Kā lai Tevi nemīlētu?

Kur Tu soli liec

izplaukst pīpenīte zelta vidu baltā sniegā;

Kad Tu smejies

saule uzlec tumšu logu rūtīs,

ielās auto lēkā polkas.

Kā lai Tevi nemīlētu?

Visas tekas, visi ceļi

ledū kalti,

Tu kā brīnums blakus ziedi.

Kalnus cirtīšu kā egles

pārgāzīšu baigām aizām,

sirdi izklāšu kā pļavu

Tālumu laužu kā skalu,

kā sveķainu skalu

un aizdedzinu;

siltums un gaisma

istabā manā

un ēnu dejošana.

Nāc, pārkāp slieksni

un smaidi!

Tuvuma pulksteņi zvana

Tavu ienākšanu,

sniegs aiz durvīm

krītot klusās stabulēs spēlē,

sprakst skali.

Ienāc, mīļā!

Būs svētki

... savu pili celšu

no tiem akmeņiem,

kuŗus lauž kalnos,

kas apvārsnī slejas,

kas zūd, saulei rietot,

lai rītā

celtos jaunā vietā.

Spārēm un grīdas dēļiem

šķelšu tos kokus,

kuŗi zaļo bez saknēm.

Jumtam būs zili dakstiņi,

dakstiņos mākoņi peldēs.

Logos likšu saules stiklu,

ne spuldzes griestos kāršu,

ne mūrēšu krāsnis.

Tu būsi mans spožums,

mans spožums un pazušana.

Manas gaismas sit tumsā vāles

          tausta tekošai sekundei sliedi

Sirdi skalo dziesmas no tāles

Logā laužas ceļmalas ziedi

Viegli vibrē motors un stūre

          Sīc riepas, svelpj vējš, nodun tilti

Caur plastmasu, metallu, gumiju izeju

          momentā skaudrā skart asfaltu, smilti

Varbūt saspringts ar cirstām saknēm sasaucos

Varbūt zeme velk, liek trīcēt skrējējam

Vienalga, kur šodienas solī atspeŗos

          Zemzemes balsis nes ziņu dzintaram

1974.

Dīvaina apkalpe šim reisam –

          kāškrusts labējam šveicaram

          sirpis, āmuris kreisam

Spīdola pārdod programmas

Lāčplēsis darina alu

          es tikai tā, vērojot, maisos gar malu!

Lidostas man netīk, jūtos tur saburzīts

          aplīmēts, štempelēts, iekasēts, salocīts

Tāpēc manīju mazu prieka dzeloni:

          dobja balss sauca – uz reisu, letoņi!

N'jā, – tā letoņu biļete man bija.

Ko tur ķepurot. Te būs. Lūdzu. Vijos

          gaŗā rindā, likās pat vai no pagātnes

          lēnām uz priekšu, zem izkārtnes: Nākotnes

          reiss. Tad tomēr mums ierādīts! Būs

          jākāpj, un viss. Bet kollēgas, vo! Blakus

          viens primitīvs, briežādās tērpies, ar šķēpu – nu!

Drošvien kāds hipijs, pametis Gaŗezeru!

Tālāk vecis ar kokli, vairogu, cirvi

          bez bagāžas, toties melns mācītājs sniedz virvi –

Tad kalps ar savu izkapti, važām un kaunu

Vēl plostnieks un kalējs, kas vārdus kaļ jaunus

Tepat rindā viņa sitieni skan smagi –

          Sak', ceļiniek, vai sev kādu –is vai –s zagi?

Nē? Nemelo! Tev biļete rokā, paskaties –

Ā! Piedodiet, – pie lidputna durvīm jau esat ieradies

     un meklējot vietu, redzu – daudzi nespēj noņemt ķiveres

     tādas kā kaskas, kā formas pavīd,

                   sarkanbaltsarkanas kokardes

     te strēlnieka sarkanā zvaigzne, te saulē trīs ausekļi –

Ai, draugi, nekad – nekad mums netrūka – saukļu...

            netrūka vadoņu, netrūka biedru, ne naida –

Bet, varoņi, paklausait: kā tauta vaida....

Mans sols? Paldies. Laikam nav kļūda tomēr.

Rūc motori. Ripojam. Nevar aizkaru pavērt.

Dīvaina apkalpe šim reisam –

          prievīte labējam šveicaram

          revolūcija kreisam

Spīdola pārdod programmas

Lāčplēsis darina alu

          tikai neviens atbildīgs nemāk teikt –

          kad, galu galā, sasniegsim galu!

Londona–Parīze–Minchene, 1974.g.

L'ENVOI

dziesmai bez atbalss

tuksneša skaņa

tauta bez valsts –

sāpju rotaļa

nevienā karogā

mani neaudiet

ar tautu tīrumā

gribu dietin diet:

dot brālim roku

vainagu māsai

asinīs solītu

pēdējai lāsei:

lai meitas ziedētu

lai dēli dziedātu

lai mātes auklētu

lai bērni sapņotu

Herta Krauja

Uzkalniņā–

saule, zaļa zāle un skarainas smilgas.

Smiedamās pārplēsu dienu

vidū pušu

kad sadzēli mani

ar karstu prieku.

Uzkalniņā –

smilgas, zaļa zāle

un Tavas mīlestības

rasotā svētība –

Vai klintis, vai akmeņu grēdas

sarga zemes un ūdeņu ceļus?

Gaismas spārns noglāsta akmeņu sprostus,

saule aiz mākoņiem slēpušies bēg...

Kas tevi vilina, kas tevi sauc

kāpt un rāpties un straumē mesties,

savu vētraino nemieru viļņu bangās sviest?

Otrā krastā – sarkana gaisma vai izbaiļu tumsa?

Meži deg? Pamale ugunszvēra acīm zvēro?

Vai tava dzīvība pasaules sirdī negantās ilgās sāp?

Neprasi, nepētī, ūdeņos meties,

ūdenszāļu maigās un viltīgās skavās

uzvarēt atvaru baigos virpuļus,

uzvarēt straumju putainās grīstes,

turp, kur krasts viss ugunīs sauc,

turp, kur galam ir sākums un sākumam gals,

kur postā ir skaistums un skaistumā–posts,

Lai izdeg, lai izkvēlo pasaules telpa,

Tava trauksmainā dzīvības liesma mūžības joņos

neizkvēlos nekad...

lietus raksta uz jumta kā rakstāmmašīna

                 (es nerakstu lai viņš raksta)

pieturas zīmes izlaistas

                 (es nelabošu lai liek divi)

zibens izsaucēji acis žilbina

                 (lēts joks daži kilovati)

mākoņu zivis debesu akvārijā peld žāvādamās

                 (jāglābj nav vaļas ka nenoslīkst)

gaismas riņķi kā kliņģeri uz pirkstiem savērti

                 (mēness sauli aizklāj aptumsums)

melnās ābeles pa klusām to redzu

bāž ābolus sārtus azotīs zaļās

pie zemes pietupstas sivēni

malkas šķūnītī vectēvs

                 (pēkšņi es atmiņas uzsildu)

ar nagu brūnu un līku piebāž pīpi ar tabaku – mildu

suņu slīcināmais laiks

                 (rakstāmmašīna tipina)

izmirkst mans papīrs mani graudi

mani kopotie raksti applūst aizpeld upē pārvēršas

mans vēlīnais vasarājs

mani bārdas rugāji

Caur dūmu lāņiem,

caur kreppapīru,

caur gaisā peldošu poēziju,

                                      viņš,

Andalūzijas sauli pierē,

acīs Latgales ultramarīnu

                                    un smaidu,

kam meitenes ielās pretim pīpenes meta,

flamenko solī telpā ievirpuļoja.

          Gaisā izšļācās krāsa

          un apgāzās podi.

          Vīns kaut kur burbuļoja

          un kodīgs terpentīns.

          Audekliem pelēkiem zosāda uzmetās.

          Gaismu izdzēsa melni riņķi un strīpas.

          Pie pults dzejnieks

          bāls pusvārdā,

          kā krītu sarijies,

          pirkstu gaisā;

          skulptūrā sasala.

Bet dejotājs,

„dritvai kociņ,”

plaši vēzējies, telpu apkampa.

          Vēlreiz un vēlreiz pie krūts,

          kas no Islandes aitas muguras adīta,

          vēlreiz spieda mūs visus

          it kā mīlēts nebūtu gana.

Tad, nakti plaukstām izdzēris,

                                         pazuda.

Nobira krāsa sienām un deguniem vasarainiem.

Kakli, durvīm veŗoties, virvēs savērpās.

Čuksti čupiņās sarāpās:

–  Tas bija viņš, tas bija viņš,

eņģelis no Elles ķēķa priekškambaŗa,

     audeklu spārniem, dzelzs skaidām bārdā,

            otas cauršautu sirdi...

LIELAJAM BRĀLIM

Nebrēc, lielo brāli,

vēl māte tev dzīva

un Jāņus ļauj svinēt.

Satiksimies pie lauztās priedes, kāpās.

Sajauksimies ar jūras mēslu smaržu un zemes glūdu.

Sasauksimies ar tīklos ieaustiem buŗamiem vārdiem,

ar buŗām, kuŗu masti – saules koki.

Svētdienas drēbes glabāsim skapī

ar zaļajām durvīm,

kam gudrību pūces uz – kaltajām virām.

Nebrēc, lielo brāli,

tev māte vēl dzīva

un Jāņu alus ieraugts.

Tam krastā neizkāpt; kad kuģis ostā

Un sadzirdēt var klaigas dzertuvēs.

Viņš zin, ka līksme spēj būt sēru vēsts,

Ja citā pilsētā ir kauts un postīts.

Ir zāle, smilts, ir jaunas lapas zaros,

Ir mājokļi ar logiem smaidošiem;

Ir maiga āda glezniem locekļiem,

Bet viņš nekad vairs zemei nepieskaŗas.

Jo viņam pietuvojies mirdzums viļņos

Un tumsas vilinājums brīdī nīgrākā

(Lūk, tropu saules karsētajā zilgmē

Ļauts putniem lidot, padebešiem spīdēt).

Viņš krāj vēl krāsas jūŗā atrastās

Un sarunājas, dzīlēm pāri slīdot.

ZEM VIRSMAS

Peldu paša gleznotā jūŗā

(Jo sapņains ieskatījums īstenāks

Par trulu nesapņošanu).

It kā vērsdamies zivī

Vai apgūdams tās elpošanu,

Klīstu dzelmē,

Dziļi zem viļņu virsmas.

Ap mani umbras dūmaka,

Tajā rūsgans iespiežas

Siennas blāzmojums;

Tālu augšā dzirkstī

Dzeltenais okers.

Aiz dūmakainiem zilzaļiem robojumiem,

Kas dažbrīd liek domāt par haizivju spurām,

Var samanīt okeāna milzīgumu.

Svešādi trīsstūri,

It kā koraļļiem apauguši,

Atstaro siltas un saltas gaismas;

Rūsganā pustumsā

Žilbina zilzaļā laukums.

It kā teiksmainas jūŗas čūskas

Peld cauri vai gaŗām trīsstūŗiem;

Tumšsārtas svītras gruzd

Slapjās, tumšzilās mugurās.

Draudīgs iedegas vermiļons.

Varbūt nāve aizpeld,

Varbūt briesmas nenovērst.

Varbūt atkāpsies gaisma.

Varbūt saplaks tumsa.

Joprojām nezinu.

Peldu paša gleznotā jūŗā.

Skaistais klejotāj,
Asi trītiem nagiem,

Saplosītiem ausu galiem –
Tai pēdējā naktī tu atvadījies
Pašapzinīgs, laipns un gudrs,
Tad aizgāji tumsā,
Kā mirkļu bezgalībā pagaisa
Velsa laika ceļotājs.
Nu dārzs, kur snaudi saulē,
Jau sāk tevi aizmirst;
Spilvenu skaŗ tik vēji;
Un šķīvis baŗo svešiniekus.
Bet es tevi sastopu citā vasarā
Ikreiz, kad gadās pārcilāt
Sīkus attēlus krāsās –
Šais spoguļos jaunlaika maģija
Vēl glabā tavu atveidu.
Kādas gleznas tapšana:
Brūnīgsnēja augstdzimusī
Un lautas spēlētāja
Plīvurī caurspīdīgā.
Tveicīgs vakars faraona pilsētā.
Brūnā dāma
It kā klausās,
It kā sapņo,

Varbūt pēkšņi skatot sevi

Veidolā pavisam citā –

Liesmu atspīdumos,

Rotaļīgā aizsegtībā,

Lepnā kailumā,

Balss un stīgu burvībās...

Un tu pavisam tuvu šai gleznai –

It kā ieraudzījis logu,

Aiz kuŗa tavs īstenais laiks,

Kad dievība raudzījās kaķa acīm;

Tava gandrīz atgūtā paradīze,

No kuŗas vien trausla rūts vēl šķiŗ

Tu it kā vieglā snaudā,

Un tavās uzmanīgās ausīs

Atgriežas izskanējusī mūzika.

(Es, mazāk bezlaicīgais,

Reizēm sadzirdu it kā Telemanu,

It kā Mocartu, it kā Verdi;

Bet skaņas drīz nomāc

Gadtūkstošu klusums.)

Ja krāsainiem atveidiem

Patiešām tā maģijas vara,

Uz kuŗu paļāvās faraoni,

Varbūt tu –

Laimīgs Pārlaicības gūsteknis –

Jau esi aiz ietvara,

Klejodams zilzaļā vakarā,

Kas izplūdis no manas otas?

Varbūt kundzenes Apujas pirksti

Draiski pakasa tev aiz auss? –

Protams,

Mans gars ar tevi parotaļājas.

Jo delna vairs nespēj pieskarties

Mugurai spoži zilpelēkai.

Paveidos spokojas

Daudzkārt redzētais:

Tu guli sadragāts,

Asiņu pielijušām ausīm

Kaut kur uz asfalta

Un civilizācijas rati

Triecas tev pāri.

(Bet varbūt tu miri bez nagiem

Vējsuņa zobos?) –

Pēdējais attēls:

Pabeigtā glezna šķiet satumsusi

Vēsajās palsajā dienā;

Tuvumā

Nocirsti zari, brūnas lapas.

Šis skats kaut kā šķiet piemērots;

Jo tu vairs neparādies.

ILGAS

lai dzīvo nakts kas kustas lēni kā tārpi

nakts kas met pelēku planktonu

          augu kas ož kā pulveŗa dūmi

          pēc nupat izšautiem šāvieniem

lai dzīvo nakts neminamās karalienes trofeja

tur to piepilda ar šampanieti un tā žvadzina tintes pudeles

kāda neganta dziesma nenozīmīgu skaņu pastiprinātāja

es raugos aptuvenā ainavā uz tās kārdinošām kājām

                                         un melnām biksītēm

ar papēžiem pret ģipša ietvēm

ai aizrautīgā karaliene ļauj man skūpstīt

                                       tavas smagās lūpas

es esmu divstāvu autobuss bez pasažieŗiem

ienāc un apsēdies visur

lieto visas pogas skrien augšā lejā pa manām

                          slidenām kāpnēm

ai minamā meitene karaliene tu esi savā neminamā zemē

tur aug zirnekļu tīkli un biezas kārtas sacietējis

                                                                             siers

tur nakts būrī dejo ar biezām segām gadsimtu

slāpēm un indiāņu apraktiem kaŗa cirvjiem apputējušām

naktī nakts dzīvo nakšņainu nāvi

ja slieku pārdala tā lien visos virzienos

ai karaliene ar tuksneša melnām klintīm acu dobumos

tu nenoteicamā pļaujmašīna ar neskaitāmiem ātrumiem

tavs visums un nakts visums

                          izaug par milzi

un lepni atpūšas ugunsvēmēja kalna virsotnē

bet pirms zars ir koks un smilšu grauds kalns

tas izkliedz savas slāpes un izdzeŗ četrus okeānus