|
Velta Toma
|
|
|
BALTAIS ZIRGS |
Šī dziesma ir par jātnieku jaunu, par jātnieku jaunu, par jātnieku staltu – viņš kaŗa kumeļu segloja baltu, jo kaŗā to sauca, kā tēvus sauca, kā gāja tēvi, tā gāja daudzi – aiz audzes audze tai kaŗa draudzē, kur mūsu ciltis, kā jūŗā smiltis – jo vīri nīda, un vīri cēlās, tiem zuda mājas, un sievas cēlas caur gadu simtiem no dzimtas dzimtā vēl tikpat stipras un tikpat žēlas...
Viņš bija jauns, viņš bija stalts, tam kaŗa kumeļš drasoja balts – no ciema uz ciemu pa nāves ziemu, caur ložu lietu uz citu vietu – Kumeliņa galvu glaužu ar abām’i rociņām’i; tas iznesa augumiņu caur deviņi zobentiņi. T.dz. Tai kaŗā, kad tanki, lidmašīnas, molotova kokteiļi, mīnas cilvēku kaulus, zemi, pilsētas mala – viņš aizdrāzās salā kā bruņās kalts
uz zirga baltā – dzīvs uz brīvību, laikam pareizais ceļš bija jāts – Dievalaime, ka vadījis prāts, krustceļos, toreiz – – Jāsi pa kreisi, jātnieks beigts; – Jāsi pa labi, abi; – Jāsi pa vidu, zirgs beigts – senā pasakā teikts.
– Man bija balts zirgs – viņš šobaltdien saka, un skatās aizbērtā atmiņu akā. Kā sapnī viņš glāsta senseno stāstu, un matus sev baltos ar roku brauka – tai svešā zemē, tai sniega laukā bij bargas bēdas, bij asins pēdas – bez elpas kumeļš, kauli, miesa, ko vazāja vilki vai lapsa liesa – vai savējie grauza vai naidnieki ēda, kad badu tiem piebūra kaŗa bēda – bez žēlabu nebij uz zemes ne pēdas, bij vīri kaŗā un sievām bēdas –
Kā teiksmā lasām: ZIRGS DZINTARĀ MIRGO – un nevis vairs tirgū – un tikai pa dzeju tālāk skrien: ZIRGS ZIRŅOS BRIEN... Vai Saulgriežu sapnī vadātājs vadā? ZIRGS JAŅZĀLĒS BRADĀ... Zirgs, aizzudis veļos, atmiņās auļo – spožs kumeļš kā saule! Tam novakars zils no kakla mauc sakas – zirgs dzeŗ pie akas, zirgs dzer no siles – Zirgs zudušais briesmās, balts bubina dziesmā.
|
|
|
|
| ALRAUNIS 1973 |
Ne vairs zem karātavām, ne vairs tur, kur izlīst pēdējā sēkla, dzimst alraunis, bet tur, kur lapsas staigā, tai vietā, kur lapsa vemj, no grūtas saknes rūgtajām dzīslām izlīst mandragora kā fēniks no sevis.
Kad suns tumsā rej kad tālu runā kad sadreb zeme kad nāk kāds
zaļās ūdeņu acis sāk skaloties sejā gaidot, gaidot, pusbailēs cerot ka grūtsirža pirksti, no asarām sāļi, to meklēs un paņems, kā jaunavu kliedzošu mirkļa sāpēšanā. |
| ALRAUŅA DZIESMIŅA |
Tu mani meklēji izsmiekla bērns rāpodams rasā kā zvērs nakti pēc nakts izmisīgs slapjš
Es tevi atsaucu lapsas balsī neraudi vājais sāļais bet dusi uz naudas un nākotnē skaties
pirms mīlestības prieks tavās dzīslās kā kumeļi auļo |
| LAPSAS DZIESMA |
Šai vasaras jūŗā, kas zaļā augšanā un bitēs plūst, un pa kuŗas virsu tu kā smaidošs Pestītājs staigā, mana nāves saliņa saulē pūst
– mans akmens tavā rausī –
mēs neguļam Dieva ausī, ne tur, ne tagad, ne šeit.
|
|
Margita Gūtmane
|
|
| * * * |
starp ir un nav tanī laikā jāiekārtojas savas trimdas paunas jāsakrauj Kaktos (ja kādam tās vēl palikušas bēniņos–piemiņai) jāatraisa auklas kurpēm un mugursomai termosa pudelē kafija auksta pergamenta papīrs taukains no margarīna kaut kā jau vienmēr ir ja vēlas iekārtoties dēļi gar sienām kartotēkas kastēm velc kuŗu kastīti gribi visas ir vienādi caurumotas aprakstītas pārbaudītas un atzītas par nekaitīgām
no tevis nedraud briesmas ja tu rītos paņem piena pudeli un tūtu ar maizītēm no durvju sliekšņa un vakaros esi par nogurušu lai vismaz reizi nospļautos varbūt kādreiz naktī tu pamodies pamani ka spilvens ir par cietu un nolem nopirkt jaunu nākamā algas dienā
|
| kalnā kāpējs |
157 kāpnes uz – muļķīga doma skaidrs ka ne uz debesīm – vienīgi elpa iet straujāk un kāpts ir bet nekāds augstums nav sasniegts nekādi kalni pieveikti
aiz manis ved iela tālāk pret kalnu bet kāpnes šeit beidzas pat skats nav plašs koki un ģimenes mājas visapkārt pametu skatu atpakaļ varbūt 30 kāpnes vēl redzu (nav vērts pārskaitīt)
iešu citu ceļu atpakaļ man atpakaļ jātiek un atkal pierādījums ka velti kāpts pa gludo asfaltu tā nebūs jāuzmanās jāmet skats atpakaļ uz augšu vai kāds nepagrūž pats nejauši neizslīd un pilnā sparā man gāžas virsū es zaudēju līdzsvaru kā kinofilmās lelles palēkdamās kūleņo pa pakalnu lejup un savās lupatās un zāģu skaidās palieku guļot
pagriežu galvu redzu ģimenes dārzus un augļu kokus zaļus cietus ābolus skābumā man savelkas mute gribas izstiept roku un dažus nozagt bet to nedaru jo tie gadi ir pāraugti un nav jau arī vairs tās drosmes
plata asfaltēta iela eju pa to tālāk un atpakaļ
|
|
Lalita Muižniece
|
|
| * * * |
Asiņainas ir lāstekas, un tavi pirksti ir asiņaini – jeb vai tie ir manējie? to nevar izšķirt, jo mūsu rokas ir satikušās, un ezera ledus zem mums krāsojas sarkans –
tu esi nometis karogu, kuŗā tinies, jo ir ziema un vispār – šai zemē nav parasts staigāt neapsegtam – es ieeju tavā kailumā, un tavas acis, kur vienlaicīgi guļ pūpola maigums un dubultasmens žiletes skaudrums, pāršķeļ manas drēbes un manu miesu (un ledus zem mūsu kājām top arvien sarkanāks) – savā karsti pulsējošā rokā tu paņem manu dvēseli, turot to viegli kā sniedzes bērnu, kas nosalis atrasts, tavas asinis līst tai pāri un cauri, līdz ledus grīļojas, padodas un tad šķeļas –
|
|
Ingrīda Vīksna
ROTAĻA AR ZIRGIEM |
|
| 1 |
Ar zirgiem un jāšanos no laika gala mums bijis posts: muļķīši, lieli un mazi, ganu zēni, ļaunie brāļi un karaļdēli – visi grib stikla kalnā jāt: ar sirmi, āzi, meža cūku, un kādreiz sapņos pat ar zelta zirgu! Bet zelta zirga iemauktus valdīt pat sapnī ir grūti...
Un zelta zirgs pa laikam ganās tais tālajās; smaržīgās pļavās, kur amoliņš lekns gar viņa pakaviem pinas, un margrietas baltas, smilgas un meža zirņi gar grāvja malām tinas. Kā lai sagūsta zelta zirgu ganībās šajās? Un zirgs, laimīgais zirgs, kā lai viņš zina, ka ir tas brīnumainais Zelta zirgs? Viņš to pat nenojauš, un laimīgs purina krēpes ar zāļu kušķi mīkstajā purnā. |
| 2 |
Apsegloju melnu kuili, ai, melnu kuili! – Priecīgs uzlēkdams saraiņa mugurā, tra-tā, . tra-ta-tā, saraiņa mugurā, tautu dēls meitās jāj, ai, meitās jāj! – Kas gan tādai cūciņai vainas, labi barotai saimnieka maizē? Arī to var apseglot koši savā reizē! Jo ar zirgiem, zirgiem un jāšanos, no laika gala bijis posts – kā gan nav mīlēts, sukāts un posts! Tas pats sirmītis vecais – pūkainu purnu pieglaudis plecam, bet kad to arklā jūdz, viņš it kā nopūšas smagi un lūdz: varbūt zeme vēl cieta, un tas smagais Zemgales māls nav nekāds brālis maniem vecajiem kauliem. – |
| 3 |
Un āzis ir tāds lopiņš ar spītīgu āža dabu – bārdeli sīku, ragiem līkiem, un, allaž glūnēdams uz kādu kazu, viņš kāpostu dobes galā rāda savu labā dārznieka dabu: par tādu viņu iecēlis kādreiz kāds nezināms senču saimnieks. Bet āzim ir un paliek nešķīsta āža daba – ar viņu nekad nav bijusi jāšana laba. Pat pasakās visās tikai līdz pusei stikla kalnā cērtas viņa nagi, un jātniekam nelīdz vairs ne sidraba pieši, ne āzim ragi – jo āzis ir lopiņš tāds ar nelabu smaku un dabu – ar viņu nekad nav bijusi jāšana laba. |
| 4 |
Un kas gan paliek vēl pāri? Būs jānosukā un jāapglauda tas pats vecais sapņu zirgs. Ar viņu var aizjāt tālu – visām pļavām, kalniem, un pilīm gaŗām un pāri. Tikai par postu šim sapņu zirgam ir traki nelāga daba: nav tā, ka viņš niķīgs būtu vai kostu, bet saviem pakaviem asiem viņš speŗ, un bieži vien jātniekam savam tieši pa sirdi speŗ. Nelāgi speŗ... Bet tad viņš saņemas atkal un auļo vien tālāk – varbūt tāds sapnis nav viņa pakava spēriena vērts.
|
