Modris Zeberiņš

PAR ILZI ŠĶIPSNU

Kas ir Ilze Šķipsna? Ne jau tā, par kuŗu ar Latvijas policista protokola vārdiem − uzrādot dokumentus, noskaidrojies, ka viņa ir tā un tā, dzimusi tad un tad, dzīvojoša un pierakstīta tur un tur. Pat policists protokolu nesāk tā. Sāk tā: tai un tai vietā, tai un tai laikā tas un tas viņu izsaucis un teicis, ka notiek tas un tas. Policists ieradies notikuma vietā, redzējis to un to, un pamatojoties uz pierādījumiem arestējis to un to. Pilsone, lūdzu uzrādiet dokumentus. Un tikai tad notiek tā identificēšana. Uzrādot dokumentus, noskaidrojies, ka viņa ir Ilze Šķipsna... Kārlis Zariņš visaugstāk vērtēja protokolistisko stilu. Bet no piemēra redzam, protokolistiskais stils ir absolūta redukcija ad absurdum. Policists pats pie tā fakta nav bijis klāt; viņš vienu saņēmis ciet un pierakstījis, kā viņu sauc, cik vecs, kur dzīvo; un tikai iecirknī atklājās, ka augšminētā persona jau vairākkārt sodīta, vai ar Gunara Saliņa skolas inspektora vārdiem − skolniek, jūs pie manis jau esat bijis! Anrī Bergsona skolniekam Paulim Jūrēvičam ir grāmata Idejas un īstenība. Ilzei Šķipsnai ir stāstu grāmata Vidējā īstenība. Man uzreiz gribējās tikt Gunara Saliņa skolas inspektora lomā. Skolniek, ienāciet pie manis. Uzrādait skolnieka apliecību. Top atšķirts alfabētisks reģistrs. Bet, skolniek: jūs jau esat pie manis bijis! Policista absurdajam protokolam pretī − pases uzrādīšanai un pierakstīšanai pretī stāv Jaunāko Ziņu ziņas, piemēram − 37 gadu vecais Jāzeps Vilkaste izvarojis savu 67 g.v. sievasmāti. Ar amerikāņu žurnālista vārdiem: Dog bites Man is no news. Man bites Dog is news. Ilzei Šķipsnai − lai nu kas ir Ilze Šķipsna − vēl mēs neesam prasījuši pasi, vēl viņa nav policista ciet saņemta − izdevies kaut kas sensacionāls ar pirmo stāstu „Laika kavēklis”. Manuprāt, sensacionāls, vienreizējs. Koordinēti trīs dažādi vektori. Trīs dažādi iztēles dinamikas virzieni, kuŗiem vajadzētu vienam otru iznīcināt. Protams, lasītājs dabū šausmīgu šoku ar pirmo stāstu „Laika kavēklim”... Ak tā, laika kavēklim Oh vielgeliebter Leser! Visumīļotais lasītāj! Tu esi Izdevis grūti pelnītu naudu, pirkdams „Grāmatu Drauga” jaunu grāmatu. Tu reizē atbalsti un reizē baudīsi latviešu kultūru. Tu uzšķir un sāc lasīt...

Pēc divi lappusēm es gribēju kliegt: ja to vella mātīti dabūtu rokā, kas tā cilvēku nerro, nudie... Un pilnīgā izmisumā, lai nepastrādātu pie neredzētas un nepazīstamas Ilzes Šķipsnas mongoliskus briesmu darbus, es ar vienu rāvienu katarsējos un sintezējos: Ir pilnīgi nesvarīgi kas viņa ir, es meditēju, ar dusmīgās rokās drebošu pusaizvērtu Ilzes Šķipsnas Vidējo īstenību klēpī. Lai nejustos galīgi izmuļķots − ai vismīļoto lasītāj, tieši to grib virsraksts „Laika kavēklim”! Lai nejustos galīgi izmuļķots un nesāktu brīnīties, ka Helmārs Rudzītis, piedzīvojis grāmatnieks, tā ko izdod − āredz, kur tāds sašutums labs, nu tu esi dedzīgs kā florentīnietis pēc jaunuma mākslā, dvēseles īgnumā iededzies, tā kā starpsaucienu bļāvējs Milānas operā „La Scala”, tā kā svilpes svilpējs Parīzes Lielajā Operā − āre, kāds dinamisks laika kavēklis ir dvēseles īgnums... saka virsraksts „Laika kavēklim” − vēl brītiņš un tavs skolas inspektors tevī uzšķīris Bairona pirmo dzejoļu krājuma virsrakstu Idle Hours un polemiku − British Bards and Scotch Rewiewers...      

Skolniek, jūs jau kuŗo reizi pie manis bijuši? Paradokss rokā. Kārļa Zariņa protokolistiskais vēstījums, dinamiski demonstrēts, īstenībā ir augonim līdzīgs sāpīgs samilzums. Notiek nejēdzība. Protokola stils ir dzīvas klātienes, pārdzīvojuma varmācīga negācija, ja tev sāp zobs, nav ne tevis, ne pasaules, ne Dieva. Sāp zobs. Kārlis Zariņš raksta tik aplam, tīšām −  protokoliski − lai tev dvēsele sāp kā zobs. Visādi ticības pravieši, pastardienas sludinātāji, ultramontāni viltus katoļi un inkvizītori milzum laužas visas mākslas pārvērst furunkulozē vai leukēmijā. Tas modernai Rietumu pasaulei šķiet Actus contritionis perfectae. − The Act of perfect contrition. Aprez nous − la deluge! Normāls katolisks perfektas kontrīcijas akts, turpretī ļoti uzskatāmi dokumentēts Klīdzēja stāstā „Grēks uz pusēm”. Ultramontāni traks suns nav vis suņa kvintesence − kā to grib eksistenciālisti, suņa kvintesence, kuŗš vairs ne redzēt, ne ost, ne dzert, ne dzirdēt nespēdams, skrien sevi piepildīties − tā nu laikam nebūs contritio perfecta. Paradoksa otra puse − Sensational news! Cilvēks nokodis traku suni: vai viņš bijis par traku trakāks, vai pēc tāda varoņdarba dabūs trakumsērgu... Kārlī Zariņā allaž bijis protokolists un traks suns.

Pašam ar māksliniecisku angļu mieru aprakstot savas dvēseles īriski chaotisko dumpja velnu iespējami mierīgi. Un pie Kārļa Zariņa tu allaž esi liecinieks monstrozi fainomenoloģiskam katarses demonstrējumam − cilvēks nokož traku suni. Kārļa Zariņa protokolisms ir baironiskāks par Bairona vecās sievasmātes Anglijas romantisku izvarošanu. Ilze Šķipsna iespēj gluži neticami, politonāli spēlēt Kārļa Zariņa loģiskās disonances un atonālismus ar Bairona sarkastisko smeldzi, ko amerikāņi žīdu modē sauc par Schmalz. Stāstā „Laika kavēklim” viens filozofijas profesors stāsta otram, kā mēness gaisma pavasarīgi smaržo. Otrs saka ha, ha ha. Kāds jociņš, un lasītājs dusmās lec no biksēm ārā, jo − ja mēness smaržo pēc atkušņa, then the moon smells of thaw, un tu esi ķīniešu opija ellē −, nevis pavasaŗa gaisā. Tas ir Schmalz à la Byron. Un „Kāds jociņš!” ir tik spītīgi tulkots no angļu valodas, ka katrs muļķis uzreiz redz, ka tā tik angliski var rakstīt, un latviski pārtulkot nevar,* vēl krasāk − tikai tā amerikāniski drīkst rakstīt, un latvietim tur iekļūt neiespējami. Some joke! Kāds jociņš, ha, ha, ha. Ilze Šķipsna what a frustration complex! Kālab tev jārāda, ka esi ar visu spēku mūķējusi amerikāniskas rakstīšanas atslēgu, un ka attālums no Poruka līdz sarkanā Hovarda Fāsta University Campus stila profesoru tipiem ir lielāks attālums nekā no Ēģiptes faraona Ramzesa priesteru stāstiem līdz − „Latviet’s esmu, latviet’s būšu, latviet’s mūžam palikšu, un par savu tēvu zemi savu galvu nolikšu” − dzejolis no Rietekla? tas ir trešais vektors Ilzes Šķipsnas polifonijā. Redz, redz. redz − saka Ilze Šķipsna lasītājam, kuŗu viņa, kā jau sieviete, it nemanot dabūjusi savā varā − ar galīgu bezkaunību, kā jau to sievieši dara visnotaļ un vispārim, tik dēlieši tā ko nemaz negrib atzīt patiesību. Es ar ne: un es sekoju nākošajam Ilzes Šķipsnas zariņiskam protokola solim... lūdzu uzrādīt dokumentus... Ha! vēl viens! Vēl viens! vēl viens! Pilsoņi, visi lūdzu uzrādiet personības dokumentus! Ziniet, skolnieki, jūs visi esat pie manis vairākkārt bijuši... To, ka Ilze Šķipsna − tāpat kā Rita Liepa, tāpat kā Knuts Lesiņš, tāpat kā Anšlavs Eglītis − pārkāpuši to ēģiptiskā tempļa noslēpuma − amerikāniskas rakstīšanas apburto slieksni, − un Ilze Šķipsna stāv ar vienu kāju vienā, otru kāju otrā pusē šim slieksnim, stāv tur − „Laika kavēklim”, rokas izaicinoši sānos iespiedusi, smej tā kā Karmena acīs: mīļo lasītāj, vai es tev lietderīgi nekavēju laiku? Kuŗā literatūras vēsturē tu atradīsi tādu amerikānisma demonstrējumu kā te? Pavisam normāls short story pēdējās trīs lappusēs. Pirms tā, Ladies Home Journal psychological story četrās lappusēs (17-20). La belle et le bête. Men are such brutes. Bet pirms tam. vells ar’ ārā, tas gabals par mīlētāja žurku nelaimi un fakts, ka apragotais vīrs viņam atdod pēdējo speķi žurku un peļu ķeršanai lamatās − tas ir tik pievilcīgs, ka nekā līdzīga nav ne Čechovam, ne Mopasānam, ne Malapartem, ne Albertam Moraviam, viņa erotiskajos stāstos − tā gandrīz varētu Ezeriņš, ne gluži Ēriks Ādamsons − tīri tā kā Knuts Lesiņš, ko? Latviet’s esmu, latviet’s būšu, latviet’s mūžam palikšu.” Nu redz, redz, redz − jau drošāk palīdz tev priecāties Ilze Šķipsna. Es ar’ vienmēr esmu teikusi, ka lasīt vajag no vidus uz abi gali − tā ir daudz smukāk. Cilvēk, ja tev ir laiks ko kavēt, 25 lappuses izlasīt jau nu laika pietiks, tad tu redzēsi, ka to stāstu dikti feini var lasīt no beigām atpakaļ uz sākumu un tad tā ideja būs gluži reāla īstenība, tāpat kā es, tāpat kā tu, tāpat kā visi citi... No tik drošas un spriganas Ilzes Šķipsnas, protams, katram dēlietim bail. Visērtāk nu koordinēt amerikāniskos vispāriecienītos specus un profesionāļus kopā. Dikti, dikti viegli un labi top ap sirdi, meditējot, ka Rita Liepa, Knuts Lesiņš, Anšlavs Eglītis sagājuši kopā un saka. Tā, tagad nu gudrosim vienu stāstu. Vai kur labi tā! Tad nav jāpieņem nepārbaudīta Ilze Šķipsna. Un vai nesanāk labi. Skolnieki, jūs visi esat pie manis bijuši − saka lasītājs. Mārtiņš Zīverts pabadīs ar pirkstu uz pleca un teiks.

Slavenais krievu dzejnieks un filozofs Kuzma Prutkovs teicis: Ja krātiņā ir jērs, un uz tā rakstīts: lauva − netici. Parafrazējot Ilzi Šķipsnu: Ja krātiņā ir četri lauvas un uz krātiņa rakstīts: jērs, un tu jūti, ka piektais lauva, negaidot no mugurpuses pielīdis, tev ošņā apkakli − netici. Vai tā nav ideāla Rita Liepa − amerikāniski: „Labvakar, Oliver,” viņa teica, novilkdama cimdus, nostājusies telpā vienkārši un bez mazākās piepūles (cik eksotiski tas skan latviski un cik tēlaini funkcionāli, ja mēģina attulkot amerikāniski) un te, ha, ha, ha, kāds jociņš, lasītāj, kā tu to tulkosi angliski: − „izskatīdamās kā mazs, līdz pilnībai izkopts veidols, kuŗā viņa sevi turēja kā košā traukā.” − Inspektors un policists vairs nespēj pierakstīt. Nāk pilsoņi un skolnieki cits pēc cita, personības dokumentus uzrādīdami. Tā ir Ilzes Šķipsnas paradoksālā, dialektiskā lielu kontrastu zariņiski baironiskā māksla „Laika kavēklī”. Un vai es neesmu īsta Rita Liepa, − priecājas Ilze Šķipsna. Tur, kur viņš bija domājies esam drošas un pazīstamas sienas, patiesībā ir vaļēji lauki un tāli apvāršņi − un svešas Dagnijas acis. − Tāda bija Marianna Latvju Žurnālā publicētajā Ritas Liepas romānā „Zelta putns”...

Un tālāk − ap to plēsto bet nesaplēšamo dāvanu − zeltā sieto Omāru Haijamu? Olivers rāva Dagnijai grāmatu no rokām, bet viņa nelaidās vaļā. Tā būtu pārplīsusi vidū pušu, bet izzeltītais iesējums bija pārāk izturīgs. Beidzot, apņurcīta, tā palika Oliveram rokā, un viņš to iemeta papīrkurvī, kamēr Dagnija, asarām acīs, sēdēja krēslā un mēģināja izsmējīgi smaidīt, lai rādītu, ka viņa bija tikpat neiznīcināma kā grāmata. Satrakojies un izaicināts, Olivers sagrāba viņu rokās un, uz karstām pēdām pārmācījis sievu pēc aizmūžīga pārspēka un instinkta likumiem, tūlīt ieslēdzās savā darbistabā, lai visu nakti nebūtu jāklausās Dagnijas raudāšanā... No Mopasāna līdz Ģirtam Salnājam. Nav slikta koordināte, vai ne? Ar Jāni Poruku vidū... Jānis Grīns teica par Kārli Zariņu, ka viņš rāda īpatņus, dīvainuļus, kuŗus liktenis sagrābj aiz skausta, paceļ mirkli gaisā, pirms liek tiem krist.

Ilzes Šķipsnas stāsta nobeiguma paragrāfā lasām: „Perfektais noziegums bija pastrādāts bez lodēm, bez dunča un bez indes, un Oliveram bija izdevies ar drošu prātu, lepnu sirdi un bez kādas vajadzības samaitāt savu karjeru pašā sākumā. Karjeras vietā viņš bija atradis kaut ko citu, tagad bija laiks sākt mācīties dzīvi.” Vai nav labs Kārlis Zariņš − lasītājam palīdz priecāties Ilze Šķipsna. Kārlim Zariņam ir romāns Dārza māja.

Un, redzi, ai visumīļoto lasītāj, jau pirmajā lappusē − saka Ilze Šķipsna − es rakstu tā: Olivers Ogle stāvēja atspiedies pret sava nama miklo ķieģeļu sienu un brīnījās. Nācējs vēl nebija iekļuvis gaismas lokā, kas caur plašajām stikla durvīm krita dārzā, bet Olivers pazina balsi un netīksmē nodrebēja. Ko gan Zambo meklēja tik vēlu vakarā nākdams uz dārza, un nevis ielas durvīm? Un tieši šovakar, kad Olivers bija gribējis dārza mierā un klusumā vēsi un taisnīgi izsvērt savu dzīvi un atrast pareizo nākotnes risinājumu!

Ai visumīļoto lasītāj − kas tas ir? Zariņš − vai Rūdolfa Blaumaņa noveles stils? Vai Blaumanis vidū un Zariņš uz abi gali? Cik interesanti un grūti iedomāties: Ilze Šķipsna ir viņa pati.

 

 

*) tāpat kā − apkopa tevi kā slimu kaķi. To nurse a sick cat, un tu domā, tu vari nākt un prasīt − to come and ask just everything. Tu maldies, Zambo, vabolīgais tārps − beetly worm.

 

 

 

Modris Zeberiņš

ILZES ŠĶIPSNAS DZIESMU SVĒTKI NO KRĀJUMA VIDĒJĀ ĪSTENĪBA

− Uz dziesmu svētku pilsētu es aizlaidos pa gaisu, un kad jau varēju redzēt torņus un ūdeņus, neviļus izstiepu labo roku. Tā tūlīt pārvērtās par milzīgu gaišu spārnu un sargājot apsedza nākamos svētkus, gandrīz saskardamas ar stipro un garo Dieviņa elkoni, kas apkampa visas dvēseles, kas uz tiem posās. −

Tas ir citāts no Ilzes Šķipsnas „Dziesmu svētkiem”. Pēdējais, kardinālais, vislielākais un vislabākais Ilzes Šķipsnas mākslas piemērs krājumā Vidējā īstenība. Daudzplākšņains stāsts. Ja atļauts salīdzināt ar lielo mūzikas meistaru pasauli, tad tāda daudzplākšņainība vēl būs Richardam Strausam operā Die Frau ohne Schatten, kur ir vajadzīgas trīs skatuves un darbība notiek vienā laikā Olimpā, ideālā kalnu ainavā un reālajā, zemajā, pazemīgajā cilvēku dzīvē. Līdzīga daudzplākšņainība ir Ilzei Šķipsnai „Dziesmu svētkos”. Mācīsimies to novērtēt. Mēs esam daudz ko mācījušies un neesam tikai eklektiķi vien. To redzam no ievada citāta. Vai tā nav brīnišķīga Jāņa Rozentāla un īpaši jau nu Anša Cīruļa Laimas glezna? Tā viņa tur lido − izstiepj labo roku − un tā labā roka pārvēršas par milzīgu gaišu spārnu. Protams, Ilze Šķipsna jau nu nebūtu Ilze Šķipsna, ja viņa tūlīt nelietātu mūzikas un literatūras un filozofijas un jurisprudences galveno, prolifisko un bareljefo radīšanas principu, kontrastu principu: semper in contrasti. Tā ir zināma veida dialektika. Un nākošais paragrāfs, protams, sākas:

− Mani tautiskie brunči gan nebija gluži pareizi. Pirms simt gadiem viss nebija tā vēl izpētīts. − Atcerēsimies Jansona-Brauna un Andreja Upīša ironizēšanu par tautiskajiem brunčiem. Pirmā stāstītāja ir dievišķīgi vienkārša, dievišķīgi naīva un sirsnīga. Ilze Šķipsna vienmēr spēlē polifonisku, daudzbalsīgu ansambli. Tur allaž ir vairākas balsis. Un tāpat kā mūzikā, tā viņa apziņā reizē redz un salīdzina savu teikto jau pateiktajā citu rakstnieku darbos, gluži tāpat ka ikviens komponists jau balstās uz citu komponistu muzikāliem reālizējumiem Tā arī Ilzei Šķipsnai, nākošajās lappusēs redzam pretstatu Laimai: tā ir čigāniete. Un čigāniete jau nu ir Margaritas Kovaļevskas radošā principa iemiesotāja. Un tā aina, kur viesnīcnieks:

− smaidīja, mētāja rokas pāri augstajam galdam runāja pa tālruni, sārtiem apaļiem pirkstiem šķirstīja papīra lapiņas − līdzīgu redzēšanu gluži labi varētu atrast Aīdas Niedras Holivudas romānos. Tur ir lielpilsēta, autiņu zibšņi, zaļi un sarkani uguņi, taures un bremzes, krāšņu skatlogu virknes. Aīdai Niedrai, mierīgajai rāmajai Vidzemes zemnieku apcerētājai pie Azandas upes, Holivudas krāšņums, ugunis, lielā, dievīgā, eksotiskā Amerikas pasaule ir tik spilgta kā nevienam. Un tad nu salīdzinot Margaritas Kovaļevskas čigānieti ar Aīdas Niedras jūsmu par uguņos mirdzošo Holivudu, Ilzei Šķipsnai atkal māksliniecisks tēlainības kontrasts rokā. Mēs jūtam lielpilsētu. − Tā ir īstā Ilze Šķipsna. Nevis lielpilsētu ar laikraksta korespondenta klišejām, aprakstu, bet lielpilsētu, kuŗa izaug no pārdzīvotas mākslas atspoguļojuma un Ilzes Šķipsnas intīma pasaules redzējuma sintezēs. Piemērs, kā Ilze Šķipsna kontrastē:

− Pilsētā zvana vakara zvani. Krēsla nav tālu, ielās burzma dilst, var sākt minēt, kuŗš aizkavējies vietējais, kuŗš svētku viesis, svētceļotājs − (Mana piezīme: Tā kā Jāņa Poruka meldijā, vai ne?)

− kas steigšus steidzies pār laukiem pār pļavām, arvien redzamāk pār pilsētām un robežām, kalniem un jūŗām pāri − minēt no vēl atturīgām sejām no drusku apmulsušiem stāviem, no mazas vilcināšanās drīzāk, nekā no izskata −

Kad es to lasu, man pavīd Virza un Raiņa Uguns un nakts un Franča Verfeļa Nedzimušo zvaigznes kosmisks komētas skrējiens vienā pašā Ilzes Šķipsnas rindkopā. Un visu laiku aug kāpinājums, tā kā Brāmsa lielā stila mūzikas darbā. Un mēs zinām − tas nebūs nieka darbs. Tā vajag komponēt.

Dziesmu svētki.

Ilzei Šķipsnai satiekas nejauši un kļūdas dēļ divi mīlētāji, kuŗi patiesībā gribējuši satikt pavisam citus cilvēkus.

− Vēl viņā dziedāja straujā, negaidītā satikšanās. Viņa bija gaidījusi brīdi, kuŗā varēs tam pilnīgi smaidot padoties. Ilzei Šķipsnai te ir Brāmsa kontrasts − jūsmīga, dievīgā lirika: gluži kā Brāmsa jaunības darbos.

− Spogulis rādīja skaidri, bet Ilgai likās, ka viņa iekšēji lēnām apmiglojas un sašķobās, it kā viņas pašas drošās robežas tur izplūstu un sastaptos, krustotos ar nezināmās līdznieces veidu −

Tas ir Brāmsa tēmu izstrādājums, tas ir Bēthovena tēmu izstrādājums: skaidri tapušie veidoli šķiet izplūstam kā miglā, pieņemam jaunas formas. Tālāk citēju Ilzi Šķipsnu:

− Viņa nebija pasaulē atsevišķi, viena un vienīgā, viņa pati −

Līdzīgas tēmas mēs atradīsim Baibas Bičoles dzejā.

Tālāk seko mazs skerco. Modernie šī kontinenta latviešu jaunieši. Dzīvi, žirgti, rosīgi, tverti ar humora izjūtu.

− Un nezina − saka Ilze Šķipsna − ko sagaidīt ciema kukulim − Īslandes gurķi vai vecfranču leģendas.

− Zini, kad tu uzliec galvā to bekas cepuri un paslēp visus matus, tad es arī tevi nepazīstu.

− Ko tu rīt vilksi mugurā? Uz balli.? −

− Man tāda gara, ar pliku viduci. Domā, pie latviešiem par traku?

− Tur jau veco nebūs. Tik dienā uzliec vainagu galvā taisni, un labi būs. −

− Mēs esam klāt. −

− Te ir tumšs! −

− Pagaid, kamēr acis pierod. Lūdzu galdiņu, mēs esam četras. −

− Ar ko tu iesi uz balli? −

− Ar Birutu un viņas brāli un vēl kādiem.

− Vai šovakar kas notiek? −

− Jā, kopmītnes pagrabā. Ceļu zināsit? − Man vēl jāatrod Juris, Rita, paņem līdz ģitāru, Šivulim ir jauni dzejoļi. Viņš jūs noslaucīs no kājām! −

Mēdz teikt; Aspazijai, arī Brigaderei Kvēlošā lokā nepadodoties tik labi vīriešu raksturi. Tie esot tādi gaiši bāli. īstās varones allaž esot sievietes. Nu labi jāapdomā, vai tik iejūtīgai, tik augstas intelliģences rakstniecei kā Ilzei Šķipsnai vīriešu tēli arī gaiši bāli, vai viņa gluži apzinīgi izvērtējusi − vai arī gluži intuitīvi aši vien nojautusi − kur ir tas suns aprakts Aspazijas un Brigaderes vīriešu gaišbālumā, proti: ka no sievietes viedokļa tie vīrieši tiešām arī ir gaiši bāli, ka tur patiesībā īpaši nav nekā ko saprast, ka salīdzinot ar sievietes gara dinamiku tas gaišais bālums tāds joprojām ir. To nu nākamajā nodaļā, kur divi vecie kanaki apcer jautājumu − diezgan nedroši un diezgan impresionistiski, vai viņi grib satikt vecos kaŗa biedrus, vai ne − novēro mīlētājus, novēro divus vecos virsniekus, kuŗi

− pie galdiņa pamatīgi stāstīja, rādīdami sarkani rūtotajā galdautā, kur bijušas pozīcijas un ka sācies ielenkums −

− kur viņa novērtē bijušos Latvijas Universitātes studentus − pati intellektuāla, labi atspoguļo vienu tādu intellektuāli, kuŗš pieiet klāt profesoram un uz savu jautājumu dabū tādu atbildi:

− Tas ir labākais jautājums, ko es šovakar esmu dzirdējis. Tas rāda, ka jūs lietu saprotat dziļumā − un uz jautājumu, protams, atbildes nav.

Tie nu šķiet vīriešu psīches galvenie pienesumi šai nodaļā: ka uz jautājumu atbildes nav, un ka Ilze Šķipsna viņus ļoti labi saprot dziļumā. Dziļumā Ilze Šķipsna ļoti labi − varbūt pārāk labi − saprot Kārļa Zariņa mākslu − uz to jau agrāk esmu norādījis. Saprot tik labi, ka viņa stilā iedzīvoties Ilzei Šķipsnai pavisam viegli.

− Kā tas nāk, ka tu tomēr atbrauci? −

− Izbēgu liktenim. −

− Kas par likteni? −

− Ko tu darītu, ja pēkšņi nāktu zināms, ka pasaule drīz ies bojā? −

− Neuzdod man mīklas, es neminēšu. Kas par likteni? Kas par lietu? −

Izrādās, ka pasaules gala vīram ir audzējs, jāiet uz operāciju − sieva zina, bērni ne. Sieva dzied korī. Likteņa klauvējumu pie durvīm Ilze Šķipsna kontrastē ar brāļu draudzes tradīciju pilno Jāņa Poruka, Matīsa Kaudzītes metafizisko gaišredzi un mūžības cerību.

− Man likās − es atdošu tagad savu dvēseli dziesmai, ielaidīšu savu garu viņas mūžībā, lai tad notiek kas notikdams −

− un pārāk tālu tur nemaz nav Indrānu tēvs.

Uz spožo debess ēku ...
Stāv ilgodamies prāts...

Lai arī pie Indrānu tēva tā situācijas drausmā ironija ir visai citāda −

Sirds vēlas saraut saitu
Ar nikno pasauli −

Ilze Šķipsna turpina:

− Aija zina. Bērni − ne. Tie diez’ vai saprastu. Aija dzied korī. Viņa zina, cik labi viņai šoreiz jādzied manis dēļ. − Lūk, vīrietis! Ilze Šķipsna nesaka, bet rāda skaidri: viens vīrs mirst, visai dziesmu svētku dziesmai jābūt tikai tā viena iemesla dēļ ... Ecce homo. Mārtiņam Zīvertam Tvanā ir tās pašas dialektikas pretmeti ar to pašu frāzi:

− Lūk, cilvēks .... Lūk, cilvēks!

 

*

Ilzes Šķipsnas iecerē −

− ...dzejnieks bij atradis tēlus kādai kopīgai patiesībai, ko klausītāji sevī nesa drošu, bet mēmu, vai arī tos pārsteidzis ar saviem vārdiem, pašķirdams miglas vai saules plīvurus, un atsegdams kādu vēl nenojaustu patiesību, kas nu parādījās pēkšņa un spoža.

... un tagad varēja klausīties rakstniecē, kas nostājusies priekšā, sāka lasīt prātīgā balsī, it kā katrs teikums būtu izsvēršanas vērts.

„Laiks bij apstājies ieraudzīšanas brīdī, un saulei apžilba acis. Senči izbijās un tekāja gar ūdens malu, saukāja, klaigāja, ūjināja. Bet neviens neatsaucās. Taujādami lūkojas viens otram acīs − ciešāk un dziļāk, kā jebkad lūkojās acīs −

− Bija, bija, pazuda − žēlojās viens.

− Bija, bija, − nav! − atsaucās otrs.

Viņi klusēja ilgi līdz beidzot viens saņēmās un izrunāja to, ko visi nojauta:

− Ir! − viņš teica.

− Ir, ir! − satraukti atčukstēja citi un tūlīt apklusa, lai neiztraucētu.

− Es neredzu − sūdzējās mazākais. − Tumšs..

Raiņa Daugava. Morisa Meterlinka tēli un drāmatiskās iejūtas.

Tur ir Kārļa Skalbes pasaka. Tur ir Veseļa teiksmas gaisotne...

Un te ir paši dziesmu svētki ar Ilzes Šķipsnas vārdiem:

Saule! Pēc pusdienas debesis noskaidrojās, un saulīte gribēja pa zemi ripot, tikai pilsētas akmeņi sprostoja ceļu. Un tā paspoguļojusies ūdeņos, ieraudzīja zīļu vainagus un baltas sagšas, degošus rakstus un sudraba saktas, krāsu krāsās tērpus, viļņu viļņiem krāsas, kas plūda pa pilsētas taisnajām ielām.

Kā jauna meita saule aizsteidzās turp. Lielais koris dzied, ai, dzied! Tas pats, kas priekš četriem gadiem, priekš astoņiem gadiem , priekš divdesmit, piecdesmit, simt. Sejas ir izmainījušās, bet koris ir tas pats, un balsis vairs nepieder jums, bet dziesmām, tām, kas vienmēr dziedātas un tālab tik mīļas, jo tajās šīsdienas balsis saplūst ar visām pārējām. Esmu vēl jauna, mani vēl neviens nepazīst vaigā, neprot uzrunāt, vēl ne. Ne zilēt māku, ne burt, ne parādīties, esmu dziesmu svētku būte, nāku tapt un augt. Lai atveŗas acis, lai visi redz Neredzamo, kad lielais koris līgo: tā ir mūsu papardes ziedēšana visu dvēseļu gaismā. −

 

 

 

Modris Zeberiņš

ILZES ŠĶIPSNAS PRĒRIJĀ

Mēs runājām par Ilzes Šķipsnas stāstu krājuma Vidējā īstenība pirmo stāstu „Laika kavēklim” − (skat. 3. lp. šinī JG numurā) − un krājuma pēdējo stāstu „Dziesmu svētki” (6. lappusē).

Pirmajā mēs atklājām daudz un interesantas Ilzes Šķipsnas mākslas īpatnējās ievirzes, radniecības, allūzijas, tendences virtuozitāti un rotaļību. Pēdējā stāstā „Dziesmu svētki” mēs atradām daudzplākšņainību latviskās kultūras teiksmaini veselisko gaismojumu, cilvēka individuālo traģiku himnisku sintēzi par dziesmu svētku ideju − tas viss šo stāstu paceļ augstas mākslas līmenī, tas ir daudzbalsīgs, polifonisks kā Brāmsa mūzika.

Negribētu tad nu atstāt neizceltu vidus galveno stāstu, kuŗā ietvertas pašas liktenības problēmas. Pasaules liktenības problēmas. Vai nu Edā Semundār − pasaules gala − lielo uguņu (ragnarök) − līdz ar jaunās zaļās zemes atdzimšanu − šo metafiziku jau ietvēris Andrejs Upīts Zaļajā zemē. Vai arī klusajā un mierīgajā dievu pēdējā mirkļa pasakainajā apcerē, kā tas ir pie Redjarda Kiplinga, kur kaut kur tālu, zvaigžņu dziļumos, ir pēdējās mājas dieviem, un kur pasaules pulkstenis iet neatlaidīgi un mierīgi pretim savam galam. Vai arī tā kā Buchnera Vočeka, kur vecmāmiņa stāsta visskumjāko „pret” − pasaku: divi bāreņi iet pie saules, pie mēness un pie zvaigznēm, un nekur nav kosmisku brīnumu, bet ir ciešanas, bāreņi beigās paliek vieni. Viņiem nav kur iet, ne saulē, ne mēnesī, ne zvaigznēs, jo tās ir taureņi, uzdurti uz ērkšķiem. Taureņi dreb un klusi mirst − tātad trīs dažādas kosmiskas gala situācijas − arī tādai filozofijai Ilze Šķipsna nav pagājusi garām. Mūsu literatūrā, drāmā kaut ko līdzīgu apstrādājis Mārtiņš Zīverts Tvanā . Mēģināsim to atcerēties − un kritiķi teica − nekur Zīverta filozofija nav tik nakšņaina kā šajā darbā.

Ilzei Šķipsnai „Prērijā” ir pavisam citi kosmiskie pamata principi. Tie − Puškina balādē par bruņinieku, kuŗam paredzēts, ka viņam galu nesīšot viņa mīļākais zirgs. Tikai Ilzei Šķipsnai zirgs arī nāvē ir nevis nāves, bet dzīvības nesējs. Zirgs Puškinam ir kritis, palicis kaujas laukā; Puškina bruņinieks liek sevi aizvest tai vietā, kur balo zirga kauli. Uzlikdams kāju uz zirga galvas kausa, viņš nogrimst baironiskā meditācijā par pasaules nīcību; no galvas kausa izlien čūska un iekož viņam

− un pareģojums piepildīts. Tā ir Puškina pieeja: vissenākajai maģiskajai skatuvei, druīdu skatuvei uz zirga kauliem.

Ilzei Šķipsnai stāsts sākas ar to, ka cilvēks pamostas prērijā, kur viņš katru rītu mostas kā pirmajā dienā, kad vēl nekā nav bijis − ne pasaules ne arī manis.

− Te prērijā man nekas nav jādara. Nekas nav jāzina. Es pārtieku no ogām un sīkajiem augļiem, no saknēm, pundurplūmēm un savvaļas rāceņiem − no kameņu medus − un kādreiz− no putnu olām. Pārtieku tikpat labi kā Aizmirstais Henrijs. Aizmirstais Henrijs pirms ilgāka laika pats pieklīda man, un es nešaubos, ka zirgs bija izbēdzis.

Tā viņi tur dzīvo, līdz prērijā izceļas ugunsgrēks, un uguns iemetas zirga krēpēs. Viņš auļo šurp pie cilvēka, sava drauga, un mirst pie viņa kājām.

Prērijas uguns nāk arvien tuvāk. Ar nodilušo zirga pakavu, to no naga atlauzdams, cilvēks izrok bedri, novelk zirga ķermenim ādu, apsedzas ar to zem zirga auguma bedrē, un ļauj, lai uguns viņiem pārskrien pāri.

Vai tāda pasaules gala vai pastardienas problēma nav mums pārdzīvota − katram?

Ilze Šķipsna te ir pacēlusi gan Bodlēra, gan jau Puškina nomesto dzejas bruņinieka cimdu. Bodlērs teica − es spēju dzejot arī par zirga maitu. Un Bodlērs tīri labi zināja, ka tā ir drausmīga druīdu skatuve, ka trešā un ceturtā gadsimta ziemeļu burvji, lai noteiktu par pasaules likteņiem, cēla skatuves no zirgu kauliem, no kuŗām drausmīgas inkantācijas skaitīt. Arī mūsu tautasdziesmās vēl kaut kas no tā paglābies.

Panāksnieku dziesmās.

Ej, balini, lūkoties,
Vai ir visi kumeliņi:
Es redzēju panāksniekus
Lielus kaulus cilājam.

Zirgs − no mitoloģiju sākta gala − allaž bijis dievīga būte. Dievīgajiem veidoliem tuvāka nekā cilvēks. Tā tas laikam ir bijis pie senajiem ķeltiem, tā tas ir pie angļiem, poļiem un pie prūšiem, kur ir tas liktenīgais sarežģījums: ja cilvēks ir nonācis gala situācijā, viņam varonīgi sevis dēļ jācīnās. Vai nu pasaules trakojošā uguns, vai es pārdzīvošu. Tad tu upurē savu zirgu. Un arī pārtiec no tā. Dzer viņa asinis un ēd viņa miesu.

Tāds ir mūsu ikviena pārdzīvotais Otrs pasaules kaŗš. Vai mēs tur neapsedzāmies ar to sava dieva ādu un nepārtikām no viņa ugunīs dedzinātās miesas, līdz atgriežas prērijas zaļums?

Tādas lietas der atcerēties. Tāda veida Endgame ar varbūt labākiem literatūrā iemūžinātiem simboliem nekā ar tiem − Semjuela Beketa Endgame simboliem, kaut gan problēmu loks ir radniecisks: to liecinās Ilzes Šķipsnas 1970. gadā publicētais romāns.

 

 

Modris Zeberiņš

VĒL PAR ILZI ŠĶIPSNU

Semjuelam Beketam ir luga Godo gaidīšana. Tai lugā − tāpat kā dažā labā citā Beketa drāmatiskā darbā − ir apcerēta vai realizēta viena no tām lietām, kuŗu citādi grūti dzīvē redzēt un arī filozofēt var tikai ļoti vispārīgos jēdzienos vai gandrīz nemaz. Semjuelam Beketam patīk uz skatuves parādīt dzīvus metafiziskus principus, drāmatiskas gala situācijas, kas reizē parallēli (un tas ir diezgan tipiski Semjuelam Beketam) ir arī ikviena psīcholoģiskās zemapziņas situācija; tā kā, piemēram, Endgame, kas ir Semjuela Beketa Jedermann versija − ikviens pats to spēlē katru dienu. Ar mātes un tēva veļiem un to manifestācijām divās atkrituma tvertnēs un vienīgais aktieris pašā vidū ir kroplis braucamā krēslā...

Vai mūsu ikviena auto ir Ikara spārni vai braucamais krēsls un tu viens pats esi vidū un pasauli tālab vairs neredzi?

Patiesībā tā ir Gētes novele Ein Mann von fünfzig Jahren. Cilvēka pārraksturošanās. No cilvēka paliek pāri tikai raksturs. Un tas raksturs top arvien cietāks, arvien kaulaināks, arvien skanīgāks. Kaut kas līdzīgs ir Markvanda romāna Melvin, USA − viena ģenerāļa biogrāfija.

Beketa lugā Godo gaidīšana divi klaidoņi sasnieguši tādu kā pasaules jumtu. Viņu priekšā ir šķietami nokaltis koks, vecu vecais ķeltu dzīvības koks, saules koks (visu to atradīsim eleganti eksponētu Ilzes Šķipsnas romāna pirmajā nodaļā − starp gluži žilbīgām, neticami vizuāli spilgti tvertām redzes ainām un dvēseles iekšējā kaleidoskopa mirgojumiem).

Arī Semjuela Beketa Godo gaidīšanā šķietami nokaltušais dzīvības koks uzzaļo. Šai lugā viņus apmeklē sūtnis no pavisam citām sfairām − gluži tā kā pie Franča Kafkas − dodams viņiem cerību un atkal šo cerību atvilkdams tālāk − ka viņi šo misteriozo kungu Godo tomēr sastapšot − un kamēr klaidoņi snauž − dzīvības koks kuplo: pilns zaļu lapu.

Tāda ir viena Semjuela Beketa luga: Godo gaidīšana.

Tik grūta lieta − un tik dažādi no žīdu un goju puses uztvertā mesiānisma problēma tur ir iekšā − tādā veidā apmēram − tik pat viegli metafiziski pāri lidodama, kā tas ir Poruka stāstā „Nezināmais un divi vientuļi”.

Tas gaidītais Godo lido visam pāri kā sidraba tvaiks, kā Nezināmais starp tiem diviem vientuļu troņiem. Mums Beketa Godo gaidīšana nav nekas jauns, tas ir īriski gan komediāniski, gan šekspīriski spēlēts Poruka „Nezināmais un divi vientuļi”. Un tāpēc nav jābrīnās, ka Ilze Šķipsna 1970. gadā publicētā romānā ir gandrīz nepārprotami − man vismaz tā gribas teikt − un nebūs lielu iebildumu, ja romānu no tāda viedokļa vērtē − ir no Semjuela Beketa Godo gaidīšanas ietekmēdamās rakstījusi sevī ciklisku − es gribētu teikt − vai spirālisku Godo gaidīšanas romānu.

Tur ir Imants, un tur ir Malva, un viņi gaida kādu Nezināmo. Viņi mēģina to sastapt, meklē viņu Ņujorkas publiskajā bibliotēkā. Vēl aizvakar viņi bijuši pie Regīnas. Pie Regīnas mājā nekad nav ne pilnas dienas, ne mākslīgas gaismas − tur deg sveces, spīd ugunis, viņā glāžu muižiņā. Tur ir sveces, un atspīdumi spoguļos, viss krāsots balts, un no baltiem piena stikla traukiem dzer džinu. Visur zviļņos atslīguši gaida mūsu labākie, kuŗiem patiesībā nav vairs vienam otram ko teikt − tikai Regīnai vienīgajai ir cerība − ka tie −deviņi vai desmit sanākuši kopā − panāks kaut ko jaunu. Bet vienīgais, kas viņus vai nu ar untumainu gribu vai izmisuma spītu tur kopā, ir Regīna un viņas klavieres.

Un tur nu Imants un Malva satikušies, pēkšņi iedomājas: jā, kā tad būtu bijis, ja viņš te atnāktu? Un to, patiesībā ir diezgan grūti saprast − ir vieglāk, ja ir redzējis Semjuela Beketa Godo gaidīšanu un tad mēģina atskatīties uz Poruka „Nezināmo un diviem vientuļiem”, tad iedomāties, ko īstenībā nozīmē mesiānisms reliģiski, mesiānisms humānistiski, no tā viedokļa:

Pasaule lai taptu Panteons
Un cilvēkbērnus pārvērst dievos...

vai arī tikai to no Gētes viedokļa:

Sei edel, hilfreich und gut...

vai to:

Uz priekšu, brāli, naiki, naiki,
Mums pieder nākamaji laiki...

vai to:

Kam drosme ir un goda prāts
Un skaidra sirds...

vai to, ka dievība atnāks lēnā vēsmiņā... vai to, ko Šumaņa laikos visi Dāvidsbündleri cerēja − vai to, ko Belajeva grupa Svētajā Pēterburgā darīja. Belajeva grupa, pie kuŗas arī Jāzeps Vītols piederēja un kuŗa Leipcīgā apgādāja un izdeva Vītola darbus, ļaudis, kuŗiem uz mūzikas estrādes ir Dieva valstība − kur nekas nenoveco, kur viss atgriežas, kur valda dievišķīgā mūzikas līksme kā Unendliche Geliebte, Freude, schöner Götterfunken. Mesiānismu jau var uztvert daudz un dažādi, bet lielāko tiesu tas ir vīriešu pasaules. Kaut kas no sievišķīgā līniju parallēlisma, kaut kas no mesiāniskās sievišķīgās parabolas vai mesiāniskās hiperbolas ir iezīmēts Princesē Gundegā un karalī Brusubārdā, Brigaderes Princesē Gundegā un karalī Brusubārdā. Ja mēģina iedomāties: kas ir šis Māris, un ko nozīmē beigās Gundegas gaviļpilnie saucieni: Māri − karalis Brusubārdā, Māri − karalis Brusubārdā... Tā ir lielas raganas, Medejas, reģes pretdruīdu skatuves formula, zvērasts nākotnei, mesiānisms... Brigaderes sievišķīgā parabola, sievišķīgā hiperbola. Ilze Šķipsna, romānu sākdama, arī ļauj Maldai un Imantam iedomāties un iztēloties, kā tad varētu būt, ja viņam būtu bārda, ja viņš būtu klaidonis un tamlīdzīgas lietas.

Ja grib par šo Ilzes Šķipsnas romānu meditēt, mēģināt iztēloties, kas tur ir jauns, tad tā ir numinozitāte un sibilisms, svētbijība pret katru iespējamu mesiānisma formu bijīgā, numinozā gaidīšana, kā to redzējām, aplūkodami 1974. gadā krājumā Vidējā īstenība publicēto darbu „Dziesmu svētkos”. Tur ir numinozā mesiānisma gaidīšanas litānija, kongruenta ar: ir − nav; bija − būs; mīl − nemīl − Es atkārtoju šo citātu vēlreiz, tas ir numinozs Ilzes Šķipsnas mesiānisma credo:

Laiks bij apstājies ieraudzīšanas brīdī, un saulei pažilba acis. Senči izbijās un tekāja gar ūdens malu, saukāja, klaigāja, ūjināja. Bet neviens neatsaucās. Taujādami lūkojās viens otram acīs − ciešāk un dziļāk, kā jebkad lūkojas acīs −

−Bija, bija, pazuda − žēlojās viens.

− Bija, bija − nav! − atsaucās otrs. Viņi klusēja ilgi, līdz beidzot viens saņēmās un izrunāja to, ko visi nojauta:

− Ir − viņš teica.

− Ir, ir − satraukti atčukstēja citi un tūlīt apklusa, lai neiztraucētu...

Tā, mīļie draugi, ir sievišķīga mesiānisma numinozitāte.

Ontoloģisks pluss vai mīnuss. Nav − vai ir? Ir? Mīl vai nemīl...

Nekādas citas zīmes. Nezināmais tā kā sidraba tvaiks starp divu vientuļu troņiem... Ilze Šķipsna gandrīz vai ironiski, ontoloģiski primitīvi spēj izteikt savu mesiānisma credo − un tas derēs ir Rainim, ir Meterlinkam. Ilze Šķipsna gluži vizionāri žilbīgi zina rakstīt par lietām, kur trūcis idolu un ideju. Dižgara, Pestītāja un mīļākā Opus Tripartitum − un tas ir vesels Ilzes Šķipsnas romāns. Viņa nav vis eklektisks talants − to var manīt tikai tad, kad viņas stāstījums uz brīdi nometas kādā ierastā literārā ratu sliedē − vai nu Knuta Lesiņa vai Anšlava Eglīša vai Ritas Liepas ceļa sliedē − un kā ziedos noreibis tauriņš pavisam lēni pāra reizes sacilā spārnus... Muzikāli − filozofisks, polifonisks talants latviešu literatūrā − tur ir septiņas krāsas katrai redzētai lietai − Skalbe teica par Dzelminiekiem, ka toreiz mēs visas lietas redzējām ar varavīksnes maliņu. Muzikāls talants tālab, ka viņa spēj variēt citu temas ar pilnīgu jaunradi, kā tas tikai mūzikā iespējams − nu tā kas ar Ilzi Šķipsnu iespējams arī literatūrā.

Ilze Šķipsna saņem Jaunsudrabiņa prozas  balvas 1. godalgu 1963. g. 19. oktobrī Toronto. No kreisās: laureāte, JG redaktors L. Zandbergs, apgāda "Ceļinieks"padomes priekšsēdis Dr. A. Olte un V. Toma.