DAŽOS VĀRDOS
Iskolats nodibinājās 1917.g. jūlijā. Tā bija padomju padome. Varētu pat teikt - virspadome. Radikālo centienu kulminācija. To ievēlēja latviešu strādnieku, zaldātu un bezzemnieku padomju delegāti. Kaut arī pēc Rīgas krišanas šī iestāde daļēji pajuka, pēc oktobŗa revolūcijas uz tās pleciem gūlās pirmās Latvijas padomju republikas vadīšana. Iskolatā (tā priekšsēdis bija Fricis Roziņš) tika pieņemti lēmumi gan par sarkano gvardi, gan par avīžu slēgšanu, gan par zemes piespiedu atsavināšanu. Iskolata varai nepiemita gluži tāda izrēķināšanās kāre kā citām padomju varām Latvijas vēsturē. Tomēr zināma nežēlība, bezsirdība saskatāma jau šajā pirmā komūnistu valdīšanas laikā. Iskolata sēžu atreferējumi, kas sakopoti Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstures institūta publicējumā Iskolata un tā prezidija protokoli, 1917-1918 (Rīgā: Zinātne, 1973. 292 lp.), atsedz visai kaili lielinieku garu un centienus.
A.E.
The Baltic States -The Years of Independence: Estonia, Latvia, Lithuania 1917- 1940 (Berkeley: Univ. of California, 1974. 265.lp. $10.95) ir tulkojums no 1970.g. vācu valodā publicētā un latviešu presē aplūkotā pētījuma Geschichte der baltischen Staaten (Stuttgart-Berlin-Köln-Mainz: W. Kohlhammer, 1970. 224 lp. DM 16,80). Grāmatas autors Rauchs (Georg von Rauch) ir baltvācu vēsturnieks - viņš plaši pazīstams arī starptautiskā mērogā, galvenokārt ar savu vairākkārt izdoto grāmatu History of Russia. Baltijas valstu vēstures klajā laišana angliski ir apsveicams notikums un, šaubu nav, veicinās Baltijas studijas anglosakšu zemēs, jo universitāšu apgādu darbi par Baltijas valstīm ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Visdetālizētāk autors pievēršas ārpolītikai, it sevišķi sakariem ar Padomju Savienību. Pieeja baltiešu polītiķiem ir pozitīva, daudzkārt pat glaimojoša. Ievērības vērts ir fon Raucha secinājums, ka autoritātīvos režīmus Baltijas valstīs ieveda šo valstu dibinātāji paši, nevis kādi ārpusnieki.
A.E.
Recenzentam var gadīties grāmatas, kuŗas patīk lasīt un par kurām tam vēlēšanās daudz izteikties. Var būt citas grāmatas, kas tam ne visai patīk, un tomēr par tām ir vēlēšanās izteikties. Vēl var būt tādas, kas gan patīk, bet par ko nav daudz ko runāt. Diemžēl Oļģerta Liepiņa "mākslas un mīlestības romāns" Stirnas pār kalniem (Waverly, Iowa: Latvju Grāmata, 1973. 608 lp.$15.00) nepieder ne pie vienas no šīm kategorijām.
Labākais, ko var atzīmēt, ir fakts, ka grāmatas autors ir vecāks vīrs un neapšaubāmi ar sacerējumu gribējis tikai labu. Tomēr grāmatas izskaidrojums, nav vienlaicīgi arī tās attaisnojums. Paliek iespaids, ka telefona grāmatas sastādītājs būtu labāks prozists - vismaz viņa darbs tik daudz negrēko pret literātūru. Un gaŗums abu grāmatām būtu līdzīgs.
Illustrātīvo apdari kitch stilā (kas gan nosaukts par contemporary!) devis V. Silmalis. Tas pats arī grāmatā iespraudis panēgiriku autoram, cita starpā arī sacīdams, ka šī grāmata "ar dziļu perspektīvu raksturo brīvās Latvijas mākslas dzīvi" un nosaukdams autoru par "ievērojamāko latviešu rakstnieku starp mums mirstīgajiem." Ja grāmata Stirnas pār kalniem Silmalim raksturo Latvijas mākslas dzīvi, tad viņam arī romāns par brīvās Latvijas asenizātoriem raksturotu visu Latvijas kanālizācijas sistēmu.
Ilmārs Briedis
Strēlnieks ir opozicionāru izdevums - varbūt vēl pilnāks ar kontroversijām nekā Jaunā Gaita. Daudzas Latvijas svētās avis šeit tiek pamatīgi apstrādātas, ja ne pat pilnīgi slaktētas. Ar katru laidienu Strēlnieks kļūst biezāks. Enerģijas piesātinātais 86 g. vecais strēlnieks, redaktors Pēteris Dardzāns, liekas esam steigā. Pēdējā 34.-35.nr. kopsējumā (Čikagas Latviešu strēlnieku kopa, 1974./75. 371 lp. $10.00) ietilpināti 8 dzejoļi un turpat 60 raksti, kuŗu vairākums vijas ap strēlnieku laikiem un atbrīvošanas kaŗu. Degpunktā šie vecie vīri, šķiet, novietojuši ģen. Baloža karjēru un personību. Mana personiskā saskare ar vecajiem strēlniekiem, tāpat kā viņu raksti, liecina, ka senīlitāte vecos kaujiniekus nav ķērusi. Tas jāsaka divkārt par pašu redaktoru, kas devis 4 ietilpīgus rakstus. Ignorējot bieži vien neveiklo stilu, jāsecina, ka nevienā mūsdienu publicējumā Latvijas militārā un polītiskā vēsture netiek debatēta ar tādu dedzību kā Strēlniekā. To iegādājoties, šaubu nav, mēs iegādājamies arī bibliografisku retumu.
A.E.
"Paliksim igauņi, bet vienlaikus būsim arī eiropiesi", šī gs. sākumā vedināja dzejnieks un literātūrzinātnieks Gustavs Suits (1883-1956). Poeti estoni (Roma: Abete, 1973. 174 lp. 2,500 l.), igauņu dzejnieku antoloģija italiešu valodā, dod skaidru liecību, ka igauņu dzeja ir līdzvērtīga kuŗas katras citas Eiropas zemes dzejai. Krājuma redaktori (Vello Salo un dzejniece Margherita Guidacci) krietnu tiesu no ievietotajiem dzejoļiem pārņēmuši no Appunti per un corso sulla lingua e litteratura estone (Bologna, 1971), ko sakārtojusi pazīstamā igauņu literātūras populārizētāja un tulkotāja italiešu valodā Edoarda Dala Kisfaludy.
R.E.
Dzejas izlase Laiks i nelaiks (Minchenē: Latgaļu izdevnīceiba, 1974. 64 lp. $3.99) laista klajā taisni tāda, kāda tā saņemta pa slepeniem ceļiem no Latvijas. Bet kā samizdats grāmatiņa ir visai dīvaina - autors, kas slēpjas aiz nom de plume Joņs Karūdznīks, tikai, tā sakot, uzplīkšķina pa pirkstiem tiem, kas tautu draudzības vārdā tautai brīvību laupa ("beitīs tam Pārkyuņa dōrda! "), pie reizes paskaidrodams, ka "stalineibu nyknū, ļaunū" latgaļi vienmēr ir turējuši un turēs par lielu kaunu. Pats sevi nodēvēdams par lielās latgaļcilts sirdsapziņu un "nōkameibys tulku", autors aicina visus labu ļaužu bērnus atliekt taisnāk muguras, neaizmirst, ka "myusu ķēneņš senok beja Vysvaļds", pacelt augstāk zilbalto karogu ("Bynus vīnōt tam talgalu ciļti, nokūtnes gaitos tū vest! ") un doties kaujā par to, lai Latgale kļūtu līdztiesīga savām māsām Lietuvai un Latvijai. Lai arī nav gluži skaidrs, vai pašreizējā situācijā tas nozīmētu Latgales PSR dibināšanu, nav divu domu, ka autors grib būt "svobods latgaļs", nevis "nīvots čangaļs ", un visvairāk viņu iedvesmo konfrontācija ar "baltiešiem"; kas latgaļus apspiežot, nicinot, pārtautojot, kas tiecas "latgaļu volūdu nūmōkt". "Jyus, jyus, tī bejot baltīši, jyus, nalīteigi brōleiši!" viņš izsaucas. Uzbrukuma pozicijas tiek ieņemtas arī pret letonizē" tajiem latgaļiem, kam "kauna nav i gūda", bet pie Latgales intelliģenta viņš griežas šādiem vārdiem:
Kas metropole tova?
-Tei Reiga, Moskova,
Voi Roma, Varšova...
Nav padūma tev sova.
Grāmatas beigās pievienotas notis Latgales himnai un maršam.
R.E.
Apcerējumiem par Austrumlatvijas, īpaši Latgales, iedzīvotāju materiālās kultūras un dzīves veida vēsturi no 13.gs. līdz mūsdienām veltīts Latvijas Zinātņu akadēmijas publicētais Archeoloģijas un etnogrāfijas 10. sēj. (Rīgā: Zinātne, 1973. 308 lp. Sakārt. A. Ģertmanis, Z. Sakare).
R.E.
Es stovu pi Latgolas oltora svāta,
Kur dzimtinē šūpeļš maņ kōrts
Un sōpes, vysdziļōkōs sōpes maņ dvēselē leist...
Sīs Orktona Zvīdŗa rindiņas varētu likt par moto visai viņa grāmatai Tu (Minchenē: Latgaļu izdevnīceiba, 1974. 239 lp. $5.00), kas sastāv no vairāk nekā 100 vārsmām, 2 pasakām dzejā un 2 īslugām. Lugas "Baltais Tīsnesis" pamatā ievirzošs Archaiologa un Vēsturnieka dialogs, kur pārcilāti Latgales vēstures notikumi - no laikiem, kad "par zemi vaļdēja dīveņš pōsoku", lidz dienām, kad "... vodūņš vysu vaļsteni / Bez pretesteibas atdūd krīvam, / Kaut karaveiri raudoj osoras, / Ka neļaun sovu zemi aizstovēt", līdz šodienai, kad "... šovinisms hybriskais, / Zeļ latvju zemē barbariski, / Un ūtrais drukas aizlīgums / Ir īvasts latgalim".
R.E.
"Liekas, ka Latvijā nacionālais jautājums visai drīz patiešām tiks 'atrisināts' - 1970.g. no 40.680 studentiem tikai 19.163 jeb 47.1% vairs bija latviešu tautības" secina J. Dreifelds savā pētījumā "Izglītība un nacionālitāšu polītika Latvijā", kas ievietots PBLA publicējumā Latvija šodien 1973 (Vašingtonā, 1973. 67 lp. $3.00). Par demografiskām pārmaiņām ar līdzīgu drūmumu raksta G. Kings-Ķeniņš. V. Hāzners aplūko izglītības problēmas, bet jautājums par jauniešu sūtīšanu darbos ārpus Latvijas piesaista J. Mālīša uzmanību.
R.E.