SPILGTA INDIVIDUĀLISTA DZEJA

Aivars Neibarts, Lasāmgabali. Rīgā: Liesma, 1973. 136 lp. 29 kap.

Es mācos lasīt - tā sauc Aivara Neibarta pirmo dzejoļkrājumu, un turpinājums ir viņa iepriecinošie Lasāmgabali, kas patiešām visai lasāmi. Viņa elements ir miniatūras - šķietami vienkāršas skices, kas būtībā ir efekta pilns dzejnieka pārdzīvojumu koncentrāts, viņam saskaŗoties ar dabu, mīlestību vai ikdienas pārdomām un parādībām. Vienu dzejoli sauc Puiciska skicīte. Šis virsraksts lielā mērā raksturo visu krājumu, kam cauri plūst bezbēdīgs jauneklīgs straujums, gan klusā idillē, gan raupjā ikdienā.

Šīs gaisīgās debesis izsvilpot
es mācos no putniem.

Šīs resnās debesis
izsvilpot
es mācos no lokomotīvēm. (74.lp.)

Atkārtoti sastopamies ar Neibarta rotaļīgi humoristiskiem un vietām ironiskiem dzeloņiem. Tie dažubrīd ir labi tēmēti ieroči, kas krītot sagrauj idilli:

Krīt zvaigznes...
Atkal tie mēnessērdzīgie
debesis kā ābeles purina
un neļauj man gulēt... (113. lp.)

Nenoliedzami Neibarts ir spilgts individuālists, kas spēj daudzkrāsaini gleznot. Viņa negaidītie otas vilcieni nav krāsu izšķiešana, bet paskopa, bieži vien niansēta esamības tēlošana. Viņa dzejoļi ir kā tikko brieduši nemazgāti tupenīši uz sudraba paplātes. Intimas smalkjūtīgas rindas, kā par meiteni,

Es sajūtu tevi,
kā zaķis sajūt zemi,
kad zem egles tai galvu spiež klāt. (77. lp.)

nomaina robustas, kādu reizi pašironiskas, kā

ESMU BIJIS ZĀBAKS
------------------

UN ESMU HORIZONTIEM PĀRI LECIS...

PATIEŠĀM - VELNS VIŅU ZIN
KAS TIKAI NEESMU BIJIS
UN KO TIKAI NEESMU DARĪJIS!

JO- VISU LAIKU MANI DĪDA
PATS PARASTĀKAIS VELNS -
AIVARS NEIBARTS,
UN T UR NU NEKO NEVAR DARĪT. (129.lp.)

Neibarta māka identificēties ar tēliem un parādībām, kā arī tās personificēt, izlaužas ar spraigu vitālitāti. Īpaši cieša saskare viņam ir ar dabu un dzīvniekiem. Tā dzejnieka "es", nolēmis papildināt savu izglītību, dodas uz Putnu aviācijas institūtu, Zivju valsts universitāti un Kurmja lauksaimniecības akadēmiju (39.-40.lp.). Dzejolī."Kafejnīca Vecrīgā" (36.lp.) tortes ir tuklas madāmiņas un kūkas mīlīgas jaunkundzes, bet citur: "Klusā stundā pulksteņi aizmieg savās ligzdās." (124. lp.)

Pie labākiem mazā formāta intimiem dabas dzejoļiem pieder "Tā nav vasara" (55.lp.), kur lieliski apvienots divu jutekļu (ožas un dzirdes)pārdzīvojums.

Neibarts ir pozitīvs cilvēks, kas grib smaidus un priekus sev apkārt. Tā viņš kritizē ļaudis

... kam dzīve -
tikai gluda šoseja,
pa kuru bez avārijām
tie lēnām uz kapsētu brauc... (35. lp.)

Viņš noraida viņu bailes un tieksmi redzēt visu melnā krāsā, toties izrāda cieņu pret tādiem, kas prot uzsmaidīt, kad kādas grūtības pārvarētas. Arī dzejoļos Ar savu velosipēdu (101.lp.) un Kad esmu izbridis vienu taku (103. lp.) ir manāmi pāris viņa pašapziņas izpausmes veidi.

Ja Neibartu apzīmētu par impresionistu, tas būtu tāpēc, ka viņš vēl atrodas tajā attīstības stadijā, kur katrs dzejolis ir maza mozaīkas daļa - vaibsts Neibarta dvēseles attēlā. Tā kā viņš piesavinājies labus ieročus (māku dzejot), varam turpmāk cerēt uz ievērojamāku smagumu tematiskā ziņā, uz lielākām līnijām un uz plašāka apjoma viengabalainību.

Šī recenzija nav pozitīva tikai tāpēc, ka Neibarts ir labs dzejnieks, bet arī tāpēc, ka viņš droši vien kādreiz būs viens no labākajiem.

Pāvils Johansons