģederta Ramana 4. simfonija kamerorķestrim. Sevišķu atzinību saņēmis arī Romualds Kalsons ar savu 4. simfoniju, par kuŗu cildinošus vārdus teicis Kubas komponistu savienības prezidents, diriģents, komponists Roberto Sančess Ferēra un Fr. Lista Budapeštas mūzikas akadēmijas profesors Pēteris Erdeji, kas tanī laikā Rīgā viesojušies.
*
Tāpat pagājušā rudenī notika komponistu savienības plēnums, veltīts bērnu un jaunatnes mūzikas problēmām. Pirms plēnuma LuM redakcijā viesojās mūzikologe Brigita Briede, mākslas zinātņu kandidāts Olģerts Grāvītis, muzikologi Arnolds Klotiņš, Viesturs Vītoliņš un komponists Marģeris Zariņš. Tika izteiktas dažādas, dažkārt visai atšķirīgas domas. Nav iespējams visu plašo un strīdīgo rakstu pārdrukāt (LuM 7.novembra numurā), tādēļ citēšu tikai:
... M. ZARIŅŠ: − Kad jaunam literātam jautāju, kas ir modernā literātūra, viņš atbildēja: „Kafka, Encensbergers un citi.” Tad turpināju: „Kas ir modernā mūzika?” − „Raimonds Pauls! Bigbīts!”
Es sacīju: „Bet Bulēzs nē?” − „Kas tas tāds?” Viņi domā, ka modernā mūzika ir bigbīts. Bet kāds bigbītam ir sakars ar moderno mūziku? To, ko mēs saucam par moderno mūziku, viņi nemaz nepazīst. Viņi nemaz nezina, ka tāda modernā mūzika pastāv.
A. KLOTIŅŠ: − Bet tas ir ļoti pamācoši. Tas mums liek padomāt, vai tiešām noteicošā modernā mūzika ir tā, ko vieni un tie paši klausītāji dzird modernās mūzikas festivālos, vai modernā mūzika ir tā, ko klausās miljoni.
M. ZARIŅŠ: − Tad ir traki! Tad es atsakos no mūzikas tūlīt. Šodien! Es jau pa pusei esmu pārgājis uz literātūru, tad es aizeju pavisam. Bigbītu var klausīties piecpadsmit, divdesmit minūtes... Bet veselu stundu? Bet varbūt mēs šo izjūtu esam zaudējuši, varbūt nemaz vēl neesam izjutuši? Nezinu. Dzirdu spēlējam veselu stundu, bet es saklausu tikai divas tonalitātes, jo katram instrumentam taču ir parocīgākas un neparocīgākas gammas, tāpēc tās iespējas nemaz tik plašas nav. Man, piemēram, brīnišķīgs liekas si mažors un si minors. Bet vai šajā žanrā dzirdēšu? Šaubos!...
Rīgas presē pēdējā laikā daudz diskutēts par jauniešu aizraušanos ar estrādes mūziku, izskanējušas domas, ka šo stichisko procesu vajadzētu ievirzīt vēlamā gultnē, jauniešiem pastiprināti mācot labu estrādes mūziku. Asus un noteiktus vārdus par estrādes mūziku teicis slavenais latviešu diriģents Arvīds Jansons, kam pagājušā gadā piepildījās 60 mūža gadi. Viņš tagad ir KPFSR tautas mākslinieks, valsts prēmijas laureāts, ne vien Ļeņingradas simfoniskā orķestra diriģents, bet arī visas muzikālās pasaules slavenība. Jautāts, vai uz labas estrādes mūzikas pamata varētu izaudzināt klausītājus nopietnas simfoniskas un kamermūzikas uztverei, Jansons atbildējis šādi:
− Nekādi nevaru piekrist šādam viedoklim. Pēc manām domām, starp vieglo un nopietno mūziku ir nepārkāpjama robeža. Klausoties labu estrādes mūziku, neviens neiemācīsies mīlēt Mocartu. Estrādes mūzika pieder sadzīvei, tās vieta ir deju zālē, restorānā, jaunatnes kafejnīcā. Kā var pacelt to vienā līmenī ar īstu, nopietnu mākslu? Man derdzas tas ārkārtīgais muzikālais primitīvisms, kas, no vienas puses, izpaužas sentimentālās dziesmiņās, no otras, roka un bigbīta ansambļos. Primitīvi ritmi, primitīvas harmonijas, kas atspoguļo tikpat nabadzīgu jūtu pasauli. Šāds primitīvisms mūzikā neveicina jaunatnē ne ētisko, ne estētisko attīstību.
Imants Sakss
