VĒL VIENS BAGĀTS GADS

Margarita Kovaļevska, Deviņpadsmit. Vesterosā (Zviedrijā): Ziemeļblāzma, 1973. 383 lp.

To pašu, kas bija sakāms par iepriekšējo grāmatu Astoņpadsmit (skat. "Bagāts gads", JG nr 68, 1968. g.), var sacīt arī par Deviņpadsmit: "To var lasīt kā (..) saistošu dokumentu , kas paveŗ vārtiņus uz (deviņpadsmit) gadīgas meitenes psīchi..."

Tieši kultūrvēsturiskā ziņā varbūt Deviņpadsmit ir vēl vērtīgāka grāmata. Tā ir par Latvijas Mākslas akadēmijas pirmā kursa studenti Margaritu Kovaļevsku 1929./30. gadā, un viņas paziņu galerijā pavīd ne viens vien vēlāk pazīstams profils. Šeit taču mācījās ne tikai "zīmēšanas skolotāji", bet arī tie, kas drīz vien veidoja latviešu šā gadsimta vidus mākslu.

Bet dienasgrāmatas autore toreiz nerakstīja "nākotnei", bet lai saglabātu pati sev gaistošos acumirkļus, vai arī - lai "izlādētos". Tādēļ visiem interesantās skicītes nomaina lappuses, kuŗas - īpaši tādēļ, ka to "kvantitāte" šķiet pieaugusi - varbūt tomēr pirmkārt adresētas autorei pašai. Citiem lasītājiem tās izvērš grāmatu par tādu kā mazlietiņ "izstieptu". Ja krājumā tiešām vēl būtu vēlākas dienasgrāmatas, gribētos autorei draudzīgi ieteikt būt nesaudzīgākai, sākotnējo tekstu rediģējot. Un tieši tādēļ, ka šīs "Čiepītes piezīmes" ir ārkārtīgi vērtīgs materiāls, ar ko, piemēram, derētu iepazīties arī tiem jauniešiem, kas meklē ceļu uz 2x2 kursiem un līdzīgiem pasākumiem. Kovaļevskas grāmatas viņiem būtu kaut kas līdzīgs ceļojumam uz vecāku un vecvecāku dzimteni, uz Rīgu - ne tikai telpā, bet arī laikā. Kovaļevskas Deviņpadsmit Rīga tiešām smaržo ar īpatnēju latviešu metropoles smaržu, atspīd Daugavas ūdeņos ar vērotājas pārdzīvojuma tiešumu. Bet - pie šiem jaunajiem ceļotājiem piedomājot - nederētu šo ceļojumu izvērst pārāk gaŗu, pārāk nesamērīgi lēnu uz mūsdienu straujākā tempa fona.

Četras daudzkrāsainas un vesels birums melnbalto reprodukciju no autores darbu klāsta piešķiŗ šai grāmatai īpašu vērtību, jūtam ne tikai mākslinieces profila veidošanos, bet arī - kādā virzienā tas, uzskatāmi, virzās.

Un tad vēl kaut kas: "Čiepītes piezīmēs" ieraugām arī vēlāko prozisti, lielisko Posta puķes autori. Pāris rindkopās pavīd tāds kā Putnu mammas pirmais uzskicējums.

Vai varbūt viņa pati, prototips. Bet pavisam grandiozi Čiepīte jau skan šajā draudzenes kāzu mūzikas aprakstā:

- - Te, uz reizi, es izdzirdu spēcīgus šķindus, pie tam tādā skaņā, it kā ar krūti pret krūti saskrietos sudraba gaiļi. Jeb, es nezinu, tā varbūt salecina dzirdi arī sulainis, kam no rokām izkrīt paplāte ar šķīvjiem. Sacēlās briesmīgi juceklīgs troksnis. No taurēm izlauzās gaudīgi vēji, kaut kur gaisā šļakatu šļakatās sašķīda taktī šūpoti melodijas viļņi, strīdīgās skaņās ieņaudējās un nešpetni nošķaudījās kaķis: šķi! - no klavierēm pārbīlī izbira cietu skaņu riekstiņi, kā pa melnām un baltām taustiņu kāpnēm augšup bēga un palēkdamās lejup lēca ātras jo ātras veiklpēdiņu pelītes, bungas bez žēlastības rībināja tām uz astēm - atskanēja ritmiski, bet sāpju pilni pīkstieni, kāds atpalicis bungas rībiens trāpīja kapsētas spokam - kaut kas grabēdams izira, sabirzdams krita, kāds necilvēka balsī vaimanāja: vai manu, vai - - .

Džess! Džesbends no Rīgas!.

Nu, neizklausās slikti! Un tas pirms četrdesmit četriem gadiem.

Gunars Irbe