GRIBU ES DZIEDĀT DZĪVES MUĻĶĪBĀM VISĀM

Inārs Brēdrichs, Vakarvējš. Dzejoļi 1950.-1970. g. Sidnejā: Sala, 1973. 175 lp. $5.00.

Ināra Brēdricha dzeja krājumā Vakarvējš ir neparasti daudzveidīga un raiba tematikā un noskaņā. Dažādība izpaužas arī dzejoļu formā.

Dažus Brēdricha dzejoļus var apzīmēt par tīri vai autobiografiskiem, citi visai tieši izsaka dzejnieka pieeju dzīvei un pasaules izpratni. Krietnam skaitam dzejoļu vielu devušas atmiņas, dabā vērotais, literāras, vēsturiskas un reliģiskas temas, citi veltīti mīlestībai, draudzībai, dzimtenei, nāvei un atsevišķiem cilvēkiem. Daži dzejoļi radušies "pēc pasūtinājuma", daži pieskaitāmi humora un satiras žanram. Ievērojamu skaitu dzejoļu grūti klasificēt kādā noteiktā tematiskā schēmā.

Brēdricha dzeja ir patiesa un godīga; jebkāda mākslotība vai pozēšana ir gandrīz nemanāma (rakstu "gandrīz" tikai tādēļ, ka nez' vai kāds dzejnieks kaut tikai dzejas izteiksmes prasību dēļ, var pilnīgi izvairīties no varbūt paša neapzinātas, bet lasītājam šķietamas pozēšanas). Simpatisku šo dzeju padara arī tās smalkjūtīgi atturīgais siltums, bez salkana sentimentālisma piegaršas. Dzejnieka valoda ir visumā svaiga, nereti izceļoties ar trāpīgi izvēlētiem atsevišķiem vārdiem pareizās vietās, retāk ar izteikti "dzejiskām" vārdu virknēm:

... vizmaini blīgznotus burbuļus
Bijušais virpuļu vērpetēs risina.
---------------------------
Iemērcu pirkstus naktī
Un velku ar tumsu pār seju.
---------------------------
... kolonnas
Pēdējās iznīkstot stostās
Izgrauztām zobu mutēm.

Krājumā ievietoti gan dažādās tradicionālās formās, gan brīvajā pantā sacerēti dzejoļi. Atskaitot ļoti retus izņēmumus, nav šaubu, ka arī brīvajā pantā rakstītie darbi pieskaitāmi dzejai, nevis saskaldītai prozai.

Ļoti iejūtīga, vērtīga dzeja parādās pāris gaŗākos dzejoļos - fragmentos no dzejoļu cikla "Variācijas ap temu" un "Amfiteātrī"; žēl, ka nav saglabājies pilns minētā cikla manuskripts. Starp labākiem krājuma dzejoļiem ierindojami arī - un tie nebūt nav vienīgie šādi dzejoļi, katram lasītājam būs sava, atšķirīga "uzskaite" - "Stundas", "Elēģija jaunam mīlētājam", "Fotografija" "Vakarvējš", "Nezināmais", "Eiridikas dziesma", "Ahaggars", "Sonets" un tā variācija, un "Mazajai Lindai no Sāmsalas". Brēdricha dzeja nav virspusīga rotaļāšanās ar vārdiem, nav "dzeja dzejas dēļ"; pats dzejnieks raksta: "Viss uzrakstītais radies kā piezīmes piedzīvotajam un pārdzīvotajam." Te gan var iebilst pret vārdiņu "piezīmes" un, vēlreiz pieminot lielisko ciklu "Variācijas ap temu", vēlēties, lai Brēdrichs turpmāk vairāk pievērstos raksturā un apmēros līdzīgu dzejoļu sacerēšanai; šķiet, ka dzejnieka talants, iejūtība un erudīcija visspilgtāk izpaužas gaŗākos dzejdarbos par literārām, vēsturiskām u.c. "nopietnākām" temām. Mums ir krietns skaits dzejnieku, kas spējīgi sacerēt it labus, īsus, izteikti liriskus dzejoļus; daudz retāki ir autori, starp kuŗiem ierindojams arī Brēdrichs, kam ir pa spēkam iejūtīgi un intelliģenti dzejot par ārpus personiskās dzīves un maņu aploka atrodamām parādībām un norisēm.

Brēdricha dzejas neparastās dažādības un raibuma dēļ, krājumam trūkst kaut cik izteiktas kopējas, vispārīgas noskaņas, kādu parasti no dzejoļu krājuma sagaidām. Arī krājuma piecas daļas, izņemot pēdējo, sevišķi neatšķiŗas (gluži bez atšķirībām tās, protams, nav) viena no otras, un šķiet, ka dzejoļu secība un sadale daļās varētu būt bijusi arī pavisam citāda. Krājuma kopiespaids būtu labāks, ja dzejoļu dažādība, kā tematikā un noskaņā, tā kvalitātē, būtu samazināta, dažus vājākus un starp citiem neiederīgus dzejoļus atstājot ārpus krājuma. Iztrūkt varēja vai visa krājuma pēdējā daļa, "pasūtinājuma dzejoļi" (102., 115. un 125. lp.), arī "Veltījums" u.c. Līdzīgu iemeslu dēļ var iebilst arī pret dzejoļa "Trīs sejas" trešo daļu, kas lāga neiederas starp pārējām; dzejnieks ar to, droši vien, vēlējies panākt zināmu kontrastu, bet kontrasts izdevies pārāk "kliedzošs". Brēdricha mīlestības dzejoļi bez izteikti erotiskas pieskaņas ir pārliecinoši un izjusti; dzejoļi ar šādu pieskaņu (piem., 43. lp.) nepārliecina. Negribu noliegt erotikas lomu un vietu dzejā, tikai konstatēt, ka Brēdricham šādi dzejoļi "nepadodas".

Krājuma vāka zīmējums ir pārāk konkrēti tverts, tas raksturo tikai mazu daļu no krājumā atrodamās dzejas.

Kārlis Ābele