Brunis Rubess

MAIZES DARBS

 

Manai sekretārei, Kanadā dzīvojošai vācietei, šad un tad lielas grūtības sagādā ne vien latviešu vārdi (pamēģiniet ar Kanadieša acīm lasīt un ar vācietes muti izrunāt tādus vārdus kā Muižnieks, Upeslācis vai Cālītis), vēl jo grūtāk viņai saprast tās lietas, ko mēs, latvieši, brīvajā pasaulē darām. Kur mēs ņemot to spēku? Tās idejas. Vai kāds mūs atbalsta financiāli.?

Uz šiem jautājumiem atbildēt viegli. Mums ir izvarotā dusmu spēks. Idejas mums, kas esam apmēram divdesmitpiektā latviešu paaudze, kuŗa cīnās pret mūsu tautas apspiedējiem, liekas iedotas kopā ar mātes pienu. Līdz šim mēs visu to, ko darījām, samaksājām paši. Tas varbūt bija viens no mūsu stiprumiem, mēs reti mēģinājām pacelt tādus akmeņus, kuŗus nespējām panest. Tikai pēdējā laikā esam dažu valdību un universitāšu atklāti. Kā atbalsta cienīgi objekti, protams.

Grūti sekretārei bija turpretim izskaidrot, kas ir „maizes darbs”. Pusdienās bija atnācis parunāties kādas latviešu organizācijas dižvīrs, ar kuŗu kā tādu biju arī iepazīstinājis savu sekretāri. Viņa vēlāk sacīja: „O, es nemaz nezināju, ka jūsu organizācijām ir arī priekšsēži, kas to dara pilnu laiku!” „Nē, jel,” atbildēju”, viņa...” − un te atdūros pie latviskā jēdziena „maizes darbs”. Kā to tulkot? His way of earning his livelihood? Skan briesmīgi. His job? Tā kā drusku par maz augsti kvalificētu profesionālu amatu ieņēmējam Kanadiešu sabiedrībā. Mēģināt vāciski? Seine Erwerbstätigkeit? Izklausās pēc valdības iestādes veidlapas. Seine tägliche Arbeit? It kā mēs pie latviešu lietām nestrādātu katru dienu! Sein Broterwerb? Bet, lūdzu ne profesionāliem!

Sekretārei kaut kā apstāstīju, kā ir ar šīm lietām, bet jēdziens „maizes darbs” mani neatstāja. Vai nav savādi, ka šis vienkāršais jēdziens, ko lietojam tik bieži, nav lāga pārtulkojams lielo pasaules kultūras tautu valodās? Lūk, trūkst jēdziena − še darbs maizei, tur darbs sirdij. Un ne patapas niekošanās, uz viena līmeņa ar māla baložu šaušanu vai papīra sērkociņu kollekcionēšanu. Nē, „latviskais” vai „sabiedriskais” DARBS, tikpat nopietni ņemams, tikpat svarīgs, kas prasa tādu pašu − ja ne lielāku − piepūli un izturību kā otrs, „maizes” darbs. Cik daudzi no mums pēc pabeigta Divreizdivi, atgriežoties no Latviešu Fonda Nedēļas nogales nākotnei, no koŗa koncertceļojuma, no apvienību sesijām, ar lielu atvieglojumu sirdī ir iesēdušies savos birojos, paņēmuši rokās darba rīkus vai piestājušies pie zīmējamā galda − nu reiz vārēs atpūsties! Darbs, draugi, darbs.

Tieši kā kādas lielas draudzes priekšnieks par jubilāru, reizē mācītāju, dzejnieku, vēsturnieku un pat polītiķi, teica: „Jūs, mācītāj, degat no abiem galiem.” Tā arī mēs, sabiedriskā (man patīk labāk teikt − latviskā) darba darītāji, degam no abiem galiem. Vai − mazāk poētiski − dzīvojam divi dzīves.

Būsim godīgi, šad un tad nolamājamies it nikni. Šovakar pat. Varētu uz kino aiziet. Nav prātīgu filmu? Nu, iesim uz peldbaseinu! Te prātā ienāk kollēga, kas jau gandrīz gadu mēģinājis mani iedabūt veselības institūtā, zināt, kur vingro, skrien, svīst, bumbo. Pa kuŗu laiku, tad, mīlīši! Šovakar jāraksta Jaunajai Gaitai. Vakar − ak, ko tur, vai tad mums darbu trūkst. Ja gribam kā tauta pastāvēt, ja gribam kādreiz savu tautu atkal brīvu redzēt (ak, cik patētiski, bet patiesi tas skan!), tad darbu mums atliku likām, ikvienam no mums. Latvisko darbu. Vai kādreiz šis latviskais darbs netraucē sekmes „maizes” darbā? Droši vien. Zinu kādus piecus studentus, kas nebeidza savus skolas gadus, vismaz daļēji, latvisko klaušu dēļ. Droši vien ir arī citi, kas nekļuva nodaļu vadītāji, virsinženieri vai nav vēl nopelnījuši to, ko varbūt būtu varējuši nopelnīt kā ārsti, zobārsti, pārdevēji vai architekti tādēļ, ka daļu laika un spēku viņi ziedoja latviešu lietai.

Bet es zinu arī citus − un to ir vairāk, kas ir tieši tur, kur viņi ir, proti − stipri augstu − tādēļ, ka latviskais darbs viņus padarījis interesantākus, dziļākus, ietekmīgākus, varīgākus. Kādam profesionālas firmas direktoram, latvietim, reiz viņa konkurence jautāja, no kurienes gan viņš ņemot tās spējas savus darbiniekus piedabūt pie tādas smagas, bet sajūsmas pilnas strādāšanas − it sevišķi zinot, ar kādām „primadonnām” profesionāļu firmās ir darīšana. Atbilde gauži vienkārša: ja esi gadiem ilgi spējis dabūt sev līdzstrādniekus latviskajā darbā bez atlīdzības, bez tepiķiem birojā, bez paaugstinājumiem, bez goda (parasti drīzāk ar nedarītāju kritiku, šad un tad − izsmieklu), kāda tad māksla piedabūt cilvēkus labi strādāt, ja vari sniegt viņiem atzinību, atlīdzību, paaugstinājumus un pagodinājumus!

Mūsu divas dzīves dod mums vēl vienu lielu bagātību: mums nav jāpļāpā pa tukšam. Nu, parastās kokteiļa stundu muļķības: vai nav skaists (slikts, auksts, karsts, slapjš − nevajadzīgo svītrot) pavasaris? Vai esat jau noskatījies Krusttēvu II dalu (Ķīniešu pilsētu, Slepkavību austrumu ekspresī, Dzeloni − nevajadzīgo svītrot)? Cik jūdzes par galonu dabūjat no sava Katlesa, (Grantorino, Bēemvē, Sivika, Audi, desmit gājienu divriteņa − nevajadzīgo svītrot)? Mums latviešu sabiedrībā iespējams runāt par idejām, vajadzībām, darāmo, kas ir neskaitāmas reizes interesantāk. Un nelatviešu sabiedrībā mums vairāk piedzīvojumu, vairāk notikumu, vairāk citu cilvēku, kas mūsu dzīvēs piedalījušies un tās veidojuši − arī tā mūsu sarunu viela bagātāka.

Kā bagātāka ir visa dzīve, jo to dzīvo ne tikai vienkārši, bet divkārši, ja ir latviskais darbs, kas papildina, padara krāsaināku, padara bieži bagātāku un sekmīgāku „maizes darbu”.