144.
Laime Reihmane, Laimdot Murniek, krievu valodā, Sovetskij hudožnik, Maskavā, 1974, 103 lp. Mūrnieks ir oficiāli atzīts mākslinieks. Padomju kritiķi izceļ viņa saulainās ainavas un optimistiski tvertos pilsētas skatus, kur senlaicīgas būdiņas ir kontrastā ar jaunceltņu kvartāliem, platām ielām, sliežu ceļiem un fabriku dūmeņiem. Saules ripas un stilizētie koki Mūrnieka darbos kļuvuši jau par manieri. Ainavās un portretos mākslinieks sniedz priekšstatu vienkāršojumu, kas tverts proporcijās kropļotā − viegli vertikāli izstieptā zīmējumā. Grāmatas nobeigumā darbu saraksts, bibliografija un biografiska izziņa. Šajā sērijā publicētas apceres arī par Leo Kokli un Leu Davidovu-Medeni.
Var iebilst, ka grāmatas nosaukumā vārds neparādās pareizā rakstībā un pat latviešu avoti bibliografijas uzskaitē rakstīti krīļu alfabētā. Protams, līdzīgi mēs izlīdzamies arī šeit, tikai krievu vārdus pārrakstām romiešu burtiem. Šīs praktiskās ērtības robežas tomēr pārkāpj pirms gadiem šīs pašas sērijas agrākā izdevumā iespiestais Leo Svemp (Maskavā, 1968, 136 lp.), kuŗas titullapā mākslinieka paraksts krievu rakstā! Vai māksliniekiem arī savi darbi būs jāparaksta krīļu burtiem, kā kādreiz rusifikācijas spaidos? Salīdzinot „Svemp” un „Murniek”, jāatzīstas, ka dažos gados strauji cēlusies reprodukciju kvalitāte un mākslinieciskais iekārtojums.
145.
Dainis Rožkalns, Miķelis Ivanovs, Dainis Rožkalns, apgāds „Liesma”, Rīgā, 1973, 90 lp. Rožkalnam pievēršama mākslas mīļotāju uzmanība. Kaut arī grāmatas reprodukcijas nevar sacensties ar oriģināliem, arī albumā varam nojaust darbu iekšējo dinamiku. Iejūtīgi un ar humora dzirksti viņš vecām tēmām atrod jaunu laikmetīgu skatījumu. Mākslinieks strādā gan kokā, gan linolejā un dažkārt lieto skrečbordu un cinka klišejas. Stiliski Rožkalnam daudz kopēja ar Krolli un Pīgozni, jo visi viņi turpina latviešu grafikā aizsāktās tradīcijas, un darbos izjūtama tautas mākslas skarbā elegance.
146.
Rasma Lāce, Teodors Lakševics, apgāds „Liesma”, Rīgā, 1973, 79 lp. Visi reproducētie darbi veikti tempera-vaska technikā. Neredzot oriģinālus, grūti spriest par šiem darbiem. Saturā līdzās plakātiskam illustrātīvismam redzami noskaņu meklējumi: klusās dabas, iztēles vīzijas. Lāces pieminētā mākslinieka filozofiskā attieksme pret dzīvi šķiet drusku forsēta. Albums būtu daudz ieguvis, ja nebūtu pievienotas klišejiskās „maskas”: „Zvejniece”, „Celtnieks”, „Jauniete”, „Portrets”.
147.
Kārlis Melbārzdis, Miķeļa Ivanova ievads. Apgāds „Liesma”, Rīgā, 1972. g. 75 lp. Piemiņas izdevums tautā iecienītam un ražīgam ainavistam − Melbārzdis līdz mūža vakaram palika uzticīgs V. Purvīša meistardarbnīcā gūtajiem iespaidiem un gleznoja Purvīša vidējā perioda impresionistiskā manierē. Savos darbos Melbārzdis spēja saglabāt raksturīgu zīmējumu un krāsu spožumu.
Grāmatai vairāki nopietni trūkumi. Vispirms jau Ivanova fražainais ievads. Grāmatā trūkst biografisku un bibliografisku ziņu. Attēli nav ievietoti chronoloģiskā vai sižetiskā secībā, bet gan sekojot tikai sastādītājam zināmai formulai, kas apzināti kavē izsekot mākslinieciskās veidošanās procesam. Piemēram, attēlu daļas sākumā šādi darbi: „Pavasaris” (1962), „Rudzu lauks” (1935), „Baltie tīkli” (1963), „Gauja” (1968), „Ogres ainava” (1959), Jūrmala” (1968) utt. Kur līdzās, reproducēti darbi un to detaļas kā 18./19. lp., 24./25. lp., 48./49. lp., jākonstatē krāsu atšķirības, kas norāda uz apbrīnojamu paviršību. Šādas kļūmes izdevēju prasības laikam apmierina, jo īpaši nekas netiek darīts, lai tās novērstu. Grāmatā krāsu izmaiņas varbūt paceļ „sentimenta procentu”, ko māksliniekam pārmeta vēl dzīvam esot. Rezultātā glīta bilžu grāmata.
148.
Aija Nodieva, Konrāds Ubāns, apgāds „Liesma”, Rīgā, 1974, 117 lp. Kā ievadā norāda autore, šis ir pirmais plašākais mēģinājums apkopot un novērtēt K. Ubāna daiļradi. Ir labi, ka darbs nobeigts vēl mākslinieka dzīves laikā. Varētu daudz piebilst par teksta nepilnībām, bet pozitīvi jāvērtē reproducētie darbu attēli, kas lasītājam ļauj izsekot sākotnēji moderno formu meklētāja pāraugšanā liriskā dabas skaistuma apdziedātājā un visbeidzot sentimentālā jūsmotājā. Beidzamos 30 gados mākslinieka daiļradē daudzi kvalitatīvi nevienādi gleznojumi, kas, salīdzinot ar agrīno periodu darbiem, liecina par panīkušu, irstošu talantu. Šai ziņā Ubāna un Svempa daiļradē noritējusi parallēla, tīri arodnieciska krize, kas visbiežāk Rietumos saistīta ar „grūto un sarežģīto ideoloģiskās pāraugšanas procesu” Staļina laikā, kad Rīgas skolas ievērojamākiem māksliniekiem Maskavas biedri pārmeta formālismu, un pat tik izcils proletariāta cildinātājs kā daudz godinātais Jānis Liepiņš tika padzīts no Maskavas akadēmijas. Glīta, viegli lasāma un pārskatāma monografija par interesantu un darbīgu latviešu gleznotāju. Grāmatas beigās izstāžu saraksts un bibliografijas rādītājs.
Bibliografiskās ziņas un Nodievas teksts ar lieliem robiem, bet kopsummā darbs vērtējams kā ieguvums 20. gs. latviešu mākslas vēstures dokumentācijā.
149.
Padomju Latvija brāļu saimē: glezniecība, grafika, tēlniecība, sastādījusi Ināra Ņefedova, bilinguāls krievu un latviešu izdevums, apgāds „Liesma”, Rīgā, 1972. g. 84 krāsu un melnbaltas reprodukcijas. Boļševiku revolūcijas 50. gada dienai veltīts izdevums, kam jāparāda, ka „sintezējot nacionālo un internacionālo, ieviešot novatorismu un izmantojot tradīcijas” ... „latviešu padomju mākslinieki iet jaunās dzīves cēlēju priekšpulkā”. Līdzās mākslinieciski interesantiem darbiem ar paliekamu vērtību atrodam sēnalas, kas savā gluži reakcionāri sentimentālizētā patriotismā dveš akadēmiski imperiālistisku sastingumu, kādu sastopam vēsturiski arī agrākos mākslas periodos. Situāciju neglābj arī tīri formāli aizguvumi no agrākiem mākslas periodiem un Rietumpasaules modernistiem.
Šo problēmu vispārējo raksturu Padomju Savienības mērogā apliecina 14 grāmatiņās publicētie atsevišķo republiku mākslas attēlu krājumi (apgāds „Aurora”, Ļeņingradā, 1972. g.) Šīs sērijas sējumu Latvijas PSR māksla, atzīmēju redzes aploka 67.-69. un 75. paragrafā. Vērtējot visu republiku mākslu, interesantākie šķiet lietuviešu, moldāvu, igauņu, tadžiku, armēņu un azerbeidžāniešu mākslinieku darbi, jo tie kompozicijā, zīmējumā un kolorītā veido tālāk etniski nacionālās mākslas tradīcijas, kas vērtējamas augstāk nekā lielkrievu reālistiski akadēmiskais provinciālisms, kas laidis dziļas saknes krievu, baltkrievu, ukraiņu un latviešu oficiālajā glezniecībā.
Gvīdo Augusts
