Š.g. maija sākumā kopā ar prof. T. Ķeniņu un komp. A. Purvu piedalījos DV dienu Toronto mūzikas sacensību žūrijas komisijā. Konkurss ieinteresēja ar speciālām jauno dziedātāju sacensībām. Trimdas sabiedrība taču sapratīs, ka jaunu solo dziedātāju, it sevišķi vīriešu, mums tikpat kā nav. Arī daža laba jauna solo dziedātāja, kuŗas priekšā nesām pāragri aizdegtu slavas lāpu, nezin’ kur „noziedējusi”. Ar zināmu ziņkāri gaidījām jauno dziedātāju sniegumus, pie kam konkursa noteikumi bija ļoti viegli: piedalīties varēja katrs, kam vecums nav pāri 30 gadiem. Noklausījāmies Silviju Erdmani (18 g.) un Anitu Rubeni (19 g.). Abu meiteņu repertuārs visai nopietns. Silvija dziedāja Jāzepa Mediņa Mirdzas dziesmu no operas Vaidelote, Anita, savukārt, Jēkaba Poruka dziesmu „Dzimtenē” un Jāņa Mediņa dziesmu „Mirklis”. Bija jau pa techniskai piezīmei un piebildei, bet varēja tiešām priecāties par meiteņu veikumu, nopietno gatavošanos un jau visai respektējamo vokālo gatavību. Abas viņas mācās mūziku un, saprotams, darba priekšā vēl ļoti daudz. Silvija Erdmane jau paspējusi iedziedāt vienu skaņu plati ar kokļu mūziku, bez tam piedalījusies komp. Br. Skultes 70 gadu jubilejas koncertā kā galvenā soliste. Iepriecināja arī Filadelfijas meiteņu trio „Pavasaris”, kuŗā bez abām jau pieminētām solistēm dzied Silvijas dvīņu māsa Uga, klavieŗu pavadījumus veicot O. Strazdai. Tā arī lielākā daļa no naudas balvas (1000 dol.) aizceļoja uz Filadelfiju. Pārsteigumu izraisīja un godalgu saņēma Toronto 4 mazu meiteņu (A. Broka, L. Zariņa, S. Aveniņa un S. Dzirnēkle-Broka) ansamblis. Ļoti tīrskanīgi viņas skandināja divas latviešu tautasdziesmas un divas oriģināldziesmas. Jo sevišķi tīkami bija dzirdēt tautasdziesmu „Stāvēju, dziedāju” dzidrā Latgales valodā. Cik gan viņām labi un mīļi vecāki, kas blakus oficiālam latviešu vidus dialektam mācījuši bērniem arī mātes un vecmāmiņas valodiņu − Latgales dziesmu! Divas jau no viņām (vecuma grupa bija 8-12 g.) dziedot Toronto operas bērnu korī, tātad jau sasniegts zināms profesionālas dziedāšanas slieksnītis. Lai nu viņām labi paveicas! Kā vienmēr, patīkami klausīties krietnā latvieša Dindzēna vadīto Montreālas koklētāju-dziedātāju meiteņu ansambli. Arī viņas saņēma godalgu. Mazāku balvu saņēma arī jauniešu deju orķestris „Runči” par Vivaldi improvizāciju. Izbrīnu tomēr radīja Toronto latviešu skolas koris ar nesavaldīgu tautasdziesmu nobļaušanu. Jāpiezīmē, ka pat ļoti mazi bērni ir spējīgi dziedāt skaisti un mierīgi, ja vien viņus attiecīgi pamāca. „Nosodījām” viņus ar statūtos paredzētām „pārsteiguma balvām” resp. DV izdotām skaņu platēm. Galu galā visi priecīgi.

Šo DV dienu ietvaros iznāca piedalīties kā pianistam-pavadītājam apvienoto DV vīru koŗa un sieviešu koŗa „Zīle” koncertā, īpatnējās sarīkojumu kārtības dēļ iztrūka ģenerālmēģinājums sarīkojuma telpās. Klavierēm, resp. „miskastei”, jau bija nolauzta kāja, kas bija sastiķēta ar tūbaifor dēļiem utt. Bet arī tā bija labi.

Melngaiļa varenā tautasdziesma „Put, vējiņi” bija jāatkārto, iejūtīgi izskanēja Dārziņa „Sapņu tālumā”, tāpat Vītola „Rīgā pirku sirmu zirgu” un Barisona kantāte „Dzimtenei” (diriģenti A. Saulīte un A. Purvs). Neko sliktu šajā koncertā nebija atradis pat Latvijas Amerikā „mūzikas kritiķis” Viktors Irbe (jā!, tas pats!), veltīdams šim notikumam 11 rindas, pieminot pat komponistus, gan nenosaucot dziesmas.

Pēc divām nedēļām pārstāvēju latviešu preses biedrības Kanadas kopu latviešu skolas izlaidumā manā pilsētā − Hamiltonā. Veiksmīgā un enerģiskā dziedāšanas skolotāja Aija Zichmane mani lūdza pavadīt dziesmu „Pērkons veda vedekliņu” skolas korim. Mēģinājuma telpās atradām klavieres, 100 gadus neapkoptas ar ārkārtīgi nepareizām skaņām, kas bojā bērnu dzirdi un balsi. Tanī pašā laikā Hamiltona var „lepoties” ar iesalušiem fondiem divdesmit tūkstošu dolāru kopsummā. Tanī pašā laikā latviešu bērni kādreiz saspiesti mācās baznīcas pagraba aizskatuves pažobelēs. Tanī pašā laikā bērniem nav piemērotu mācības grāmatu, jo neesot − līdzekļu. Tanī pašā laikā fonda pārvaldnieki domā par jaunu mūŗu pirkšanu, kur varētu izīrēt un kaut ko nopelnīt.

Cienījamie lasītāji! Ieskataities trimdas avīzēs, un jūs redzēsit, ka visvairāk lietotie vārdi ir „fonds” un „ziedot”. Fonds iestājas fondā, fonds dzemdē fondu, fonds ziedo fondam, fonds apkaŗo fondu, fonds, fonda, fondam, fondus ar fondu, fondā utt. Vācu laikā Latvijā bija iemīļots teiciens par „smērēt”, kas pasargāja no iesaukšanas kaŗā. Tagad visi dzied:

Vajag’ ziedot, vajag’ ziedot,
Vajag’ noziedot.

„Bet vai atlikums būs?” jautā valdes vīri. Un tā šinī iesaldētā pilsētā koncerti netiek rīkoti, turpretī notiek tikai „gada svētki”, „gada karnevāls” un dažādi tirdziņi ar „pārsteiguma balvām”. Latviešu skola tomēr izmisīgi turpina savu darbību un izlaiduma aktos saņem runas, telegrammas, rokas spiedienus un dažas grāmatas.

 

*

Toronto laikraksta The Globe and Mail š.g. 21. aprīļa numurā pazīstamais kritiķis Džons Freizers (Fraser) raksta par izcilāko latviešu pianistu Arturu Ozoliņu:

OZOLIŅŠ TUVOJAS IZCILO PIANISTU KALNGALAM

Ir gandrīz vai netveŗama robeža, kas dala pianistus − vienos, kuŗi apbuŗ klausītājus un liek kritiķiem censties atrast jaunus cildinājumus un otros, kuŗu drosmīgās un bieži vien iespaidīgās pūles tomēr nesasniedz vajadzīgo efektu. Arturam Ozoliņam, jaunajam latviešu-Kanadiešu pianistam, kas deva lielisku koncertu koncertzālē „Town Hall” piektdienas vakarā, atliek vēl viens lēciens, bet viņš deva vērā ņemamu pierādījumu, ka uz to nebūs ļoti ilgi jāgaida. Klausītāji, protams, var būt tikpat samaitāti kā kritiķi. Kā citādi var izskaidrot īstenībā otršķirīga talanta Van Klaibērna turpinošos popularitāti, ja viņš neiespaidotu daudzus cilvēkus ar savu personību. Vairāk nekā desmit gadu laikā viņš nav izkopis savu repertuāru, stilu un techniku, bet ir paturējis un pat palielinājis savu klausītāju skaitu.

Turpretim Ozoliņa māksla ir patīkami attīstījusies. Tas zēns, kas ar kādu duci dažādiem spīdošiem trikiem aizrāva pašu māju pūli, ar to izsaucot kritiķu niknus kodienus, ir gandrīz izgaisis no atmiņas. Atlikuši vēl daži nervozi ieradumi − manšetu raustīšana, paklanīšanās it kā sakot − „ek, tas nav nekas” − tie arī ir vienīgi atgādinājumi tagad.

Patiešām atklāti un bezbailīgi vārdi par Van Klaibērnu, reizē paceļot Arturu Ozoliņu viņa sen pelnītos augstumos.

Valdis Krastiņš par Artura Ozoliņa koncertu Rīgā 1975. g. 25. maijā savukārt raksta Literatūras un Mākslas 22. num.:

 

Valentīns Bērzkalns (1914.-1975.)

1975. g. 18. februāŗa pēcpusdienā savās mājās Filadelfijā miris latviešu mūzikas vēsturnieks komponists Valentīns Bērzkalns. Sirds slimība mocīja latviešu mūzikas darbinieku jau ilgus gadus, taču vienmēr viņš šo kaiti un tās uzbrukumus pārvarēja, nekad neiztrūkdams trimdas latviešu dziesmu svētkos, dziesmu dienās, rūpīgi vērodams to norises.

Pusnakts tālruņa zvanam ir sava draudīga mistika. Šoreiz zvana Roberts Zuika, vēstīdams mūzikas vēsturnieka nāvi. Domājot par Bērzkalnu, prātā iešaujas Pimens operā Boriss Godunovs. Arī Bērzkalns pierakstīja visus latviešu mūzikas dzīves notikumus, strādādams pie saviem manuskriptiem vēlu pāri pusnaktij, izšķērdīgi dedzinādams savu dzīvības sveci. Bija jau pabeigti žurnāla Latvju Mūzika pēdējo divu numuru tīrraksti, sagatavojumu gaidīja latviešu mūzikas vārdnīca, kuŗai pietrūka fondu atbalsta, jo uzdevums nelikās steidzams, pietiekami svarīgs. Tagad nu mums šādas enciklopēdiskas latviešu mūzikas zināšanu vārdnīcas nebūs, jo vienīgi Bērzkalnam bija mūka pacietība un izturība, vecos rakstus caurskatot, atzīmējot un iztirzājot.

Atmiņas aizlido 30.-to g. otrā pusē, kad Latvijas valsts konservatorijas kompozīcijas teorijas klases durvis sāka virināt visdažādākie latviešu jaunieši. Te Alberts Jērums no Valkas, Jānis Līcītis no Vilzēniem, Voldemārs Šēnfelds no Liepājas, Jānis Kaminskis no Dreiliņiem, Valdemārs Linde no Kurzemes, Imants Sakss no Malienas, Valentīns Bērzkalns no Latgales u.d.c. Bērzkalns jau pašā sākumā deklarēja savu nacionālismu latviešu mūzikā, tā, piem., 2. formas klasē, rakstīdams variācijas par tautasdziesmas temu:

Visiem rozes dārzā ziedēj’,
Manas rozes neziedēja.

Toreiz gan visi līdzcietīgi kratījām galvas, domājot par tautasdziesmas diatonisko ierobežotību variācijas formas veidolā. Pavasarim iestājoties, kad visi ar savām temām jau bija galīgi apnikuši un solījās „pakārties”, Bērzkalns uzņēmīgi un pašpārliecināti staigāja gar Jurjānu Andreja krūšu tēlu konservatorijas gaitenī un − rakstīja tālāk. Jo − tautasdziesma neapnīk! Nezinu šo variāciju likteni, bet tās būtībā atspoguļoja visu Bērzkalna mūža credo. Bērzkalna tautasdziesmu apdares ir vienkāršas, bet sirsnīgas, patiesas, koriski labi izstrādātas. Gandrīz katros trimdas dziesmu svētkos tās arī atskaņoja, gūstot klausītāju nedalītu atzinību.

Bērzkalns bija arī skolotājs. Viņš mācīja Latgales skolās, vēlāk Mālpils mājturības vidusskolā u.c. Kā skolotāju viņu varējām saskatīt arī mūsu tik šaurā un aprobežotās mūzikas kritikas laukā − trimdas periodikā. Viņš nerakstīja ļaunus vārdus, tāpat izvairījās no aizrautīgiem slavinājumiem, bet bieži deva labus padomus. Viņš bija vēsturnieks, kāda mums vairs nekad nebūs. Kas gan varēs turpināt viņa dziesmu svētku norišu pētījumus? Viņa Latvijas dziesmu svētku vēsturi konfidenciāli atzina arī Latvijas zemē.

Visbeidzot mums viņa visvairāk pietrūks Latvju Mūzikas redakcijā, kuŗu viņš vadīja ar lielu pašaizliedzību, taisnīgi izvērtējot arī mūsu mūziķu kādreiz savstarpēji asās attieksmes, uzskatus, cenzdamies izveidot šo mūzikas žurnālu par latviešu mūziķu brīvo balsi un vēlmi.

„Īss mūsu zemē ziedu laiks”, teica kāds latviešu dzejnieks. Nereti īss arī mūsu radošo mūziķu dzīves mūžs, kaut vai pieminot Dārziņus, Kažociņu, Lindi, Barisonu u.c. Bērzkalns apzinājās, ka viņam būs agrāk jāaiziet, tādēļ strādāja un darbojās vairāk nekā citi. Viņa darbība nebija veltīta tikai trimdai, bet visai latviešu tautai, lai arī kur tā atrastos.

Pēc ticības pārliecības viņš bija dainu Dieva atzinējs. Viņš uzskatīja, ka ir tikai divas visiem latviešiem svinamas dienas − 18. novembris un Jāņu diena. Nekas cits. Lai nu šūpo aizsaules jūras viļņi nerimtīgo latviešu nacionālās dziesmas kareivi jūras baltā plašumā, jūras baltā augstumā − latviešu nerimstībā.

 

Imants Sakss