DIKTĒTĀ IZVĒLE
Diktierte Option. Die Umsiedlung der Deutsch-Balten aus Estland und Lettland 1939-1941. Red. Dietrich A. Loeber. Neumunster: Karl Wachholtz Verlag, 1972. 787 lp. DM 96.
Diktētā izvēle ir neapšaubāmi fundamentāls darbs baltvācu repatriācijas vēsturē kā plašuma, tā satura un kvalitātes ziņā. Vācu izceļošanu no Latvijas un Igaunijas laikā no 1939.- 1941.g. plaši kommentētos un analizētos 332 dokumentos atspoguļojis starptautiski pazīstamais baltvācu cilmes tiesību zinātnieks Dr. Lēbers (Dietrich A. Loeber), šajā pasākumā ieguldot 15 g. darba.
Līdz šim galvenā kārtā informāciju par baltvācu izceļošanu smēlāmies no Dr. Rimšas (Hans von Rimscha) pētījumiem un Dr. Krēgera (Erich Kroeger) atmiņām. Fon Rimša bija nacionālsociālistu režīma upuris savas lojālitātes dēļ pret Latvijas valsti un latviešu tautu, kamēr nacionālsociālistu kustības vadonis Latvijā Krēgers bija galvenais izceļošanas kampaņas organizātors.
Dokumenti plaši atklāj izceļošanas aizkulises, ierosmes, norisi un rezultātus, kā arī tai pamatā esošo nacionālsociālistiskās Vācijas ideoloģiju un imperiālisma polītiku. Pēc Austrumeiropas sadalīšanas savā starpā, nacionālsociālistiskā Vācija un komūnistiskā Padomju Savienība izšķīra arī baltvācu likteni. Hitleram vajadzēja vācu kolonistus jauniekaŗotajās Polijas territorijās, kamēr baltvācieši, galvenā kārtā intelliģentas un turīgas personas, baidījās par savu nākotni varbūtējas padomju sistēmas izveidošanas gadījumā Baltijas valstīs. Nacionālsociālistu vadoņi izmantoja šīs bailes, lai sāktu strauju kampaņu liela vēriena baltvācu tautas grupas pārcelšanas operācijas īstenošanai. Latvijas un Igaunijas oficiālās iestādes un sabiedrība arī neveicinājā baiļu psīchozes un histerijas mazināšanu baltvācu sabiedrībā un necentās atbalstīt vāciešu palikšanu Latvijā un Igaunijā. Oficiālais sauklis bija: "Lai brauc uz neatgriešanos". Bija pārliecība, ka līdz ar to Latvija un Igaunija kļūs nacionāli viengabalainākas un nebūs vairs jābaidās no aneksijas un asimilēšanas briesmām no Vācijas. Bija arī nelielas baltvācu grupas, kas palika lojālas pret Latviju un latviešu tautu līdz pēdējam momentam un dalījās ar latviešiem viņu liktenī pat tad, kad Latvijas valdība oficiāli likvidēja visas vācu biedrības, draudzes un periodiskos izdevumus. Palikušo vidū sevišķi impozanta, kaut arī traģiska, persona bija kādreizējais baltvācu līderis Dr. Pauls Šīmans. Citi aizbrauca ar sāpošām sirdīm. Viņiem un viņu pēcnācējiem Latvija vēl joprojām mīļa un Vācija sveša, kaut arī tā bija viņu tautas cilmes zeme. Protams, bija arī citi, arrogances un fanātisma apsēsti cilvēki, piem., Krēgers, kas savu Latvijai un Igaunijai, un latviešu un igauņu tautām naidīgo nostāju nav mainījuši vēl tagad.
Milzīgajā dokumentu krājumā varētu gan vēlēties atspoguļotu arī Vācijas toreizējās valdības negodīgo un blēdīgo nostāju un polītiku pret Baltijas valstīm. Tāpat Dr. Lēbers izvairījies no saimniecisko aspektu iztirzāšanas. Tie bija sāpīgi kā Baltijas valstīm, tā baltvāciešiem. Nav sīkāk atspoguļots arī baltvācu liktenis bijušajās poļu zemēs. Tas bija visumā traģisks. Rietumos baltvācieši ieradās, tāpat kā baltiešu bēgļi un izdzīteņi - ar savām kailajām dzīvībām un pāris somām rokās - sākt dzīvi no jauna jau trešo reizi. Hitleram pret baltvāciešiem nebija nekādu simpatiju. Viņi bija tikai izmantošanas objekts, savā patriotismā to paši visumā neapzinādamies. Ja Latvijā, Igaunijā un Lietuvā baltvācieši bija daļa vietējās sabiedrības savā dzimtenē, Polijas territorijās viņi bija ienīsti ielikteņi, kolonisti un izmantotāji, ar kuŗiem pēc kaŗa apgājās bez ceremonijām.
Daudzi dokumenti krājumā atspoguļo arī Latvijas un latviešu tautas likteņu veidošanu lielvalstu kancelejās. Ir arī daži interesanti dokumenti sakarā ar norēķināšanos par atstātajām baltvācu mantām Latvijā un Igaunijā un daudz citu interesantu avotu.
No profesionālā viedokļa jāizsaka dziļa cieņa Dr. Lēberam par viņa visaugstākās kvalitātes darbu, par zinātnieka objektīvitāti un lietišķību. Tas der kā lielisks paraugs jebkuŗam dokumentu krājumam. Latviešiem tādu vēl nav. Lietuviešiem gan ir daži dokumentu krājumi, bet tie kvalitātes ziņā netiek līdz Lēbera darbam. Tas pats attiecas uz Bīlmaņa krievu un latviešu attieksmēm dokumentu kopojumā angļu valodā. Lēbera krājums satur ne tikai dokumentus, bet arī sniedz sīku informāciju par to avotiem, kā arī atspoguļo baltvācu repatriāciju kā imperiālisma polītikas līdzekli, Vācijas un Padomju Savienības un Vācijas un Baltijas valstu, kā arī Vācijas un Polijas attieksmes, rašu polītikas ieskaņas, totālitārās varas izrīcības un izceļotāju likteni pēc Otra pasaules kaŗa.
Darbā iestrādāts arī saīsinājumu saraksts, sistēmatisks un chronoloģisks dokumentu saraksts, lietu, personu un vietu alfabētiskie saraksti, pamatīga bibliografija, kartes un interesantas illustrācijas. Dr. Lēbers veicis lielisku darbu. Tā kā viņš ļoti interesējas arī par Baltijas valstu likteņiem, varbūt varam nākotnē no viņa sagaidīt arī Baltijas valstu likteņus atspoguļojošu dokumentu krājumu.
Edgars Andersons