STARP IZKLĪŠANU UN PĀRNĀKŠANU

Valdis Krāslavietis. Tā lielā izklīšana. Ann Arbor: Ceļinieks, 1973. 99 lp. $4.50

Krāslavieša dzeju raksturo tas, ko angliski saucam par total engagement - pilnīga, simtprocentīga iesaistīšanās savā uzdevumā, savā misijā ar visu, kas viņam ir. Lai arī reizēm pietrūkst dzejas spēka viņa pienesumam, to atsveŗ patiesība, redzēšana cauri visiem plīvuŗiem - arī tad, ja saskatāmā patiesība ir gauži nepatīkama. Dzejai dzejas dēļ, lirikai tīrās lirikas dēļ Krāslavietis neatļauj daudz vietas. Zināmā mērā žēl, jo tīrā lirika, mazliet romantiski iekrāsota dzeja bija zīmīga un skaista ievirze viņa pirmajā grāmatā.

Par dzejnieka patriotismu, par viņa dzimtenes mīlestību un piederības apziņu savai zemei un tautai nevar šaubīties. To izsaka arī šai krājumā pietiekami daudz dzejoļu, kas varbūt pasmaida par tautiskajām prievītēm, ja tās tiek pieminētas vai cildinātas ārpus dabiskās sakarības, bet nesmaida un neņirgājas par būtiski latvisko.

Bez frazēm, bez illūzijām, skatoties atklāti kailajā patiesībā, neglaimojot ne vienai, ne otrai ideoloģijai vai virzienam tāda ir Krāslavieša dzeja. To raksturo arī konsekvence ilgās pēc brīvības.

Brīvi?
Bet kāpēc ne visi? (55)

Grāmatu nobeidz dzejolis "Arāja pārnākšana", kuŗā Krāslavietis atkal savai dzejai parastajā atklātībā pārdzīvo mums visiem labi pazīstamo bēgļa dzīves traģēdiju - kā aiziešanu no mājām, tā atziņu, ka atgriešanās šai saulē nav. Un tomēr no savas patiesības, no savas identitātes, no sevis paša prom nevar tikt arī ilgos gados un tālās gaitās:

Biežāk un biežāk manās rokās
jūtu grožus un arklu. Liekas -
paaudžu tulznas tur atdzīvojas un sāp.
....
bet smagāks un smagāks kļūst
Zemgales māls man pie kājām....
Beidzot! Dzirdu tik skaidri:
cīruļi Zemgales debesīs kāpj
un birzē sāk dzeguze zvanīt.
Ir sējas laiks Sengaidītais.
Nāku, jau nāku, Zemgale mana,
es pasaules vējos svaidītais -
nāku jau nāku
veļu kumeļus ganīt. (99)

Krāslavieša dzejas forma nav sevišķi pretencioza un dzejoļu iekšējais ritms palaikam vislabāk izmanāms paša autora lasījumā. Mainās jautājumi un atbildes, sarunas, pašsarunas, iestarpinājumi. Viņš nevairās no viena otra nelabskanīga žargona vārda, vietumis gan bez izteiktas vajadzības tos lietojot. Stilistiski jauna maniere ir dzejoļu pāŗi ar daļēji līdzīgu tekstu (34, 35). Atskaņu dēļ Krāslavietis dzejoli nekropļo, tās pa lielākai daļai ir tad un tur, kur tās labi iederas. Kā izņēmumu gribētu minēt toni un joni (48). Tomēr atceroties, ka pat Skalbe kādreiz rakstīja "....puķu miljoni dzied ar joni", varētu piedot. Grūtāk piedot vienu otru prāta diktētu rindu bez iekšēja vai ārēja ritma, ar pavieglu specifisko dzejsvaru. Šādas rindas Krāslavietim gadās citādi veiksmīgos dzejoļos, un liekas, ka mazliet rūpīgāka sijāšana būtu bijusi vietā. Viņa grāmatiņa Imantas serijā (1968.) bija šai ziņā vienveidīgāka viscaur izturēta pilnvērtīga dzeja. Šajā daudz plašākajā krājumā ar lielāku tematikas variāciju izravēt visas neveiklības nezāles ir bijis grūtāk. Tomēr jāatceras, ka Krāslavieša dzeju iznes lielā mērā tās saturs, nevis forma, un šo dzejoļu emocionālais sasprindzinājums ir īsts un neviltots arī tad, ja to vietumis neizdodas iegrožot visnotaļ pieņemamā vārdu izvēlē. Bez tam jāatceras, ka liela daļa viņa dzejas veltīta aktuālām polītiskām un sabiedriskām problēmām, kas gan ir būtiskas un vajadzīgas, bet ar to tuvojas publicistikai, kam pilnīgi citādas prasības nekā tīrai lirikai. Par to, ka Krāslavietis ar saviem dzejoļiem ir pieskāries ļoti tuvu trimdas dzīves sāpīgajām problēmām, liecina avīžrakstu kampaņa, lasītāju vēstules, daudzie pēlēji un aizstāvji. Sevišķi pēlējiem ieteiktu šo grāmatu itin rūpīgi izlasīt, lai nebūtu jābalstās uz paviršiem un vietumis tendencioziem sarīkojumu atreferējumiem.

Grāmatu izdevis apgāds "Ceļinieks", tas pats jaunās paaudzes pasākums, kuŗa gādībā iznāca Krāslavieša pirmā grāmata pirms desmit gadiem, gan daudz interesantākā un labākā apdarē. Bet varbūt toreiz trimdas dzejai bija labāki laiki, un TĀ LIELĀ IZKLĪŠANA vēl nebija sākusies.

Pāvils Vasariņš