Latvijas dzejnieks Jānis Peters LuM 1974.g. 7.dec. numurā rakstā „Kā es māku, tā es...” izsaka visai interesantas domas, kas aktuālas arī trimdas pasaulei:

... un atkal svinēsim − ar šņabi, šlāgeriem un šašlikiem, un šamais štīmē šīberēs ar šamo...

... un atkal nezināsim daudz vairāk par „alu, alu, Jāna tēvs, tev ir mieži tīrumāji, Ilgo,” tralla-lā... tralla... lā.

„Nu tevi mičos, nu tevi mičos”... rampam, pampam, pampampam...

... un kad Jakubāns uzrakstīs līgostāstu par Raidrīgo, redakcijā atkal atskanēs sašutuši telefonzvani tāpat kā pērn, un lasītājs ar tautiski sāpošu sirdi teiks, ka viņš ir aizkārts par rakstnieka ņirgāšanos par mūsu svētkiem.

Jūs jau nojaušat, par ko es gribu dalīties domās ar jums. Jā, patiesi, − par mūsu lielo gribēšanu svinēt kāzas, apkūlības, Jāņus, Mārtiņus un visu ko citu un par šo svētku pārvēršanos pačalošanā, paklaigāšanā un iedzeršanā.

Nesen man gadījās būt Ogres kultūras namā un sarunā ar tā direktori b. Milleri uzzināju, ka ogrēnieši atrod iespēju mācīt jaunatnei dziesmas − tādas, bez kurām nav iedomājami ne mūsu jaunie, ne vecie svētki. Šīs dziesmas māca kora, ansambļu un citu pašdarbības kolektīvu dalībniekiem. Rezultātā − tieši kultūras nama pašdarbnieki ir tie, kas lielās tautas saiešanās uzsāk dziesmu, tur rokās dziesmas pavedienu, saka priekšā vārdus un ierauj ļaudis vienā lielā un patiesā līksmībā. Tad var bez riska par sabiedriskās kārtības sekām rīkot svētkus pustūkstotim ļaužu pie ugunskura gada visīsākajā naktī, tad var lūgt tālus un tuvus ciemiņus un teikt − redziet, biedri, tas nav mūsu ieradums bez kāda dziļāka motīva, tā ir mūsu tautas tradīcija.

Bet mūsu tautasdziesmu jēga ir tik bagāta, to sludinātā ētika un estētika tik noturīga cauri laikmetiem, ka nav svarīgi, vai to dziedājis zemnieks aiz arkla, vai dzied zemnieks traktora kabīnē. Ne jau par arklu un ne jau par traktoru ir runa tautasdziesmās, bet gan par godīgu attieksmi pret darbu, zemi, maizi, saviem līdzcilvēkiem un savām radu tautām. Mūsdienu jaunatne labprāt dzied tautas dziesmas − to pierāda pat bigbīta un roka ķertie tīneidžeri, kuri mēģina no ģitāras izrībināt folkloras motīvus. Un es tad ticu, ka zem viņu garajiem matiem bieži vien ir vairāk domu nekā gludi noskūto šašlikotāju galvās, kuri visos svētkos dzied „Šņāci, Minna” un sūdzas par jaunatnes bojā eju. Tieši kultūras namiem, klubiem, tautas namiem un tamlīdzīgām iestādēm blakus daudziem citiem pasākumiem, manuprāt, būtu jāorganizē apdziedāšanās, rotaļu un dažādu citu dziesmu mācīšana ar praktisku nolūku − dot dzīvību un krāsas svētkiem, sarīkojumiem, atpūtas pasākumiem, kur piedalās ne vien kori un ansambli, bet kur dziedātājs ir katrs svētku dalībnieks. Cita starpā, varētu mācīt arī ziņģes. Mūsdienu latviešu komponisti pierādījuši drastiskās pilsētas ziņģes, pilsētas folkloras dzīvotspēju. Skaidrības labad citāts iz Emīla Melngaiļa: „Ziņģe ir augstas kārtas, un, ja Cimze būtu zinājis, kur katras ziņģes iesākums, tad daža ziņģe, kurai tagad jāsmok kopā ar latviešu tautas dziesmām „Dziesmu rotas” „lauku puķu” nodaļā, atrastos „dārza puķu” starpā.” (Emīlis Melngailis, Raksti, „Liesma”, Rīgā, 1974., 244. lp.).

Visu šo jautājumu kārtošanai kultūras darbinieki ir tiesīgi gaidīt daudz lielāku palīdzību arī no saviem metodiskajiem centriem. Sen nav redzēts republikas Tautas mākslas nama sastādīts un izdots dziesmu krājums. Turpretī, kā mušmires pēc lietus dīgst bufetes patērētāju biedrību gadatirgos, pļērc reproduktori ar apšaubāmas kvalitātes mūziku un vējā šūpojas papīra ķēmi un grimēta čigāniete „zīlē” laimi „Žiguļu” lozētājiem par 1 rub. gab. Viens raibs raidrīgo, un atkal uzklups Jakubānam...

Mēs šodien nedzīvojam vieni, katru dienu mums ir gan sabiedriski, gan personiski sakari ar citu tautu cilvēkiem, kas piedalās gan mūsu kāzās, gan apsējībās un apkūlībās, un šajos starptautiskajos sakaros diez vai mēs drīkstam vadīties pēc tautiski plebejiskās filozofijas: „Kā es māku, tā es maunu.” Mēs esam spējuši sarīkot dziesmu svētkus augstā idejiskā un mākslinieciskā līmeni. Tas visu mūsu republikas vadošo un reģionālo iestāžu un visu pašdarbnieku un kultūras darbinieku pūļu rezultāts.

Vai mēs neesam spējīgi dziesmu − jauno un veco dziesmu − ienest ikdienā, sadzīves kultūrā, lai katrs, it īpaši jaunieši, zinātu gan vārdus, gan melodiju! Te vārds kultūras iestādēm, izdevniecībām, komponistiem, mūzikas zinātniekiem, radio un televīzijai.

Tas ir mūsu pašcieņas, mūsu internacionālās pleca izjūtas jautājums, jo vajadzētu taču būt tā:

Redz kur. daili brāliņš dzied
ar savām māsiņām.
Sveši ļaudis klausījās,
cepurītes noņēmuši.

Neko jau daudz kā trimdā, tā Latvijā neizlabosim. Joprojām „šamais štīmē šīberēs ar šamo” arī Jāņu vakarā, joprojām tautieši necietīs „ņirgāšanos” par dažādiem „svētkiem”, joprojām latvieši maz ievēros savu tautasdziesmu. Taču Jānis Peters nekad „trulas spalvas necilā” − un lai arī šoreiz „karstas dzirkstis šķiļas tecīlā!” (Pēdējie citāti ņemti no Jāņa Medeņa Tecilas).

 

*

Visai īsā laika sprīdī mūžībā aizgājuši divi trimdas latviešu mūzikas darba darītāji − vēsturnieks un redaktors Valentīns Bērzkalns un diriģents Arnolds Kalnājs. Abi viņi bija neaizstājami šī vārda īstākā nozīmē. Kaut arī viņi nesaņēma trimdas apbalvojumus, viņu vārdi zelta burtiem parādīsies latviešu mūzikas vēsturē. Tāpat viņu klātienes pietrūks katros nākamos latviešu trimdas dziesmu svētkos. Parafrazējot Berzkalna iemīļoto tautasdziesmu, ko viņš kā konservatorijas students ievija savās klavieŗu variācijās 1939. g., varam pareģot, ka polītiķu rozes nu ziedes, bet latviešu mūziķu rozes neziedēs. Arī fondi varēs atviegloti nopūsties.

Padomājiet paši, vai Bērzkalns nebija pelnījis tautas balvu par abiem monumentāliem dziesmu svētku vēstures sējumiem. Un Kalnājs − trīsdesmit gadus vadīdams Lielo Dziesmu Vairoga kori?

 

*

Š.g. 19. aprīlī Toronto Sv. Andreja ev. lut. draudzes koŗa koncertā dzirdējām Latvijas komponista Marģera Zariņa „Concerto Innocente ērģelēm, stīgu orķestrim un sitamiem instrumentiem.” Šo mūzikas darbu veiksmīgi diriģēja Arvīds Purvs, savukārt briljantu ērģeļu spēles techniku parādot Anitai Rundānei.

 

*

Laika 12. aprīļa numurā ziņots par 6. ASV latviešu dziesmu svētku organizāciju un iecerēm. Par svētku mūzikas daļas vadītāju izraudzīts Jānis Ansbergs ar palīgiem Fr. Hervartu un G. Indaru. Domāts arī par operas Baņuta uzvedumu ar ieteikumu to piedāvāt Bostonas operas sabiedrībai, jo pašu „spēciņš ļoti vājš.”

Nākotnē var paredzēt, ka arī teātŗa izrādes iestudēs amerikāņu teātŗu kompanijas un varbūt uzdos arī amerikāņu koŗiem nodziedāt dziesmu svētku programmu, vienalga kādā valodā. Taču tie ir tikai sīkumi. Pats galvenais ir svētku atklājējs − runātājs. Par to vajadzētu padomāt jau laikus kā Kanadā, tā Amerikā. Vai kādreiz nevarētu aicināt kādu ievērojamu rakstnieku vai dzejnieku polītiķu vietā. Pēdējie ļoti bieži savu karjeru uzsāk kā cietumu priekšnieki, bet nobeidz kā cietumnieki. Jūs jau sapratīsit, par ko runāju.

 

*

Tai pašā Laika numurā rakstīts, ka kultūras dienas Grandrapidos devušas 1086 dol. atlikuma. Šoreiz pat koŗu koncerts devis vislielāko naudas summu. Ar nožēlu gan pieminēts, ka bijusi jāmaksā daļēji Kanadas koristu ceļa izdevumi.

Cik skaisti! Pat no latviešu koristiem ir iespējams kaut ka nopelnīt! Un ja ir atlikums, tad viss ir labi izdevies. Sēdes beigās dāmu komiteja gādājusi par maizītēm un kafiju (un tā beidzas katrs ziņojums latviešu avīzēs trimdā!). Vai no maizītēm un kafijas bija arī atlikums − vai atkritums −, ziņu trūkst.

 

Imants Sakss

 

 

PAZIŅOJUMS JG ABONENTIEM

Sakarā ar pieaugušiem izdevumiem mūsu žurnāla sagatavošanā un izsūtīšanā, sākot ar JG 104. numuru, noteikta abonēšanas maksa par 5 numuru abonementu: ASV un Kanadā − $ 12.00, Anglijā − ₤ 5.00, Austrālijā − A$ 9.00, Vācijā − DM 29.00 un Zviedrijā − Kr 47.00.

Atsevišķa numura cena $3.00.