INTERVIJA AR IMANTU SVEILI
, Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē teātŗu nozares vadītāju, Sidnejas latviešu teātŗa valdes priekšsēdi un Austrālijas latviešu teātŗu apvienības valdes priekšsēdi.
Jaunā Gaita; Latviešu teātŗi Austrālijā. Kas tie ir un ko tie dara?
Imants Sveilis: Trīs teātŗi uzvarējuši mūsu teātŗu festivālos. 1973. gadā uzvarēja Adelaides latviešu teātŗa ansamblis ar Albija lugu Mazā Alise. Visumā šis teātris spēlē tautas lugas. Pārējos 13 festivālos godalgas par labāko ansambli guva vai nu Austrālijas latviešu teātris (melburnieši) vai Sidnejas latviešu teātris.
Austrālijas latviešu teātris spēlē retāk, bet vienmēr uzrāda kvalitāti. Sidnejas latviešu teātris ir vienīgais trimdā, kas izplāno savu repertuāru un izrādes gadu priekšu. Nupat Pasaules Brīvo Latviešu Apvienība piešķīrusi teātrim balvu par visaktīvāko ansambli teātŗa izrāžu rīkošanā.
Bez šiem teātŗiem ir citi, kas darbojas visumā ar 1-2 uzvedumiem gadā. Pēc 3 gadu klusēšanas darbu atsācis teātris Brisbenā. Tad ir Melburnas latviešu teātris, Adelaides latviešu teātŗa studija, kas audzina jaunos, un Pertas teātris kontinenta otrā pusē. Bez tam Melburnā vēl darbojas operešu ansamblis, kas pievelk arī tos skatītājus, kas uz parastām izrādēm netiek.
J.G.: Vai tas nozīmē, ka teātŗu darbu var minēt ar gandarījumu?
I.S: Protams. Regulārais darbs, teātŗu festivāli, abonementu sistēma, kontakts ar publiku. Bieži vien teātris, blakus koriem, ir mūsu kulturālās dzīves kodols. Tā tas, piemēram, ir Sidnejā, kur ļoti rosīga ir teātŗa literārā sekcija. Uzvedumu kvalitāte visumā noturējusies. Mūsu amatieru līmenis ir augstāks nekā austrāliešiem. Tāpēc sacensībās, piemēram, sidnejieši ieguvuši godalgas. Teātŗi ir pavēruši iespējas uzvest latviešu jaunlugas. Pie katra no lielākiem teātŗiem aug jaunā tēlotāju maiņa.
J.G.: Un kādas ir problēmas?
I.S.: Aktieŗi, kas jau ilgus gadus spēlējuši teātri, ir loti auguši savā mākslinieciskā varēšanā. Bet stāvoklis ir tāds pats kā kādreiz trupā, kur spēlēja Šekspīrs: visi kļūst vecāki, un viņiem iespējamās lomas mainās no Romeo un Džuljetas uz Makbetu pāri. Ar jaunajiem ir problēmas. Viņi nav mazāk apdāvināti, bet tie, kas spēlē teātri, ir aktīvie latviešu jaunieši, kam ir arī visādas citas intereses. Viņiem nav gribas ziedoties vienai disciplīnai. Ja viņi ir jau kādu laiku spēlējuši, viņi sagaida galvenās lomas. Ar niekiem, tā sakot, viņi nekrāmējas. Savā ziņā te vainīga pārāk saudzīgā kritika. Ja jauno aktieŗu studijas darbu ņem pirms mēģinājuma, viņi nenāk. Ideāli būtu, ja jaunpienācēji varētu vienu gadu nostrādāt studijas darbā, bet tas jauniešiem liekas garlaicīgi. Ir arī latviešu centri, kur latviešu maz, lai pastāvētu teātris. Tā tas kādu laiku bija Brisbenā.
Teātŗi cīnās pastāvīgi ar naudas trūkumu. Laimīgā kārtā gandrīz katram no tiem ir sava skatuve, bet trūkst pietiekami daudz gaismas ķermeņu un iespēju dekorāciju maiņām. Cik bagāts kādreiz šajā ziņā bija Dailes Teātris! Tad ir domas par nākotni: teātris mums nebeigsies ar to, ka nav tēlotāju, bet gan ar to, ka trūks skatītāju.
J.G.: Varbūt tos, kas nenāk, varētu pievilkt ar lugām, kas skatītājus saista vairāk?
I.S.: Mēs ejam vidus ceļu. Piemēram, Sidnejas teātŗī gadā ir tikai viena luga, kas ir tik „moderna”, ka tā varētu nepatikt. Pie tam mēs izvairāmies no seksa un brutalitātes lugām. Tās, cita starpā, savu laiku jau nodzīvojušas. Agrāk sidnejieši spēlēja 6 lugas gadā, pieskaitot arī jaunatnes teātŗa uzvedumus. Tagad 6 lugu vietā tiek spēlētas 4 − viens liels uzvedums, 1 moderna luga, 1 kases luga un gadskārtējais kaleidoskops − satira par gada notikumiem mūsu dzīvē.
J.G.: Kas vairāk kavē darbu mēģinājumos? Aktieŗu projiene?
I.S.: Nē. Teksta problēmas un laika trūkums strādāt mājās.
J.G.: Varbūt tagad uzvedumu par maz? Varbūt mazāku skatuvi ar vairākām lugām, gaismām ieņemot lielāku vietu?
I.S.: Repertuāru varētu dubultot, bet grūti dabūt aktieŗus. Sidnejas ansamblī pašreiz skaitās 60, bet pati „frontes grupa” nav liela. Viss vairums nevar spēlēt personisku apstākļu dēļ. Naudas trūkums gaismas ķermeņu iegādei − ir nama apsaimniekošanas problēma.
J.G.: Teātŗos visur tagad var vērot intensitāti, ātrāku tempu nekā latviešu teātŗu izrādēs. Kāpēc?
I.S.: Mums vēl kaulos Staņislavskis un reālpsīcholoģiskā skola. Aktieris grib izdzīvot katru momentu. Bet S. Klauverta Kaleidoskopā 1974 mēs mēģinājām sasniegt ātrāku tempu.
J.G.: Viens no drāmatiķa uzdevumiem ir pacelt patiesas mūsu dzīves problēmas. Vai, runājot par Austrālijā rakstītām lugām, mēs neesam pieskārusies tikai virspusei?
I.S.: Mums ir lugas par vispārējām cilvēces problēmām, bērnu lugas, fantāzijas. Šķiet, ka U. Siliņa Avota lieta ir vienīgā, kas paceļ patiesas mūsu dzīves problēmas.
J.G.: Apmaiņa ar režisoriem un ansambļiem. Amerikā un Kanadā. Vai tā būtu veicināma?
I.S.: Principā, protams. Bet te ir grūtības. Austrālijas mērogā apmaiņa ar režisoriem tikai tagad kļūst iespējama, kad esam ieguvuši veselu mēnesi atvaļinājuma. Austrāliešu režisorus varētu dabūt, un līdz ar to nāktu varbūt valdības pabalsts. Bet valodas grūtības šķiet pārāk lielas. Savā laikā Zīverts bija pie mums. Nesen viesojās Straumanis. Esam mēģinājuši dabūt Uršteinu. Lūdzām, lai sagatavo lugas katrā no centriem, bet Uršteins vēlējās ar vienu izlases ansambli apceļot latviešu centrus. Mums bija atvaļinājumu problēma. Tā mums pagaidām Uršteina viesošanās nav sanākusi. Ar ansambļiem ir citas grūtības. Gods jādod Sanfrancisko Mazajam Teātrim par viesizrādēm Austrālijā. Viņi iesāka, un ansambļu apmaiņa tagad turpinās. Bet Austrālijā mēs varam samaksāt ne vairāk kā 3 cilvēkiem, jo centru, kur varētu spēlēt, ir 3-4. Amerika un Kanada ar savām 14-20 vietām var samaksāt lielākam ansamblim.
J.G.: Vai ar to varam secināt, ka kontakts starp Austrālijas un Amerikas un Kanadas latviešu teātŗiem tagad ir tuvāks?
I.S.: Tā ir. Mēs sākam justies kā viena saime. Mēs tagad zinām, ko citi dara, varam apmainīties ar lugām. Ansambļiem, kas viesojas, ir izdevība spēlēt daudz reižu. Tas viss audzina aktieŗus un attīsta viņiem spēju atrast kontaktu ar publiku.
Sarunu pierakstījis Kārlis Freimanis.
DAŽAS PARALLĒLES ANUĪJA UN ZĪVERTA TRAĢĒDIJĀS
Žana Anuīja Antigone Sidnejas latviešu teātrī 1972. gadā. Antigone – Mirdza Ansule; sargi – Jānis Ronis un Jānis Grauds.
Lasot franču dramatiķa Anuīja traģēdiju Antigone daudz kas šķita jau pazīstams, ne tikai idejiski vien, bet arī personu raksturojumos, to savstarpējās attieksmēs un pat situācijās. Anuījs traģēdiju Antigone sarakstījis 1942.gadā, kad daļa Francijas atradās zem vācu varas. Skatuves darbs mākslinieciski ir tik labi līdzsvarots, ka iekarotāji to atļāva izrādīt, nebūt nepamanīdami, ka Antigone simbolizē apspiestās franču tautas garu, bet Kreons vācu diktatūru. 1943.gadā, kad Latvija atradās zem vācu okupācijas, mūsu drāmatiķis Zīverts sarakstīja traģēdiju Vara, kas atradās uz skatuves tais dienās, kad mūsu galvaspilsētā Rīgā vāciešus nomainīja krievi. Interesantas ir parallēles Anuīja Antigone un Zīverta Varā. Anuījs vielu savam dramatiskam darbam atrod sengrieķu mitoloģijā, paturot gan tikai visiem pazīstamos vārdus: Antigone, Kreons, Poliniks u.c., kā arī ārējo fabulu. Citādi tie ir tagadnes cilvēki, un tā ir mūsdienu 20.gs. polītisko notikumu izraisīta drāma.
Varas piezīmēs Zīverts raksta: „Otrs apstāklis bija tās idejiskās parallēles, kas saskatāmas Mindauga varas polītikā no vienas un mūsdienu polītisko bloku vadītājos no otras puses. Mindaugs, šis sava laika leišu Bordža, nevairījās ne no kādiem līdzekļiem, lai sasniegtu savus mērķus. Mūsu laikos tas pats notiek Vācijā, Krievijā un citur.”
Zīverta traģēdijā cīnās Mindaugs ar Marti; Anuīja traģēdijā – Antigone ar Kreonu, kad pēdējā apzinīgi pārkāpj Kreona rīkojumu, par jaunu aprokot sava brāļa Polinika līķi, par ko draud nāves sods. Autors izraudzījis Antigoni par individuālās patiesības pārstāvi. Nevienam viņa nevar pavēlēt aprakt savu brāli. Tas jādara tikai viņai pašai, lai paliktu uzticīga pati sev, pretējā gadījumā Antigone zaudētu vienīgo, kas cilvēkā ir vērtīgs – savu pašcieņu.
Kreons personificē vispārējo patiesību, tā ir dzīves uzturētāja, vitālai dzīvei nepieciešamā patiesība. Traģēdijā risinās šo divu patiesību cīņa. Ja Antigone atteiktos no saviem ideāliem, valdītu dzīvnieciskie instinkti un bezprincipu cilvēki, un ja Kreons atteiktos no savas varas, valdītu anarchija. Tas notika pēc Mindauga nāves, kad Alģimants saka: „Ja es būtu zinājis, ka tā notiks, es nekad nebūtu sacēlies pret Mindaugu. Līdz šim viņš kāva un laupīja viens, tagad to dara visi.” Mindaugs, līdzīgi Kreonam, cīnās par vispārējo patiesību, par Lietuvas valsti, kam viņš upurē visu, kaut arī tas sāp un sagādā ciešanas. Viņa pretcīnītāja, individuālās patiesības aizstāve, ir Marte, viņa cīnās pret tā varmācību. Kad Marte uzdrošinās pārmest Mindaugam: „Nekad leišu zemes nav nomācis tāds varmāka kā tu!” „Slepkava tu esi!” Mindaugs atbild: „Esmu laupījis, uzpircis un kāvis – jā. Bet vai kāds jebkad jautājis, kāpēc es to daru? Jā, es loku asinis, tikai neviens nezina, kā man tas riebj... Bet kam ir vara, tas citādi nevar.”
Kad Antigone izkliedz Kreonam „Tu esi riebīgs cilvēks!”, Kreons atzīst, ka Antigonei taisnība. Viņš ne vienmēr varēja rīkoties, kā gribēja, bet valdīt esot viņa amats, un ja nu viņš to uzņēmies, tad cenšas savu pienākumu veikt, cik labi varēdams. Kāda abu valdnieku līdzība šai vispārējā patiesības ieskatījumā! Abi traģēdijas varoņi, kā Kreons, tā Mindaugs, cīnās gan ar ārējiem pretiniekiem, gan paši ar sevi, savām personiskām jūtām, jo viņi pārstāv vispārējo patiesību. Kreons saka Antigonei: „Es zinu, ka tu domā, es esmu neģēlis, bet es esmu vienmēr mīlējis tevi, cik arī stūrgalvīga tu esi bijusi.” Arī Mindaugs liecina to pašu Martei; „Laikam biju tevi vairāk iemīlējis nekā karalim atļauts.” Pirms divdesmit gadiem viņš savu mīlestību pret Marti upurēja varai, par ko pēdējā jutās savā lepnumā aizvainota un zvērēja Mindaugam atriebties. Kaut arī vēlāk viņa par Mindaugu saka: „Tāds cilvēks, dieviem līdzīgs!” Marte, līdzīgi Antigonei, lai nezaudētu savu pašcieņu, izlīgst ar Mindaugu tikai pēc tā nāves, dodoties līdz sārtā. Kā Kreonam, tā Mindaugam niknākie ideju pretinieki ir abu dēli Hemons un Vaišils. Kad pēdējais pārmet savam tēvam, ka tas kalpo nežēlīgai varai, Mindaugs atbild: „Vai tu pazīsti kādu žēlīgu varu?” Cīnītāji par vispārējo taisnību nedrīkst domāt par saviem dēliem vairāk kā par pārējiem. Koris Kreonam aizrāda, ka viņa dēls Hemons Antigones dēļ ir ievainots līdz nāvei, valdnieks atbild: „Mēs visi esam ievainoti līdz nāvei!” Abās traģēdijās nenotiek cīņa starp labo un ļauno, bet tā ir divu patiesību cīņa – individuālās un vispārējās. Kaut kur droši vien ir kāds zelta vidusceļš. Ja Mindaugs un Kreons negribētu no dzīves visu bez kompromisa, varbūt, ja tiem pietiktu ar sīko laimi, ko dzīve spēj dot, tad viņi droši vien izprastu cilvēka niecību, cilvēka nespēju iegūt ne absolūto varu, ne absolūto patiesību, jo tādas nebūt nav. Pēc varas dzenoties, cilvēks iegūst tikai iznīcību. Šo apceri beidzot, gribas atcerēties tos polītiskos apstākļus Eiropā, kad Francijā radās traģēdija Antigone un Latvijā – Vara. Skaidrs, ka abi drāmatiķi Anuījs un Zīverts viens par otru nekā nezināja. Sazināšanās toreizējos apstākļos nebija iespējama. Un tomēr tie ir līdzīgi uztvēruši pasaules notikumus, vienādi izjutuši sava laikmeta traģiku un to izteikuši līdzīgā drāmas formā – nepārtrauktā viencēliena traģēdijā. Pasaule gan pazīst Anuīja Antigoni, bet nekā nezina par Zīverta Varu – Tā ir mūsu izcilā drāmatiķa traģēdija, piederēt „tai mazai zaglīgai tautiņai pie Baltijas jūŗas!”
Ņina Luce
Piezīme – Sidnejas latviešu teātris iestudēja Mārtiņa Zīverta Varu (1961.g.) un Žana Anuīja Antigoni (1972.g.). Abos gadījumos režisors bija Kārlis Gulbergs.
