LATVIEŠU TEĀTRIS EIROPĀ
Vai tāds ir? Vai nedaudzos lugu iestudējumus un izrādes, kas notiek šajā kontinentā ārpus Padomju Latvijas, var dēvēt tādā lepnā vārdā? Mūsu sporādiskos teātŗa sarīkojumos aktīvie dalībnieki, kas bieži mainās, cenšas kavēt laiku sev un varbūt arī skatītājiem, bet .nekādā ziņā neuztver piedalīšanos tajā kā kādu misiju. Tā ir godīga amatieriska pieeja skatuves lietām un izslēdz mānu, it kā esam jau skatuves mākslinieki un to, ko rādām, varam saukt par mākslas teātri. Ja arī vēlmes šādā virzienā būtu, tad reālie apstākļi kavē, lai tās piepildītu.
No visiem vēl dzīvajiem un pusdzīvajiem Eiropas latviešu skatuves ansambļiem pēdējā laikā, t.i. 1973./74. g. sistemātiski un nopietni strādājis ir tikai Stokholmas ansamblis. Šī vienība, kuŗas administrators ilgus gadus ir DV darbinieks Modris Gross, pagājušajā gadā sagatavoja un izrādīja Alfrēda Dziļuma dziesmu svētku simtgadei veltīto lugu Rītausma.. Atceroties pēc gada lugas pirmizrādi, lugas režisors, šoreiz identisks ar šo rindu rakstītāju, raksta: „Pirms gada... pirms rītausmas... pirms Alfrēda Dziļuma Rītausmas bija taustīšanās pret rītausmu. Teātŗa mēģinājumi ir burvestības stundas. Burvestības stundas nav bez raganu ķīviņiem un velnu kautiņiem, pašam elles kungam − režisorām maisoties pa vidu. Laba zīme − nervu stīdziņas savilktas pirmizrādes skaņai. Ar autoru varēja tikt galā visvieglāk. Jāstrīpo? Strīpot! Jāgroza? Grozīt! Vēlreiz paldies! Sadarbīgs, saprātīgs un ne visai iedomīgs (savs lepnums katram autoram jāpatur) lugu rakstnieks ir katra režisora ideāls. Tas, protams, ja autors ir tuvumā, citādi − jā, kas viņam vairs par teikšanu... Kas skatītājus priecināja vai bēdināja visvairāk − nezinu. Pašam patika tēlotāju augšana, atraisīšanās. Pieredzējušam palīdzēja pieredze, iesācējam − patiesa griba atbrīvot sevi no ikdienas saistībām, atrast sevi tēlā, tēlu sevī. Atraisīt citus! Nenosegt citus! Teātris ir sadarbības māksla!”
Jānožēlo, ka lugu nebija iespējams parādīt simt gadu dziesmu svētku atcerē Ķelnē, kā sākumā bija domāts. Pirmizrāde notika Stokholmā 1973. g. aprīlī.
Rudenī tas pats ansamblis, gan citā sastāvā, iestudēja un 1974. g. martā izrādīja Richarda Rīdzinieka lugu Alģimants jeb nelaime uz 33. ceļa paša autora režijā. Šī luga ir jau otrs Rīdzinieka skatuves darbs, kas liecina par viņa māku atrast mūsu nacionālām problēmām jaunus skatuviskus atveidus. Var jautāt, kāpēc viņa lugas joprojām nespēj pārkāpt mūsu „eiropiskā pagasta” robežas un paliek neredzētas Austrālijā un Amerikā? Latviešu jauno oriģināllugu globālā cirkulācija ir gaužām nožēlojama, un maz darām, lai to kaut cik veicinātu. Pārāk ērti esam iečaulojušies savos lokālos „kaula kažociņos”.
Abas līdz šim skatītās Rīdzinieka lugas sakņojas stabilā nacionālā ideoloģijā, turpretī viņa dramatiskā celtne, gluži gan ne vēl atbrīvota no literātūras palīgsastatnēm, un tās iekšējā satura elementu savstarpējās ietekmes un maiņas nepavisam neseko tiem likumiem, kuŗus kā vienīgi pareizos atzīst latviešu caurmēra skatītājs. Viņa lugas rosina diskusijas, paveŗ skatu uz to pusi, kuŗā esam piemirsuši vai neuzdrošināmies palūkoties. Luga Alģimants jeb nelaime uz 33. ceļa izvērsta savdabīgā atspoguļu technikā − divdesmitā gadsimta latviešu trimda analizē sevi trīspadsmitā gadsimta zemgaļu trimdas norisēs. Galveno personu − Nameju autors bija ievirzījis „pret straumi”, pret klišejām, pret Liberta gleznās ieskatītā un 30.-to gadu nacionāli pozitīvā prozā ielasītā pēdējā zemgaļu karaļa portretu. Ar to vien pietika, lai izrāde stokholmiešiem un apkārtnes latviešiem turpinātos arī pēc priekškara aizvēršanās. Ansamblis ar šo lugu viesojās arī Vācijā.
Starplaikā, notikusi jauna izrāde − Mārtiņa Zīverta Kaļostro Vilcē, ko iestudēja pats meistars Mārtiņš, būdams arī viens no tēlotājiem.
Jānis Gulbītis
(Autora pārdomas)
Trimdas latviešu teātris ir izrādījies daudz sīkstāks nekā tas dažam labam varēja likties. Piebildīsim: amatieŗu teātris, jo visas profesionālā teātŗa ambīcijas ir bijušas nereālas, un tādas arī paliks.
Vispirms jājautā, ko meklē latviešu skatītājs savas valodas amatieŗu teātrī? Laika kavēkli, aizvadīto dienu atblāzmu; tautisko satikšanos, ziņkāres apmierināšanu par radiem un draugiem uz skatuves, vai patiešām pārdzīvojumu, ko spēj sniegt skatuves māksla arī savā vispieticīgākajā formā vai tikai tai tuvojoties? Atbildi uz šo jautājumu varētu dot latviešu sociologi un teātŗa zinātnieki. Kamēr tādu nav, varam tikai konstatēt, ka teātŗa izrādes joprojām pulcina pilnas zāles skatītājiem. Un tam liela nozīme, jo skatuve un skatītāji ir viena veseluma divas puses, taču spēki, kas darbojas šo divu pušu aizmugurē, ir dažādi. Režisoriem, aktieriem un citiem teātŗa darbiniekiem pats teātris bieži vien ir terapija viņu pašu psīchei, lai kā to mēģinātu aizslēpt aiz frāzēm par kalpošanu citiem. Pēdējā jau notiek, bet tā ir sekundāra parādība. Dabiskais egoisms cenšas iegūt savu ārējo altruistisko veidu, pieskaņojoties savu cienītāju vēlmēm un prasībām. Tā sintezējot teātŗa aistētiskos principus ar publikas gaumi, rodas repertuārs. Kas ir stiprāks − pirmie vai pējējais − publikas gaume, to visumā nosaka ekonomiskie apstākli. Tie, kā zināms, trimdas teātrim nav sevišķi spožie, tādēļ skatuves literārā materiāla un spēles stila izvēle patiesībā atrodas publikas rokās. Eksperimenti, ja atskaita dažus izņēmumus, neietelp trimdas teātŗa darbības mērķos. Eksperimenti, jaunu stigu ciršana, ir vērsti pret nākotni, bez tiem ir jārunā par trimdas teātŗa tagadni. Tā bija vakar, tā ir šodien un tāda tā būs, cerēsim iespējami labāko, vēl dažus gadu desmitus. Šajos gadu desmitos radīsies, nu teiksim, ap simt jaunu lugu, no kuŗām desmitā daļa varēs noderēt arī nākotnes latviešu teātrim latviešu zemē. Trimdas tagadnes teātris var eksistēt, ja vajadzīgs, arī bez jaunām lugām, bet ne otrādi. Mūsu klasiskais repertuārs ir diezgan plašs un bagāts. Rūdolfu Blaumani var spēlēt vienmēr no jauna un − pavisam jaunā interpretācijā. Pašlaik visā pasaulē dedzīgā diskusija par vides sargāšanu, aistētiskā dabas momenta nostatīšanu pretī saimnieciskās efektivitātes prasībām padara tādu lugu kā Indrānus pavisam aktuālu. Mainījušās tikai paaudžu pozīcijas. Arī tulkojumi var dot trimdas teātrim vajadzīgo „maizi”, un tie nav nekas apkarojams, jo laba luga ir laba luga, lai kas to uzrakstījis. Beidzot − arī dzimtenē tiek sacerētas latviešu lugas, kuŗām nemaz nebūtu „jānosarkst” trimdas teātŗa starmešu gaismā.
Vēlreiz − kāda publika, tāds teātris! Šajā režģī iesaistīts ir arī trimdas teātŗa lugu autors, tāpēc daži vārdi par to. Ir jāgrib un jāvar kaut ko teikt, un ja to spēj koncentrētā formā, tad dzimst jauns lugu autors − plašā skatuves kollektīva loceklis. Lugas autors tiek „nacionalizēts” jau pašā piedzimšanas brīdī. Tas kļūst ar savu darbu par detaļu kopējā skatuviskā procesā. Starp lugas autoru un skatītāju atrodas izrāde. Pēdējā var celt, var arī gremdēt savu sākotnējo detaļu. Tā var būt viņa triumfs, bet var būt arī viņa nežēlīgā sakāve, kaut arī tieši pašai izrādei viņš nebūtu pielicis ne pirksta. Skatuve nesaudzē − tā sākumā ir vienaldzīga, tad ievēro, atsedz vājumus un, ja vajadzīgs, iznīcina. Tikai nedaudzie iemanto tās mīlestību un uzticību.
Lai rakstītu lugu − labu lugu − vajadzīga pārliecība vai vismaz cenšanās tādu iegūt. Šāda doma tiek izteikta kopš pirmā drāmas teorētiķa Aristoteļa laikiem. Pārliecība, ja to nevēlas rādīt kā kailu pašatzīšanos, jāpaceļ idejas plāksnē. Ideja savukārt kļūst dzīva caur dramatisko darbību − intrigu; to gaismu, kādā autors noliek cilvēkus un notikumus. Rodas it kā ieskats īstenībā, kas patiesībā ir tikai šķitums, bet tā dod mums iespēju satvert kodolu lietām un notikumiem. „Kas vairās atstāt īstenības robežas, tas nekad nevar atklāt patiesību”, apmēram tā savā laikā teicis Fridrichs Šillers un līdz ar to pieskāries kādai svarīgai drāmatiķu problēmai. Vai sekot sava laika publikas gaumei un caurmēra uztveres spējām vai izvēlēties par vadzvaigzni savu individuālo skatuvisko vīziju? Izvēloties pirmo iespēju, kā mēs to trimdā parast! darām, izslēdzam varēšanu pacelt savu drāmatisko literātūru pretī plašākiem apvāršņiem. Nav šaubu, ka daži drāmas ansambļi vēlētos saņemt arī lugas ārpus šāsdienas „patiesības”, bet tām trūkst publikas. Un tā tas turpināsies: kāda publika, tāds teātris! Trimdas lugu autors var šim teātrim palīdzēt dzīvot − tagadnes teātrim nākotnē. To tas arī dara.
Jānis Viesiens
Atbalstiet ALJA-s, LNJAK un ELJA-s dibināto grāmatu apgādu „Ceļinieks” , iegādājoties tā izdotās grāmatas. Pasūtinājumi adresējami Mrs. V. Bolšteinai, 2844 N. Sherman Blvd. Milwaukee, Wis. 53210, USA.
Mazputniņš ir „Ceļinieka” izdots žurnāls latviešu bērniem visā pasaulē.
Pasūtināms MAZPUTNIŅA saimniecības daļā − 54 Kelvinway Drive, Agincourt, Ontario, CANADA M1W 1N6.
