150. Beidzamos gados strauji attīstījies jauns mākslas paveids − video lentes, kas kritiķu un teorētiķu rakstos tiek ieskaitītas „konceptuālajā” mākslā Šis žanrs saistāms ar technoloģiskām un mechaniskām reprodukciju metodēm, kas, lietojot vizuālas alliterācijas, rosina prāta izraisītus aistētiskus pārdzīvojumus. Krāsai, formai, saturam tradicionālā izpratnē šeit maza nozīme. Muzejos video lentes izstāda īpaši šim nolūkam aptumšotās telpās, un mākslas skolas un muzeji sāk iekārtot īpašus video lenšu centrus. Steidzīgākam apmeklētājam šie darbi šķiet nogurdinoši − garlaicīga niekošanās, jo acs televīzijas ekrānā pieradusi vērot viegli saprotamus laika kavēkļus. Pagaidām video lentes ir vēl snobiska mākslas forma savas attīstības primitīvā stadijā, bet tiek paredzēts video lenšu mākslas straujš uzplaukums līdz ko televīzijas rūpniecība vienosies par vienveidīgu sistēmu un sāks piemontēt lenšu atspēlēšanas iekārtas TV uztvērējiem. Video lenšu mākslu varēs skatīties mājas apstākļos, un ja šķēršļus neradīs mākslinieki un mākslas galerijas, šī veida mākslas darbi maksās tikai dažus dolārus vairāk nekā skaņu plates.
Latviešu mākslinieki, cik zinu, vēl nav pieteikuši savu līdzdalību, bet technisko speciālistu mums netrūkst arī šajā nozarē.
151. Nav šaubu, ka vismaz daļa mūsu sabiedrības strauji atbrīvojas no jebkādiem prāta nosacījumiem. Vai to izraisa trimdinieku aktīvās daļas strauja novecošana, t.i. senīlitāte, vai nespēja dzīvot daudzkultūru iespaidā, grūti spriest, bet ka dažiem prāta uztvērēji nav kārtībā liecina vai katrs mūsu „lielo” laikrakstu numurs. Laika š.g. 1. numurā V. Hāzners paziņoja, ka Rīgā celšot jaunu pieminekli krievu atbrīvotājiem, pats gandrīz ieteicot to celt pašreizējā Brīvības, pieminekļa vietā. Apraudot šo pašsafabricēto ziņu, Hāzners ir neziņā, kā pieminekli glābt no iznīcināšanas. Palīgā saucienam pievienojas vēl daži apjukuši patrioti, bet arī viņiem nav nekāda padoma, jo piemineklī neviens no viņiem nespēj saskatīt kaut ko vairāk kā polītisku simbolu. Jābrīnās, ka mūsu vidū ir ļaudis, kuŗiem pilnīgi trūkst mākslinieciskās izjūtas un kas nespēj aptvert, ka Brīvības piemineklis Rīgā ir mākslas darbs. Ja Brīvības piemineklis līdz šim nav nojaukts un, jācer, tiks saglabāts arī nākotnē, tad tikai tādēļ, ka tas ir izcilā tēlnieka Kārļa Zāles monumentāls veidojums. No mākslinieciskā viedokļa šī pieminekļa nojaukšana būtu barbarisks akts, jo savā koncepcijā un apdarē piemineklis savam laikam ir vienreizējs visā Eiropā. Brīvības piemineklis tika veidots Saeimas laikā, varbūt arī tādēļ, ikonografiski tas nav identificējams ar Ulmaņa vai citas kādas iekārtas vai polītiskas sistēmas propagandas mērķiem, bet vienlīdz labi tulkojams ļoti dažādi. K. Zāles cirstie tēli un simboli izraisa māksliniecisku pārdzīvojumu arī sveštautiešos, kuŗi nezina mūsu mitoloģiju un vēsturi. Tiem, kam rūp Zāles darbu saglabāšana nākotnē, būtu ieteicams svešvalodās izdot māksliniekam veltītu illustrētu monografiju. Varbūt tad arī mūsu organizāciju vadītāji spētu aptverts ka Kārļa Zāles veidolu universālās valodas dēļ, kas pārsniedz trimdas šauru aprindu polītiskos mērķus, šis piemineklis vēl stāv savā vietā.
152. Arī provincē un uz laukiem neatkarības laikā pēc Zāles, Zemdegas, Meldera metiem celtie pieminekļi, cik zināms, ir saglabājušies, jo atzīti kā mākslinieciski vērtīgi. Kopš mākslas izpratnē nav gaidāmas straujas pārmaiņas, jāšaubās, ka, vadoties no aistētiskiem apsvērumiem, šie pieminekļi tiks iznicināti. Latvijas laikā, īpaši sākuma gados, daudzas piemiņas vietas iekārtoja architekti, armijas virsnieki un amatieri. Vienu daļu šādi būvētas piemiņas plāksnes, sienas, stabus un obeliskus lielinieki ir novākuši. Bet ka mākslas vērtības ir noteicošas, liecina fakts, ka 1940 gadā no skulpturāliem veidojumiem iznīcināja vienīgi Kārļa Jansona brīvi stāvošās reālistiskās figūras (tautu meitu ar krustiņu rokā Rēzeknē, laikam arī partizāni Balvos un Čaksti Jelgavā). Šie tēli bija pacelti uz architektoniski neinteresantiem četrstūra pjedestaliem. Mākslinieku aprindās par šiem sabiedrisko lietu ministrijas angažētiem dekorējumiem asaras nav lietas. Pēc 1945. gada Jansons Rēzeknē, Cēsīs u.c. veidoja virkni līdzīgus brīvi stāvošus tēlus jaunajai iekārtai. Jansona interesantāko − Jelgavas atbrīvošanas pieminekli iznīcināja vācieši.
153. Kas attiecas uz pieminekļu gāšanu, tad latvieši jau reformācijas laika grautiņos guva slavu kā lieli demolētāji un dedzinātāji Nav ari brīnums, ka dažiem tādēļ gluži neizprotams šķiet apstāklis, ka Latvijā šodien vēl atrodami neatkarības laikā celti pieminekļi. Mans iespaids ka mūsu trimdas patrioti daudz nedomājot spridzekli pieliktu jebkuŗam beidzamos 30 gados Latvijā veidotam piemineklim, neatkarīgi no tā mākslinieciskās vērtības. Precedentu netrūkst: 1929. gada jūnijā, tikai trīs nedēļas pēc atklāšanas uzspridzināja piemiņas vietu un krusta zīmi kritušiem landesvēristiem. Cik zinu, vainīgo nekad „neatrada”. Ulmanim nākot pie varas, garīdzniecības spiediena rezultātā Latvijas universitātes aulā tika noņemts Kārļa Zemdegas rotājošs cilnis − allegoriskas kailas figūras. Pēc tam tukšo sienu svinīgos gadījumos nosedza ar karogiem. Skaisti!
154. Mūsu laikrakstos, ikdienišķa ir „garīgo pensionāru” aprindām nepatīkamu faktu noklusēšana, kas dažu redaktoru rokās kļuvusi par tādu kā higiēnas prasību. Piemēram, jau no aprīļa sākuma bija zināms, ka ASV izrāda Rīgas kinostudijas filmas Vella kalpi un Apcirkņi, taču nākamos divos mēnešos, atskaitot samaksātu Mineapoles jauniešu sludinājumu Laikā, ne reizi filmas netika minētas vārdā. Nepublicētas guļ arī abu filmu kritikas. Ja filmas nesasniedz skatītājus, zaudētāji esam mēs paši.
Līdzīgi izstāde „Latviešu zīmējumi 1970-74”, kuŗā ar 72 žūrētiem darbiem piedalījās 32 trimdas mākslinieki no četriem kontinentiem, bija unikāls pasākums, bet pēc izstādēm Sanfrancisko, Losandželesā, Čikāgā, Toronto, Milvokos, presē nebija neviena raksta, kaut arī katrā no šīm vietām dzīvo viens vai vairāki Laikā lasīti un bieži publicēti kritiķi! Kad A. Sildegs lūdza man kā vienam no rīkotājiem iesūtīt par izstādi rakstu jaunajam mākslas žurnālam, sazinoties ar citiem Kalifornijas māksliniekiem, izšķīros to tomēr nedarīt, jo pievienojos fotografēs Helēnas Hofmanes domai, ka „nevar sagaidīt, lai izdēj olu un tad vēl arī kladzina”.
Šī izstāde bija ērti un lēti pārsūtāma pat uz aizjūras zemēm, un to varēja sarīkot arī nelielos latviešu centros, kur šādas skates varbūt normāli neiegrieztos, bet, trūkstot sabiedrības interesei, izstāde savas gaitas izbeidza Gaŗezerā. Sakarā ar šo izstādi mans ieskats par latviešiem kā „mākslas mīļotājiem” līdzinās nullei.
155. Informācijas apspiešana cita veida izpausmi guva šo pavasari, kad gleznotāja M. Mitrēvica parakstītas vēstules uz visām pasaules malām izsūtīja ainavists J. Gailis, vēršoties pret mākslas kritiķi Eleonoru Šturmu. Nelaime tā, ka Ņujorkas mākslinieki sagaida, ka par viņiem teiks tikai labu vien. Gailis īpaši saniknots, ka Kultūras dienu izstādē recenzente bija aizmirsusi apjūsmot viņa un dažu citu ņujorkiešu darbus. Šai sakarā kādā pavadvēstulē Gailis, atsaukdamies uz savu visaugstāko autoritāti V. Purvīti, raksta: „Purvītis neatzina sievietes kā kritiķes − neesot spējīgas būt objektīvas. Vadoties vairāk no emocijām kā no prāta”. Šādu banālitāšu piedēvēšana Purvītim godu nedara arī Gailim. Citā vēstulē Gailis reiz rakstīja, ka Purvītis labu prātu nav turējis uz nevienu mākslas kritiķi un teorētiķus nav ieredzējis − tie tik samaitājot galvu! Īsti gailiskā trauksmē Gailis aicina kollēgas: „Uz barikādēm! Uz barikādēm!”
M. Mitrēvica lūgums izdevējam Helmāram Rudzītim, „lai nākotnē neiespiež Jūsu laikrakstā Šturma kundzes rakstus par grupas darbību un tās izstādēm” atgādina 49 Ņujorkas abstrakcionistu parakstīto protestu laikraksta New York Times redakcijai 1961. gadā, vēršoties pret kritiķi Džonu Kenediju (Canaday). Šādi mākslinieku grupu uzbrukumi mākslas kritiķiem, kuŗi iedrošinās izteikt kritiskus vērtējumus, nevis slavēt katru tirgus preču vezumu, mūsu mākslas kritiku noveduši bēdīgā stāvokli.
1941. gadā deportētais gleznotājs Arturs Jūrasteters reiz (Sējējs, 12, 1939) brīnījās: „Nez kāda iemesla dēļ kritika tieši glezniecībā ļoti baidās no patiesiem vārdiem. Izlasot kādas gleznu izstādes kritiku, jānāk pie atziņas, ka izstādītie darbi bez izņēmuma ir loti labi, jo par katru ir kaut kas pozitīvs, bet norādījumus uz kļūdām tikai dažreiz redzam un arī tad tikai starp rindiņām. Vai tas ir kritikas uzdevums visus nivelēt un sargāt no nepatīkamās patiesības, jeb te redzams drosmes trūkums, bailes no kollēgām, jo kritiķi jau arī visi paši gleznotāji?”
156. Kā kritiku izprot cits Purvīša skolas daiļnieks, izbaudīju pats uz savas ādas Mineapolē. Pēc mana referāta par latviešu karikatūrām man tuvojās liela auguma vīrs bezgaumīgi rūtainā žaķetē. Nevarēju pat iedomāties, ka jau nākamā mirklī saņemšu plauku. Par laimi man, Gūtmanis, būdams tikpat labs sitējs kā gleznotājs, pļaukas smagumu veltīja manam sarunu biedram, 82 gadus vecajam skolotājam Andrejam Bankovičam, kas samulsis sūkstījās: „Viņš man iesita! Kāpēc viņš man sita?” Tādējādi izteicis sašutumu par „Redzes aplokā” viņam šķietami nepatīkamām piezīmēm un nosaucis mani par „suni”, Gūtmanis atstāja zāli.
157. Beidzamā Mineapoles izstādes katalogā Gūtmanim atzinību raksta prof. A. Annus, kas konstatē, ka „Šis tiešums V. Gūtmaņa gleznās ir pienesums latviešu mākslai, tēlojot dabu viņas tiešumā. V. Gūtmanis nekļūst naturālistiski sīkumains, bet parāda dabas tiešamību visumā un pie tam spēcīgā krāsainībā. V. Gūtmanim ir sava vērā ņemama vieta Latvijas mākslā. V. Gūtmanis raženi dabas tiešumu slavinājis savās gleznās. Vivat, crescat, floreat!” Mākslas vēsturniekiem lūdzu šos liesumus ņemt vērā.
158. Kādreiz Rīgā Mariss Vētra kritiķim Ernestam Brusubārdam aizlidinājis pa gaisu pat brilles (M. Vētra, Mans baltais nams, 135-45), bet uzjautrinošākais šāda veida strīdu nobeigums minēts Artura Krodera Atmiņās (144. lp.), kur Kroders apraksta Klāras Kalniņas un Miķeļa Valtera „dueli” Berlīnē. Izvēlētie ieroči − dubļaina galoša un spieķis.
159. Ja šādi bruņnieciski žesti nav bez precedenta, tad pašreiz plaukst arī kāda cita sena mākslas forma: ķengu un draudu vēstuļu rakstīšana. Diemžēl, šīs mākslas meistari cenšas saglabāt savu anonimitāti. Mūsu ievērojamais karikatūrists Reinis Birzgalis stāstīja, ka vācu okupācijas laikā par Tēvijā publicētu karikatūru „Šī konstitūcija kalpo patiesām cilvēces vajadzībām”, kuŗā zīmēts vīrs, kas ar Staļina konstitūciju padusē ir ceļā uz mazmājiņu, saņēmis pa pastu anonimu brīdinājumu, ka arī viņu drīz „iztirzās”. Smiedamies Birzgalis kā lielu joku atstāsta savu sarunu ar Rirdānu īsi pirms Latvijas atstāšanas 1944. gadā: „R.: Nu, vai brauksi? B.: Jābrauc! Un tu? R.: Man arī jābrauc, pirmā dienā mūs saņems ciet, tā kā pauti trīs dienas būs dzelteni!”
Kāds rakstnieks ASV teica vairākkārt saņēmis draudu vēstules par to, ka savos darbos „izsmejot lielo krievu tautu”. Kāds sabiedrisks darbinieks, kas bija atļāvies iebilst pret Ulmaņa attēla kāršanu vietējā latviešu namā, norādot, ka tādā gadījumā būtu jāizkar ari virkne citu prezidentu un polītiķu attēli, saņēmis atbildei piedāvājumu, ka pēc nāves viņu izbāzīs un nosūtīs kādam Maskavas muzejam. Kalifornijā daži vanagi izplatīja veselu epitetu izvirdumu, vēršoties gan pret Minsteres ģimnaziju, gan Latvijas grafiķu izstādi, gan Ziemeļkalifornijas aktīviem teātriniekiem, gan Rīgas kinostudijas filmu izrāžu kārtotajiem, aicinot vēstuļu saņēmējus „izvairīties no sarkanās mēslaines! Paliksim skaidri un balti...” (?) Kāds literāts apskatījis oficiālos organizāciju vēstuļpapīrus un visu izlasījis, rezignēja, ka pat zooloģiskā dārzā palaikam iztīrot putnu būrus. Ojārs Celle (Ziemeļkalifornijas Apskats, 5, 1975) publicējis rakstu „Kalifornijas DV šauj no visiem stobriem”, kuŗā konstatē: „Faktu pārspīlējumi un sagrozījumi un veikli manipulēta indivīdu vai iestādījumu kompromitēšana tautas priekšā, lai panāktu vajadzīgo argumentu spēku, ir metodes, ko jau no seniem laikiem pielieto Rīgas skribenti tautiešiem ārzemēs piesūtītajos ķengu izdevumos. Vai šīs metodes turpmāk pielietosim arī rietumos?”
160. Triviāla domāšana, vājas latvietības zināšanas un grimstošas kultūras intereses raksturo mūsu sabiedrību. Lai līdz kapa malai paliktu šķīsti un baiti, pietiek ar bazāriem, modes skatēm un birztaliņu bildītēm. Uldis Ģērmanis savās „Amerikas piezīmēs” raksta, ka savā laikā daļa latviešu Zviedriju atstāja, lai būtu „tālāk no tā boļševika”. Bet tas nozīmēja arī − tālāk no Latvijas. Kāds Austrālijas „letiņš” uz jautājumu „Kas ir labs latvietis?” atbildējis: „Tāds, kas nebrauc pat uz Latviju”.
Gvīdo Augusts
