DIVI DZEJOĻU KRĀJUMI
Zenta Liepā, Mazā zeme. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1971. 105 lp. $5.50.
Guna Ikona, Kodols. Shippenville: Upeskalns, 1972. 96 lp. $5.00.
Divas dzejnieces. Liepa jau pazīstama. Viņas autores vārds un viņas dzeja viegli sakūst ar liepu lapas glaudīgumu, ar liepas koka sievišķības simboliku.
Ikona, kuŗai: Diena atveras / balta / pāva aste / pret sauli (41), - jāiepazīst.
Ikona meklē pēc savas dzīves kodola. Viņa to formulē latviskumā. Formulējums ir tiešs un skaidrs, dzejas kodols vēl atlobāms.
Ikona iet kopsolī ar mūsdienu internacionāli moderno dzejnieku, pievezdama mūs ar savu dzeju it kā pie izsista loga: sejā negaidīti iesitas ass vēja atvēziens. Dzejoļu satrauktās rindas sabirst kā lielāki un mazāki izsistas rūts gabali, kuŗos spoguļojas sasistas debesis; grūti tās salikt kopā.
Ikonas stakato stils, ko viņa pārskan kā taure (21), iekļaujas strupos, aprautos teikumos, iekavu stieplēs, svešvārdu plūdos; netrūkst arī valodas grēku. Visa tā ir gana Ikonas dzejā tāpat kā latviešu dzīvē svešumā, ko Ikona pūlas vienot, kausēt, saliedēt ar latviskā "spēka krājumu" (12), ar gribas sparu, ar domu par zemi "aiz trejdeviņiem kalniem" (17), ar apgalvojumu, ka: Esmu taure, kuŗu / Latvija pūš, / karogs, / plandos nākotnes / brīvajos vējos, Baltijas balss / saucu: tici, tici, / atgriezies (21).
Mēs gribam ticēt šai balsij.
Sāk savu dzejoļu krājumu Ikona ar mežkopju atziņām un it kā ar ziņām, ka "Balva piešķiŗama atziņām, kas veicina jaunatnes audzināšanu latviskās mākslas izpratnē" (7). Balva būtu par "septiņi sējumi dainu un Lazdas latviskās pasaules izpratni", kur "viss kā pa Dieva plaukstu slīd". Šķiet, ka Ikonas skolotais, brāzmainais prāts nevar pieņemt tādus ideālus; paliek idejas, tādēļ viņa aizstāvēs temu: "Neizdeldējams ir latviskais spīts". Lai "trimdā dzimušam" pietuvotos, viņa nāk ar statistikām, aksiomām, 20.gadsimteņa alķīmiskām formulām, latviskām genām", ar empīriskām metodēm "vēstures slāņos" un bez sentimentalitātes. Drosmīga, vīrišķīga viņa ir. Viņa ir arī savā laikā un svešumā stiepies stāds. Aplam būtu viņā meklēt pēc dievkociņa pazemīgi rūgtenās smaržas latviešu lauku mājas galā.
Atmetot Ikonas nejocīgos jokus, jāsaka, ka viņa tāpat kā Malkolms dzejolī "Malkolma Lorija leģenda" (60) meklē un tumsā taustās pa "Meža taku uz avotu pavasarī". Mūs skaŗ viņas karstā elpa, un mēs dzirdam viņas steidzīgos soļus ceļā uz avota kalnu.
*
Zenta Liepa arvien vairāk nobriest savā kodolā, arvien patstāvīgāk iekļaujas tai pasaulē, kuŗā tiekamies ar Kārli Skalbi. Tur cilvēks iet "sniega ziedu aplidots", tur viņam, kad "sirds ir grūta", kāds sūta "baltas paijas". Arī Liepai: Sniegs pārsnieg, / sniegs / balts kā laime / pārsnieg pār rūpēm.
Liepas dzejas zelmenis sazeļ un sazied tāpat kā Ikonai "svešā dārzā, / starp svešiem kokiem, bet viņas ziedus iztekā bites, kas "smaržo pēc puķēm / un Latvijas pļavām (17), viņas atbalsi dzeguze aizkūko "pāri jūŗai zemē mazajā" (95).
Dzīvība viņai ir: mazas, vienkāršas lietas / Līksmi un gaiši darīt (21), spēks apzināšanās: Kā ābele ziedos / cieši cieši turos, / Dziļi dziļi zemē / Stiprām saknēm (19).
Ja Ikonas dzejā pārsvars prātam un nemieram, tad Liepas dzeju pārvalda izjūtu vienkāršums, miers un samierināšanās. Liepas dzejas kodols ietvēries izjūtā, kas pausta dzejoļos "Mazā zeme" un "Trimda" (96).
Mazā zeme, kas "tautu raibajā pļavā nesajaušama", kas "pasaules barguma laukā" pazudusi, ir latvietim tā zeme, kas viņam "šūpulī teiksmaini likta, / Laimes likta,-nelaimes atņemta"(95). Tā ir doma un izjūta, ko latvietis dala ar latvieti, dzejnieks dala ar visiem, tikai citādiem tēliem, citādi izteiktos vārdos.
Kas gan ir viss izteiktais? Smiltīs rakstīti vārdi, "smilšu lappuses valgas". Pār smiltīs rakstītiem vārdiem pārkrīt mūžības jūŗas vilnis un ieskalo šos smilšu vārdus jūŗā. Bet ieklausies - viļņu valodā vieglā / Mani vārdi tev atšalko, skan (74).
Tā ir mūžības un dzejnieka dāvana. Esam jau mēs visi dāvana devēji un dāvana saņēmēji, taču dzejnieks ir neparastākais dāvinātājs. Dzejnieks var atrast tik neparastu dāvana kā, piemēram, atradusi Zenta Liepa, teikdama, ka viņa kā savas dzīvības daļu:
Pār jūŗu tev sūtīšu,
Vēja šūpolēs ielikšu
Lāsmaini
Nolijušu
Zaļu rūti no sava loga (78).
Valerija Bērziņa-Baltiņa