Visvaldis Bokalders

JĀZEPS GROSVALDS TRIMDĀ

Paaudze, kas pirms Otra pasaules kaŗa bija skolas vecumā, jūsmoja par latviešu divdesmito gadu glezniecību, kuŗas kalngali tai šķita Kazaks, Matvejs un Grosvalds. Tādēļ tagad pusgadsimtu pēc šo darbu rašanās, pārskatot Grosvalda atstāto daudzo maza formāta zīmējumu krājumu, kuŗš kopā ar Grosvalda piederīgiem nonācis trimdā, ir saistošs pārdzīvojums izsekot mākslinieka attīstībai, kas parādās šajos darbos.

Šie zīmējumi, skaitā ap 220, aptveŗ 2 periodus, kas latviešu mākslas vēsturē pazīstami kā strēlnieku un austrumu cikli. Tie radušies īsā laikā, kādos piecos gados, no 1915.-1920. gadam − brīvības cīņās Rīgas frontē un angļu armijas ekspedīcijas korpusa pārgājienā no Ēģiptes līdz Kaspijas jūrai.

Grosvalds skicējis atrašanās vietā, bieži uz papīra, kas gadījies pie rokas, kā vēstuļu papīra lapiņām vai armijas ziņojumu blanketiem. Technika: zīmulis, guašas un akvareļa krāsas. Šīs skices vēlāk pārstrādātas vairāk izstrādātās kompozicijās.

Strēlnieku cikls radies frontē Daugavas krastos, kur Grosvalds skicējis ierakumus, zemnīcas, ēku drupas, lauztus kokus, kaŗavīru grupu nodarbības. No šiem motīviem dažas temas vairākkārt atkārtotas un pārveidotas, cenšoties panākt lielāku spraigumu, izteikt kaŗa laika draudīgo noskaņu.

Tāda vairākkārt atkārtota tema ir „Pirmās līnijās”, kā Grosvalds to apzīmējis zīmējumu mugurpusēs un kur tēlotas tranšejas upes krastā naktī ar kaŗavīru figūrām priekšplānā. Vispirms radies kāds samērā reālistisks nepārstrādāts zīmējums, kuŗā fiksēti šīs temas galvenie elementi: tumšā zeme ar gaišajām tranšeju ejām, kokiem, upes svītru pamalē un baltiem šrapneļu sprādzieniem naksnīgajās debesis. Šai skicē egļu stumbriem vēl ir skujoti zari, redzami zemnīcu ieeju baļķi un pie ejas sienas pieslietas kāpnes, uz kuŗām kāds kareivis skatās pāri tranšeju malai uz Daugavu. Nākošajos zīmējumos šīs reālās sīkdaļas atmestas. Koku stumbri ir lauzti, bez zariem un tumšāki, arī zemes krāsa ir tumšāka, violeta umbra, kas labāk kontrastē ar gaišajām smilšu ejām. Baltie šrapneļu sprādzieni gaisā spilgtāk akcentējas pelēkzilās debesīs. Priekšplāna kaŗavīru stāvi kļuvuši stilizētāki, to kontūras piemērojušās apkārtējo līniju ritmam. Kompozīcija stingri orientēta uz centru, kas ir Grosvalda iemīļots paņēmiens, ar ko viņš panāk spēcīgu monumentālitāti. Arī šīs skices Grosvaldu nav apmierinājušas. Lai panāktu frontes bargo, drāmatisko noskaņu, Grosvalds maina kā zīmējuma krāsu gammu, tā kompozīciju. Koku stumbri kļūst vēl tumšāki, to sānos, kā ari kaŗavīru stāvu līnijās iezīmēti šrapneļu sprādzienu baltie atspīdumi, tranšeju ejas pārveidotas no iesārtām aukstākā smilšu brūnā krāsā. Statiskā centrālā kompozīcija pārvērsta spraigā diagonālē no zīmējuma kreisā apakšējā stūŗa uz labo augšējo.

Līdzīga attīstības gaita ir arī pazīstamai „Divdūjiņu” temai. Pirmā skice ir kāds Grosvalda cīņu biedra portrets uz zirga ar diezgan sīki izstrādātām detaļām, kā sedliem, uniformu, seju. Lai gan šeit attēlots tikai viens jātnieks, tad zināmās gleznas motīvi te jau fiksēti: zemais horizonts ar ēku drupām zem jātnieka, mākoņi. Nākošās skicēs tēloti divi jātnieki, vispirms uz brūni violetiem, tad melniem zirgiem, drupu vietā latviešu lauku sēta, vispirms ar sarkaniem, tad melniem jumtiem. Krāsu gamma mierīga pelēkzila, mākoņu horizontāles un zemes līniju horizontāles saskan ar jātnieku kustību, kas rada harmonisku ziemas noskaņu.

Šī mierīgā samērā idilliskā ainava nav saskanējusi ar kaŗa laika drāmatismu un traģismu. Tādēļ Grosvalds to pārveido vēlreiz, un ar kustību un krāsu kontrastiem viņš panāk spēcīgu simbolisku drāmatismu. Horizonts noslīd vēl zemāk, riju silueti sabīdīti tuvāk kopā, viens zirgs tagad melns, otrs balts, viens jātnieks skatās uz priekšu, otrs atpakaļ, un zirgi pagriež galvas pretējos virzienos, horizontālie mākoņi pieņem barokālas formas. Mierīgā zilpelēkā krāsu gamma pārvēršas nemierīgā, draudīgā, kur fona debesis krāso sarkanās, oranžās ugunsgrēku atblāzmas pret mākoņu melni violetiem siluetiem. Kā kontrasts un kāpinājums balts staru kūlis un divas simboliskas baltas dūjas.

Strēlnieku ciklam, ko raksturo tēlojamās vielas noskaņai atbilstošas pasmagas līnijas un sabiezinātas krāsas, seko austrumu cikls, kas ir pavisam cita rakstura. Līniju ritms kļūst vieglāks, daudzveidīgāks, krāsas kļūst dzidrākas, gaišākas, piemērotas austrumu gaisotnei. Zīmējumu technika tā pati, kas strēlnieku ciklā, bet temu izstrādājumi padodas vieglāk, sasniegta lielāka virtuozitāte.

Grosvalds kā angļu armijas ekspedīcijas korpusa virsnieks Tuvajos Austrumos piedalījās pārgājienā no Aleksandrijas Ēģiptē pāri Sarkanajai jūrai, apkārt Arabijas pussalai pa Persijas jūras līci līdz Basrai Irākā, pa Tigras upes leju uz Bagdadi un no turienes pa Kurdistanas kalniem Irānā. Austrumi ar savu īpatnējo dabu, spilgtiem cilvēku tipiem Grosvaldā atstājuši lielu iespaidu. Šī pārgājiena laikā viņam acīmredzot bijis arī vairāk laika skicēt nekā Rīgas frontē; ko pierāda lielais skaits atstāto skiču. Kādās 60 mazākās skicēs viņš studējis atsevišķus tipus, kā paklāju tirgotājus, lauku apūdeņotājus, kurpniekus, to sejas, apģērbus, kustības un kādās 30 skicēs dabas motīvus, kalnus, kokus, upes, ēkas, sevišķi mošejas un minaretus un ielu skatus. Šīs skices viņš tad ir izmantojis kādu 80 lielāku kompozīciju izstrādāšanai.

Savu spēju uztvert tēlojamai vielai būtisko noskaņu viņš izkopis līdz vēl lielākai pilnībai. To labi raksturo divi zīmējumi, kuŗos attēlotas divas dažādas austrumu tipu grupas.

Ūdenspīpes pīpējoši arābi Basrā parādīti mierīgā kompozicijā, kas atbilst šīs nodarbības gausam laiskumam. Uz dīvāniem, kuŗu atzveltnes atmuguriski kopā saliktas, sēdošo pīpētāju galvas veido apli, kas atgādina dūmu apļus. Krāsu gamma balti brūni dzeltena, violeti gaiša, un šī kombinācija neviļus rada it kā tabakas garšu mutē. Pilnīgi pretēja rakstura ir četru stāvošu un savā starpā dzīvi diskutējošu kurdu grupa. Pamatā vienmuļa melni brūni pelēka krāsu gamma. Tumšie kurdu stāvi melnos mēteļos ar īpatnējām augstām galvas segām koncentrēti piramidālā kompozicijā, ko noslēdz aizmugures ailes asais leņķis kā galotne. Dzīvo dedzīgo sarunu raksturo runātājos balto plaukstu un balto tupeļu nemierīgie virzieni, kas kontrastē ar citādi ļoti mierīgo zīmējumu.

Iemīļota tema austrumu ciklā ir priekšplāns ar laivām, airētājiem un braucējiem pret statisko aizmuguri ar ielu skatiem vai palmu mežiem. Par šo tēmu ir saglabājušies 10 vairāk izstrādāti zīmējumi. Četri zīmējumi ar palmu stumbru vertikālēm, kas kontrastē ar ūdeņu un laivu horizontālēm. Krāsu gamma zaļgana, iesārta, viegli brūngana. Četri zīmējumi ar ēkām un ielas skatu aizmugurē. Pazīstamākais ir ar gaŗu, baltu laivu priekšplānā, četrām iesārtām sēdošām braucējām un katrā laivas galā pa melnādainam stāvošam airētājam baltā tērpā. Zems horizonts un zīmējuma centrā, tālumā ielas galā, minareta siluets kā satekas punkts no abām pusēm virzītām turku stila koku celtņu zobainām plāksnēm un līnijām.

Grosvaldu ļoti saistījuši tumsas un gaismas kontrastu efekti, kas tēloti virknē zīmējumu, galvenā kārtā ielas motīvos naktī. Baltie mūri mēness gaismā ir iezilgani un tumšās vārtu ailes dziļi melnas. Uz šī fona spilgti izceļas apgaismoto logu un veikalu oranžie, dzeltenie, sarkanie un baltie gaismas laukumi. Pret gaismas laukumiem iezīmējas ķermeņu silueti. Pret dzelteni pelēkām debesīm un tādas pašas krāsas plašu upes straumi spoguļojas kādas pilsētas melnie silueti ar kupoliem un minaretiem un krastā melna sieviete, kas smeļ ūdeni. Vairākos iekšskatos tēloti spilgti izzīmēti staru kūļi, kas krīt no bazāru aiļu griestiem un atspīd gājēju sejās vai apļos uz grīdas klona.

Nākošais posms Grosvalda attīstībā sākas, kad pēc Mesopotāmijas ūdeņiem, palmām un bazāriem viņš kopā ar ekspedīcijas korpusu nonāk Irānā mežonīgajos Kurdistanas kalnos, kas ar savu ļoti īpatnējo dabu, stāviem robotiem kalnu profiliem, baltiem kalnu ciemiem, plašiem aiļu tiltiem pār straujām kalnu upēm, tipu bagātību, īpatnējiem tautas tērpiem ļoti ierosinājuši Grosvalda radošo fantāziju.

Šiem Kurdistanas zīmējumiem ir gaišs, dzīvs kolorīts. Te vairs nedominē lieli, vienmērīgi krāsu laukumi, bet dažādie toņi iepludināti viens otrā, technika attālinās no guašas un tuvojas akvarelim. Parādās jauni elementi zīmējumu uzbūvē, piemēram, rodas daudzplākšņu kompozīcija, ko veido vairāki viens aiz otra novietoti robaino kalnu silueti, kur telpisko dziļumu pastiprina priekšplāna figūras. Kurdu tumšie stāvi gaŗos sajoztos mēteļos, to augstās savdabīgās cepures saskaņojas ar kalnu galotņu ritmu. Šajos zīmējumos liela saskaņa dabas un tanī attēloto cilvēku un dzīvnieku starpā.

Pēc atgriešanās no Austrumu ceļojuma Grosvalds savos darbos ar lielu prasmi izmanto strēlnieku un austrumu ciklos gūto pieredzi un sasniegto technisko gatavību. To labi raksturo divi Grosvalda dzīves pēdējā gadā radušies zīmējumi, kas atrodas šai krājumā. Viens no tiem ir „Melnā bruņinieka” pirmais variants ar zemnieka tēlu, kuŗam vienā rokā zobens, ar otru atbalstot kādu ievainoto, kas pagriezis muguru milzīgam bruņinieka siluetam mākoņos. Šinī zīmējumā izmantota „Divdūjiņu” krāsu skala: ugunsgrēku sārtotā debess pret violeti melniem mākoņiem un kā akcenti spilgti baltas liesmas un balti krusti. Ja agrākos Grosvalda simboliskos tēlojumos varēja saskatīt zināmu banalitāti, kā, piem., zīmējumā, kuŗa malās novietotie divi kaŗavīru tēli sarga latviešu sētu, kur samākslota ideja un tās izpausme, tad „Melnā bruņiniekā” simboliskā ideja saliedēta ar tēlojumu spēcīgā monumentālitātē, kas liek atcerēties Gojas tēlotos milžus.

Otrs darbs ir nelielais tušas zīmējums „Latviešu kaŗavīri Vecrīgas ielās”, kur izmantoti melnbaltie kontrasti kā līnijās, tā laukumos. Šī zīmējuma uzbūve tā pati, kas Austrumu cikla tēmā ar laivu horizontālēm priekšplānā un pilsētas ielu perspektīvām aizmugurē. Te tikai laivas priekšplānā aizstāj kaŗavīru gājiena horizontāle, un telpisko dziļumu pastiprina kaŗavīru stāvu tēlojums tikai no vidukļa uz augšu. Zobainās austrum­nieciskās celtnes aizstāj Vecrīgas ēku siluetu vertikālās plāksnes, kuŗu satekas punkts zīmējuma centrā tālumā ielas galā ir minareta vietā liktais Doma baznīcas tornis.

Šajos divos zīmējumos agrāk apstrādātas temas attīstītas līdz lielai virtuozitātei, kur katra sīkdaļa radusies dabiski, viegli un bez piepūles.

Šis trimdā nonākušais Grosvalda darbu krājums rāda, kā mākslinieks dažu gadu laikā pēc intensīviem meklējumiem sasniedz atbrīvotu virtuozitāti. Diemžēl, tikko Grosvalds gribēja stāties pie lielāku uzdevumu veikšanas, iecerētās latviešu monumentālās glezniecības radīšanas, viņa mūžs pēkšņi noslēdzās 28 gadu vecumā. Te var saskatīt parallēli ar visas latviešu mākslas likteņiem. Tā veidojās ļoti spilgti un strauji Pirmā pasaules kaŗa un tam sekojošo pārdesmit gadu laikā, lai pēc tam pēkšņi apsīktu un sastingtu lielākus mērķus nesasniegusi.

Glezniecībā Grosvalds gāja savu ceļu. Viņš nesekoja sava laikmeta jaunajiem virzieniem futūrismam, sirreālismam, abstraktiem meklējumiem. Viņa mākslas uzdevumu izpratni izsaka viņa 1915. g. aranžētā marionešu teātra izrāde „Zaļā puķe”, kuŗā no mūzikas kastītes izkāpušas figūras dodas pasaulē meklēt zaļo brīnumpuķi un pēc ilgas maldīšanās atrod to uz savas kastītes vāka, t.i. savā zemē. Grosvalds savas dzīves aktīvo laiku lielāko tiesu pavadīja ārpus Latvijas, bet viņš sapņoja par latviskas mākslas radīšanu. Viņš sāka kaut kur pie Sezanna un Derēna, bet īsā laikā izveidoja savu vienreizējo īpatnību, un ar to viņa darbi ir kļuvuši par vienu no latviešu mākslas klasiskajiem paraugiem.