PĒCREVOLŪCIJAS LAIKA ROMĀNS

Alberts Bels, Saucēja balss. Rīgā: Liesma, 1973. 186 lp. 40 k.

Alberta Bela romāns Saucēja balss ir veiksmīgs darbs. Kaut arī tas nebūtu pieņemams gluži bez iebildumiem, tas var modināt literāru interesi, jo sevišķi ar savu kompoziciju un valodu.

Romāna darbība notiek Rīgā, 1906. gadā, tātad 1905. gada revolūcijas pēclaikā. Tā saturs ir vienkāršs un koncentrēts. Galveno personu - revolūcionāru Alfredu Karlsonu romāna sākumā apcietina, bet pēc pāris dienām partijas biedri viņu no apcietinājuma izpestī, lai viņš ar citu vārdu un citu pasi varētu aizbraukt uz Krieviju. Tas ir viss. Bet no šī īsā ārējā notikuma iziet plašāki loki. Tie skaŗ gan tā laika sociālos un polītiskos apstākļus Rīgā un Latvijā, gan vēsturiskas reminiscences, gan arī - domas par tautu, par cilvēka dzīvi, par dzīvību un nāvi un citām lietām. Dažkārt šie plašākie loki parādās kā Karlsona domas vai atmiņas, citreiz kā paša autora kommentāri. Lielāko tiesu tie nav risināti gaŗākā, loģiskā secībā, bet parādās drīzāk kā īsi uzzibsnījumi, - pāris teikumu, pāris rindkopu, un tad esam atkal pie cita temata.

Nereti sastopami paņēmieni, ko var apzīmēt par dzejiskiem. Valoda tiek lietāta tā, lai izceltos vārdu skanīgums ar alliterācijām, asonancēm, atkārtojumiem un ritmiem, lai vārdi virknētos ņirbošās ainās un suģestētu kā dzeja. Liekas, vārdu skanīgums reizēm kļūst par pašmērķi. Īpaši šajā sakarībā var pieminēt tā sauktās "Karlsona apceres". Šie iespraudumi, kā liekas, nozīmē Karlsona domas tajās reizēs, kad viņu apcietinājumā sit, kad viņš apzinīgi cenšas novirzīt savu domāšanu citā virzienā, lai tādējādi ar gara spēku turētos pretī fiziskajām ciešanām. Brīžam šīs apceres virzās uz priekšu loģiski, brīžam aiziet gandrīz sirreālistiskos lēcienos un izlīkumojumos. Dažos gadījumos šie iespraudumi iegūst koncentrētu spēku, īpaši tad, ja iznāk pieskarties laika un cilvēka mūža neapturamajai ritēšanai. Piemēram:

Sārtām kāju pēdām bērns nokāpj no šūpuļa uz zemes, sīks egles zariņš kutina mazas rozā ķepiņas, ķepojas brālīši, ķepojas māsiņas, sārtām pēdām bērns izkāpj no šūpuļa, dzērves stilbus apvelk, ganos iedams, un pirmās tulznas rodas gaitniecei, un mātei jau zilas vēnas, vēlāk pirksti lieli un kaulaini un kumpains izaugums pie īkšķa, vecene nokāpj kapā ar biezu ādu zem kājām, biezāku par visām zolēm, cietāku par bifeļa nagu (85. lp.)

Pāris ainās ar kāju pēdām - no sārtajām bērna ķepiņām līdz vecenes biezajai ādai - te it kā zibenīgā atplaiksnījumā ir ietverts turpat vai viss cilvēka mūža gājums.

Dažkārt Bels aizraujas, vārdus virknēdams ar niecīgu loģisko mērķtiecību vai pat pavisam bez tās. Reizēm viņš rada arī gluži jaunus vārdus vai arī sameklē senus un aizmirstus, lai tikai virkne iznāktu skanīgāka un neparastāka: "Kāda ir jēga, nejēga, ārpusjēga, virsjēga, zemjēga, jēga?" (97. lp.) Vai arī: "Ierēdnis ierēdnim ierēdņos, ierēdnis ierēdņa galā - visapkārt ierēdnieciska ierēdnība ieridājusies ierītē" (171. lp.)

Par spīti kompozicijas un valodas ievērojamai daudzpusībai nevar tomēr šo romānu pieņemt gluži bez iebildumiem. Valodas rotaļas reizēm nekur neaizved. Cilvēku un notikumu aprakstos nereti sastopama diezgan klišejiska vienpusība. Sevišķi tas sakāms par romāna personu nošķirošanu labajos un ļaunajos. 'Kuŗa persona kuŗā pusē atrodas, to Bels lasītājam parāda ar skolmeistarisku nepārprotamību, kā ar pirkstu. Runa ir, protams, par revolūcionāriem un proletāriātu no vienas puses un par buržujiem, reakcionāriem un valdības un policijas kalpiem no otras puses. (Mazs epizodisks izņēmums ir jaunais krievu kareivis, kas tiek nošauts tad, kad partijas biedri atbrīvo Karlsonu no apcietinājuma. Kareivis ir nīstamās cara valdības paklausīgs aizstāvētājs, bet tomēr simpatisks.) Buržuju un reakcionāru pārstāvji parasti tēloti tik caurredzamiem paņēmieniem, ka mākslinieciskā ticamība no tiem' nekāda labuma negūst. Piemēram: "Bagāti veči resniem vēderiem, kalsnām kājām, saimnieciskām dvēselēm, gludenām sirdsapziņām" (55. lp.) Skaidrs, ka pēc šāda teiciena izlasīšanas nav ko gaidīt, ka kādam no resnvēderainajiem večiem varētu piemist arī kāda individuāla, cilvēciska īpašība. Par māksliniecisku plūsu nav uzskatāmi arī tādu personu vārdi kā Spicausis (slepenpolicijas izspiegotājs), Pieckapeika (nevērtīgs cilvēks, strādā policijā), Zilbiksis (paviegls mākslas diletants, ziņu pienesējs). Šie cilvēki nēsā autora dotos vārdus kā izkārtnes, kā paziņojumus, ka par viņiem lasītājam galva nebūs jālauza.

Tādējādi var teikt, ka romāna lielākais nopelns meklējams gan kompozicijas daudzpusībā, kas ir reizē koncentrēta un reizē met plašākus viļņus, gan arī stilistiskos jauninājumos: valodas ritmos, vārdu rotaļās, to radītajās ainās un iztēles ierosinājumos. Tomēr stila kvalitāte nav visur vienādi izturēta, svaigas gleznas mainās ar nolietotām, un vietām parādās samākslota akrobatika.

Kopējais vērtējums, tātad, ir dalīts: romānam ir plūsi, bet allaž izturētas mērķtiecības un neatslābstoša mākslinieciskā spēka tam pietrūkst.

Šajā sakarībā varētu pieminēt Bela agrāko romānu Izmeklētājs. Tas nepretendēja uz tik lielu oriģinālitāti, tanī nebija ne tik plašu vēsturisku loku, ne arī to dzejisko valodas rotaļu, kas Saucēja balsī. Bet arī tas bija rakstīts lokanā, nekonvencionālā garā. Un tanī bija īpašības, kādu pietrūkst Saucēja balsī: tanī elpoja dzīvi cilvēki (Karlsons ir vairāk tikai domu, impresiju, jautājumu un atziņu iznēsātājs), tie, nebija tā sadalīti ļaunajos un labajos, un lasītājam tie ļāva gan iejusties, gan arī uzdeva intellektuālu uzdevumu - minēt viņu rīcību motīvus un sakarības, atšķetināt autora līdz galam neatšķetināto notikumu pavedienu.

Ja romāna Saucēja balss līmenis būtu tik pat izturēts un ja tanī būtu novērsta klišejiskā vienpusība, tad varētu ar lielāku uzticēšanos un ar lielāku māksliniecisko baudu uztvert arī tās vietas, kas Belam ir izdevušās, kaut vai, piemēram, romāna beigas, kas skan tā:

Neviena pārestība netiks aizmirsta, un neviens upuris netiks aizmirsts, neviens varoņa vārds nenogrims nebūtībā, un, kamēr vien dzīvos daba, tikmēr cilvēks tieksies pēc patiesības, un vislielākajā klusuma brīdī taps vislielākās pārvērtības.

Dzintars Freimanis