Dzintars Freimanis
MINŪTES
„Tava kafija atdziest...”
Jā, - atdziest tāpat, kā aiz loga izdziest ainu kvēlošana un izplēnē vakars. Tavs teiciens iekrīt klusumā kā akmens satumsušā ezerā. Loki bez skaņas pārslīd līmenim, un tev atbild tikai manas ieviļņotās domas, jo vārdi starp mums ir pazuduši.
Šī telpa un tava māja sāk peldēt neredzamajos viļņos, tad apstājas, kļūst par salu - tālu prom no klabošās, kliedzošās šodienas.
Ir gandrīz tā, kā bija, kad es tavas mājas priekšā apstājos pirmoreiz. No tumsas, no nekurienes piepeši iznira baltas kolonnas, atvērās nama durvis, apvijās kamīna un tavas gaidīšanas samtainais siltums. Un nākošajā rītā modināja gaiļu dziedāšana un saules staru sensenās rotaļas.
Un tomēr nav vairs tā. Kaut kas ir noticis, kaut kas ir pārtrūcis, kaut kāda siena ir nolaidusies, kaut kāds mēmums ir aizžņaudzis elpu. Bijušais birst no pirkstiem kā sausas, nesaturamas smiltis, ik mirkli, ik minūti brūk un birst un irst.
„Tava kafija atdziest...”
Voldemāra Avena illustrācija
Man iepretim uz galda mana neiesāktā tase - un tava roka, Vai tā pacelsies, pasniegsies pretī? Paņems, izlies atdzisušo dzērienu, darinās jaunu? - Tā ir tikpat neizzināma, cik neizzināma esi tu pati. Tās locītavu apņem pulkstenis - nākotnes noslēpuma glabātājs. Cik minūšu vēl?
Ir tādi mirkļi un tādas dienas un gadi, kas neizšķiŗ neko, kas aizslīd vienādi un vienaldzīgi, tāpat, kā pa noteku aizplūst lietus piles, lai iesūktos zemē un pazustu. Bet tie ir mirkļi, kas izšķiŗ visu. Piemēram, tādi, kā tas senais brīdis, kad tika sperts pirmais solis uz kuģa kāpnēm Daugavas malā, lai izbēgtu - kam: nāvei? nebrīvībai? melu dzīvei? - un lai meklētu svešo un sašķelto citurienes brīvestību.
Un tagad - vēl nenotiek nekas, bet nākošajās minūtēs notiks, citādi nevar, ir jāizšķiŗas, ir jāizvēlas viens iznākums vai otrs. Vēl satveŗamas ir abas iespējas, vēl tās turas līdzsvarā, bet šis ir pēdējās atļautās žēlastības minūtes, kad laiks liekas apstājies, kad visu norišu iespēja vēl guļ kā sēkla čaulā, neizlobīta un neiedēstīta, bet čaula plīsīs; un nākotne nāks, gribēta vai negribēta, jo apstāšanās ir šķitums, nekustīgs nepaliek nekas.
Varbūt, jau nākošajās piecās minūtēs pret grīdu iešvīkstēsies krēslu atbīdīšana, pa kāpnēm nobirs tavi un mani soļi, noskrapstēs atslēga, noklaudzēs papēži braucamajā ceļā, aizcirtīsies auto durvis, un dzestra un tuksnešaina tumsa joņos man pretim. Un ar katru ceļa loku, ar katru krustojumu, ar katru snaudā grimstošo miestiņu, ar katru, neona ugunīm jozto lielpilsētu man ciešāk un ciešāk apskausies nākošo dienu un gadu sen zināmais, neatraujamais tukšums. Vēl tikai dažas pēdējās minūtes, lai kalni aiz loga satumst pavisam, lai klusums sabiezē pavisam un lai kafija atdziest pavisam.
Bet vēl tava roka var pacelties man pretī, vēl tā var piepildīt tasi no jauna, vēl tā, gaŗām sniedzoties, var pieskarties manējai, var palikt tajā, var likt sakustēties aizsprostiem, atbrīvoties straumēm, aizskaloties gružiem un šķēršļiem. Tu vari pacelt acis, un es varu pacelt acis, un mēs piepeši varam ieraudzīt, ka nav taču nekā, kas mūs šķirtu, ka atkal ir pamodusies tā mūsu labākā daļa, ko tikai mēs viens otrā varam pamodināt.
Lūk, pār kalniem tūdaļ iemirdzēsies zvaigžņu gaisma, un rokas un augumi ietrīsēsies un saskarsies, un tavs tuvums izplauks kā brīnuma zieds, un klusuma domas visapkārt sauktin sauks, ka nevar aiziet, nevar aizbraukt, nevar pazust no šejienes nekur, nekur.
Nākošās minūtes: vai soļi uz kāpnēm - vai pieskaršanās - vai auto durvju aizciršanās - vai zvaigžņu iemirdzēšanās - vai tumsas pretī traukšanās - vai augumu ietrīsēšanās - vai attālināšanās - vai tuvošanās - -
Vēl ir šī telpa un šī māja un kalnu miers
un tava roka man iepretim uz galda
un klusuma domas
un divējas elpas
un
minūtes, kas paiet, bet kuŗu vietā mūžībai nekad, nekad nepietrūkst jaunu.„Tava kafija atdziest...”
Voldemārs Avens. Durvis
