Zīle Zichmane

ANDRIS KĀRKLIŅŠ: DAŽAS DOMAS VĀRDOS

 

 

Andris Kārkliņš pazīstams vēl kā André el Leton. Izcils radošā flamenko ģitarists. Pats komponē variācijas un dziesmas. Arī fotografs, grāmatu autors, dzejnieks. Dzimis 1942. gadā Zaļenieku pagastā, Zemgalē, šķūnī. Izglītojies vairākās Amerikas universitātēs. Spēlējis kā latviešu, tā internacionālai publikai ASV, Kanadā, Vācijā, Anglijā, Spānijā, Francijā. Šogad paredzēts doties uz Austrāliju. Līdz šim vienīgais latvietis, kas spēlē flamenko stilā; viņa ģitarā iestrādāts sidraba pieclatnieks. Techniku pārvalda pirmklasīgi. Moronas de la Fronteras apgabala Spānijas čigānu acīs viņš tiem līdzvērtīgs mūziķis. Viņu vidū pavadījis vairāk nekā piecus gadus. Kaut gan sācis ģitaru mācīties sakot ar divpadsmit gadiem, nopietnai flamenko spēlei nodevies divdesmit vienu gadu vecumā, kas čigānu uzskatā ir jau pavēlu. Pašlaik sācis attīstīt revolucionāru metodi, kuŗu bez viņa spēlē tikai vēl viens cilvēks pasaulē: koncentrējoties uz grūti izspēlējamām četrām iekšējām stīgām, ne ārējām − kuŗas nes melodiju.*)

Tālāk Andris Kārkliņš izsakās par ģitaras spēlēšanu, dzejošanu un dažām citām problēmām.

 

PAR FLAMENKO ĢITARAS SPĒLĒŠANU

Savā ģitaras spēlē meklēju veiklības sasniegumos flamenko mūzikas visgrūtākos elementus. Man pagāja desmit gadi iemācīties, cik svarīga ir viena nots. Agrāk spēlēju visai virai cauri, dedzināju rokas, dedzināju sēdekli, dedzināju visu, bet bija tāds „bļur” troksnis. Vajadzēja tikt pāri „cāļa smadzenēm”, kas grib trakot un burlacēt, parādīt pāva spalvas. Techniski spēju vairāk nekā jebkad, bet tagad mēģinu apgūt tīrību kustībās, notīs; spēlēju ar rezervi, arī labāk izmēru laiku. Apzinos savu spēku. Gribu iziet birztaliņai cauri, nenolauzdams neviena zariņa.

 

PAR SAVIĻŅOJUMIEM UN CITIEM EMOCIONĀLIEM PĀRDZĪVOJUMIEM

Mēģinu izvairīties no asarām, bez dažreiz jācīnās. Ilgus gadus ar mani bija tā, ka nevarēju dziedāt „Dievs, svēti Latviju”, Dievs svē... nāk asaras, mati stāv gaisā, nekādas skaņas, pārējie dzied. Visas aukstās dušas un treniņi vēja. Kad spāņi un čigāni aizkustināti, viņi nepinkšķ, bet plēš matus, krēslus, kaut ko fiziski apstrādā. Krievs atkal lielā kaislībā zobos sakož glāzi. Reiz čigāns man pārmetoši jautāja, ko nu es daudz saprotot no viņu dziesmām. Atpogādams kreklu, atbildēju ar roku, kas visa zosādā. Pēc tam mani lika mierā. Viņiem tāds izteiciens: „Dziedi tik labi, lai visi matiņi uzraujas pumpiņas galotnē”.

 

PAR LATVIETĪBU

Ir tik maz lietu, par kuŗām var iesparoties un teikt: tās ir manas. Nav izvēles par tēvu un māti, tie ir mani. Ar latvietību tāpat. Tā ieaudzināta, tā jau pieder. Dzirdu tautasdziesmu. Saku, tā ir mana. Daudz esmu ieguldījis flamenko spēlē; varu teikt, arī tā ir mana. Dažreiz mūzikas gabalos, piemēram, „Bulerias”, ietilpinu tautasdziesmu pavedienus, kaut gan tie paslēpti tradicionālā flamenko taktī.

 

PAR CEĻOŠANU UN SPĀNIJU

Man nepatīk ceļot, bet patīk būt jaunā vietā, satikt jaunas sejas. Agrāk ceļoju visur, vienalga kad vai kā; tagad bez mērķa pat ielai pāri neeju. Ceļojumiem sapelnījos, strādājot ceļa būvēs, vadot smagās mašīnas, arī strādājot fabrikās, pa naktīm mācoties ģitaru. Bija gadi, kad negulēju vairāk par četrām stundām. Kad nu reiz naudiņa sakrāta, prom uz Spāniju, bieži gadu vai ilgāk. Pirmo gadu par ģitaras mācībām bija jāmaksā, kamēr zināšanas pieauga, jo mācījos no spāņa. Otru gadu − no čigāniem. Ar viņiem „mainījām zirgus” jaunās flamenko mākās. Tad sevis uzturēšanai vajadzēja ļoti maz līdzekļu. No vietējiem atbalstu nevar sagaidīt, jo apstākļi pašiem ļoti grūti.

 

PAR SEVI: SPĒKS, STRAUJUMS, SĀPES UN BAILES

Esmu bijis ļoti stiprs cilvēks. Dzīves mērķis, pat neapzinoties, ir bijis atrast sev veidus, kā briesmīgi lielo enerģijas plūsmu ievirzīt radošās sliedēs, ne kaut, sist vai aizstāvēt. Tā ir tā pati enerģija, ar kuŗu Bēthovens uzrakstīja savu devīto. Ir māka šo spēku pārvērst pozitīvā; nevar viegli pāriet no vienas stadijas otrā. Tas notiek lēni, pakāpeniski un ne ar lētiem piedzīvojumiem. Daudzreiz ar sāpēm. Tomēr paša sāpes un bailes jāizvērtē pareizi, jālieto kā mācības avoti. Nevajag tām ļaut čūlāt. Cilvēki dažkārt kļūst par neurotiķiem, izmantojot sāpes, pieprasīdami žēlabas no citiem visu mūžu. No sāpēm izvairīties ir racionāla illūzija. Sāpe ir neērtība, kas tur mūs možus. Sāpes sašaurina skatu vienā virzienā, bet atkal paplašina citā.

Vienmēr esmu grūdies savām sāpēm un bailēm tieši virsū. Četrpadsmit gadu vecumā mani izvilka kā slīkoni no peldbaseina; pēc diviem gadiem spēju nopeldēt sešas jūdzes un līst ar ūdens tankiem piecdesmit pēdu dziļumos.

 

PAR TO, KĀ JŪTAS, SAŅEMOT ZIEDUS UN APLAUSUS

Ir jauki būt daļai no cilts − aktīvai daļai, un sacīt, es piederu, un es jums piederu. Jūs man, es jums. Un māku ļoti labi arī klausīties. Dievu manā dzīvē ir bijis daudz, pie kuŗu kājām esmu sēdējis un klausījies. Trīs gadus spodrināju Diego del Gastora kurpes tikai, lai varētu izprast viņa filozofiju un ģitaras noslēpumus. Ja citus inspirēju, tad ķēde var turpināties.

 

PAR GRĀMATVALODĀM UN HAIKU RAKSTĪŠANU

Man uzrakstītas piecas grāmatas, divas no tām romāni, visas angļu valodā un nepublicētas. Ja būtu Latvijā audzis, skolotos un gulētu ar latviešu vārdnīcu, gribētu būt labāks par Endzelīnu. Latīņu celma valodas man ir svarīgas tāpēc, ka tajās iespējams techniski izteikt emocijas. Angliski tas grūti, jo valoda pati par daudz techniski noskaņota. Piemēram, teikums angliski (un latviski) izklausās nepieņemams: „Tik stipri tevi mīlu, ka vārītu no savām miesām zupiņu, ja tu būtu slima, lai tu izveseļotos”. Bet spāniski vai franciski tas ir pieņemams. Un ja šos spāņu vai franču valodas konceptus iepludinātu angļu valodā, tad varētu rasties jauns un plašs kolorīts, kas līdz šim atstāts novārtā. Šo ideju izmēģinu savās grāmatās.

Radīšana nav sintezē, bet redze. Jātiek vaļā no visiem ierobežojumiem. Tad tik var atvērt logu un redzēt. Mans centrālais dzenulis rakstniecībā ir šī redze. Pašdisciplīnas pēc ikdienas uzrakstu apmēram trīs haiku dziesmas. Pēdējo gadu arī latviski. Haiku dziesmiņas ir tradicionāls japāņu trijrindu sakopojums, dalīts divi daļās. Tajās vajag ietilpināt divdabības pretstatu, vienu „jā” un otru „nē”. Latviski rakstot, tās laužas ārā no pamatlikumiem, jo ir grūti atdarināt japāņu vienzilbju vārdu salikumus. Daži piemēri:

Paskaties, es lidoju!

Pārliecoties šai peļķei

redzu savu seju mākoņos.

 

Neuzticīgā kļava!

Vakar vakarā tā apskāva mēnesi savos zaros,

šorīt lecošo sauli.

 

KAPI

Tikai nāve

atnes puķes

šajā ziemas laukā.

 

Rentgens rādīja

plaušas labā kārtībā.

Salauztai sirdij izstaroja cauri.

 

Visām lietām ir sava greizsirdība.

Tevi mīlot

pat gulta čīkst.

 

Viss sapņo par nemirstību.

Spožajā pavasaŗa saulē

pat lāsteka raud.

 

Diena pēc svētkiem, nekas nekustas.

Taču slēgtajos veikalos

banāni turpina gatavoties.

 

* * * *

 

*) 1975. g. maijā laista klajā skaņu plate „The Flamenco Guitar of André el Leton”.