KRISTĪGS AMERIKĀŅU JAUNEKLIS KRIEVIJAS REVOLŪCIJĀ
Witness to Revolution: Letters from Russia 1916-1919, by Edward T. Heald. Red. James B. Gidney. Kent: Kent State University Press, 1972. 367 lp. $10.
Ar visai pretenciozu nosaukumu - Witness to Revolution - Kenta universitātes apgādā izdotas Hīlda vēstules, kuŗas viņš 1916.-1919. g. sūtījis saviem piederīgiem no Krievijas un Tālajiem Austrumiem. Grāmatas sakārtotājs Gidnijs paskaidro, ka viņa rīcībā ar maz izņēmumiem nav bijuši vēstuļu oriģināli, bet divi līdzīgi manuskripti ar vēstuļu norakstiem, kuŗus Hīlds savā laikā pats sagatavojis cerībā šo materiālu publicēt (neliela daļa no šīm vēstulēm 1947. gadā arī parādījās žurnālā The American Slavic and East European Review). Izdevējs ir Hīlda tekstu īsinājis apmēram par vienu trešdalu un izdarījis dažus stila labojumus. Publikācija tātad neatbilst stingri zinātniskām prasībām, bet ir kļuvusi vieglāk lasāma.
Kas ko iegūst no šī izdevuma?
Grāmata neapšaubāmi var interesēt Jaunekļu kristīgo savienību, jo tur dokumentēts kāds visai dēkains tās darbības posms. Vēsturniekam, kas interesējas par Krievijas revolūciju, Hīlda vēstules, diemžēl, nedod nekā jauna. Labākā gadījumā tās apstiprina vienu otru sen zināmu faktu un sniedz dažus konkrētus vides tēlojumus. Taču daudz biežāk viņam nāksies pasmaidīt par autora ignoranci un līdz ar to izpratnes trūkumu. Lasītājs, kam nav sevišķu pretenziju, var pārlapot šo sējumu kā sava veida pļāpīga skauta dēku stāstu mežonīgā zemē un bīstamā laikā. Par labu Hīldam tomēr jāsaka, ka viņš ir neapšaubāmi godīgs liecinieks, kas nekļūdās ar nodomu.
Savu odiseju viņš startē Petrogradā, kur arī sāk mācīties krievu valodu. Krievi viņam šķiet melancholiski un drūmi, bet tomēr labdabīgi cilvēki. Kad izceļas februāŗa revolūcija, viņš ir pārliecināts, ka tā neizvērtīsies tādās mežonībās kā savā laikā franču revolūcija. Kerenski Hīlds raksturo kā the man of the hour. Viņam nepatīk, ka vairums aģitātoru ir ar žīdiskām un vāciskām sejām, kas smīn par viegli ietekmējamiem vienkāršajiem ļaudīm. Maijā viņš konstatē, ka ļeņinisms ir destruktīvs un izplatās armijā. Trockis viņam ir a German Jew, kas demagoģiski runā Petirosovetā (95. lp.).
No 1917. g. jūlija līdz septembrim Hīlds ir Minskā, kur viņš cenšas izbūvēt centru sporta nodarbībām krievu kareivjiem. Tur atklājas, cik grūti ir kaut ko celt un veidot Krievijā. Materiāli nekad nepienāk laikā, strādnieki nav raduši strādāt efektīvi, un visu turklāt kavē fantastiskais birokratijas aparāts. Minsku viņš attēlo kā "netīru žīdisku pilsētu", kas pilna utīm, blusām un blaktīm. Arī Hīlda sieva, kas īsāku laiku uzturas pie viņa Krievijā, tur aplaižas ar matu utīm, kuŗas pūlas izdzīt ar petroleju.
Ukrainā Hīlds pirmoreiz nāk saskarē ar čechu neatkarības kustību, jo tur novietots no čechu kaŗa gūstekņiem saformēts kaŗaspēks (vēlākais čechu leģions). Rietumnieciskie čechi viņu bezgalīgi sajūsmina, tāpat kā viņu polītiskais vadonis profesors T. g. Masariks (Masaryk), kas īsāku laiku uzturas Kijevā. Masariks ir pesimistisks par ukraiņu neatkarības izredzēm, un Hīlds pievienojas profesora domām, kaut arī tai laikā ukraiņu nacionālistiem ir zināmi panākumi.
1918. g. pavasarī Hīlds dodas uz Vladivostoku, kur pamazām sāk ierasties antantes kaŗaspēks un sakarā ar to arī krievu maukas no visām malām. Cechu leģions, kas caur Sibiriju dodas uz Vladivostoku, lai no turienes evakuētos uz rietumu fronti, saceļas maija beigās, kad lielinieki (vācu spiedienā) grib to atbruņot. Hīlda apbrīnotie čechi tagad iesaistās Krievijas pilsoņu kaŗā, un viņam izveidojas lieliska sadarbība ar šiem karavīriem. Ar saviem līdzstrādniekiem viņš attīsta plašu aprūpes darbu gar visu Sibirijas dzelzceļu, nonākot saskarē ar dažādu tautību kaŗavīriem, kas cīnās pret lieliniekiem.
Nekas viņa vēstulēs neliecina par kontaktiem ar latviešu kaŗavīriem Sibirijā. Tāpat nekur viņš nemin latviešu revolūcionāro darbību, par ko tai laikā runāja un rakstīja ne vien visā Krievijā, bet visā pasaules presē (taču jāievēro, ka izdevējs savu materiālu ir stipri saīsinājis). Turpretī samērā bieži viņš piemin žīdus kā aktīvākos lieliniekus. Kādā viņa vēstulē pazib arī doma, ka lieliniecisms nav satriecams tikai ar militāru spēku, bet, ka šim jautājumam ir vēl citi aspekti.
Nobeigumā Hīlds piezīmē, ka pēc trīs Krievijā pavadītiem gadiem viņš vēlētos, lai paradīzē būtu trīs lietas: cleanliness, order and industry (354). Hīlds nodzīvoja līdz astoņdesmit otram mūža gadam, bet, cik zināms, nekad vairs nav ilgojies atgriezties savā jaunības dēku zemē.
Uldis Ģērmanis