Jaunā Gaita nr. 104, 1975

 

DAŽAS PARALLĒLES ANUĪJA UN ZĪVERTA TRAĢĒDIJĀS

 

Žana Anuīja Antigone Sidnejas latviešu teātrī 1972. gadā. Antigone – Mirdza Ansule; sargi – Jānis Ronis un Jānis Grauds.

Lasot franču dramatiķa Anuīja traģēdiju Antigone daudz kas šķita jau pazīstams, ne tikai idejiski vien, bet arī personu raksturojumos, to savstarpējās attieksmēs un pat situācijās. Anuījs traģēdiju Antigone sarakstījis 1942.gadā, kad daļa Francijas atradās zem vācu varas. Skatuves darbs mākslinieciski ir tik labi līdzsvarots, ka iekarotāji to atļāva izrādīt, nebūt nepamanīdami, ka Antigone simbolizē apspiestās franču tautas garu, bet Kreons vācu diktatūru. 1943.gadā, kad Latvija atradās zem vācu okupācijas, mūsu drāmatiķis Zīverts sarakstīja traģēdiju Vara, kas atradās uz skatuves tais dienās, kad mūsu galvaspilsētā Rīgā vāciešus nomainīja krievi. Interesantas ir parallēles Anuīja Antigone un Zīverta Varā. Anuījs vielu savam dramatiskam darbam atrod sengrieķu mitoloģijā, paturot gan tikai visiem pazīstamos vārdus: Antigone, Kreons, Poliniks u.c., kā arī ārējo fabulu. Citādi tie ir tagadnes cilvēki, un tā ir mūsdienu 20.gs. polītisko notikumu izraisīta drāma.

Varas piezīmēs Zīverts raksta: „Otrs apstāklis bija tās idejiskās parallēles, kas saskatāmas Mindauga varas polītikā no vienas un mūsdienu polītisko bloku vadītājos no otras puses. Mindaugs, šis sava laika leišu Bordža, nevairījās ne no kādiem līdzekļiem, lai sasniegtu savus mērķus. Mūsu laikos tas pats notiek Vācijā, Krievijā un citur.”

Zīverta traģēdijā cīnās Mindaugs ar Marti; Anuīja traģēdijā – Antigone ar Kreonu, kad pēdējā apzinīgi pārkāpj Kreona rīkojumu, par jaunu aprokot sava brāļa Polinika līķi, par ko draud nāves sods. Autors izraudzījis Antigoni par individuālās patiesības pārstāvi. Nevienam viņa nevar pavēlēt aprakt savu brāli. Tas jādara tikai viņai pašai, lai paliktu uzticīga pati sev, pretējā gadījumā Antigone zaudētu vienīgo, kas cilvēkā ir vērtīgs – savu pašcieņu.

Kreons personificē vispārējo patiesību, tā ir dzīves uzturētāja, vitālai dzīvei nepieciešamā patiesība. Traģēdijā risinās šo divu patiesību cīņa. Ja Antigone atteiktos no saviem ideāliem, valdītu dzīvnieciskie instinkti un bezprincipu cilvēki, un ja Kreons atteiktos no savas varas, valdītu anarchija. Tas notika pēc Mindauga nāves, kad Alģimants saka: „Ja es būtu zinājis, ka tā notiks, es nekad nebūtu sacēlies pret Mindaugu. Līdz šim viņš kāva un laupīja viens, tagad to dara visi.” Mindaugs, līdzīgi Kreonam, cīnās par vispārējo patiesību, par Lietuvas valsti, kam viņš upurē visu, kaut arī tas sāp un sagādā ciešanas. Viņa pretcīnītāja, individuālās patiesības aizstāve, ir Marte, viņa cīnās pret tā varmācību. Kad Marte uzdrošinās pārmest Mindaugam: „Nekad leišu zemes nav nomācis tāds varmāka kā tu!” „Slepkava tu esi!” Mindaugs atbild: „Esmu laupījis, uzpircis un kāvis – jā. Bet vai kāds jebkad jautājis, kāpēc es to daru? Jā, es loku asinis, tikai neviens nezina, kā man tas riebj... Bet kam ir vara, tas citādi nevar.”

Kad Antigone izkliedz Kreonam „Tu esi riebīgs cilvēks!”, Kreons atzīst, ka Antigonei taisnība. Viņš ne vienmēr varēja rīkoties, kā gribēja, bet valdīt esot viņa amats, un ja nu viņš to uzņēmies, tad cenšas savu pienākumu veikt, cik labi varēdams. Kāda abu valdnieku līdzība šai vispārējā patiesības ieskatījumā! Abi traģēdijas varoņi, kā Kreons, tā Mindaugs, cīnās gan ar ārējiem pretiniekiem, gan paši ar sevi, savām personiskām jūtām, jo viņi pārstāv vispārējo patiesību. Kreons saka Antigonei: „Es zinu, ka tu domā, es esmu neģēlis, bet es esmu vienmēr mīlējis tevi, cik arī stūrgalvīga tu esi bijusi.” Arī Mindaugs liecina to pašu Martei; „Laikam biju tevi vairāk iemīlējis nekā karalim atļauts.” Pirms divdesmit gadiem viņš savu mīlestību pret Marti upurēja varai, par ko pēdējā jutās savā lepnumā aizvainota un zvērēja Mindaugam atriebties. Kaut arī vēlāk viņa par Mindaugu saka: „Tāds cilvēks, dieviem līdzīgs!” Marte, līdzīgi Antigonei, lai nezaudētu savu pašcieņu, izlīgst ar Mindaugu tikai pēc tā nāves, dodoties līdz sārtā. Kā Kreonam, tā Mindaugam niknākie ideju pretinieki ir abu dēli Hemons un Vaišils. Kad pēdējais pārmet savam tēvam, ka tas kalpo nežēlīgai varai, Mindaugs atbild: „Vai tu pazīsti kādu žēlīgu varu?” Cīnītāji par vispārējo taisnību nedrīkst domāt par saviem dēliem vairāk kā par pārējiem. Koris Kreonam aizrāda, ka viņa dēls Hemons Antigones dēļ ir ievainots līdz nāvei, valdnieks atbild: „Mēs visi esam ievainoti līdz nāvei!” Abās traģēdijās nenotiek cīņa starp labo un ļauno, bet tā ir divu patiesību cīņa – individuālās un vispārējās. Kaut kur droši vien ir kāds zelta vidusceļš. Ja Mindaugs un Kreons negribētu no dzīves visu bez kompromisa, varbūt, ja tiem pietiktu ar sīko laimi, ko dzīve spēj dot, tad viņi droši vien izprastu cilvēka niecību, cilvēka nespēju iegūt ne absolūto varu, ne absolūto patiesību, jo tādas nebūt nav. Pēc varas dzenoties, cilvēks iegūst tikai iznīcību. Šo apceri beidzot, gribas atcerēties tos polītiskos apstākļus Eiropā, kad Francijā radās traģēdija Antigone un Latvijā – Vara. Skaidrs, ka abi drāmatiķi Anuījs un Zīverts viens par otru nekā nezināja. Sazināšanās toreizējos apstākļos nebija iespējama. Un tomēr tie ir līdzīgi uztvēruši pasaules notikumus, vienādi izjutuši sava laikmeta traģiku un to izteikuši līdzīgā drāmas formā – nepārtrauktā viencēliena traģēdijā. Pasaule gan pazīst Anuīja Antigoni, bet nekā nezina par Zīverta Varu – Tā ir mūsu izcilā drāmatiķa traģēdija, piederēt „tai mazai zaglīgai tautiņai pie Baltijas jūŗas!”

 

Ņina Luce

 

Piezīme – Sidnejas latviešu teātris iestudēja Mārtiņa Zīverta Varu (1961.g.) un Žana Anuīja Antigoni (1972.g.). Abos gadījumos režisors bija Kārlis Gulbergs.