REIZ BIJA

Dzintra Vīksna, Latviešu kultūras un izglītības iestādes Padomju Savienībā. Rīgā: Zinātne, 1972. 250 lp. 89 kap.

Cik tūkstoši latviešu zemnieku un bezzemniekos palikušo dēlu 19. gs. un 20. gs. sākumā aizgāja savu zemi meklēt cara Krievijas plašumos, par to drošas statistikas nav. Vēl kollektīvizācijas sākumā (20. gadu vidū), PSRS territorijā apzinātas 372 latviešu kolonijas ar 11.500 viensētām. Daudzās kolonijās latviešu zemniekiem bijušas savas krājaizdevu sabiedrības, kooperātīvi, lopkopības biedrības, koppienotavas un mašīnu koplietošanas sabiedrības.

Vēl 1925. g. PSKP CK latviešu sekcijas atskaitē norādīts, ka latviešu zemnieku saimniecību ekonomiskais stāvoklis joprojām ievērojami pārsniedz apkārtējo krievu un citu tautību iedzīvotāju līmeni. Taču sabiedriski polītiskā aktīvitātē pārtikušie latviešu zemnieki tālu atpaliekot. (291. lp.). Iemesli skaidri: šķiriskā noslāņošanās un viensētās!

Autore daudz runā par Krievijā saimniecības iepirkušo latviešu problēmatiku sakarā ar oktobŗa revolūciju un vēlāko kollektīvizācīju. Pirmais pasaules kaŗš iztrieca no Kurzemes, Zemgales, Sēlijas un Rīgas daudz Latvijas zemnieku, strādnieku, kā arī dažādu sabiedrisko iestāžu darbinieku. Statistika par šo laikmetu nav pilnīga, bet min 400.000- 500.000.

Pēc miera līguma parakstīšanas ar Padomju Savienību, daudzi tūkstoši Kurzemes, Zemgales un Sēlijas bēgļi atgriezās Latvijā. Atgriezās arī tādi, kas cara laikā bija labi situēti kā muižu pārvaldnieki, mežkungi, mežsargi Baltkrievijā poļu paniem piederošās muižās u.c. Bet arī tad, pēc 1926. g. tautas skaitīšanas datiem Padomju Savienībā dzīvojuši apm. 200.000 latvieši.

I nodaļā autore apvērtē latviešu padomju grāmatniecību un periodiku.

20.-to g. sākumā "asa uzskatu un domu Cīņa sekmēja dažādu rakstnieku un dzejnieku grupējumu veidošanos ... Maskavā vien pastāvēja vairāk nekā 10 dažādu literāru apvienību."

Latviešu strēlnieku pulkos un citās sarkanarmijas vienībās autore min kā topošu latviešu padomju rakstnieku Robertu Eidemani, kas jau 1918. g. vadījis cīņas pret čechoslovaku "dumpiniekiem" Omskas apgabalā, vēlāk pret Kolčaku un Deņikinu. Sarkanās armijas kaujās par rakstniekiem auguši K. Jokums, A. Kadiķis-Groznijs, K. Pelēkais, Alvils Ceplis u.c. Revolūcijas un turpmāko cīņu gados iznākuši šādi laikraksti un periodiski izdevumi: Brīvais Strēlnieks, Cīņa, Latvijas Komūnas Strēlnieks, Sarkanarmists, Sarkanais Strēlnieks, Cīņas Balss, Sarkanā Zvaigzne, Strēlnieks. Atsevišķas strēlnieku vienības izdevušas hektografētus žurnālus: Šrapnelis, Devītais Vilnis Sarkanarmiešu Domas u.c.

Komūnistiski noskaņotiem latviešu jauniešiem (jādomā ģimnazistu vecumā) pat 1915. gadā Maskavā iznācis hektografēts pagrīdes žurnāls Pavasara Vēji. Pēc revolūcijas iznāk Jaunatnes Cīņa, Jaunais Komūnists, bet papīra trūkuma dēļ tie jāpārtrauc. Tādēļ pie "pieaugušo" avīzēm pievieno pielikumus komjaunatnes lapiņu, kā arī īpašus pielikumus padomju zemkopjiem un darba sievietēm.

Tomēr lasītāju skaits arvien samazinājies, jo cilvēki, kuŗi bija labi apguvuši krievu valodu, pievērsušies centrālajiem krievu valodas izdevumiem. Savus žurnālus nelielā metienā (apmēram kā mūsu biedrības un draudzes) izdevušas atsevišķas latviešu iestādes un organizācijas. Latviešu nacionālo lietu komisāriāta kultūras un izglītības nodaļa izdod žurnālu Darba Rīts. Petrogradas latviešu strādnieku teātŗa padome izdod Darba Zvans. Vēlāk almanachu - Skatuve un Dzīve . Pleskavā, 1922. gadā iznāk Sarkanais Arājs. Latgaliešu izloksnē literāri zinātniski polītisks izdevums Līsmia, (Vai nebija Līsma?) Latgaļi jau 1920. g. Ufā gribējuši izdot savas izloksnes žurnālu, bet nevarējuši dabūt latīņu burtus.

Arī latviešu mācības iestādēs divdesmito gadu pirmajā pusē bijusi rosība. Lielākie panākumi gūti rietumtautu komūnistiskās universitātes latviešu sektorā. Te žurnāls Sākums iespiests 800 eksemplāros.

Vēlāk galvenais latviešu rakstnieku darbu izdevējs bijis viņu pašu uz kooperātīviem pamatiem nodibinātais apgāds "Prometejs". Kad 1929. gadā "Prometeja" statūti atkārtoti apstiprināti, uzskaitīti arī dibinātāju vārdi. Starp tiem ievērojamākie: J. Rudzutaks, J. Daņiševskis, J. Lencmanis, K.Krastiņš, F. Bernovskis, P. Dauge, R. Eiche, J. Luters, V. Knoriņš, K. Pečaks, J. Krūmiņš, T. Draudiņš; 0. Kārkliņš, R. Bauze. Visi šie vīri bija arī Krievijas komūnistu partijas latviešu sekcijas kodols. Viņu galvenais nolūks bija veidot vispirms kultūras bazi (revolūcionāri komūnistisko) Padomju Savienībā palikušajiem latviešiem un ar šī centra palīdzību mērķtiecīgi atbalstīt komūnistisko propagandu, pagrīdes darbību demokratiskajā Latvijā. Vēl "Prometeja" biedru izlasē 1937. gada atskaitēs un pārvēlēšanas sapulcē reģistrēti 180 biedri. To vidū V. Dermanis (bij. Latvijas Saeimas deputāts), R. Pelše, J. Kalnbērziņš un arī tagadējā Padomju Latvijas vēsturnieka Aleksandra Drīzuļa tēvs - Arvīds Drīzulis.

"Prometeja" izdevumu metieni svārstījušies starp 1.500 - 3.000 eksemplāriem. Pavisam no 1931. līdz 1935. g. izdotas 837 atsevišķas grāmatas 227.553 eksemplāros. Plašākais latviešu laikraksts Komunāru Cīņa iznācis ik dienas 9.000 eksemplāros Kultūras jautājumi iztirzāti žurnālā Celtne, kur dzejas nodaļu vadījis Linards Laicens. Celtnē publicēti arī neatkarīgās Latvijas komūnistiskās pagrīdes rakstnieku darbi.

Šai laika posmā pāris reizes arī buržuaziskās Latvijas rakstnieku un žurnālistu grupas ciemojušās Padomju Savienībā, tiekoties ar turienes komūnistisko latviešu pārstāvjiem (78. - 79. lp.)

Arī autorei tomēr jāatzīst, ka pastāvēja tirdznieciski sakari starp "Prometeja" un vairākiem Latvijas grāmatu apgādiem, kā "Daili un Darbu", "Laikmetu", kooperātīvu "Jaunā Kultūra". Kooperātīvs "Jaunā Kultūra" ar padomju izdevumiem piedalījies PSRS kultūras un padomju grāmatu izstādē Rīgā 1933. gadā.

Kā būtu, ja tagad, atceroties šo notikumu, Padomju Latvijas kultūras sakaru komiteja (ar tautiešiem ārzemēs) noorganizētu grāmatu izstādi ar svešumā aizklīdušo rakstnieku un dzejnieku darbiem? Ar to simboliski satiktos kāds mūsu tautas vēsturisko "gadskārtu" loks.

Ap septiņdesmit lappuses Vīksna veltījusi toreizējai latviešu padomju skolu tīkla attīstībai. Te divdesmito gadu sākumā daudz darījis latviešu nacionālo lietu komisāriāts. J. Valeskalns bijis starp galvenajiem Padomju Krievijā aizbēgušo latviešu skolu un citu izglītības iestāžu orgānizētājiem. Divdesmito gadu vidū Padomju Savienībā pa atsevišķiem apgabaliem bijis šāds latviešu skolu skaits: Baltkrievijā - 21 pamatskola, 1 nepilnā vidusskola; Ļeņingradas apgabalā - 18 pamatskolas 3 nepilnās vidusskolas; Rietumu apgabalā (Pleskavas) - 16 pamatskolas, 2 nepilnās vidusskolas; Maskavas apgabalā - 3 pamatskolas, 1 nepilnā vidusskola; Vidusvolgas apgabalā - 2 pamatskolas; Ziemeļkaukazā - 2 pamatskolas; Baškirijā - 10 pamatskolas, 1 nepilnā vidusskola; Rietumsibirijā - 21 pamatskola, 1 nepilnā vidusskola; Austrumsibirijā - Tālos austrumos 8 pamatskolas, 1 nepilnā vidusskola. Tanī pašā laikā vēl bijušas 50 pamatskolas, kur mācības notikušas latgaļu dialektā. Arī izdota latgaļu avīze Taisneiba un žurnāls Ceiņas Karūgs. Šos samērā liberālajos komūnisma sākuma gados Padomju Savienībā ir pastāvējušas pamatizglītības skolas 70 dažādu tautību valodās.

Augstākā mācību iestāde, kur latviešiem bijusi ļoti liela ietekme, ir rietumtautu komūnistiskā universitāte.

Neklātienes skolniekiem izdoti biļetenveidīgi iespiedumi - mācību vēstules. Arī pie Ļeņingradas strādnieku fakultātes darbojusies latviešu nodaļa, tāpat Hercena paidagoģiskā institūtā. Latviešu nodaļas vadījuši A. Ziediņš, J. Loja, J. Eiduks, E. Krūkle. Vēl 1931. gadā Sibirijā, Ačinskas pilsētā, sācis mācības latgaļu valodā latgaļu paidagoģiskais technikums ar četru gadu kursu. Technikumu vadījis Ignats Meikšāns.

Pie visām skolām darbojās sarkano pionieŗu pulciņi. 1933. gadā notiek pionieŗu vadītāju kursi, kuŗu dalībnieki, izvizināti sarkanās aviācijas lidmašīnās, nosūta PSRS gaisa spēku priekšniekam ģenerālim Alksnim pateicības vēstuli: "Dargo biedri Alksni! Mēs, latviešu pionieŗu vadītāju kursu kursanti, izsakām Jums vislielāko pateicību par atbildi uz mūsu vēstuli. 24.augustā tika izpildīta mūsu vēlēšanās vizināties ar aeroplānu..." (138. lp.)

Te jāpastāsta skumjais notikums, ko varbūt Dzintra Vīksna nezina: Četrus gadus vēlāk padomju gaisa spēku noorganizētājs J. Alksnis vēlā vakara stundā ieradies Latvijas sūtniecībā Maskavā un lūdzis patvēruma tiesības. Sūtniecība pēc sazināšanās ar ārlietu ministriju Rīgā tautieša lūgumu noraidījusi. Otrā dienā, (šī pēdējā ziņa nav droša), ģenerālis J. Alksnis it kā izdarījis pašnāvību. Cik raksturīgi traģiska mūsu tautas likteņu sastāvdaļiņa tanīs dažās stundās uzdzirkstījusi; par to Maskavas čekas dokumenti nestāsta.

Vēl 1935. gadā latviešu skolās un citās izglītības iestādēs darbojušies 275 skolotāji un augstāki mācībspēki. 30.-to gadu nogalē bez iepriekšējas sagatavošanas administrātīvā kārtā tika slēgtas visas latviešu kultūras un izglītības iestādes.

Valentīns Pelēcis