Laima Kalniņa
TEIKA PAR ZELTA TAURIŅU
Viņa gribēja krustot ielu un iet tālāk, bet sarkanais vīriņš sacīja: „Nē!”
Apstājusies viņa sameklēja sērkociņus un iededzināja cigareti. Vienu īsu, īsu mirkli pirms tā izdzisa, viņas pirksti sargāja mazo, dzelteno liesmu.
„Zelta tauriņš,” viņa domāja, bet ēna tai pie kājām, mazliet neskaidra, dažādo ielas gaismu zīmēta, atdzīvojās tumšos, nedzirdamos smieklos.
*
Viņa vēroja cigareti, kur liesma izdziestot bija atstājusi sarkanu, gruzdošu apli.
„Es iešu tālāk, tikko viņš sacīs man, ka varu iet. Es krustošu ielu, ieniršu tur pāri stacijas melnajā tuneli un, izgājusi tam cauri, būšu pilsētas visdziļākajos džungļos, kur mani acīm pavadīs tumši, sastinguši stāvi, bet es aiziešu viena naktī kā jau daudzreiz.”
„Tu nezini, nekā tu nezini,” sacīja ēna tai pie kājām mēmā bezvārdu valodā. Tu nezini, kur es tevi vedīšu. Saules stari nesniegs taku, kam pāri lieksies apburtu liānu vītnes. Svešādas orchidejas mums vēl uzziedēs ceļā, pa kuŗu iesim, līdz tu nokāpsi no mūsu šaurās takas un, kādam slaidam kokam blakus nostājusies, sastingsi par tā ēnu, un tad beidzot tu un es, mēs abas, būsim viena.”
*
Vērodama cigaretes gailošo aci savā rokā, viņa domīga teica dzejas vārdus:
Smēķēju. Pašā vidū
Grimstu domās:
Mīla kā dūmi ceļas un gaist,
Cik rūgts ir šis simbols - pelni.
*
„ Atceries mazo gaismu,” brīdināja ēna, „zelta tauriņu, ko īsu mirkli sargāja tavi pirksti. Tagad tev rokā tik cigaretes sārtā brūce, no kuŗas vijoties un mijoties kāpj dūmi kā ziedoklim un veido vieglus iedomu tēlus, bet uz brīdi, pavisam īsu brīdi tā bija gaisma.”
*
„Pilsētas gaismas ir mānīgas,” sacīja viņa domīgi. „Tās uzplaukst man ceļā kā svešādas orchidejas. Lūk tagad mani tur sarkanais vīrs, bet drīz, drīz viņu nomainīs zaļais, un tas man sacīs: „Tu vari iet!”
*
Ēna iesmējās nedzirdamiem smiekliem: „Vai tu esi pārliecināta, ka zini, ko mazais zaļais vīrs tev sacīs? Pilsētas gaismas ir mānīgas, un ja tu klausītos manī, es tev pastāstītu dīvainus stāstus par svešajām liesmām, kas vēl uzziedēs mūsu takas malā.”
*
„Ja es varētu izvēlēties,” viņa stāstīja kādam, varbūt, cigaretei, ko turēja rokā, varbūt, savai ēnai sev pie kājām, jo stāvēja noliektu galvu un šķita, ka viņas uzmanība bija pievērsta tām un viņa bija piemirsusi vērot mazo, sarkano vīru, „es mīlestību vēlētos līdzīgu dievkalpojumam mūžvecajā katedrālē, kas kalnā aiz manis. Sveču laipno gaismu es gribētu un dziesmas un skaņas, kas atbrīvo, un labas, stipras rokas, kas tur. Tādu es izvēlētos mīlestību.”
*
„Arī es tevi turu un saistu,” teica ēna. „Mēs esam savītas uz laiku laikiem, kaut manas rokas tevi nekad nav skāvušas. Esmu vienmēr bijusi ar tevi un būšu vēl ilgi. Tu to nezini tagad un bēdājies, bet paklausies, ko es tev sacīšu - reiz uzziedēs gaismas atspulgas gleznās pie sienas no sveces maigās liesmas, kas būs nolaidusies kā zeltains tauriņš starp jums diviem. Tu neredzēsi mani, jo tavas acis būs sasaistījis pretimsēdētāja skats, bet klusa es būšu ar jums. Jūsu pirksti nesasniegsies, jūsu rokas nesaskarsies, bet kad valodas mierīgais ritums pārtrūks un tu steidzīga piecelsies, lai aizietu, viena un pati, jūsu abu ēnas sakusīs uz baltās sienas un sārti mēļajos gleznu ziedos, lai izirtu un atšķirtos jau nākamajā mirklī.”
*
„Ka mums ir jāšķiras,” viņa sacīja nelaimīga, „es redzēju jau pašā sākumā. Vasaras saule spoža ieplūda pa neaizsegto darbnīcas logu un apgaismoja gleznu uz statņa. Tik īsu skatu es uzmetu tai un redzēju, es nezinu kā, bet es redzēju to, ko viņš man vēl tagad nav sacījis.”
*
„Kādreiz,” klusu stāstīja ēna, „tu atkal stāvēsi pie tās pašas gleznas. „Un ko jūs domājat par šo?” Tu jautāsi vienam no svešajiem ar vieglu smaidu. Tumšais vīns glāzē tavā rokā sakustēsies un iemirdzēs ar zeltainu plīvu, un tu ievērosi, ka svešā tumšajā skatā rotājas līdzīga zeltaina gaisma. Jūsu sejas būs tuvu viena otrai, lai jūsu sarunu netraucētu daudzo balsu dūcošā skaņa telpā, bet es nepieskaršos tā ēnai, kas būs sakustējusies tev atbildot.
„Jā,” sacīs svešais, „kaut kompozīcija un formas man ir visai tīkamas, tak, šķiet, mazliet neizdevusies ir, lūk, šī sīkdaļa.”
„Es to nebūtu ievērojusi,” tu sacīsi klusu, dzeŗot tumšzeltaino acu vīnu, un jūs turpināsit sarunu par mākslu, kompozīciju un taviem stāstiem. Telpā viegli dūks balsis, un daudzas ēnas līgaini šūposies uz gaišās sienas man blakus, līdz mūsu mierīgo rakstu izjauks kāda cita, kāda gājēja ēna, kas uz brīdi nosegs mani, tavu ēnu, un sajauks tavas valodas ritmu.”
*
„Es nebaidos vientulības,” viņa sacīja un saslējās. „Es biju viena sākumā, un, ja vajadzēs, es būšu viena beigās. Bet ceļš, kas man jāiet caur tuneli un garām tumšajiem sastingušajiem stāviem pie stacijas... Es iedomājos stāstu, ko šovakar kāds stāstīja krodziņā par mazo, zaļo vīru, kas sarga dziļos, tumšos džungļus Amazonā, un es gandrīz vai bīstos no mirkļa, kad mazais, sarkanais vīrs pazudīs un parādīsies zaļais.”
*
„Vēlāk,” turpināja savu stāstu ēna, un kaut gan tā vēl aizvien runāja par nākotni, tā stāstīja par to tā, it kā tā jau būtu pagātnē, „telpa sāka lēni tukšoties. Tu atvadījies no svešā, tumšmatainā, ar ko tik ilgi biji runājusies. Viņš bija jau uz kāpnēm un bija pacēlis seju un rokas pret tevi, kas stāvēji augšā, margām pārliekusies.
„Paldies,” viņš sacīja, „par to, ka darījāt šo vakaru tik jauku. Man ļoti patika mūsu saruna. Reiz mēs turpināsim to.” Tu uzsmaidīji viņam un ļāvi savām rokām kavēties tā plaukstās, bet gaišmatainā, kas bija atnākusi ar viņu un gaidīja to ejam, nolieca galvu un bija klusa, bālai ēnai līdzīga.
„Es redzēju tevi šovakar ar Kenu,” sacīja vēlāk tas, kā gleznas rotāja telpu, kad ļaužu skaits bija vēl vairāk sarucis. „Jā,” tu atbildēji mazliet izklaidīgi, „mums bija ļoti interesanta saruna.” Tad tu paraudzījies viņa acīs, kas vēroja tevi pētīdamas, kāds vaibsts pārmainījās tavā sejā, un klusāk tu teici: „Džon, vai tagad tev būs laika man? Redzi, vakars jau gandrīz ir pagājis.”
„Džon, - tu teici,” turpināja savu stāstu ēna, kad viņš bija atnesis jums abiem vīnu un atsēdies uz grīdsegas pie tava zemā, pītā krēsla, „Džon, to, ko tu man vakar stāstīji, es zināju jau sen. Es zināju to tad, kad pirmo reizi skatīju tavu gleznu.”
„Slidotāju?” viņš jautāja un pavērās tevī.
„Jā,” tu sacīji, „mēs runājām ar Kenu par šo gleznu. Es viņam jautāju, ko viņš domā par to. Es gribēju izzināt, vai arī viņš to ir pamanījis, bet ne, Džon, viņš to nesaredzēja, viņš tikai runāja par kompozīciju un formām, kas esot tīkamas viņa skatam. Vai nav dīvaini, ka es to redzēju jau toreiz?”
„Jā,” viņš sacīja un lēni malkoja vīnu.
*
„Es kaut ko saredzēju,” viņa domāja, šai teikā par zelta tauriņu, kādu simbolu, varbūt. Tas vēl ir neskaidrs, bet kādreiz es nojautīšu tā nozīmi.”
*
„Džon - tu teici,” stūrgalvīgi turpināja ēna, tīši nepievēršot vērības viņas domām. „Es esmu atkal sākusi rakstīt.” Viņš pacēla galvu un pavērās tevī, bet tu tanī pašā mirklī pamanīji, ka plašās telpas otrā galā kāds bija pienācis pie durvīm un stāvēja tur nekustīgi, raugoties jūsos. „Tas ir Kamerons,” tu domāji mazliet pārsteigta. „Cik vērīgi viņš mūs pētī! Ko gan viņš domā pašreiz?” Bet tu pati biji jau piemirsusi sarunu, kas jums ar Kameronu bija vakaram sākoties, kad tevi bija apreibinājis pirmās glāzes vīns.
„Es gribu rakstīt,” tu sacīji, „par sarkano un zaļo gājēju. Tu zini, tā ideja, kas man radās pagājušo vasaru, kad biju viena Eiropā,”
„Es tev lūdzu, lai tu to nedari,” viņa skats, pavērsts pret tevi bija ļoti nopietns. Tad viņš pēkšņi novērsās un iesmējās: „Un tomēr tu katru vakaru aizgāji viena ar zaļo gājēju .”
„Pirms tu atbildēji, tu uz īsu brīdi paraudzījies uz plašās telpas otru galu, bet Kamerons vairs nestāvēja vaļējās durvīs un bija nozudis.
„Nē, tu nesaproti, Džon,” un tagad tu runāji steidzoties, lai panāktu viņa domu un aizkavētu tai aiziet. „Tur bija kāds stāsts par mazo, zaļo vīru, kas sargājot Amazonas džungļus no svešām acīm. Un tas un tavs Slidotājs... Redzi, mēs visi sargājam kādus džungļus sevī.”
Viņš atņēma lūpas no tumšsarkanā vīna glāzes un pagriezās pret tevi. Viņa seja bija gaismā un šķita ļoti gaiša, bet acis bija melnas kā nekustīgs ūdens, kur vieglu zeltainu atspīdumu meta spuldzes gaisma aiz tevis.
„Un tavi džungļi?” viņš jautāja klusu.
Tava seja bija ēnā, un tagad tu to nolieci zemāk, it kā vēl vairāk savus vaibstus noslēpjot, un domīgi vilki apļus ar pirkstu ap glāzes malu, raugoties uz tumšā vīna nekustīgo virsmu, bet tava balss skanēja nevērīgi atjautājot: „Tev taču neinteresēs džungļi manī?”
„Tomēr,” viņš sacīja.
„Es nezinu,” tu atbildēji nelaimīga, „Džon, es tiešām nezinu. Dod man laiku pārdomāt, es nevaru atrast atbildi tik ātri.”
*
Viņa stāvēja noliektu galvu vērojot sārto, gruzdošo cigaretes galu savos pirkstos. Gaismas bija mainījušās, un mazo sarkano vīru bija nomainījis zaļais, bet viņa to nemanīja, jo viņas acis turpināja vilkt apļus ap gailošo aci, kas tai bija rokā.
„Kad meklētāji to atraduši,” viņa sacīja domīga, „viņš izskatījies loti laimīgs. Licies pat, ka viņš smaida. Tamdēļ tie nolēmuši, ka, droši vien, viņš tauriņu esot atradis. Vismaz redzējis, kaut vai uz īsu brīdi.”
*
„Bet tu biji ļoti nelaimīga,” mīksti sacīja ēna.
*
„Jā,” viņa tai atbildēja, „es biju nelaimīga. Man šķita, es daru nelaimīgu arī viņu. Es atceros, kā es neuzdrošinājos paraudzīties uz viņu, kad kāds sauca: „Andris vēlas ar tevi runāt!” un tikai vēlāk, kad biju nolikusi telefona klausuli, es zagšus pametu skatu uz viņa pusi un redzēju, ka viņš bija aizdedzinājis cigareti un arī viņš neraudzījās uz mani, bet sēdēja noliektu galvu, un dūmi no viņa cigaretes pacēlās viegli mijoties un vijoties. Man toreiz šķita, arī es izplēnu līdzi pelnos no sarkanas gruzdošas sāpes.”
*
„Ja tev nebūtu bijis Andŗa,” ēna pasāka, bet viņa to strauji pārtrauca.
*
„Nē,” viņa teica, „nē, bez Andra es būtu pazudusi. Jau tā viss tiecās kļūt liktenīgs. Viss nozīmēja pārāk daudz. Ja Andŗa nebūtu, kas mani tur...”
Viņa apklusa un stāvēja domīga, noliektu galvu. Mazais zaļais vīrs, veltīgi viņu izgaidījies, nozuda, un tā vietā atkal parādījās sarkanais.
„Gaismas sinteze,” viņa sacīja, domās vēl aizvien pie kā kavējoties. „Viņš sacīja, ka gaismas sinteze neesot zaļa, bet gan sarkana. Es atceros, kā tas mani ieintriģēja, un kā es pēkšņi vēlējos redzēt gleznu, ko viņš sauca par Gaismas sintēzi.
Bija vasara, zaļa un zeltaina, pats vasaras vidus, un es atminos, ka, mums dodoties uz viņa māju, es domāju par gaismas sintēzi un vasaru kūsājam mūsos un ap mums kā pārpilnu kausu un es domāju: „Jāņugunis, Jāņu nakts, kūsādama ziediem un vainagiem. Laipnās liesmas, kas pārlec tumsu visīsākajā naktī, kad zaļā zeme mīļajai saulei pateicas par saņemto gaismu. Lūk, tādu es būtu gleznojusi gaismas sintēzi.”
*
„Nē,” sacīja ēna, „nē” un šķita, ka tā noraidoši krata galvu, „tāda nebija viņa glezna.”
*
„Nē,” viņa gandrīz skumji pievienojās tam ko sacīja ēna, „nē, tāda tiešām nebija glezna, ko viņš sauca par Gaismas sintezi.”
*
Viņa pacēla galvu un paraudzījās uz mazo sarkano vīru, kas sargāja ielas pāreju, liegdams viņai doties uz priekšu. „Bet tam, tiešām, nav nozīmes,” viņa mazajam vīram teica, „jo jau priekštelpā es pamanīju tumšzilo Slidotāju.”
*
„Tu sastingi,” ēna viņai atgādināja, „un arī es, tava ēna, uz baltās sienas aiz tevis biju mēma, melna un nekustīga.”
*
„Es redzēju to jau tad,” viņa sacīja.
*
„Jā,” atbildēja ēna, „tu redzēji to jau tad.”
*
Cigarete bija izdzisusi. Mazais aplis vairs negailēja ar sārtu, gruzdošu gaismu, bet bija melns. Viņa brīdi pagrozīja cigareti pirkstos, tad ļāva tai krist. Viņas rokas nu bija tukšas un brīvas.
*
„Gaismas sintēzi,” viņš vēlāk atdos Kameronam,” teica ēna, „bet tu to nezini un nevari zināt, jo jūs ne viena, ne otrs Kameronu vēl neesat satikuši.”
*
„Jā,” atsacīja viņa nevērīgi.
„Tev Gaismas sinteze patika,” it kā tīši kaitināja viņu ēna ar pazaudēto gleznu.
*
„Jā,” viņa vienkārši atbildēja, un tad - „es došos tālāk, es došos uz Mallēgu.”
*
„Kamdēļ,” vaicāja ēna, „tev jādodas turp?”
*
„Mallēgā izbeidzas ceļš,” viņa paskaidroja. „Aiz tās vairs nav nekā. Aiz Mallēgas vairs nav ceļa. Es gribu redzēt vietu, aiz kuras vairs nav nekā.”
*
„Tev būs jānāk atpakaļ,” brīdināja ēna.
*
„Es gribu vienmēr doties tālāk,” sacīja viņa, „es negribu atgriezties. Es gribu redzēt, kas notiks, kad ceļa tālāk vairs nebūs.”
*
”Mallēgā līst lietus,” iesāka stāstu ēna. Ēnas balss bija līdzīga klusam, sīklāšu lietutiņam un sijājās pelēka un vienveidīga. Viņa atspiedās pret dzelzs stabu sev blakus, skatījās tumšajās debesīs virs galvas un klausījās, ko tai stāstīja ēna.
„Mallēgā vienmēr līst lietus. Sīks lietus un viegla, no jūras izkāpusi, migla staigā pa šaurajām ielām. Mallēgas stacijā izbeidzas sliežu ceļš. Tur četras, slapjas, salijušas garvilnas aitas guļ zem vagona, un tu, paskatoties uz tām, redzēsi, ka tā, tiešām, ir vieta, kur pasaulei mala un izbeidzas visi celi.”
*
„Man patīk jūŗa,” viņa teica.
*
„Jā, tev patīk jūŗa, es zinu. Mallēgā izkūst robeža starp jūŗu un zemi. Tur izkūst robeža starp gaismu un ēnu. Es, tava ēna , tur izkusīšu un nebūšu vairs redzama. Es būšu daļa no miglas un sīklāšu lietus un vīšos ap tevi kā pelēka liāna, turot tevi nemanāmām rokām. Mallēgā ar līci ienāk jūra. Mallēgā jūra atstāj krastus, pārvēršas miglā un lietus lāsēs un pārņem zemi.”
„Nāc,” tā saka, „nāc, es esmu mūžīga, es esmu varena. Es tevi auklēšu miegā, aicinot, un, jā, varbūt, es tagad zinu, kopš satiku Slidotāju, mazliet cietsirdīga aiziešana, ne skatu atpakaļ nepametot. Es mācījos to jau sen - būt pasaule un mērs sev pati, bet es nezināju, es neaptvēru mūžīgās kustības nežēlīgo sastingumu, pirms neskatīju to tumšzilā Slidotāja bezsejas tēlā.”
*
„Gaismas sintēzi viņš vēlāk atdos Kameronam,” teica ēna, „bet tu to nezini un nevari zināt.
*
„Viņš iesāka to gleznot mazajai, tumšacainajai Milai, kas tik ļoti ilgojās pēc savas dzimtenes krāšņo ziedu salām,” viņa atbildēja. „Es atceros, ka viņa lūdza tam uzgleznot gleznu, kam būtu visspilgtākās puķu krāsas, kuŗas viņai tik ļoti trūka. Mila vēl solījās viņam līdzēt tās sagādāt. Un es atceros viņu smejamies un sakām: „Jā, es tev uzdāvāšu gleznu ar visas pasaules puķēm, jo man pašam gribas gleznot tādu ziedēšanu, kādu nekad neesmu gleznojis, un es saukšu šo gleznu par Gaismas sintēzi.”
„Tik viegli viss tas iesākās,” viņa vēl domīgi piebilda.
*
„Un ko tu tagad darīsi?” maigi ievaicājās ēna.
*
„Es iešu tālāk,” viņa aši atsaucās un saslējās, „es iešu tālāk, tikko mazais, zaļais gājējs man sacīs, ka varu iet. Es krustošu ielu, ieniršu tur pāri stacijas melnajā tunelī un, izgājusi tam cauri, būšu pilsētas visdziļākajos džungļos, kur mani acīm pavadīs tumši, sastinguši stāvi, bet es aiziešu viena naktī, kā jau daudzreiz.”
*
„Ā,” teica ēna, „tad tāda ir tava atbilde - aiziešana, ceļš tālāk, ceļš cauri Skotijai un gaŗām vizmojoši skaistam rītam uz pelēko, miglā tīto Mallēgu, kur vairs nav nekā, kur izbeidzas ceļš, kur jūŗa pati pārvēršas miglā un krēslā un klusa staigā pa pilsētiņas ielām vērojot, vērtējot, kad varēs paņemt pilsētu.”
*
”Es nomirstu tūkstoš nāvēs,” viņa domīgi atkārtoja kādreiz lasītas dzejas vārdus, „vēl dažas man paliek priekšā.”
*
„Tikai piecas minūtes, tad man jāiet,” tu teiksi, „klusu runāja ēna un viņas balss vijās kā viegla, pelēka migla, es gribu tās pavadīt ar jums abiem. Lūdzu, pasniedz man cigareti, Džon. Vēl viena pēdējā cigarete ar tevi un Kameronu, un tad es iešu.”
Viņš pasniedza tev cigareti un iededzināja sērkociņu, īsu, pavisam īsu mirkli viņa pirksti sargāja mazo, dzelteno liesmu. „Zelta tauriņš,” tu domāji, bet tu pati biji klusa un neteici nekā.
Pasniedzot tev mazo gaismu, viņš pusbalsī sacīja: „Man šķiet, es zinu, kā jūtas notiesātais, kad tam atlikušas vairs tikai piecas minūtes dzīvot,” bet tu neskatījies uz viņu.
Tavas acis šķita velkam apļus ap cigaretes gailošo, sarkano aci, tu vēroji dūmus ceļamies un gaistam un tu viegli teici: „Ko gan var pateikt pēdējās piecās minūtes? Cik nenozīmīgas ir sarunas stacijās pirms vilciena atiešanas! Pasveicini tos, ko satiec ceļa galā, mēs sakām; un vai tu neaizmirsi ko, un atkal to pašu pēc brīža - pasveicini tos, un vai tu neaizmirsi ko.”
„Es neskūpstīšu tevi atvadoties,” viņš sacīja un viņa tumšajās acīs, kas raudzījās uz tevi, šķita degam un liesmojam dzirksteļains ugunskurs.
„Bet es to darīšu,” pēkšņi sacīja Kamerons, pieceļoties un pienākot tev klāt, un tu saņēmi atvadu skūpstu uz lūpām no Kamerona, un tev tas nenozīmēja vairāk kā -pasveicini tos, ko satiec ceļa galā, un vai tu neaizmirsi ko.”
*
„Es nomirstu tūkstoš nāvēs. Vēl dažas man paliek priekšā,” viņa sacīja domīga.
„Šodien - nē, tas, tiešām, bija dīvaini - es satiku kādu no dziesmu svētku dziedātājām Reinas krastmalā. Mēs stāvējām uz akmenī kaltās upes malas, bija nomācies un pelēcīgs, tik viņas krāšņais un neparastais tērps zalgoja ar senu, aizlaicīgu skaistumu.
„Vai tas ir Latgales tērps?” es minēju, nebūdama droša. Mazs smaids vijās ap viņas lūpām, kad viņa teica sena pilskalna izraktenes vārdu - „9. gadu simtenis, 7. kapene,” tās balss skanēja kā viegla dvesma, un tajā brīdī vējš, no upes nākdams, atnesa mitru, drēgnu pieskārienu un mazajām, sīkajām viļņu čalām cauri upe ierunājās ar dobjāku balsi. Es pavēros viņas gaišajā sejā un acīs, kas turēja manējās ar ciešu skatu. Viņas acis bija zilganpelēkas un skaidras un man tās šķita kā viegls, caurspīdīgs stikla vāks, kam cauri mirdzēja gadu simtu aizlaicība. Man likās, tās bija kā spogulis, kuŗam es nevarēju paiet gaŗām, spogulis, kuŗā man bija jāieiet un jāpazūd. Un es pēkšņi ievēroju, ka dobītē pie viņas kakla bija maza, zilgana rēta un sajūta, kas mani pārņēma, tā stāvot un raugoties, bija pavisam neparasta un dīvaina, un man vēl tagad gandrīz šķiet, ka tobrīd satiku kādu vieglu veļu tēlu, kas ar miglas muti mani turpina aicināt un atgādināt: „Atgriezies, neaizmirsti - 9.gadu simtenis, 7.kapene,” it kā tā būtu vieta, kuŗai mums abām nepaiet garām.”
*
„Jā,” teica ēna, „tev tiesa, tu neaiziesi tai gaŗām, bet tas būs vēlāk, daudz, daudz vēlāk. Tu nezini, kur es tevi līdz tam vedīšu. Tu nezini nekā. Tu nezini, ka Mallēgā līst lietus, un viegla, no jūras izkāpusi, migla staigā pa šaurajām ieliņām, un ka Mallēgas stacijā, kur izbeidzas sliežu ceļš, četras slapjas, salijušas gaŗvilnas aitas guļ zem vagona tevi gaidīdamas, lai tu, uz viņām paskatīdamās, redzētu, ka tā, tiešām, ir vieta, kur pasaulei mala, kur izkūst robeža starp gaismu un ēnu. Es tava ēna tur izkusīšu un nebūšu vairs redzama. Es būšu daļa no miglas un sīklāšu lietus un vīšos ap tevi kā pelēka liāna.
„Jūs sālīsit,” sacīs Kīts norūpējies, jums uz kuģi gaidot. Gar koka pāļiem, viegli šļakstēdami, sitīsies mazie līča viļņi, un ar žēliem kliedzieniem ap piestātni riņķos kaijas. Rīts būs pelēks un līņās, bet tas, šķiet, tevi nebaidīs, un tu atbildēsi Kīta skatam ar smaidu.
„Man taču ir tumšzilā jaka,” tu teiksi, „un sīklāšu lietus ir tikai slapjai miglai līdzīgs.” „Ņemiet šo ap pleciem,” viņš sacīs, sniegdams tev savu lietus mēteli, „tas jūs pasargās. Austrālijas armijas dots,” viņš arī smaidīs tagad. „Un arī man ir lietus jaka, vēl pamatīgāka nekā jums.” Tu ļāvi viņam uzsegt pelēko lietus mēteli uz saviem pleciem.
„Es atcerēšos,” tu domāji, „ka reiz man uz pleciem sargādams bija uzsegts Austrālijas mētelis, un es atcerēšos šo rītu un vakaru pirms tam, kad mūsu vārdi vija vieglu, zeltainu audumu, kā pavedieni telpā krustojoties virs tumšās dzīles manī.” Un tu atcerējies, vēlāk tu atcerējies to vakaru un pelēko, miglaino rītu, un Kītu norūpējušos murminām, kad mazais, baltais kuģis tuvojās piestātnei - „Nudien, es esmu bijis uz laivām, lielākām nekā šīs,” un tavas pašas dzirksteļainos smieklus, kuŗos izkusa tavs iepriekšējā vakara skumjais prāts, un Mikiju, mazliet miegainu, gaidām pie saiņiem („Es vienmēr palieku pie saiņiem,” viņa bija teikusi), un ka, tuvojoties otram krastam, migla un lietus zuda, un spīdēja saule, un ka mazie, ātrie viļņi radīja vieglu, zeltainu tiltu, jau pirms jūs bijāt sasnieguši vietu, ko sauca par Kailoflohalš.
Vēlāk jūs stāvējāt ciema malā, tu raudzījies uz mazajām, pelēkajām mājām un uz līci, ko bijāt krustojuši, un balto divstāvu viesnīcu pie paša līča un ļaudīm uz terases, un tu domāji, cik saulaina bija bijusi jums šī diena, un ka jūs tūlīt dosities uz staciju, lai aizbrauktu no vietas, kas saucas Kailoflohalš, un tu noplūci mazu viršu zariņu no tuvējā pakalna. Tu redzēji, ka Kīta acis vēroja tevi tumšas un domīgas, un tu uzsmaidīji tām, un tu sacīji viņam: „Šo es paņemšu līdz atmiņai no vietas, kas saucas Kailoflohalš.”
Un tu glabāsi to vēl ilgi līdz kādam vakaram, kad, viegli uzliesmojot, to paņems kamīna uguns. Ārā sijāsies pelēks sīklāšu lietutiņš, būs miglains, un aiz lielajiem logiem uz dārzu krēslā sastingušas stāvēs zaļganas priedes.
„Andri,” tu teiksi, novelkot savu tumšzilo lietus jaku, kādam, kas kārtos mazliet pajukušas balta papīra loksnes pie sārtās kamīna uguns, „es atnesu maizi un vīnu.”
Viņš izstieps rokas pret tevi ilgojoties:
„Drīz,” viņš sacīs, „drīz es būšu nobeidzis augstskolu, un tad tu paliksi pie manis
vienmēr.”
„Jā,” tu sacīsi. Tu nevarēsi redzēt viņa seju, kas būs ēnā, bet tu vērosi kamīna gaismu krāsojam viņa izstiepto roku baltās krekla piedurknes sārtas.
„Jā,” tu sacīsi vēlreiz viegli. Un tu teiksi:
„Es solījos pārrakstīt mašīnrakstā tavu archaioloģijas darbu. Vai tu man nodiktēsi to tagad?”
Viņš nolieksies pār baltajām, mazliet pajukušajām papīra loksnēm, bet tu izstiepsi savas rokas, it kā sildot pretī kamīna sārtajām liesmām. Maza, dzeltena liesma uzliesmos aši zem tavas rokas, bet, kad tu paskatīsies uz tām, tavas rokas būs tukšas un brīvas.
Bet tas būs vēlāk, daudz vēlāk vakarā, kad rakstāmmašīnas klaboņa pārstās uz brīdi.
„Tālāk,” tu sacīsi, un Andris, paskatījies baltajā lapā sev priekšā, turpinās:
„Septītajā kapenē bija guldīta kāda sieviete, kas...”
Tu viegli nodrebēji un pacēli acis uz lielajiem, neaizsegtajiem logiem. Uz brīdi tev šķita, ka tu redzi kādu pelēku tēlu pie priedes slaikā stāva, tad tas saplūda ar tās ēnu un vairs nebija redzams.”
*
„Iesim,” viņa sacīja izšķīrusies, „zaļais gājējs mūs aicina,” un ātri krustoja ielu.
*
Ēna viņai pie kājām aizsniedzās tai gaŗām, un šķita gandrīz, it kā tā būtu ēna, kas to vedina tālāk, runājot mēmā bezvārdu valodā: „Tu nezini, nekā tu nezini, kur es tevi vēl vedīšu.”