PAZĪSTAMA ŽURNĀLISTA ATMINAS
Arturs Kroders, Atmiņas. Kopenhagenā: Imanta, 1968. 359 lp. $ 7.50.
Pazīstamā žurnālista Krodera (1892-1973) Atmiņas vēsturnieks gaidīja ar lielu interesi. Krodera Prūšu un baronu sazvērestība pret Latvijas valsti 16. aprīlī 1919. gadā (1919) uzskatāms par klasisku darbu visai trūcīgajā Latvijas valsts tapšanas laikmeta dokumentārajā literātūrā. Dalītās domās var būt par viņa rediģēto atmiņu krājumu par ģen. Jāni Balodi. Kroders bija kvēls cīnītājs, kam šķita sveša un pat bīstama pētnieka objektīvitāte un pieeja vēsturiskajiem notikumiem. Vēl spilgti atmiņā ir vienīgā tikšanās ar atmiņu autoru, kuŗā viņš jaunajam vēsturniekam "nolasīja lekciju" par nepieciešamību latviešu tautas vēsturē saglabāt zināmas leģendas un varoņu kultu nākamo paaudžu labā. Viņa objektīvitātes izpratne bija ļoti "personiskas dabas", Runājot par latviešu "tautas interesēm", viņš faktiski iepina tajās savas tīri personiskās intereses, vēlmes, sašutumu, aizvainotību par viņa nepietiekamu ievērošanu gan Latvijā, gan trimdā. Kādreiz pārliecināts sociālists, Kroders bija kļuvis sirdīgs nacionālists. Bet personiskā sarunā, nepārtraukti cenzdamies atgriezties pie viņu sevišķi interesējošas temas - vai viņam Zviedrijā nebūtu iespējams iegūt financiālu atbalstu no Amerikas "onkoļiem" - viņš sevi atklāja arī kā materiālistiski ievirzītu personu, kas uz nacionāla ideālisma pamata centās arī kaut ko nopelnīt no it kā pretkomūnistiski noskaņotiem amerikāniem. Nebija viegli viņā izklaidēt šādas illūzijas.
Arturs Kroders bija īpatnēja, interesanta persona, kas nespēja būt "remdena" vai objektīva. Viņš varēja karsti mīlēt vai nīst. Par sevi viņš bija ļoti augstās domās un nesaskatīja citos tautiešos nevienu viņam līdzvērtīgu žurnālistu vai polītiķi. Viņš bija interesants sarunu biedrs, kas pazina labu daļu latviešu aktīvās sabiedrības. Par daudziem saviem laika biedriem, piem., Olģertu Liepiņu, viņam bija sarkastiski asi novērojumi un vērtējumi, par citiem, piem., Jāni Porieti, smalki anekdoti. Diemžēl no visa tā nekas nav parādījies apskatāmajā sējumā. Solīto otru Atmiņu sējumu mēs vairs nesagaidīsim.
Lasot Krodera Atmiņas, jāatceras kāda ievērojama latviešu polītiska darbinieka piezīme, ka atmiņas jāraksta vēl brieduma gados, nenogaidot vecumu, kad atmiņas aizstāj sapņi un vīzijas un cilvēks brīžiem šķiet sevi pamanām visas pasaules centrā.
Grāmatas lielākā daļa "Degošās dienas" (8.-184. lp.) ir faktiski ne tikai ideālizētas, bet arī romantizētas autora jaunības dienu atmiņas. Bez mazākās kautrības necilā auguma autors sevi parāda kā cēlu, vīrišķīgu, bezgala drošsirdīgu, šarmantu un glītu varoni, kuŗa dēļ sievietes, pat skaistas dižciltīgas dāmas, zaudē savu galvu, krīt viņa skavās. Bez kāda vaida viņš pārcieš visbriesmīgākās mokas policijas moku kambaros. Ļoti iespējams, ka šajā daļā ir arī daudz autentiskas informācijas, bet atmiņu šīs daļas pasniegšanas veids rada nenopietnu ietekmi vēsturniekā. Autors pats no sevis izveidojis leģendāru varoni. Uzticību nepavairo arī tādi sīkumi, kā, piem., 1905. g. revolūcijas apspiešanai iesūtīto krievu kazaku apbrīnojamās latviešu vēstures zināšanas. Viņi varēja "bērtin nobērt" latviešu tautas sacelšanās gadus: 1771., 1784., 1822.-23., 1844., 1865., 1899. g. Latviešu vēsturnieki dažas šīs sacelšanās pēc ilgām studijām atklāja tikai Latvijas neatkarības laikā, dažas citas nav atklājuši vēl tagad (piem., 1822.-23. g., 1865. g. un 1899. g.). Līdz šim arī nezinājām, ka žurnālists Kroders bijis "smagi ievainots" strēlnieku kaujās pie Rīgas.
Krodera un Aleksandra Plensnera 1917. g. organizētajai Latvju kaŗavīru nacionālajai savienībai bija neapšaubāmi vēsturiska nozīme, bet tās apmēri un īstā ietekme mums vēl tagad nav īsti skaidra. Katrā ziņā savienībai bija izsķirīga nozīme Latvijas nacionālās armijas pamatu likšanai 1918. gada novembrī.
Visa grāmatas pirmā daļa ir faktiski Krodera zviedru valodā 1946. gadā Stokholmā publicētā romāna Det brinner en eld tulkojums latviešu valodā. Šajā ziņā līdzīgs ūnikums ir Žaņa Karlsona arī Zviedrijā izdotais atmiņu romāns 2 x 2 = 5 gan pavisam citāda rakstura un noskaņas.
Krodera memuāru 2. un 3. daļā jau nopietnākas atmiņas, kaut arī tajās vēl sprakšķ "dzejiskas dzirksteles". Otra daļa ietver atminas par strēlnieku laikiem. Tur viens otrs ļoti interesants, raksturojošs sīkums par laikmeta vispārējo noskaņu, atsevišķām personām, kas sauktas īstajos vārdos, lielākiem un mazākiem notikumiem. Redzam, ka pats Kroders atradies tālu no frontes. Viņš godīgi nodemolējis Dr. Spekkes atkārtoto mītu par feldmaršala fon Hindenburga "astoņu zvaigžņu pie debesīm" apzīmējumu latviešu strēlnieku pulkiem. Šķiet, ka šis mīts radies Jāņa Goldmaņa fantazijā kādā jūsmas brīdī. Jāšaubās, vai proziskais Hindenburgs vispār latviešu strēlnieku pulkus pazina.
Latvijas neatkarības laikā bija uzskats, ka vēsturniekiem nepieklājas nodarboties ar visjaunākās vēstures problēmām, bet Latvijas vēsturi var pētīt tikai līdz 1918. g. Faktiski pie "labā toņa" piederēja vēsturniekiem neinteresēties par Latvijas vēsturi pēc nacionālās atdzimšanas perioda 19. gs. vidū. Jaunākā Latvijas vēsture bija pilnīgi dažu žurnālistu un polītiķu monopols. Nav jābrīnās, ka Kroders nav varējis atturēties no savas nepatikas izpaušanas pret prof. Švābi, prof. Andersonu, Ģērmani, Zalcmani un citiem vēsturniekiem, kas iejaukušies viņa "territorijā un rada ietekmi, ka visu "zina labāk". Tikai jāpasmaida. Ko lai dara, ka blakus pirmajam dusmu izplūdumam pret vēsturniekiem parādās rupja faktu kļūda. Krievijas mazo tautu kongresā Kijevā nepiedalījās Meierovics ar Fr. Trasūnu, bet Meierovics ar Kr. Bachmani, St. Kambalu un Seržantu (198-99). Kroders redzējis 1917. g. Rīgā pie Pēteŗa I pieminekļa kāda krievu ģenerāļa nogalināšanu, pieminot vēl, ka šo pieminekli revolūcijā noplēsa (200). Faktiski pieminekli 1915. g. ar kuģi veda uz Petrogradu, un kuģis nogrima Rīgas jūŗas līcī. "Sarkanais ģenerālis" Voldemārs Ozols iesaistījās "apšaubāmos veikala darījumos" Spānijā, bet gan ar Latvijas valdības ziņu, palīdzot tai pārdot "sarkanajai Spānijai" Latvijas armijas nederīgos ieročus, kā to redzam angļu, amerikāņu un vācu dokumentos (208). Prof. Kārlis Balodis nomira jau 1931. g., sen pirms Otra pasaules kaŗa sākuma!
Ir muļķīgi atsaukties uz Latvijas laika "oficālajām" publikācijām kā uz absolūti neapšaubāmiem materiāliem vēstures studijās. Šo vēsturu radītājiem nebija pieejami citu valstu avoti, autoriem bija jādomā par savām vietām un sakariem ar pārējiem, kādēļ radās faktu kļūdas, noklusējumi, pārspīlējumi un pat apzinātas mītu radīšanas un nepatiesības. Tur, protams, arī daudz vērtīgu materiālu, bet šie izdevumi "jāventilē", sēnalas jānošķiŗ no graudiem un jāaizpilda robi. Kroderam par savu "kroņa" izdevumu ģen. Baloža jubilejas atzīmēšanai vairāku iemeslu dēļ būtu jākaunās, nevis jālepojas (214-15). No viņa lišķīgajiem autoriem ģen. Berts 1940. g. atklāti izsmēja nelaimē nokļuvušos latviešus. Kroders nevar atbildēt, kādēļ ģen. Aleksanders, ģen. Gofs, adm. Kovens, adm. Aleksanders-Sinklērs, ģen.Laidoners un daudzi citi nav rakstījuši ne vārda šajā izdevumā. Tiem bija lielāka loma nekā autoriem, kas piedalījās grāmatā. Nebalstoties uz avotiem, bet uz atmiņu un "intuiciju", Kroders mēģina ieslīdēt polemikā, kur viņš nevēlas nekādus pretargumentus vai faktus dzirdēt.
Šķirstot grāmatu tālāk, nepatīkami acīs duŗas daudzās faktu kļūdas. To ir tik daudz, ka nav nozīmes tās uzskaitīt, Brjūss Lokhārts nebija angļu militārās, bet diplomātiskās misijas vadītājs Maskavā 1918. g. (239). Erdmanim ar Lokhārta lietu laikam nebija nekāda sakara (264). Smitchens īstenībā bija Buiķis (265). Hugo (nevis Henrijs) Hāze bija gan zināmas sociāldemokratu grupas vadītājs, bet tā nebija komūnistiska (293). Hāze faktiski zaudēja dzīvību brīdī, kad viņš uz Vācijas reichstāgu nesa zināmus dokumentus, lai aizstāvētu jauno Latvijas demokratisko republiku, bet Kroders par to neko nezina un arī negribētu zināt. Vācu valdība uz Latviju nesūtīja tūlīt no Somijas ģen. fon der Golcu. Golcs pirms tam bija cīnījies Cechoslovakijas pierobežā un uz Latviju viņu izsauca militārās iestādes, sadarbībā ar pretkomūnistiskās kampaņas organizātoriem (294). Ar to lai pietiek!
Kroders min, ka izšķirīgajā brīdī 1919. g. janvārī uz Vāciju aizbēguši vairāki latviešu virsnieki - vēlākais ģen. Peniķis (Latvijas armijas komandieris no 1928.-34. g.), vēlākais Latvijas armijas štāba priekšnieks ģen. Hartmanis, aizsardzības ministra palīgs pulkv. Grīnbergs (toreiz kapteinis) u.c. (298). Pret šo apsūdzību reakcija nav bijusi. Nav Krodera interesēs minēt, ka ģen. Sīmonsons Bermonta frontes stāvokli bija jau nostabilizējis un dabūjis arī sabiedroto flotes atbalstu, ar kuŗa palīdzību ieņēma Daugavgrīvas cietoksni, pirms Sīmonsona vietā par Latvijas armijas komandieri iecēla pulkv. Balodi (346).
Kroders gan vēršas pret 15. maija režīmu, bet nemin savu un sava brāļa lomu režīma slavināšanā (353-54). Žēl, ka viņš nemin detaļas par paredzēto ģen. Baloža puču pret Ulmaņa valdību, acīmredzot, 1940. g. agrā pavasarī (354).
Krodera grāmatā ir daudz vērtīgas informācijas, bet tā jālasa ar vislielāko piesardzību. Autors ir paštaisns un paviršs, palaižoties galvenā kārtā uz atmiņu un savu "nemaldīgo" intuiciju.
Edgars Andersons