TAUTAS ATMODAS PIEMINEKLIS
Jānis Kalniņš, Andrejs Pumpurs. Rīgā: Liesma, 1972 (2. izd.). 341 lp.
Kad 1967. gadā svešumā iznāca romāns par tautas atmodas laikmetu un dzejnieku Ausekli, tad tā autors bija melburnietis Jānis Sarma, īstajā vārdā Jānis Kalniņš. Tā nu ir gadījies, ka gandrīz vienlaicīgi Latvijā kāds cits Jānis Kalniņš ir sarakstījis otru tautas atmodas laika romānu par dzejnieku Andreju Pumpuru.
Tāpēc ir saistīgi un interesanti lasīt Kalniņa un Sarmas darbus vienu pēc otra un salīdzināt tēloto. Tūlīt jāsaka, ka gandrīz visā faktu materiālā abu romānu starpā nav daudz pretrunu vai nesaskaņu. Toties tie viens otru papildina, bez tam dod ieskatu no dažādiem viedokļiem par vieniem un tiem pašiem cilvēkiem un notikumiem. Rezultāts ir tāds, ka no pagātnes aizmirstības iznirst daudzas fascinējošas blakus personas, par kuŗām gribētos uzzināt daudz ko vairāk - tās katra par sevi jau būtu atsevišķa romāna vērtas. Gribētos sacīt - cik markantas personības gan ir dzīvojušas mūsu atmodas laikmetā.
Sarežģītās mīlestības attieksmes Pumpura un Līzes starpā no vienas puses, un tai pašā laikā arī starp Pumpuru un sievu Edi, dod vielu notikumiem un pārdzīvojumiem Kalniņa romānā, kas ir daudz izjustāki nekā paskopie mīlestības epizodi Sarmas romānā. Kaut arī tas nekur abos darbos netiek minēts, šo rindu autoram neviļus radās iespaids - nezin vai Pumpurs nav ņēmis Edi par pamatu Laimdotas tēlam un Līzi par prototipu Spīdolai savā Lāčplēsī (piem., sk. 300. lp.). Viens no skaistākajiem mīlestības tēlojumiem ir 17. nodaļā, tāpat ļoti iejūtīgs laulības dzīves fragments atrodams 25. nodaļā (Pumpura meitiņas. Almas nāve).
Lai būtu kā būdams, Līze Rātmindere ir bijusi viena no fascinējošākām personām atmodas laikmetā. Ļoti žēl, ka Kalniņa grāmatā nav atrodams viņas portrets. Toties mēs tajā redzam Edi Pumpuru - gribētos teikt, maigi daiļu kā Laimdotu.
Tagad pieskarsimies pārējiem romāna faktiem un tēlojumiem. Interesantā kārtā atšķirīgs Kalniņam un Sarmam iznācis Lielvārdes mācītāja Kroona tēls - Kalniņam tas ir simpatiskāks. Ļoti labu t.s. "Mērnieku laiku" raksturojumu atrodam 26.- 27. lp, Piebalgas periods tēlots no 3. līdz 10. nodaļai, un tas puslīdz sakrīt kā Kalniņa, tā Sarmas darbā. Tomēr gribētos jautāt, vai 8. nodaļā citētie izraksti no Pumpura dienāsgrāmatas ir autentiski vai tikai Kalniņa izdomājums. Jā tie ir autentiski, tad Pumpura un Ausekļa attieksmes Piebalgas laikā nesakrīt ar Sarmas aprakstīto. Tāpat citāds arī izrādās veids, kādā Auseklim jāatstāj Jaunpiebalga. Lielvārdes epizods 11. nodaļā visumā Kalniņam un Sarmam sakrīt - par Ausekli, Neilandu utt. 12. nodaļā attēloti notikumi pirmajos lielajos dziesmu svētkos Rīgā 1873. gadā, Šeit Kalniņš un Sarma saredz Cimzes tēlu un svētku runu (sadursmi ar Kronvaldu) no atšķirīgiem viedokļiem.
15. nodaļā neviļus rodas jautājums, vai Pumpuram tiešām bija tikai negātīva pieredze attieksmēs ar Rīgas tautībniekiem? Šķiet, šeit melnās krāsas drusku par daudz.
Rodas šaubas, vai Pumpuram tiešām bija tik rusofili uzskati, kā tēlots 297. lp. Izklausās gaužām "padomiski", kā mūsdienās sacerēts. Tāpat arī 26. nodaļa ir mazāk Pumpura personas kā šķiru cīņas tēlošana un Rīgas Latviešu Biedrības noniecināšana, kam vienīgais attaisnojums rodams marksistiskajā dialektikā, bet nekādā ziņā ne romāna mākslinieciskajā uzbūvē.
No tīri cilvēcīgā viedokļa Kalniņa romāns ir dziļas cieņas iedvesmots piemineklis tām personībām, kas reiz iedvesmoja un vadīja mūsu atmodas laikmetu pirms simt gadiem. No sabiedriskā viedokļa tomēr ļoti žēl, ka Kalniņš ir drīkstējis un uzdrīkstējies attēlot un interpretēt tikai vienu no diviem atmodas laika aspektiem šķiru cīņu starp mantīgajiem un nemantīgajiem, tai pašā laikā pilnīgi ignorējot otru parallēlo un ne mazāk svarīgo cīņu - par nacionālajām tiesībām un brīvību. Bet ja Vilis Lācis reiz varēja savus romānus pārtaisīt pēc padomju ģīmja un līdzības, tad cerēsim, ka varbūt kādreiz nākotnē Jānim Kalniņam radīsies vēl iespēja arī Andreju Pumpuru papildināt saskaņā ar pilnīgu latviešu tautas vēsturi.
Ilmārs Briedis