IEDZINTARINĀŠANA

Māris Čaklais, Zāļu diena. Dzeja. Viestura Granta vāks un viņetes. Rīgā: Liesma, 1972. 115 lp. 59 kap.

Ziedoņa askētiskā trausluma un formas koncentrācijas vietā Čaklais tiecas uz valodā ieslēptā materiāla atbrīvošanu, operējot ar dzejas gleznām, sintakses dotajām iespējām, ar vārdiem pašiem mūsu daudzie locījumi, divdabji utt. gandrīz izlutina ar savu bagātību, to tikai vajag prast likt lietā. Un Čaklais prot. Varbūt pat vēl efektīvāk nekā to redzam manifestētu šajā krājumā.

Ko nozīmē, piemēram, iedzintarināt?

Pastāsti, Daiļ-rade,
bet, ja nu nevari
stāstīt, ko zini,
tad vismaz palīdzi
iedzintarināt.

Atbilde šai "mīklai" meklējama dzejoļa "Zirgs dzintarā" otrā posmā. Tur ir runa par mušu dzintara gabalā, kur tā sēdējusi, kamēr "gadu tūkstošu vējš" dzēsis un izdzēsis visas pēdas, paņēmis līdz uz neatgriešanos, kas bijis. Palikusi tikai šī "iedzintarinātā" muša, vienīgā lieciniece pēc "piecdesmit miljonu gadu". Palikusi tādēļ, ka - iedzintarināta.

Un tā Mārīs Čaklais vēlējies dzejā "iedzintarināt" esošo, un to, kas bijis un tagad izzūd. Piemēram - zirga zviedzienu.

Gaismas strēle pārdur miglu - pārplīst!
pļava - aizdip soļi - tikai
zemes vēzītis vēl čirkst.

Uzticīgi bubinādams,
stāv pret savu
liktens lēktu vientuļš zirgs.

Turpinādams "iedzintarināšanu", (viss krājums ir tāda "iedzintarināšana"), Čaklais veic šo uzdevumu, palikdams uzticīgs mušas versijai: nevis lielo un gigantisko kā monumentālu monumentu izkalt - lai lielums mestu ēnu uz sīkā un cilvēciskā -, bet paņemt saujā un iedzintarināt sīko, vienkāršo. Tā radušies dzejoļi par mirušo konditoru, par čemodānu, par skroderi Kalnakārklu, jā - arī par šiem zirgiem, kuŗus aizved transportratos projām kā savu laiku pārdzīvojušus un nevajadzīgus. Tā radies arī skaistais dzejolis par dzintara apstrādātāju, vienkāršo sievu Margarietu Dumpiku:

Viņa auga kopā ar margrietiņām,
šiem dieva ziediņiem, šiem saules mēdeklīšiem,
un knupīša vietā dzintara kancītī iekodās...

Un dažas lappuses tālāk- "Irbīša balāde":

Basām kājām pa ielu tek Irbīts -
ne pāvs, ne zvirbulis - vienkārši irbīte.
"Nesukājies!" - "Nemazgājies!" - "Re, bildēm padusē!"
Irbīts tek - ar jums visiem padusē!

Tiem, kas bija rīdzinieki un ir vēl tagad (kaut, kā mēdz sacīt, sirdī), jādomā, Rīga nav tikai pazīstamā panorāmas bilde no Daugavas puses. Tā jau arī ir Rīga, nu protams. Bet dzīvā Rīga ir un paliks visa tā smaržošana, smirdēšana, tecēšana un grabēšana, kas ir pilsētas dzīvības detaļas. Viss tas ir pilsētas sarkanie un baltie asinsķermenīši, limfa, māgas sulas, lietū salijuši mati, darbā sasvīdušas paduses. Viena tāda detaļa trīsdesmito gadu Rīgai bija mākslinieks Irbītis - pajucis, sajucis, varbūt tikai tāpat - īpatnis, bet daļa no Rīgas, asinsķermenītis. Tādēļ, iedzintarinot viņu dzejā, tā, Māŗa Čaklā rokas rakstīta, iegūst izmisuma pilnu intensitāti, stāstot par Irbīša nāvi 1944. gada 10. oktobrī:

Ai, Jaunā Ģertrūde, esi žēlīga -
apturi, noturi mīnas dzēlienu!
viņam vēl jātek pa pasauli šo,
ne jāpesteļo, bet jāpasteļo.

Un tomēr- "asins uz asfalta- pēdējais pastelis".

Izjustus dzejoļus Čaklais veltījis ("Trīs portreti") Johannesam Bobrovskim, Hansam Magnusam Encensbergeram un Grigorem Vieru, kuŗu dzeju Čaklais sniedzis latviešu lasītājiem lieliskos atdzejojumos. Bobrovska "portretā" Čaklais raksta:

Pa nogāzi augšup nāk
viņš - Johanness,
Jonas,
Jānis.
(..)
Vispirms čūska ir
jānosauc vārdā. Nosaukt
vārdā - ir dzejnieka pienākums, pienākums
nošķirt odzi no
zalkša.

Māŗa Čaklā dzeja krājumā Zāļu diena ir variācijām bagāta dzeja, spēcīgs vaibsts modernās dzejas šāsdienas sejā, latvisks, izjūtām bagāts vaibsts. "Satrun vārdi - pirktie un pārdotie. Paliek vārdi kā ozols un bērzs." No Zāļu dienas paliks daudz iedzintarinātu ozolu un bērzu.

Gunars Irbe